Pienam ir vairāki ceļi

 

Par Ingas Gailes stāstu krājumu Piena ceļi (Mansards, 2018)

 

Bērni ir laimīgi, jo viņi neizliekas. Ar pilnu pārliecību viņi ir bruņinieki vai princeses, pūķu mednieki vai sliekas – kas nu kurā reizē bērnu saimniecībā nepieciešams. Un nav nedz laika, nedz telpas, nedz dzimumlomu ierobežojumu – ikkatrs un ikviena var doties kosmosā vai posties uz gadsimta balli. Bet par viņiem Inga Gaile nerunā. Pieaugušie, par kuriem Inga Gaile raksta, visu sabojā, jo izliekas par to, kas patiesībā nav. Visu mūžu cenšas nospēlēt ideālo lomu, kas atbilstu viņu skaistumam vai talanta trūkumam; smaida ar lūpu kaktiņu, pietaupot pārējos sejas muskuļus kādai izcilākai, nozīmīgākai, publiskākai reizei; un turpina izlikties par to, kas patiesībā nav, – par Andreju, Sīmani, Pēteri vai smejošo Jēzu, par Mariju, Magdalēnu, ne ar miršanu, bet pasauli saistītu Miru, varbūt ar sauli saistītu neuzkrāsotu Sauli vai tuklo meiteni bez vārda, kura kā zilonis iet pa virvi, skatītājos raisot izbailes un izbrīnu vienlaikus. Būtiski ir izlikties, paslēpties, būt par jebkuru citu, tikai ne par sevi pašu.

Ingas Gailes stāstu Sieviete ir ūdens lāma, kas izliekas par upi, jo viņai vajag peldētāju vīrieti, kurš tajā iebridīs. Sieviete ir nepārtrauktās gaidībās – bērna, vīrieša vai pati sevis apzināšanās gaidībās. Sieviete ir resna, vientiesīga, griboša un naivi ceroša, ka viņas māti, viņu pašu un pasauli izdziedinās ļauno vārdu izrunāšana uz āru vai vismaz daudzu grāmatu lasīšana un to priekšmetiska klātbūtne, lai arī tās ir Vīrieša grāmatas – daktera skapī, kaimiņa plauktos. Sievietei pašai pieder vien divas grāmatas – „grāfiene Genoveva un dziesmu grāmata” – kuras citas gan Sievietei dzīvē varētu vajadzēt?

Vīrietis klusē, neskatās acīs, vīrietis ir akmens, bet Sieviete viņu gaida – kā dēlus, kas „izplēsīs” Sievieti lielu; kā Tauriņcilvēku, kurš spēlē klavieres, izgaisinot jumtu; kā vārdā nenosaucamu izcili skaistu aktieri bez talanta vai izcili talantīgu režisoru bez sejas. Sieviete neklusē – viņa runā gan savus, gan Vīrieša vārdus – „es kliedzu uz iekšu”. Viņa atstāsta pieņēmumus par to, ko citi teikuši, domājuši, varbūt pat jutuši – bet tā atkal jau ir izlikšanās – par kādu, kurš visu par visiem zina vislabāk. Sieviete interpretē – gan savu iekšpasauli, gan ārpusē esošo, arī Vīrieša pasauli. Iekšpasaulē Sieviete atstāsta svešas sarunas, zīmē svešas dzīves. Ārpasaulē Sieviete ievelk elpu, lai paslēptu savu resnumu, lai paslēptos pati, bet, kad runā, – mulsina vai nokaitina Vīrieti, gribot vai negribot rada problēmas sev vai kādam citam.

Gaile leksikā un gramatikā, neatšifrējamās sintaktiskās konstrukcijās, individuālos savrupinājumos un poētiskos paņēmienos virpina pavedienus, kas it kā sienas kādā audumā vai grīdsegā, vai zīda šallē. Šī pavedienu vijuma laika kontūru iezīmē fonā skanoši „tikko mirušās Eimijas remiksi” vai komentārs par Kasparovu, „kuram negrib dot pilsonību”, vai Latvijas laika piensaimniecības uzplaukums, vai konkrēti nosauktie datumi – „1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts”. Četrdesmitgadnieku paaudzes pasaule – ar pusdzisušām atmiņām par padomjlaiku krievu filmu, kurā kāds puisi lepni soļo pa Maskavu, minimāli pieklājīgām zināšanām par Bībeles tekstu vai Dostojevska romāniem. Kultūrfaktu kontekstualizēšana Gailes tekstiem ir ierasta poētiskā iezīme – vēlme būt dialogā ar pietiekami zinīgu lasītāju, jo bez konteksta teksts paliek plāns – sižeta līniju rastrs pārlieku gaistošs, lai ar to vien noturētu lasītāja uzmanību. Lai lasīšanas spēle izdotos, iesaistītajiem jāpārzina noklusētie noteikumi – jārada interpretācija no zīmēm, ko tekstā ieslēpusi autore vai lasītājs iezīmē pats, pat nejautājot autores atļauju.

„Jaunajās brillēs pasaule mani apžilbina ar savu skaidrību” (17. lpp.). Iespējams, manas brilles pagaidām nav pareizi noregulētas – naivums, resnums, mietpilsonība, nepietiekams izlasīto Vīriešu grāmatu klāsts aizsedz skatienam ko būtisku, lai varētu teikt, ka šo grāmatu sapratu, bet teksta interpretācijas spēlē iesaistījos visnotaļ labprāt, lai arī vietumis paklupu gramatisko konstrukciju labirintos. Pienam ir vairāki ceļi – viss atkarīgs no interpretācijas.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri