punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kaķīšu galvaskausi

Ivars Šteinbergs

20/02/2019

 

Par Ināras Kaijas Eglītes dzejoļu krājumu Kliedziens starp āboliem (sastādījusi Ieva Kalniņa; Neputns, 2018)

 

Paradokss, kas ietverts grāmatas apakšvirsrakstā, – „Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā” – Ināras Kaijas Eglītes debiju latviešu dzejā pamatoti pozicionē kā likumsakarību. Izdevniecības Neputns publicētais un Ievas Kalniņas sastādītais krājums Kliedziens starp āboliem pie lasītājiem nonāk Latvijas valsts simtās gadskārtas svinību pēdējā mēnesī, neilgi pēc VDK dokumentu daļējas publiskošanas, pusgadsimtu pēc Prāgas pavasara, studentu maija Francijā, ap pašas dzejnieces septiņdesmito jubileju… Citiem vārdiem, tieši laikā, kad norit gan lokāla, gan globāla mēroga vēstures pārvērtēšana. Tādēļ Kliedziens starp āboliem varētu tikt skatīts, pirmkārt, kā mierinoša retrospekcija, kas pamatā paredzēta autores laikabiedriem un tiecas aizpildīt tukšus laukus 20. gadsimta 60. un 70. gadu neoficiālajā kultūrā, otrkārt, kā uz jaunāko paaudžu lasītājiem vērsts teksts, kas – tā gribas cerēt – liek nepiedzīvotās pagātnes monohromatiskajiem posmiem iekrāsoties.

Šī ir neparasta grāmata, jo iepazīstina ar līdz šim gandrīz nezināmas dzejnieces pienesumu vietējai literatūrai (atsevišķi Eglītes teksti publiski ir izskanējuši jau agrāk, piemēram, Andra Grinberga filmās, taču tikai līdz ar Kliedzienu tie vienkopus pirmo reizi atklājas plašai auditorijai, ļaujot izdevumu pasniegt kā mūža darbu un pirmo grāmatu reizē). Mākslas zinātniece Ieva Kalniņa iespieddarbā līdzās dzejai iekļāvusi arī Eglītei veltītus dzejoļus, priekšvārdu, ziņas par autori, divas fotogrāfiju sērijas, personu rādītāju un interviju. Šos materiālus nevajadzētu uzskatīt par „papildinājumiem” dzejai, kas aizbīda Kalniņas darbu otrajā plānā, jo tieši abu līdzvērtīgā kopveselumā rodama Kliedziena laikmeta liecības vērtība.

Instinktīva paralēle veidojas starp Eglītes grāmatu un Eižena Valpētera veidoto teksta un attēlu pieminekli Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. Protams, šajā gadījumā fokuss ir uz konkrētu indivīdu, nevis nosacītu kolektīvu, bet abas grāmatas ir vienlīdz grūti klasificējamas ierastās kategorijās un, lai arī ar atšķirīgiem paņēmieniem, tās abas tiecas audzēt un stiprināt atmiņu par dažādām latviešu kultūrā nozīmīgām nonkonformisma izpausmēm. Arī daļa kultūrtelpas abiem izdevumiem ir kopīga – Eglīte biedrojusies ar nu jau mīta statusā esošajiem „kazistiem”, kuri Valpētera Nenocenzētajos apspriesti ar vērienu. Tāpat Kliedziens paver jaunu skatījumu uz Andra Grinberga radošo darbību, caur tekstu un fotogrāfijām mākslinieka unikālajos hepeningos izceļot Eglītes lomu.

Krājums neesot izdots agrāk, jo izdevniecības atraidījušas sistēmai neērtās autores manuskriptus. Negatīvu iespaidu uz publicēšanās vēlmi atstājusi arī jaunībā saņemtā pieredzējušāku dzejnieku kritika. Piemēram, Harijs Heislers, šaustīdams brīvā panta lietojumu jaunākajā latviešu dzejā un kā pirmo piemēru izvēloties Eglītes dzejoli Debesis bez tukšuma, 1968. gadā rakstījis: „Gribētos zināt, ko teiktu smalkmehāniķi, ja gaidītā dimanta vietā kalnrači viņiem atsūtītu veselu vilciena sastāvu [..] mazvērtīgu akmeņu.”1 Tagad, kad laika atstatums piešķīris tekstam jaunu svaru, domājams, Eglītes darbus ir iespējams lasīt niansētāk.

Grāmatā Eglītes brīvajā pantā rakstītā dzeja strukturēta piecās nodaļās, no kurām viena nav izdalīta ar apakšvirsrakstu. Tā vietā teksts drukāts atšķirīgā – gaišbrūnā rudens lapu – krāsā un izkaisīts pa visām pārējām nodaļām. Šīs nodaļas darbi apkopo tos dzejoļus, kurus pati autore nav vēlējusies publicēt, jo uzskatījusi tos par pārāk „sataisītiem”2 jeb samākslotiem. Lai arī skaidri redzams, ka autorei būtiska bijusi spontanitāte un impulsīvs „tīrraksts”, Ievas Kalniņas asprātīgais risinājums paglābis no pazušanas vairākas vārsmas, kas tieši savas „sataisītības” dēļ piešķir krājumam lielāku formu un tēlu daudzveidību. Pirmajā tradicionāli iekārtotajā nodaļā lasāmi urbānās vides un sabiedrības vērojumi, otrajā – mīlas lirika, trešajā – dialoga formā rakstīti darbi, bet noslēdzošajā – pārsvarā introspektīvi dzejoļi. Protams, katrā nodaļā iespējams sameklēt kādu paņēmienu, kas šībrīža lasītājiem izklausīsies novecojis, – ir gan dzejnieces paaudzei raksturīgas gadalaiku personifikācijas, gan dažas mazliet viltvārdīgas hiperbolas, gan pa kādai inversijai un kalambūram (piemēram, „atkal atkala kaļ…” (135. lpp.)). Bet Eglīte raksta bez izpušķotām metaforām, nereti lietojot vienkāršai sarunvalodai pietuvinātu izteiksmi, un operē ar savdabīgu tēlu sistēmu – rāpuļi, insekti un citas „nepoētiskas” vai marginalizētas būtnes –, kas viss kopā liek viņas dzejai skanēt pārsteidzoši svaigi.

Šajā dzejā redzama autsaidera vēršanās pret pozitīvisma nostādnēm, „nekā nedarīšana” kā sava veida protests un šī protesta, šīs nepakļaušanās cena un sekas: ilūziju krišana, kas ved pie laika zudības un neapturamības pārdzīvojuma, kā arī saasinātas bezcerības izjūtas un determinisma, – „un, kad tu mirsi, / viņa kopā ar tevi nemirs, / viņa paliks dzīva – tā ēna, tā melnā ēna, / un ar tavu vārdu tālāk dzīvos” (30. lpp.). Līdzās vēsturisku netaisnību (47. lpp), sabiedrības konvenciju absurda atklāsmei (18. lpp.) un mietpilsonisku postulātu atmaskošanai (88. un 127. lpp.) liela daļa dzejoļu veidoti kā kontemplācija par jebkuru īstenošanās mēģinājumu bezjēdzību. Piemēram, dzejolis Dialogs 91. lappusē sākas ar uzsaukumu: „– Līdz galam izjutīsim rudeni šo, / līdz galam dubļus šos izbridīsim”, – lai atlikušajās rindās turpinātos ne tikai kā ierosinājuma noliegums, bet arī kā šādas ieceres naivuma uzsvērums: „– Kur rudenim gals ir? / Kur dubļiem gals?” Toties tekstā klātesoša ir arī apziņa par krīzes pārvarēšanas iespējamību dzejā jeb, precīzāk, krīzes poētiskā pierakstā.

Par spēcīgāko dzejas nodaļu uzskatu noslēdzošo: tā ir ne vien formu ziņā vislabāk pārdomāta, bet arī vispilnīgāk izvērš līdz šim ieskicēto cerības un izmisuma dialektiku (vairāk sliecoties uz pesimistisko galu). Diemžēl vienīgi pats nodaļas nobeigums, kurā iekļauti retie 2000. gados rakstītie teksti, izskan ar lejupejošu zīmi. Acīmredzot ambīcija bijusi aptvert visu Eglītes dzejas devumu, bet tas šeit noticis uz ieturēta nodaļas spraiguma rēķina.

Paredzu, ka šī grāmata var izrādīties saistoša dzimtes studijās un auglīgi iekļauties feminisma teoriju diskursā. Eglīte, kad raksta pirmajā personā, lieto vīriešu dzimti (piemēram, dzejoļos 28., 64. un 113. lappusē) un, kā zināms, iepazīstoties lūgusi sevi uzrunāt kā Tomu. Lai arī 125. lappusē lasāmais dzejolis ļauj šo pseidonīmu saslēgt ar Neticīgo Tomu, ir iespējama arī spekulācija par tekstā izspēlētu „tomboy” identitāti, kas latviešu dzejā šķiet maz pārstāvēta. Tāpat grāmatas tituldzejoli, kas rakstīts citam citā ieslēgtu apļu formā un ko pati autore uzskata par pirmo grafisko dzejoli latviešu literatūrā (neesmu pārbaudījis, bet datējums liecina, ka tas radies pirms Montas Kromas un Vika eksperimentiem ar telpdzeju), var salīdzināt ar, piemēram, Monikas Vitigas slavenajā romānā Les Guérillères (1969) apdziedāto apli kā jonisku3 simbolu, tādējādi paverot ceļu minējumiem par neapzinātām sievišķās rakstības iezīmēm un ar to saistītu jautājumu problematizēšanu 60. gadu latviešu dzejā. Protams, ir leģitīmākas interpretācijas, kurās kliedziena tēlu varētu saistīt ar protestu vai kurās pašu dzejoli varētu saistīt ar ābolu kā aizliegto augli. Bet kopumā nešaubos, ka Eglītes rakstība, ko gaismā izcēlusi Ieva Kalniņa, dod potenciālu tālākiem pētījumiem.

Grāmatas noslēgumā iekļautā sarunas transkripcija kontekstualizē vairākus dzejoļus, kā arī atsedz un cilvēcisko noteiktas pagājušā gadsimta epizodes. Piemēram, kad saruna pievēršas dzejnieces un viņas domubiedru attiecībām ar toreizējo varu, Eglīte pastāsta kādu aizkustinošu gadījumu: „Toreiz Maijas [Silmales] lieta jau bija prokuratūrā. Tur izmeklētājs bija kungs uzvārdā Kaķītis, bet es strādāju „kaķu namā” pie arheologiem, un Rīgas izrakumos diezgan bieži varēja atrast dzīvnieku kaulus. Reiz es atradu kaķīša galvaskausu, ko Maijai uzdāvināju” (174. lpp.). Intervijas un to pavadošo fotogrāfiju ievietošana grāmatā, manuprāt, ir īpaši veiksmīgs lēmums, jo šādi un līdzīgi momenti Kalniņas un Eglītes sarunā ne tikai papleš redzesloku, bet arī atgādina par „čekas” degradējošo ietekmi, tā Eglītes dzejoļiem piemītošo negatīvismu padarot saprotamāku.

Eglītes dzejoļi nav dimanti, kā to būtu gribējis Heislers, bet Kliedziens starp āboliem parāda, ka tie noteikti nav arī „mazvērtīgi akmeņi”. Stiepjot metaforu, varētu teikt, ka tie drīzāk ir dvēseles raktuvēs uzieti kaķīšu galvaskausi – trausli simboli iekšējai iekārtas nepieņemšanai –, kas tagad ir uzdāvināti mums visiem.

  1. Heislers H. Meklēt? Jā, bet arī atrast! (Dažas piezīmes par mūsu jaunāko dzeju). Karogs, Nr. 4, 1968. 159.–161. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Buševica A., Treibergs T. Iznācis Ināras Kaijas Eglītes pirmais dzejoļu krājums Kliedziens starp āboliem. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/iznacis-inaras-kaijas-eglites-pirmais-dzejolu-krajums-kliedziens.a114053/  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Vārds „jonisks” šeit uztverams kā jēdziena „fallisks” sievišķais analogs; no sanskrita vārda „jōni” (योनि), kas apzīmē dzemdi, sieviešu reproduktīvos orgānus, kā arī atjaunotni, izcelsmi un citus saistītus nojēgumus. Vitigas gadījumā aplis sasaistīts arī ar revolūcijas jēdzienu (un revolūcija ar apgriešanos ap asi un cikliskumu, tātad – neizbēgamību).  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu