Nefeikot

 

Par Madaras Gruntmanes dzejoļu krājumu Dzērājmeitiņa (Neputns, 2018)

 

Atklātība, godīgums, tiešums – šīs īpašības lasītāji reizēm uzskata par galvenajiem kritērijiem dzejas vērtēšanā; tāpat atsevišķos gadījumos mēdz pieņemt, ka viens no spilgta radošā darba raksturlielumiem ir autora spēja bez ilūzijām „skatīties patiesībai acīs” jeb uzdrošināšanās „teikt visu, kā ir” neatkarīgi no tā, cik tas sāpīgi vai neērti. Tajās reizēs, kad šāda dzeja – pakļauta skaudru pārdzīvojumu nefiltrētai fiksēšanai – nostrādā, tā tik tiešām ir atbrīvojoša, atbruņojoša, pat aizkustinoša. Tomēr principiāla atsacīšanās no pārdomātā jeb „samākslotā” vienmēr riskē ar to, ka iecerētais autentiskuma smeķis izvērtīsies par prastu notikumu vai izjūtu atstāstu. Šķiet, tieši uz šāda nošķīruma – starp autobiogrāfisku fragmentu intriģējošu neviltotību un mazliet apnicīgu „kā māku, tā dziedu” – atrodas Madaras Gruntmanes otrais dzejoļu krājums Dzērājmeitiņa (Neputns, 2018).

Intonatīvi un stilistiski jaunā grāmata virzās pa dzejnieces debijas darbā Narkozes (Neputns, 2015) iezīmēto trajektoriju: tie pārsvarā ir īsi panti ar lakoniskām rindām un sarunvalodas leksiku, kas pirmajā personā ar vieglu pašironiju atklāj mūsdienīgas latviešu sievietes pieredzi. Savukārt tematiski Dzērājmeitiņā aptverts plašāks lauks: līdzās M. Gruntmanes iecienītajiem motīviem – ķermenis, mīlestība, attiecības, ikdiena – šeit manāma klātbūtne arī tādām tēmām kā ceļošana, kolektīvā pagātne un ģimene, kas daudzviet ļāvis veiksmīgi dažādot tēlainību un sižetiskās variācijas. Tomēr būtiskākā atšķirība, salīdzinot ar Narkozēm, šķiet koncepcija, proti, mēģinājums veidot jauno krājumu kā iedomātu sarunu starp divām neviennozīmīgi izolētām balsīm (lai gan viena no tām, domājams, identificējama kā Dzērājmeitiņa).

No vienas puses, iztēlotais dialogs funkcionē kā piemērots nodaļas strukturējošs princips, t. i., pieņemot, ka grāmatā katru segmentu ievada Dzērājmeitiņas vārsma, aptuveni norādot turpmāko – otras balss veidoto – lappušu idejisko ievirzi. No otras puses, tekstu grāmatā ir salīdzinoši daudz, un tie ne vienmēr skaidri saslēdzas ar „sarunu” vai turpina to, tādēļ dialogam vēlamais spraigums vietumis izčākst un nerodas dramaturģiski nepieciešamā attīstība. Tas raisa šaubas par to, vai duālā personība kā kompozicionāla vadlīnija tiešām vajadzīga. Piemēram, pirmā un, manuprāt, spožākā nodaļa, kurā ietverts grāmatas vienīgais cikls, ne tikai pārliecinoši atklāj konkrētus, savstarpēji vienotus un precīzām detaļām piesātinātus atmiņu naratīvus, bet arī izriet no titulvarones dzejoļa, kas ievada visu krājumu, un saspēlējas ar to. Turpretim grāmatas nobeigumā, ko ievada vienrinde „nezinu” (114. lpp.), kā var noprast, apkopoti dzejoļi miscelāniji, kuri, lai arī kā atsevišķi teksti var būt gana spilgti (sevišķi dzejolis „Irma lidojumā Stokholma–Rīga” (129. lpp.)), šķietami neveido nekādu saķeri ar līdzšinējo Dzērājmeitiņas biogrāfiju vai viņas attiecībām ar sarunas partneri.

No konsekvences trūkuma cieš arī vairāki atsevišķi dzejoļi, it īpaši gadījumos, kad tajos blakus parādās divas bieži lietotas un savstarpēji grūti sabalansējamas runas manieres – nikns burtiskums un koķeta aizplīvurotība. Piemēram, dzejolis 103. lappusē sākas ar rindām „vagīnas bakstītāji / atjēdzieties / tā vieta ir svēta / tava mēle atgādina beigtu astoņkāji”, bet turpinās it kā pavisam citā toņkārtā: „es esmu rukola / fasēta bet svaiga / ar ambīciju / kādam nākt par labu”. Līdzīga pretruna jūtama, piemēram, pa pusei ironisku deminutīvu lietojumā („paaicini zvejnieciņu / lai iepūš elpu kādā no caurumiņiem” (105. lpp.)) un neveiklās vārdu spēlēs („(pi)pelīte” 88. lappusē un „p(r)incis” 27. lappusē). Tāpat ir darbi, kas iesākas daudzsološi un izaicinoši, bet it kā apstājas pusceļā, nesasniedzot kompozicionālu noslēgtību („eju uz bāru apēst tunci / spēļu automāti kaitina kā vecas maukas / slēpju kronas neuzvilktā krūšturī / nostājos vaislīgā pozā / ar sevi” (67. lpp.)).

Līdztekus ir epizodes, kurās valodas taupība rada nevis nepabeigtības iespaidu, bet gan piedāvā ko trāpīgu un kodolīgu. Gluži tā varētu raksturot grāmatas skaistākos dzejoļus – kā situāciju uzplaiksnījumus, kuros lasītājam pasniegtas tikai tās detaļas, kas nepieciešamas, lai rastos vienlaikus pilnasinīgs un interpretācijai atvērts priekšstats par notiekošo. Tādi ir, piemēram, dzejoļi „ārdurvis iečīkstas kaitinošā maigumā…” (87. lpp), „saulriets…” (79. lpp.), „starp rūcošu jūru…” (137. lpp.), kā arī vairāki teksti trešajā un jau pieminētajā pirmajā nodaļā. Katrs no šiem dzejoļiem ir vienkāršs, skaidrs un noturēts vienotā izteiksmē – vienalga, vai tā ir sparīga un hiperbolizēta („vienudien ierakšos ar tevi kūdrā…” (95. lpp)) vai piezemēta („guļu bez tevis / sasalusi klusēšana / degunā tava smarža / hiacintes skaudībā noliec galvu / šopavasar neziedēs / muļķes” (59. lpp)) –, kā bieži vien pietrūcis vairumam citu dzejoļu.

Domājams, ka prasīgāka tekstu atlase būtu padarījusi krājumu ne vien blīvāku un uzbūves ziņā saskaņotāku, bet arī piešķīrusi tam to mērķtiecību, kas neļautu grāmatai vietām līdzināties sporādiski pierakstītām skicēm. Vienlaikus M. Gruntmanes centieni sašaurināt distanci starp autoru un tekstu noteiktos brīžos nenoliedzami ir efektīvi un būs saistoši visiem lasītājiem, kuri vēlas atelpu no tiem mūsdienu dzejoļiem, kuros autori eksperimentē ar formu, stilizē vai lieto obskūras atsauces.

Noslēgumā jāpiebilst, ka interesantas pārdomas var raisīt arī grāmatas nosaukums, jo līdzās saiknei ar bohēmu rodas arī asociācija ar Kārļa Skalbes Bendes meitiņu. Tiesa, spriežot pēc intervijām ar autori, Dzērājmeitiņa ir pašizdomāts tēls, kas nav paredzēts kā reminiscence. Protams, no vienas puses, var teikt, ka autora iecerei nav lielas nozīmes un ka šādu paralēļu saskatīšana ir lasīšanas dabiska un neatņemama sastāvdaļa (un saistība ar Skalbes pasaku, manuprāt, ir iederīga1) pat tad, ja ir neplānota). Bet, no otras puses, šāda potenciāli nejauša atsauce savā veidā atgādina Arta Ostupa aprakstīto „pagātnes aizmiršanu”, kas raksturīga daļai mūsdienu latviešu dzejas.2 Šādā ziņā M. Gruntmanes grāmata demonstrē gan drosmīgu pašpaļāvību, gan dažāda veida „aizmāršību”. Tā ir dzejas balss, kas mīl riskēt un necieš „feikošanu”, tādēļ reizēm runā aprautās un neviendabīgās frāzēs, reizēm – uztrāpa pārsteidzoši atkailinošiem dzejoļiem.

  1. Kārlis Skalbe Bendes meitiņā raksta: „Mans tēvs bija bende, un, kad es biju maza, viņš, izgulējis dzērumu, ņēma mani uz ceļiem, un kāda skaņa viņa aizsmakušā kaklā meklēja vārdus. Ko viņš toreiz nevarēja pateikt, to es tagad zinu. [..] Šis vārds ir – mīlestība.” (Skalbe K. Pasakas. Rīga: J. Roze, 1934, 13. lpp.  (back)
  2. Ostups A. „Latviešu dzeja pēc postmodernisma: jauna apropriācijas ētika?” Punctum.lv, 24.04.2017. Pieejams: http://www.punctummagazine.lv/2017/04/24/latviesu-dzeja-pec-postmodernisma-jauna-apropriacijas-etika/).  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri