Rainim pašam gribas pasnaust sava Stikla kalna galā

 

Par Raiņa dramatiskās poēmas Daugava iestudējumu Stikla kalns. Daugava Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) (iestudējuma radošā komanda: Andris Indāns, Dmitrijs Petrenko, Sabīne Moore, Inga Tropa, Agate Bankava, vēstures konsultants Jānis Šiliņš, dramaturgs Matīss Gricmanis, ideja: LNB).

 

Latvijas Nacionālā bibliotēka, tās simboliskā un praktiskā nozīme kļuvusi par iekārojamu, bet grūti apgūstamu mākslas objektu/telpu/sastāvdaļu. Daudzi mākslinieki vēlas un daži arī īsteno projektus Gaismas pilī, bet tās unikālā arhitektūra, plašās iespējas, tomēr tikpat striktie mākslinieciskā lidojuma ierobežojumi uzspiež savus noteikumus. Kad bibliotēka tiek izmantota laikmetīgās mākslas notikumu veidošanai, tā kļūst gan par scenogrāfijas sastāvdaļu, gan saturiski nepieciešamu un neignorējamu tēlu, un šajos iestudējumos parādās negaidītas konotācijas un apgrūtinājumi.

Tāds ir arī iestudējums Stikla kalns. Daugava. Jau nosaukumā ietverta bibliotēkas nestā simbolika: tā tik tiešām ir ne tikai Ausekļa Gaismas pils, bet arī Raiņa Stikla kalns. Tomēr te arī parādās pirmie trūkumi. Neapšaubāmi, ceļojums ar kuģīti pāri Daugavai (pārsteigumu nevienam nebojāju, kuģītis ir pieminēts jau pasākuma anotācijā Facebook lapā) ir skaists un attaisnojams, tā nozīme un vērtība kļūst simboliska un nepieciešama, bet. Ja par izrādes sākuma punktu ir kļuvis 1905. gada piemineklis krastmalā, kas Raiņa kontekstā ir atbilstoši (tiesa, arī nedaudz smieklīgi – iemeslu var redzēt JRT izrādē Aspazija. Personīgi), tad kāpēc otrā Daugavas krastā ignorēt nupat tapušo Aigara Bikšes skulptūru Divi Raiņi? Pasākuma anotācijā teikts, ka tas ir Raiņa dramatiskās poēmas Daugava iestudējums, līdz ar to Stikla kalns un atsauce uz Zelta zirgu nosaukumā parādās bibliotēkas dēļ (vai varbūt Raiņa dēļ), tāpēc atsauču uz pašu Raini varētu būt vēl vairāk – gribētos kaut degunu paberzēt mazākajam no Bikšes Diviem Raiņiem, ja jau skatītāji aktīvi piedalās un pārvietojas telpā (un arī laikā). Vēl jo lielāka vēlme pievērsties Rainim ir tādēļ, ka tieši poēmā Daugava parādās visvairāk pašcitātu. Tajā satiekas iepriekš tapušo darbu Pūt, vējiņi!, Ave sol, Uguns un nakts un citos darbos ietvertie motīvi.

Runājot par iestudējuma (es gan apšaubu, ka šis vārds ir atbilstošs šī mākslas notikuma apzīmēšanai) pirmo daļu – ceļojumu ar kuģīti –, jāpiebilst, ka biju priecīga par mūsdienīgu, simbolikā tīru Raiņa interpretāciju Andra Indāna un Darjas-Kazimiras Ziminas izpildījumā. Tā nebija pārsaldināta ar lieku patosu vai patriotismu, bet skaidri abstraktā vai abstrakti skaidrā mākslas valodā ļāva pieņemt gan Daugavu un mani tajā, gan lēni tuvojošos Stikla kalnu kā simboliskus lielumus. Ja godīgi, šī no sešām bija vienīgā daļa, kas kaut nedaudz pietuvojās pasākuma anotācijā minētajam: „Skatītājiem tiks sniegta iespēja identificēties ar tā satraucošā laika biedriem, kas, par spīti šaubām, sāpēm un neziņai, spēja noticēt Latvijas valsts idejai un pašaizliedzīgi par to cīnīties.” Cīnīties gluži nebiju gatava, bet noticēt idejai, ka šis mākslas notikums būs piepildīts un nozīmīgs, pēc pirmās daļas spēju.

Lai nelaupītu skatītājiem jaunatklāšanas prieku, pateikšu tikai vispārīgu secinājumu: manuprāt, vājākās bija tās trīs daļas, par kurām atbildību uzņēmušies diplomēti režisori, kuri pārsvarā nodarbojas ar dramatiskā teātra režiju. Otrā – Dmitrija Petrenko veidotā – daļa Ugunskurs man palikusi vismīklainākā. Neizprotu vietas izvēli, neizprotu vēstījumu, saprotu tikai to, ka iecerētā spriedze un interakcija ar skatītājiem šķita lieka un nevajadzīga, jo nomāca saturu. Jāatzīst, ka, pārlasot poēmu, es pilnībā saprotu un spēju sev attaisnot izdarītās mākslinieciskās izvēles Sabīnes Moores veidotajā daļā Pusnakts. Tieši Pusnaktī Rainim ir visvairāk atsauču un pašcitātu, no grāmatu miega augšāmceļas gan Imanta, gan Lāčplēsis un Spīdola, līdz ar to tie patiešām varētu būt kļuvuši par deformētiem, trashy estētikā atveidotiem mošķiem, kuri gan beigās diemžēl didaktiski aicina mūs celties un sekot turpmākajām, diezgan nacionālistiski ievirzītajām, Ingas Tropas veidotajām  Baltās Daugavas  un Sarkanās Daugavas daļām.

Pirmajā no tām skatītājam tiek pārmests: „Ko jūs guļat? ko jūs guļat? / Nākat sargāt latvju zemi!” (Gan jau neviens neko nepārmeta, bet šīs frāzes es sadzirdēju visskaidrāk, kamēr galvā joprojām skanēja iepriekšējās daļas didaktiskā fināla „Ceļaties!”.) Tādēļ es savā pirmsvēlēšanu riebumā pret visu to, ko Ilmārs Šlāpins sarindoja apmēram šādi: „[..] ksenofobi, homofobi un visi citi patrioti,” – sajutos kā „nacionāļu” vervēšanas pasākumā un vairs nespēju novērtēt labās ieceres. Arī gaismu spēles bibliotēkas korē, lūkojoties no apakšas uz augšu, man jau otro reizi liek vilties (pirmoreiz skatoties Viestura Meikšāna izrādi Gaismas raksti, kur potenciāli aizraujošs gaismu izmantojums netika īstenots un palika vien pliks stars, rakstus nemaz neizveidojot). Šoreiz skaistāk un patiesāk darbojās netīšais apgaismojums, mašīnu lukturu blāvajiem gaismas kūļiem atspīdot kores ģeometriskajās spēlēs, nekā prožektoru un lampiņu apzinātās darbības. Pēc aicinājuma celties un negulēt, protams, mēs nonākam augstākajā bibliotēkas punktā, kas atkal „darbojas” pats par sevi. Nozīmi piešķir tikai pati telpa un tās novietojums pilsētvidē, iespēja redzēt nu jau veselu simtgadi par Latvijas galvaspilsētu saukto Rīgu, tās ikdienišķo kustību, taču telpā izvietotie teksti un kara plāni nekādu iespaidu uz mani nespēja atstāt.

Toties pēdējā – Agates Bankavas Saules Daugavas – daļā iezīmējās potenciāls, ko darīt ar Raini mūsdienās. Neizmantot tekstu, padarīt to galēji abstraktu, neatsaukties burtiski, bet interpretēt. Vēl jo vairāk  piešķirt ikdienišķām darbībām, pierastām plaknēm jaunu vērošanas leņķi (tas padara pēdējo daļu par visbaudāmāko un aizraujošāko)  manuprāt, tas ir veids, kā padarīt Raini skatāmu šodien. Jo īpaši tos darbus, kuros apdziedāta tautas likteņa traģēdija (jebkura no daudzajām). Es atvainojos, protams, par ironisko toni, bet mani nepamet sajūta, ka Rainis bieži tomēr ir pārprasts. Atminēsimies kaut vai to, ka viņš nav nacionālists, bet gan sociāldemokrāts, tāpēc arī „Sarkanuguns kvēlumā / Dzima mūsu brīvā Latve, / Sarkanbaltais karodziņš / Uz sarkana plīvināja.“ vai „Topi, audzi, brīvā Latve, / Brīvu tautu kopībā!“ ir jāuztver tieši tā, kā tas izklausās, tā, kā latvji dzīvoja lielāko 20. gs. daļu. Rainis ir no tiem marksistiem, kas ideoloģijas pārpratumus gadsimta vidū nepiedzīvoja, līdz ar to nespēja ideoloģijas realizāciju objektīvi novērtēt, jo, protams, uz papīra kreisums ir apburošs. Un Raiņa kults ir nenoliedzams padomju mantojums. Lai gan ne jau Raiņa politiskie uzskati vai vēsturiski uzslāņojumi ir tas, kas mani nomāc. Nogurdinošs un apnicīgs ir latviešiem atpazīstamo dzejnieku klāsts (Rainim tur blakus vēl atrodas Ziedonis, Vācietis un Apškrūma). Tāpēc varbūt sākam atminēties citus latvju spalvas dancinātājus un vārdu dīdītājus. Gan jau pats Rainis arī ir noguris. Visi trīs, kas Rīgā tagad sastopami.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri