Literatūras apcirkņi

 

Par kolektīvo monogrāfiju Latviešu literatūra 2007–2015 (sastādījis Kārlis Vērdiņš; LU LFMI, 2018)

 

Kritika apcērt to, par ko spriež, tas ir skaidrs (no šejienes – ‘apcirknis’), no visa, kas ir, izsijājot vērtīgo. Proti, laba daļa allaž paliek ārpusē. Dažkārt tiešām „laba”, jo arī vētītāji ir tikai cilvēki ar visu, ko iedomājas zinām un saprotam. Tādi ir sarūpējuši krājumu Latviešu literatūra 2007–2015, kas uzņēmies būt par sietu, kura pagādātais sausais atlikums paliks vēsturē kā avots un atsauču krājums nākotnes literatūrpētniekiem.   

Nav viegli nedz piebalsot, nedz arī nepiebalsot tam, ko kolektīvās monogrāfijas sastādītājs Kārlis Vērdiņš sarakstījis grāmatas priekšvārdā. Tas ir labs un pamatīgs pārstāsts par visu, ar ko latviešu metaliteratūra dabūjusi saskarties kopš 2007.–2010. gada ekonomiskās krīzes laikiem, kad pārgrozījās ierastā kārtība, proti, kad tie, kam par jauniem literāriem darbiem bija, ko teikt, to arī varēja paust stabilos periodikas izdevumos. Šiem izdevumiem krīze bija izaicinājums un dažiem arī iznīcinājums. Acumirklī „refleksija par literatūru šābrīža Latvijā ir visai nepilnīga”, saka Vērdiņš (10. lpp.) un piebilst, ka šis krājums ir mēģinājums kaut daļēji aizpildīt šādu rakstu platformas trūkumu.

Jāpiekrīt arī tam, ka tiešām – vairākums no „recenzijām”, ko redzam un lasām laikrakstos un portālos, šobrīd lielākoties aprobežojas un robežojas ar publicēto grāmatu reklāmu (lasi – izvērstām anotācijām). Te jānošķir vismaz divi līmeņi, kādos par tekstiem runājam: vienā tiek ģenerēti apskati, t. i., informēts par to, kas parādījies un izdots, proti, nonācis tirdzniecībā, un otrā tekstu vērtē tie, kas ar to jau iepazinušies. Pirmie joprojām plaukst un zeļ kultūras ziņās visos medijos – „aprakstoša pieeja, kas apstājas pie rakstnieka biogrāfijas, darbu sižeta pārstāsta un vispārīgiem secinājumiem” (10. lpp.). Pēc otrajiem pieprasījums daudz mazāks gan no publicētāju, gan lasītāju puses. Lasītāju pārdomas lielākoties pārcēlušās soctīklu, t. sk. blogu jomā, taču tur vairumā gadījumu spēkā ir vērtējuma skala „patīk/nepatīk” vai impresionistiska, uz personiskiem iespaidiem balstīta atsauksme, nevis argumentācijā pamatota analīze. Tai savukārt pienāktos balstīties teorijā, taču formāli literatūrkritika ir joma, kur spēkā ir tradīcija, ka teoriju, uz ko atsaukties, ir daudz un neviena nav nedz neglābjami novecojusi, nedz noliedzama. Te mēs esam aci pret aci ar interpretāciju vēdekli – tieši tāpēc kritikas un analīzes līmenis ir sfēra, kur var rasties jauni, aizraujoši un literāram tekstam pielīdzināmi teksti, kas romantiķu laikmetā Oskaram Vaildam ļāva kritiku pasludināt par mākslu: „Kritiķim mākslas darbs ir ne vairāk kā iemesls radīt jaunu, pašam savējo, kuram nebūt nevajag līdzināties tam, ko viņš apcer.”1

Krājums Latviešu literatūra 2007–2015 ir apsveicams un palīdzīgs solis situācijā, kad apkopot un pārskatīt visu, kas šajā laikposmā radies un par vērtīgu uzskatāms, indivīdam citādi būtu grūti. Likumsakarīgi – publikācijas ir lielākoties konferencēm rakstīti, pēcāk pielāgoti materiāli vai izvilkumi no pētnieciskajiem darbiem. Te neko nevar pārmest, drīzāk jāvaicā, vai tekstu sastādījums atbilst mērķim – kalpot „par izziņas un iedvesmas avotu katram, kurš padziļināti vēlēsies iepazīties ar jaunumiem 21. gadsimta Latvijas laikmetīgajā literatūrā” (14. lpp.).

Protams, kalpos, taču nevar teikt, ka autori, sakāpuši vienā krājuma laivā, sarunājas vai diskutē, runā cits citam pretim, cits citu pārliecina, apstrīd vai pamāca. Te nu viņi ir – katrs ar savu interesi un sāpi: Rita Treija apstāsta biogrāfiskos aspektus latviešu bērnu prozā, Ilva Skulte dokumentē un komentē latviešu krievu dzeju un kopā ar Sofiju Kozlovu arī dzejas „slamu” fenomenu, Zita Kārkla vēsta par sievietēm latviešu prozā, Dainis Leinerts – par fantāziju un zinātnisko fantastiku, kas salīdzinoši nesen priecīgi uzplaukusi latviešu prozā, Kārlis Vērdiņš – par to, kā prozā sevi piesaka dzimtes nemiers (gender trouble) un nenormatīvā seksualitāte, Marians Rižijs izsmeļoši pārskata dzejas debitantu uznācienu pieteiktajā laikposmā, Mārtiņš Kaprāns pēta latviešu mūsdienu emigrācijas romānus, Valentīns Lukaševičs saliek teju enciklopēdisku šķirkli par latgaliešiem, Valts Ernštreits – par lībiešiem, Anna Auziņa – par femīno dzeju, Inga Žolude – par grēksūdzes dimensiju mūslaiku dzejā, Artis Ostups – par modernisma un postmodernisma stīgu jaunlaiku tekstos, savukārt vēl viena līdzbraucēja ir Maija Uzula-Petrovska, kas piespēlē tēmu par dramaturga lomas maiņu jaunlaiku teātra praksē – proti, novitāte ir mēģinājumu procesā iesaistīts dramaturgs, drīzāk komandas biedrs, nevis iepriekš radīta lugas teksta autors.

Jādomā, kur novietots šis potenciāls, ko sniedz pieredžu daudzveidība. Daļa rakstu ir godam ievietojami literatūras vēstures laukā – prozā vieglākais ceļš: biogrāfija apvienojumā ar informāciju par iepriekš rakstīto un teksta apskatu, ieskaitot sižeta pārstāstu (Mārtiņš Kaprāns, Dainis Leinerts, Zita Kārkla, Kārlis Vērdiņš). Interesants izņēmums te ir Rita Treija, kas rakstā Biogrāfiskie aspekti latviešu bērnu prozā jautājumu, vai biogrāfiskās ziņas maz ir būtiskas, izcēlusi kā pētniecisku tēmu: kā darbos, kas rakstīti bērniem, autori spēlējas ar saviem biogrāfiskajiem datiem un ciktāl tas ir vai nav no svara.

Citi raksti pieder pētniecības, jomas un interešu sfēru kategorijai: te ir tēmas, kas autoru interesē un liek uz latviešu literatūras 2007.–2015. gadu devumu raudzīties caur noteiktu prizmu. Tā Artis Ostups prāto par modernisma un postmodernisma sajūdzi un tās aktualitāti dzejā, t. sk. arī par „diskusiju kūtrumu” (161. lpp.) tepat, pie mums, kas nevēlami nostiprina priekšstatu par dzejas ārpusību un pašsaprotamību: primitivizējot – izsakies daiļi un nesaprotami un būsi dzejnieks! Kas ir un paliek nenovērtēts – dzejas spēks, kas tev liek saredzēt un izteikt to, kas iepriekš nav ne saredzēts, ne izteikts, ne apjēgts. Ostupa teksts ir spēcīgu citātu piesātināts, un tieši viņš arī piemin apmulsumu latviešu literatūras pētniecībā, kas man šķiet ievērības cienīgs vērojums.

Līdzīgi Anna Auziņa analizē sieviešu radīto / femīno dzeju un Inga Žolude – grēksūdzes dzejas tendences krājuma laikposma robežās. Dzejas sadaļā par nopietnu avotu noteikti var kalpot Mariana Rižija pārskats par nozīmīgākajām debijām dzejā pārskatāmajā laikposmā. Svarīgi, ka tieši Salējs (Marians Rižijs), pagādādams „obligātu” literatūrvēsturiski enciklopēdiski vikipēdisku materiālu, stāstā iešļircina ne vien jaunpienācēju devuma fiksāciju un analīzi, bet arī to, kā tas, kas tapis, iekārtojas acumirkļa kontekstā.

Caurums latviešu literatūras informācijas telpā, ko krājums noteikti aizpilda, ir pielikumi ­ – jaunāko literatūras notikumu hronika (2007–2015), ieskaitot balvas un atzinības, ko grāmatas izpelnījušās. Arī ko tādu interesentam citkārt nāktos meklēt krustu šķērsu tīmeklī. Pie grāmatām, protams, būtu vēlams pievienot informāciju par izdevniecībām un tulkotājiem, bet to jau nu gan katrs var atrast, ja grib.

Pārjautājums ir šāds – vai tādā garā arī turpināsim? Proti, vai telpā, ko gribam saukt par latviešu literatūrkritiku, pietiek ar recenzijām dažos portālos (ieskaitot Punctum), drukātajos medijos, kas lielākoties kāro pēc grāmatu apskatiem, nedaudziem blogiem ar komentāriem un atsevišķu konferenču materiāliem? Vai tas nodrošina SARUNU telpu, kur latviešu literatūra dzīvo pilnasinīgi? Zinu, ka šodien ir visnotaļ utopiski cerēt uz līdzās pastāvošiem izdevumiem/portāliem, kas polemizētu un cits ar citu strīdētos, apcerot kādu jaunāko romānu, – uz striktām skolām, kas svēti tic tai vai citai literatūras teorijai, bet sarunu trūkst. Tādas uznirst labi ja virtuvē vai balvu žūriju sēdēs, kas nenotiek gluži ik dienu.

Taču tagad gaišā ziņa – ja gribi ko zināt par to, kas latviešu literatūras ainavā noticis jaunākajos laikos, nekas cits labāks par LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdoto Latviešu literatūru 2007–2015 līdz šim nav redzēts.

  1. Уайльд О. Критик как художник. Избранные произведения в 2 т. Т. 2. Москва: Республика, 1993, c. 288.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri