Asaru rulete

 

Par Janas Egles grāmatu Svešie jeb Miļeņkij ti moi (Latvijas Mediji, 2018)

 

Ieminējos internetā, ka plānoju rakstīt recenziju par Janas Egles grāmatu Svešie, un saņēmu komentāru, ko pārfrāzējot varētu formulēt kā „man patika, apraudājos”. Tas man atgādināja kādu citu rakstnieci (ja nemaldos, Holliju Lailu), kas garāmejot minēja, ka erotisko literatūru lasītāji mēdz vērtēt pēc tā, cik reizes grāmatas lasīšanas laikā tiek sasniegts orgasms. Lasot grāmatu Svešie, es apraudājos tikai vienreiz, toties desmit lappušu garumā. Visu pārējo recenziju var lasīt kā manu pārspriedumu par to, vai es biju gaidījusi kaut ko vairāk, labāk vai varbūt pavisam citādi.

Turpinot jau iepriekšējā grāmatā, Gaismā (Lauku Avīze, 2016), iesākto ceļu, Jana Egle raksta reālistiski, skaudri un skumji – šis ir literatūras veids, kas latvietim nepavisam nav svešs un kopumā ir diezgan iemīļots. Nevajag daudz klausīties uz ierasto cinismu par to, cik ļoti latvietim patīk tie drūmie raudamgabali, – ciniķi, protams, ciniķo, bet tik un tā rudens-ziemas sezonā klusībā nopērk, palien zem deķa, lasa un raud. Gaidot otro grāmatu, bija diezgan skaidrs, ka tas pats vien jau būs (un kāpēc gan ne, ja par Gaismā saņemta LaLiGaBa par labāko prozas darbu), bažas radīja tikai jautājums par to, cik veiksmīgi autorei izdosies noturēties uz trauslās robežas starp izjustu sirdsgabalu un apzinātu lasītāja raudināšanu.

Lasot Svešos, diezgan drīz sapratu, ka grāmatas nosaukšana par „stāstiem” ir, mazākais, maldinoša. Neviens no atsevišķajiem fragmentiem nav „stāsts” šī vārda pilnajā nozīmē – proti, noslēgts prozas teksts ar sākumu, vidu un beigām, kā arī vai nu noslēgtu, vai apzināti vaļā atstātu sižeta līniju. Katrs atsevišķais „stāsts” ir daļa no visas grāmatas kopuma – grāmatas, kuru īsti nevar saukt par „romānu” vienas galvenās sižeta līnijas trūkuma dēļ. Šo stāstu kopu drīzāk vieno dažādu saistību zirnekļa tīkls, nosacīta laika un telpas vienotība, kā arī kopējā noskaņa un vēstījums. Šī struktūra neapšaubāmi mudina lasīt tālāk, lai saņemtu vismaz kādu atbildi uz jautājumiem, kurus liek uzdot atsevišķie stāsti, bet vienlaikus šķiet arī diezgan kaitinoša: reizēm nudien nevar saprast, vai apzinātā stāstu nepabeigšana parāda autores spēju izturēt sižetu vai, tieši otrādi, viņas nespēju novest atsevišķās epizodes līdz kulminācijai. Turklāt šāds paņēmiens nav nekas pārāk jauns vai oriģināls – to izmantoja gan Dace Rukšāne grāmatā Ķīpsalas putni (Dienas Grāmata, 2009), gan Svens Kuzmins grāmatā Pilsētas šamaņi (Dienas Grāmata, 2016); cītīgam lasītājam noteikti nāks prātā arī citi piemēri.

Šajā gadījumā saistības starp dažādajiem varoņiem ir tā savērptas, ka varbūt pat ir vērts ņemt palīgā pierakstu lapiņu, lai sazīmētu attiecību shēmas. Vēl jo vairāk tādēļ, ka dažādo attiecību stāsti ir tik vienlīdzīgi bēdīgi, ka ir nepieciešams padomāt, lai apjēgtu, ka Sandra nelaimīgā bērnība rit pavisam citā ģimenē nekā Adriana nelaimīgā bērnība un nav tā, ka šajā grāmatā notiktu kādas nejauši incestuālas attiecības.

Dzīve šajā grāmatā seko līdzi vairāk vai mazāk vienam un tam pašam scenārijam. Nelaimīgs cilvēks iesaistās attiecībās ar citu nelaimīgu cilvēku. Viņi dara viens otram pāri (ja nedara, tad viens no viņiem drīz nomirs). Viņiem piedzimst bērns, kas īsu brīdi ir īsts sauleszaķītis, bet tad kļūst par pusaudzi. Viņš sāk ienīst vienu vai abus vecākus un kļūst uz mūžu nelaimīgs. Tad satiek kādu citu nelaimīgo… Un tā nu visa grāmata ir par cilvēkiem, kas satiekas un saskaras, vienlaikus paliekot cits citam sveši. Teorētiski šim visam sākumu var atrast konkrētos sāpīgos pagātnes notikumos, kas izstaro sāpes cauri laikam un telpai, ievainojot ikvienu, kas pagadās ceļā, bet, grāmatu lasot, nerodas sajūta, ka, izdzēšot no pagātnes konkrēto pāridarījumu, kaut kas kļūtu labāk: ievainot un sāpināt ir cilvēka dabā, un to var izdarīt tik viegli, gandrīz nejauši, ka izvairīties no upura vai varmākas lomas nav iespējams. Reizēm kāds mēģina visu vērst par labu, sniegt mīlestību, līdzjūtību un atbalstu, bet tad iejaucas nenovēršamais liktenis (vai, precīzāk, sižets) un katrs labais darbs beidzas ar neveiksmi un turklāt vēl nes sev līdzi vismaz trīs jaunus, negribētus ievainojumus.

Tādēļ es neizbēgami uzdevu sev jautājumu: kāpēc, ja jau viss ir tik slikti un turklāt diezgan labi uzrakstīts, es apraudājos tikai vienreiz un pie pašām beigām? Varētu būt, ka pie vainas ir mana nespēja izslēgt no prāta iekšējo redaktoru, kas satrūkstas pie tādām frāzēm kā „atspiedās pret sienu” vai „atliecās no datora”, mēģina salikt pieturzīmes samudžinātā teikumā, kur teju visu komatu vietā ir domuzīmes, vai atrast sinonīmus vārdiem, kas atkārtojas vienas rindkopas robežās. (Man nav īsti skaidrs, kādēļ šo darbu, šķiet, nav veicis neviens īsts redaktors – vismaz grāmatā es nemanīju atsauci uz tādu.) Varētu arī būt, ka mani ir dramatiski sabojājušas studijas, kurās es to vien daru kā lasu stāstus par dzīves  pabērniem.

Vai varbūt pie vainas ir mana iecienītākā literatūra, proti, zinātniskā fantastika un fantāzija, kur, par spīti nereālistiskajai notikuma videi jebkurā kaut cik lasāmā darbā vienmēr var atrast paralēles ar to, kā es jūtos. Kā tas patiesībā ir – studēt antropoloģiju? Leva Grosmana Burvji. Kā tas ir – būt mātei, būt bērnam? N. K. Džemisinas Salauztās Zemes triloģija. Bet Janas Egles Svešie, kas it kā ir par ļoti atpazīstamu vidi – pietiekami atpazīstamu, lai es varētu iedomāties, ka esmu kādu no prototipiem sastapusi tepat pilsētas centrā, – šādu reakciju gandrīz vai neizraisa. Kā tas ir – būt darbos pārgurušai mātei, kas līdz ar nagiem paspēj izraut bērnu no dārziņa? Nu, ne īsti šitā. Kā tas ir, kad tuvam cilvēkam izmisīgi vajag palīdzību, kuru tu nespēj sniegt? Ne gluži tā. Kā tas ir – iemīlēties kādā, kuru vēlies izglābt, vai just, ka pamazām grimsti un visa tava dzīve irst pa vīlēm? Nu, it kā tā, bet tomēr ne.

Dažādie varoņi, kas apdzīvo Janas Egles grāmatu, ir kā mēģinājums trāpīt pa sirds stīgām: vai tās notrīsēs pie tā vai pie šitā, vai tev tuvākas ir šīs emocijas vai tās, vai tu dzīvē esi piedzīvojis šo drāmu vai tomēr drīzāk to. Un tomēr gluži kā krievu ruletē lielākā daļa šāvienu ir tukši vai pasvilpj man garām, liekot drūmi apsvērt pašai savu bezsirdību un vienaldzību. Šķiet, ka šī grāmata ir rakstīta cilvēkam, kas ir ērti iekārtojies siltā virtuvē ar kafiju vai laba vīna glāzi, gatavs uz īsu mirkli iemērkt pirksta galu pasaules skumjās, lai pēc tam dotos tālāk savā dzīvē, citu cilvēku ciešanu šķīstīts un apskaidrots. Man pašai nesaprotamu iemeslu dēļ es šobrīd neesmu tas cilvēks.

Tādēļ šo, godīgi sakot, diezgan bēdīgo recenziju vajag lasīt ar pamatīgu devu sāls: ļoti iespējams, ka nākamais lasītājs būs labāks, mīkstsirdīgāks un ar siltāku virtuvi apveltītāks cilvēks nekā es, un tādā gadījumā Svešie varētu trāpīt tieši desmitniekā. To var nolikt zem eglītes blakus Skalbes Kaķīša dzirnavām, kur arī tikpat cieši savijas atstumtības un sāpju pavedieni, caur kuriem tomēr var sajust labestības stīgu, vai varbūt kādai sirdi plosošu dziesmu izlasei, vai varbūt vienkārši blakus vienatnē izdzeramai sarkanvīna pudelei. Jo tādam jau jābūt latvieša Ziemassvētku laikam – kad ārā ir sasnidzis balts sniegs un mājās ir silti un labi, tu sēdi, ērti ieritinājies segā, un klusītēm raudi par to, cik pasaule patiesībā ir skumja.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri