Sniegvilksnis

 

Inga Pizāne nāk no Krāslavas, dzīvo Rīgā. Strādā pie sava otrā dzejas krājuma. Debijas grāmata Tu neesi sniegs tika izdota 2016. gadā, bet 2018. gadā iznāca autores dzejas grāmata angļu valodā ar nosaukumu Having Never Met. Publicējusies latviešu un ārzemju literāros izdevumos un internetžurnālos: Satori, Kultūrzīmes, Disclaimermag, Glasgow Review of Books, Tupelo Quarterly u. c.

 

Pauls iekāpa mašīnā, ieslēdza apsildi, tad izkāpa, noskrāpēja no logiem ledu un sēdās pie stūres. Elza tikmēr sēdēja mašīnā un apbrīnoja to, cik Pauls ir kārtīgs un pacietīgs. Viņa tāda nebija. Sadzīvē viņai visu vajadzēja ātri. Ātri iepirkties, ātri pagatavot ēst, ātri sakārtot māju, visu vienā rāvienā. Šķiet, Elza to bija pārņēmusi no savas mammas, kura uzskatīja, ka ātrums šādos darbos ir svarīgākā īpašība. Ja kāds kaut ko darīja lēni, tad mamma labāk to izdarīja pati.

Reizēm, kā šoreiz, Elza apbrīnoja Paula rāmumu, bet citreiz nevarēja to ciest. Iepirkties ar viņu bija trakums. Viņš gribēja apskatīt un izpētīt visu, bet viņa – ātrāk tikt no veikala prom.

Tiesa gan, pēdējā laikā Elza bija nonākusi pie slēdziena, ka nav obligāti visu darīt kopā. Kopā iepirkties, kopā gatavot, kopā apmeklēt visus pasākumus.

Viņu attiecības neko nezaudēs, ja viņa uz veikalu aizies viena vai vienkārši nosūtīs Paulam sarakstu ar produktiem, kas jānopērk. Tieši otrādi – viņi ietaupīs dažus strīdus.

*

Pauls iedarbināja mašīnu un, kā ierasts, pārjautāja Elzai, vai viņa ir aizslēgusi durvis.

– Jā, – viņa atbildēja.

– Un pastkasti pārbaudīji?

– Sestdienās pastniece nenāk.

Šķiet, ka viņš to jautāja katru reizi, kad viņi sestdienās devās kādā izbraucienā. Tā bija daļa no rituāla. Pirms garākiem izbraucieniem viņš mēdza teikt arī s bogom,1 taču ne šoreiz.

*

Viņi brauca pie Paula vecmammas, lai pavēstītu, ka ir saderinājušies.

– Viņa būs priecīga, – Elza ieteicās.

– Domāju gan, – viņš piebalsoja un palūdza iedot maciņu ar mūzikas diskiem.

– Ko klausīsimies?

Melno korseti, – viņa atbildēja.

Viņš iestūma Aijas Andrejevas albumu atskaņotājā, bet Korseti neieslēdza. Visas dziesmas skanēja pēc kārtas. Viņa zināja – ceļš nav īss. Līdz Korsetei viņi tiks un ne reizi vien, tāpēc neuzstāja.

Viņu muzikālā gaume saskanēja tīri labi. Elza bija vienisprātis ar Haruki Murakami teikto, ka cilvēkiem, kuri ilgi dzīvo kopā, gaume ar laiku kļūst ļoti līdzīga.

*

– Kafiju tagad ņemsim? – viņš jautāja.

– Jā, un ne tikai kafiju. Esmu izsalkusi, – viņa atbildēja.

Iebraukuši uzpildes stacijā, viņi paņēma divus kapučīno līdzi ņemšanai un četras kārtainās aveņmaizītes (par triju cenu).

*

Elzai ļoti patika būt ceļā. Varbūt tādēļ, ka tā bija pilnīga paļaušanās. No vienas puses, bija konkrēts mērķis – nokļūšana no punkta A punktā B, bet no otras – pilnīga brīvība, izvēloties maršrutu, pieturvietas, ātrumu, mūziku, lasāmvielu. Mašīnas šaurā telpa paspilgtināja visas emocijas un uztveri. Varbūt tāpēc, ka nebija tik daudz traucēkļu. Mūziku, piemēram, nekur citur viņa nevarēja izbaudīt tik spēcīgi, ja neskaita koncertus. Viņa pilnā rīklē dziedāja līdzi un dažkārt pieķēra Paulu darām to pašu. Tie bija viņu īpašie brīži. Tāpat kā apkārtnes komentēšana. Mēģinājums pievērst Elzas uzmanību paša redzētajam bija viena no Paula mīļākajām nodarbēm, vadot auto. Ja vien Pauls nenorādīja uz automašīnu markām, tad Elza labprāt arī skatījās un laiku pa laikam logā iebakstīja pati.

– Lapsa. Redzēji?

– Cik skaista priede, pamanīji?

– Paskaties, cik liela māja! Tādā es negribētu dzīvot!

Un tamlīdzīgi.

Un tad bija klusuma pauzes, kad viņa palūdza nogriezt mūziku, lai palasītu. Parasti viņai līdzi bija vairākas grāmatas, no kurām izvēlēties, taču šoreiz tikai viena. Rīkas Pulkinenas Patiesība.

„Vēl tūkstošiem lietu, ko es par viņu nezinu, un aiz tām vēl tūkstotis,” viņa izlasīja un tad pievērsās Paulam.

– Brauc, lūdzu, lēnāk, – viņa iestarpināja, uzmetot skatienu spidometram un sniegam, ko pa braucamo ceļu dzenāja vējš, tomēr šādas frāzes uz Paulu iedarbojās īslaicīgi.

*

Tiekot pāri pusceļam, asfalts kļuva arvien neizbraucamāks sniega risu dēļ. Tā kā rīts vēl nebija pārāk vēls, tad pirms viņiem nemaz tik daudzi ceļu nebija paguvuši izbraukāt. Tā secināja Pauls, turpinot stūrēt un laiku pa laikam uzmetot skatienu Elzai.

– Padod, lūdzu, ūdeni, – viņš teica un, redzēdams, ka Elza vairs nelasa, uzgrieza atpakaļ mūziku.

*

Viņa nesaprata, kā, bet – viens mirklis, viens mazs mirklis, viens niecīgs mirklis – un Elza attapās, kad viņi jau bija noslīdējuši no ceļa un mašīna bija apgriezusies sāniski. Bija trūcis tikai mazliet, lai viņi būtu uzmetuši kūleni. Viņai aizsitās elpa. Viņi atradās lauka vidū. Mašīna mazliet šūpojās, tomēr saglabāja līdzsvaru, uz jumta nekrītot. Viņi nezināja, ko iesākt, ko teikt, ko just. Viņi saskatījās un redzēja savu baiļu atspulgu viens otra acīs, lai arī baidīties vairs nebija no kā. Viņi bija sveiki un veseli. Tomēr bailēm bija milzīga iztēle. Elza nepārstāja prātot par to, ka šī varēja būt tā diena, kuras datums būtu iegravēts viņas kapakmenī un cilvēki, kas ietu tam garām, domātu: ak, viņa nomira tik jauna!

– Es vēl gribu dzīvot, – Elzai likās, ka viņa to nodomāja pie sevis, bet izrādījās, ka pateica skaļi, jo Pauls atbildēja: „Es arī.”

Emocijas viņā bija aizsprostotas, un paraudāt viņa nespēja. Līdzīgi kā pirms pāris gadiem, lecot ar gumiju Siguldā, viņa neļāva kliedzienam izrauties laukā, uz mūžiem to paturot sevī.

Pēc maza brīža ceļa malā piestāja kravas mašīna. No tās izkāpa šoferis un pienāca viņiem klāt. Pauls palūdza, lai šoferis apgāž mašīnu atpakaļ uz riepām. Kad tas bija paveikts, abi mazliet nomierinājās. Ar šofera iestūmienu viņi izbrauca no piesnigušā lauka, pateicās viņam un turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu noticis.

*

Viņi mēģināja tikt galā katrs ar sevi.

*

Elza bija dusmīga, taču neuzskatīja, ka šis ir piemērots mirklis paust savas dusmas, lai gan iekšēji viņa gaidīja, ka Pauls atvainosies. Elzai šķita, ka viņam ir jāuzņemas atbildība. Viņa juta, ka pretējā gadījumā viņas dusmas sprāgs laukā neapturami un neatgriezeniski kā pumpuri pavasara kokos.

*

Viņa aizdomājās par to, ka šī jau ir otrā avārija, kas saistīta ar viņu saderināšanos.

Pirmajā, tiesa gan, viņa nebija klāt, taču tai vakarā, kad Pauls nopirka Elzai saderināšanās gredzenu, viņš bija iebraucis ceļa nožogojumā un dabūjis saukt policiju.

*

– Piedod, – Pauls teica, pirms viņi ienāca vecmammas mājās, un cieši Elzu apskāva.

– Mēģināšu, – Elza atbildēja.

*

Ciemos abi uzvedās diezgan klusi, tomēr, pastāstot vecmammai atvestos jaunumus, viņiem izdevās mazliet novērst domas no nupat notikušā negadījuma.

*

Viņi dzēra šķīstošo kafiju, ēda cienastā atvesto jogurta kūku un klausījās vecmammas stāstījumos par to, kā viņa tiek galā ar māju, ko skatās televizorā un ko lasa žurnālos. Vecmammai savukārt bija svarīgi zināt, vai viņiem abiem ir darbs un vai viņi viens otru saudzē. Viņa stingri ieteica to darīt. Gandrīz pavēlēja.

*

Atpakaļceļā abi atkal bija katrs uz savas pārdomu takas un gandrīz nesarunājās. Pauls cieši lūkojās uz nu jau iztīrīto ceļu, savukārt Elza bija tik ļoti nogurusi no saņemtās stresa un baiļu devas, ka vienubrīd iemiga un pamodās tikai pusceļā, kad viņi bija apstājušies uzpildīties.

– Kafiju? – Pauls piedāvāja, redzot, ka viņa atvērusi acis.

– Labāk kakao, – viņa atbildēja.

– Iesi ar mani vai atnest?

– Iešu, – Elza nolēma izstaipīt kājas un atpūtināt dibenu no sēdēšanas.

*

Dzerot kakao, viņai sāka birt asaras. Aizsprosts bija vaļā. Tās nebija ne baiļu, ne dusmu, ne pārdzīvojuma asaras. Tās bija mazas, klusas pateicības par to, ka viņa ir dzīva un brauc mājās.

Pauls viņas raudāšanu nemaz nemanīja. Piebraucot pie mājas, asaras jau bija nožuvušas.

*

Ienākot dzīvoklī, viņi bija tik noguruši, ka uzreiz saklāja gultu. Tik agri viņi nemēdza iet gulēt, taču tagad ne vienam, ne otram nebija šaubu, ka nomodā viņi ilgi neizturēs. Viņi iztīrīja zobus, ielīda gultā, ieslēdza ziņas un jau pēc brītiņa tās vēstīja par daudzajām avārijām, ko uz Latvijas ceļiem izraisījis melnais ledus un sniegvilksnis. Šādu vārdu Elza dzirdēja pirmo reizi. Viņa paņēma rokās telefonu un ievadīja to Google meklētājā.

Definīcija Meteo vietnē pieejamajā Ziemas vārdnīcā vēstīja, ka sniegvilksnis ir sausa sniega pārvietošanās vēja iedarbībā tuvu sniega segas virsmai laikā, kad nesnieg.

– Tad, lūk, kas ar mums šodien atgadījās. Sniegvilksnis, – viņa teica, pasniegdama Paulam saderināšanās gredzenu, un palūdza, lai viņš to noliek uz žurnālgaldiņa.

  1. Burtiskā tulkojumā – ar Dievu. Frāze, ko lieto, novēlot labu ceļavēju.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri