punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Muša

Karolīna Lamarša

22/08/2018

 

Karolīna Lamarša (Caroline Lamarche) pirmo reizi ieskanējās latviski tieši caur savām novelēm no krājuma Man ir simts gadu (J’ai cent ans1996), no kurām vienu piedāvāju arī šoreiz. Tam sekoja divi viņas labākie romāni Suņa diena (Le Jour du chien1996) un Nakts pēcpusdienā (La Nuit l’après-midi1998), kas ar savu uzdrīkstēšanos izraisījusi beļģu lasītājos ne tikai vētrainas, pretrunīgas emocijas, bet gandrīz vai skandālu. Abi darbi manā tulkojumā iznākuši latviešu valodā apgādā Jaunā Daugava 2006. gadā. Autores valoda ir īpaši sakāpinātu jūtu un emociju izpausme, kas tiecas savienot sapņu pasauli ar ikdienas realitāti. Pašas vārdiem runājot, Karolīna Lamarša stingri stāv uz zemes, padarot savu lasītāju par gaidītu viesi, kurš ilgojas pēc viņas ar bailēm un cerībām…

22. augustā pulksten 19.00 Raiņa un Aspazijas mājā ciklā Pasaules literatūras vakari būs iespēja iepazīties ar citu beļģu rakstnieci Ženevjēvu Beržē, pasākumu vadīs tulkotājs Arvis Viguls.

 

Tulkotāja

 

„Ja kādu dienu Boriss aizietu no manas dzīves, es kļūtu neglīta un matos man būtu muša,” nodomāja Tania. Viņa ļoti nopietni aplūkoja portretu. Vienu no tām lieliskajām gleznām, kuras priekšā uzmācās jautājums, kā gan var uzdrošināties nezināt autora vārdu, ja pazīst Sutinu vai Renuāru. „Bartolomejs Bruins Vecākais (1493–1555)”, lasīja Tania un apakšā: Margareth vam Houltz. Viņa skatījās uz melno mēteli, apaļīgajām gredzenotajām rokām un sarkano neļķi starp kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu. Seja bija bāla un pietūkusi, ļoti gaišās galvassegas stīvumā jaušams majestātiskuma zīmogs.

Uz gaišās galvassegas sēdēja muša. Mākslinieks bija parūpējies, lai tā neizskatītos atbaidoša. Muša, saprotams, bija liela, bet neuzkrītošā krāsā: tās zilganie spārni pret auduma baltumu neizraisīja nekādas īpašas emocijas, kukainis vienkārši tur atradās. Tania iedomājās, ka vecmeistariem nebija paraduma vest uz darbnīcu vērša skeletu kā, piemēram, Sutinam, lai varētu to uzgleznot ar nodīrātu ādu, uz kuras diez vai kādreiz nosēstos muša. Viņiem arī nevajadzēja izģērbt sievieti kā Renuāram, kura akti Taniai šķita diezgan vulgāri un modeļu miesas formas pārāk kuplas. Vecmeistari spēja sakropļot tikai mocekļus, atkailināt vienīgi dievietes un prieka meitas, attiecībā uz visu pārējo viņi pedantiski turējās pie tā, kas pavīdēja no apģērba apakšas, un tas nieks ādas ne ar ko neatšķīrās no tērpu zīda. Toties viņi varēja brīvi un ar tādu pašu precizitāti, kā izzīmējot auss kontūru vai samtenes ziedlapiņu, iegleznot matos mušu. Vecmeistari drīkstēja brīvi idealizēt savu modeli vai padarīt to par apsmieklu, un muša bija lielisks piemērs. Taniai ienāca prātā, ka mazpazīstamu holandiešu meistaru madonnām bija tāda pati nopietna un pietūkusi seja kā Margaretai vam Houlcai, taču viņu atturīgās galvassegas nebojāja neviens kukainis. Drīzāk jau oreols vai smaragdzaļo lauku atspulgs vaļējā logā.

Izrādās, nemaz nevajag daudz, lai kādu izzobotu, vienlaikus nesabojājot majestātiskos vaibstus. Tania bija gandrīz vienos gados ar gleznotāja Bartolomeja Bruina Vecākā godājamo modeli. Viņa nodomāja, ka līdz šim pati vēl nav kļuvusi par apsmieklu, un ne tādēļ, ka viņas augums joprojām ir pietiekami slaiks un seja gluda, bet gan pateicoties tikai un vienīgi Borisa klātbūtnei. Viņasprāt, to pierādīja cits meistara darbs, Katarinas fon Milheimas portrets, kas bija izstādīts tajā pašā zālē. Šī dāma bija precējusies – to apliecināja blakus novietotais viņas laulātā drauga portrets, glīts, gludi skūts vīrietis ar sārtu seju. Katarina bija ļoti līdzīga Margaretai. Tāds pats melns mētelis, tādas pašas apaļīgas gredzenotas rokas, tāda pati sarkana neļķe starp kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu un bāla, pietūkusi buržuāziskās aprobežotības seja. Bet bez mušas. Un turklāt ar stirnas acīm.

„Ja Boriss pazustu no manas dzīves, es droši vien izskatītos ļoti līdzīga viņai,” nodomāja Tania un nedaudz atkāpās, lai kopsakarā baudītu vīra un sievas portretu, kas karājās nelielā attālumā viens no otra. „Pirms iepazinos ar Borisu, es vienmēr jutos tik neveikla. Īstenībā es allaž esmu apzinājusies, ka manos matos sēž muša. Bet, kad Boriss ir pie manis, tā nozūd, un visi iedomājas, ka man ir stirnas acis. Jā, ja man blakus nebūtu Borisa, ja es būtu viena kā šī nabaga Margareta, es savos gados šajā muzeja zālē droši vien izskatītos tikpat smieklīga kā tad, ja kāda muša bez manas ziņas tekalētu pa maniem matiem.”

Pirms dažām nedēļām Tania pirmo reizi mūžā bija iegādājusies smalku apakšveļu. Kopš tās dienas viņa sapņoja, ka viņu izģērbj kā dievieti vai kā prieka meitu. Ieraudzījis dārgos pirkumus, Boriss bija piezīmējis, ka tas viss tik un tā nebūs redzams, un Tania bija iebildusi: „To taču redzēsi tu!” Pēc tam viņa ielika mežģīņu apakšveļu kumodes atvilktnē, un tur tā arī palika. Bet pārdevēja taču bija izteikusies visai kategoriski: „Tādas lietas jānēsā tieši jūsu vecumā! Vīri neko nesaka līdz brīdim, kamēr… Es zinu, par ko runāju, manējais aizlaidās ar sievišķi, kurai bija seksīgāka apakšveļa! Tāpēc esmu atvērusi sieviešu veļas veikalu un lepojos, ka varu dot labu padomu,” viņa piebilda.

Pagāja dažas dienas, un Tania, kā pati domāja, aiz gara laika paņēma no virtuves galda nedēļas avīzi un ieskatījās „sirds” rubrikā. Šī nodarbe viņai likās gana aizraujoša un galu galā kļuva par paradumu. Reiz viņa pievērsa uzmanību sadaļai Kungs vēlas satikt dāmu. Prasītāja vidējais vecums bija starp trīsdesmit un sešdesmit gadiem, un piedāvājumi galvenokārt saistījās ar „ilgstošām attiecībām” vai „kopīgu izklaidi un ceļojumiem”. Taniai ar Borisu bija ilgstošas attiecības, ieskaitot izklaides un ceļojumus. Tomēr pēdējā laikā Boriss bija pasācis aizkavēties sporta klubā divus vai pat trīs vakarus nedēļā, atkarībā no darba apjoma birojā. Daudz darba nozīmēja arī lielu fizisko slodzi. Šajā vienādojumā nebija nekā neloģiska. Tāpēc Tania cauriem vakariem pētīja vientuļu siržu eliptiskos saucienus.

Kādu vakaru viņas uzmanību pievērsa šāds sludinājums: „Rakstnieks, 50 gadu, nav brīvs, iemīlējies mīlestībā, meklē akadēmisku un seksīgu partneri…”

„Nav brīvs… Mums ir vismaz kaut kas kopīgs,” nodomāja Tania. Frāze „iemīlējies mīlestībā” viņai šķita kā norāde uz ideālām attiecībām, kas pavīd ikdienas pelēkumā. Tania ar bažām domāja, vai viņa ir tikpat „seksīga”, cik akadēmiska. Šis termins viņu mulsināja. Viņa baidījās, ka var uzdurties ciniskam uzdzīvotājam, kurš tūlīt pamanīs, ka viņa nopirkusi mežģīņu apakšveļu pirmo reizi mūžā. Varbūt viņš smelsies vielu jaunam stāstam, bet kas notiks, ja „iemīlējies mīlestībā” pamanīs, ka objekts, kura uzdevums ir dzēst viņa kvēli, atbildējis aicinājumam tikai tāpēc, lai beidzot izmēģinātu savu luksusa apakšveļu? Neviena cita argumenta nemaz nevarēja būt, Boriss nebija ne labāks, ne sliktāks par citiem, drīzāk jau likās, ka labāks, jā, neapšaubāmi daudz labāks. Kopā viņi bija nodibinājuši ģimeni, piecpadsmit gadu kopdzīves starp vētrām un īslaicīgiem atelpas brīžiem bija izkaroti visiem spēkiem. Patlaban viņi abi sapratās lieliski, viņu ķermeņi dzīvoja harmoniskā saskaņā, prāti bija norimuši, un Tania pētīja sludinājumus un sirds pastu. Jo viņa negribēja novecot, neizrādījusi sevi visā savā brieduma gadu spožumā. Viņa zināja, ka trīsdesmit deviņu gadu vecumā ir nesalīdzināmi skaistāka nekā savos divdesmit gados, slaidāka, veselīgāku ādu un izskatu, daudz šķelmīgāka un labāk ģērbusies, un brīdī, kad viņa to visu sevī saskatīja un gavilējot pieņēma, Boriss nolēma, ka viņam jāsāk regulāri apmeklēt sporta nodarbības un neizrādīja nekādu vēlēšanos glāstīt augumu, ko apkļāvusi smalkā apakšveļa.

Tania uzrakstīja vēstuli piecdesmitgadīgajam rakstniekam. Viņa izvēlējās neitrālu toni.

„Nu jau divas stundas es meditēju Jūsu sludinājuma priekšā,” viņa iesāka, neuzkrītoši norādot uz savu mulsumu un pārsteigumu, ka kaut kas tāds vispār iespējams. „Es atbildu uz to tāpēc, ka vēlos pārtraukt kaitinošo neizlēmības stāvokli saistībā ar manām aktivitātēm mājās un redakcijā…” (Tania ļoti lepojās ar šo teikumu, kas ļāva noprast, ka viņa dzīvo mājās, ir pieejama un tomēr saistīta ar interesantu darbu: viņa patiešām brīvprātīgi nodarbojās ar kādas invalīdu organizācijas biļetena rediģēšanu un skumju brīžos rakstīja dzejoļus.) „Arī es neesmu brīva,” viņa turpināja, „neesmu brīva, bet iemīlējusies mīlestībā un turklāt akadēmiska. Man ir 39 gadi, augums 1,75 m, svars 63 kilogrami, visi saka, ka esmu glīta, varbūt arī seksīga…” (Šajā vietā Tania nodomāja, ka viņai izdevies izvairīties no pārāk fiziska sevis apraksta un, izmantojot vārdu „glīta”, ļāvusi noprast, ka viņai piemīt arī iekšējs skaistums, turklāt ir iespējams, ka, ņemot vērā viņas gadus un izmērus – kaut arī nesenais mežģīņu apakšveļas pirkums netika pieminēts –, viņu varētu uzskatīt par seksīgu, tomēr viņas pieticība neļauj to apgalvot ar pilnu pārliecību.) „…jebkurā gadījumā jautra un aizrautīga, kad mīlestība piesakās kā diskrēts piedzīvojums bez nākotnes…” (Šāds formulējums viņai likās īpaši atbilstošs viņas vēlmei novecot kopā ar Borisu, kā Katarinai fon Milheimai ar savu vīru…) „Attiecībā uz pārējo,” vēstules nobeigumā rakstīja Tania, „es esmu pilnīgi atvērta, nenoraidot iespēju, ka neliksimies viens otram pievilcīgi, un šajā gadījumā būšu vismaz vienu reizi dzīvē padevusies kārdinājumam atbildēt uz sludinājumu.” Pēdējie vārdi ļāva noprast, ka te ir runa vienīgi par viņas iegribu, kas pilnībā viņu apmierina jau pati par sevi, tā ka nav nepieciešams īpaši piepūlēties, lai viņai atbildētu. Tomēr pasta nodaļā Tania rezervēja abonenta kastīti un, pirms aizlīmēt aploksni, norādīja tās numuru zem sava paraksta. To paveikusi, viņa juta morālu pienākumu nosūtīt savu atbildi, kaut vai tāpēc, ka bija samaksājusi par pastkastītes īri un iemaksājusi drošības naudu par atslēgu, šo summu nenoliedzami varēja iztērēt daudz lietderīgāk, piemēram, iepērkot markas invalīdu biedrībai. Pēc tam viņa izgāja uz ielas un piegāja pie pasta ēkas sienas, kur bija iebūvētas vismaz kādas simts pastkastītes. Viņa atrada savējo un izmēģināja atslēgu: mazās durtiņas atvērās viegli un klusi. Tania ieskatījās kastītē: tagad viņai bija pašai sava telpa, maza tīra kvadrātveida istabiņa ligzdas lielumā kā divas savienotas plaukstas. Tania rūpīgi aizvēra durtiņas, aizslēdza tās un ielika atslēgu savā naudas maciņā. Pēc tam palūkojās visapkārt. Garām plūda ļaudis, bija darbadienas beigas. Viņa sāka iet, lēnām, kā noreibusi: jebkurš vīrietis, kas gadījās ceļā, varēja būt rakstnieks, kurš iemīlējies mīlestībā. Piepeši viņas dzīve pildījās svešiem skatieniem, pleciem un kājām, svešu soļu bezgalīgajām variācijām. Skaudra saprašanās mīdīja trotuāru, pa kuru viņa paklausīgi gāja, mēģinot uztvert svešās sejas, uzminēt to izteiksmes un iztēloties ēnu, kas noliekusies pār viņas smalkajā apakšveļā tērpto augumu. Mājās, gatavojot vakariņas un pieņemot Borisa skūpstu uz pieres, Taniai piepeši radās sajūta, ka abonenta kastīte atrodas starp abām viņas acīm kā slepena atvilktnīte vai kristāla lode, kurā var ieraudzīt pagātni un nākotni. Pagātne bija balta un stīva, tikpat gluda kā madonnas seja. Nākotne – zaigojoša! Visām varavīksnes krāsām griežoties kā kaleidoskopā, vibrējot kā pāva astei. Parāde! Apžilbums! Mirdza! Tāda rādījās nākotne caur šo kastīti, kas pagaidām vēl stāvēja tukša, tomēr atvērta visām cerībām. Un vajadzēja tikai nogaidīt vairākas sūtījumu piegādes, varbūt kādas trīs vai četras dienas, tad doties uz turieni, lai pagrieztu atslēdziņu un saņemtu rakstnieka atbildi, varbūt aicinājumu uz tikšanos, kas rakstīts ar smalku tinti enerģiskā rokrakstā… Tanias domas auļoja. Tonakt viņa stipri svīda.

Nākamajā dienā Tania ierosināja aiziet uz Senās mākslas muzeju. Tā viņai bija ģimeniskā pacēluma un dalīšanās vieta, kas palīdzēja kritiskos brīžos, jo gleznu aplūkošana nomierināja viņus abus un tai nereti sekoja saruna, ko bagātināja kopīgie iespaidi.

„Interesanti…” ieteicās Boriss brīdī, kad Tania meditēja pie sievietes ar mušu. Viņš otrā zāles galā vēroja divas antropomorfas ainavas, kas bija izstādītas viena otrai blakus. Protams, viņš pazina Arčimboldo gleznas, meistara no ziediem un augļiem veidotās sejas, bet viņš vēl nekad nebija redzējis ainavas, kas izmantotas līdzīgos nolūkos. Šīs, kas piederēja anonīma mākslinieka spalvai, varbūt nebija tik izcilas no mākslinieciskā viedokļa, toties izcēlās ar nevainojamu prasmi elementu izkārtojumā – pakalniem, dīķiem, floru un faunu, ko varēja iztēloties kā sejas atsevišķās daļas. Pirmā ainava bija veidota no stūrainiem reljefiem, zemesragiem un šaurām takām un uzmanīgam vērotājam atklāja vīrieša sejas vaibstus. Boriss velti tur meklēja citu izpausmi, izņemot anatomisko: nekas mazajās cilvēku vai dzīvnieku figūriņās, kas slēpās pieres vai zoda augstumā, nepateica viņam neko jaunu. Kurpretim sievietes portrets solīja lielāku atklāsmi. Maigās nogāzes neizcēlās ar īpašu oriģinalitāti, tāpat kā aitu virtene kaklarotas vietā pie kakla pamatnes. Bet acis bija pārsteidzošas: kreiso aci mākslinieks bija attēlojis baznīcas formā ar ēterisku zvanu torni kā dārglietu pakalna ielokā, bet labā acs dzirkstīja krūmu biezoknī, un Borisam vajadzēja pieiet tuvāk, lai saskatītu detaļas. Tad viņš pamanīja mazītiņu pāri, kas skūpstījās lapotnē. Vīrietim galvā bija cepure, un sieviete stāvēja līdz jostas vietai kaila.

„Tania,” iesaucās Boriss, un, šo saucienu izdzirdot, pārējie apmeklētāji atskatījās, „nāc paskaties!”

Tania šķērsoja zāli un ieraudzīja. Viņa ieraudzīja baznīcu un apkampušos pāri krūmos. Tania nodomāja, ka no tālienes šīs tik dažādās acis droši vien bija unikālas gaismas nesējas, kaut kas līdzīgs stirnas mulsinošajam skatienam. Viņa iedomājās par rakstnieku, kurš bija „iemīlējies mīlestībā” un meklēja „seksīgu” partneri. Viņa prātoja, par kādu mīlestību viņš runāja un vai viņai pietiks drosmes izņemt viņa vēstuli no pastkastītes. Pēkšņi viņa jutās tik nogurusi. Vai patiesi uz četrdesmit gadu sliekšņa gribas vienkārši dusēt kā ainavai, apmierinoties ar debesu vērošanu ar vienu svētītu un otru baudkāru aci, ļaujot dancot uz kakla veselai rindai jēru? Vai tad sieviete nevar to darīt viena pati un vienmēr vajadzīgs vīrieša skatiens?

Lai kā arī būtu, par vienu gan Tania bija pārliecināta – viņa nekad nebūs tāda kā tā sieviete ar mušu, jo neviens šajā muzejā un plašākā nozīmē visā pasaulē tagad nešaubījās, ka viņa ir saistīta ar šo glīto vīrieti, kam tā skanīgā balss un kuru valdzina mākslas darbi. „Nē, neviens,” viņa nodomāja, „pat ja kādu dienu kļūšu par rakstnieka mīļāko.”

Sasaistot šo nomierinošo domu ar žestu, Tania atspieda galvu pret Borisa plecu. Tad noskūpstīja viņu uz kakla, un caur šo skūpstu Tania skūpstīja visus pagātnes un nākotnes vīriešus, ieskaitot Katarinas laulāto draugu ar sārto seju, veļas pārdevējas neuzticīgo vīru un varbūt (kā gan var būt par to drošs?) neaizpildītu veidlapu, zem kuras būtu piedienīgi parakstīt: „Piecdesmit gadus jauns rakstnieks, kurš iemīlējies mīlestībā…”

 

No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone

Dalies ar šo rakstu