punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Viļa Rīdzenieka bilžu grāmata

Kārlis Vērpe

26/02/2019

 

 

Par grāmatu Vilis Rīdzenieks (sastādījusi Katrīna Teivāne-Korpa; Neputns, 2018)

 

1920. gada 28. septembrī tiek svinēta Latvijas Augstskolas pirmā gadadiena. Ir saulains, universitātes ieeju rotā ziedu virtenes un valsts karogi, pie ieejas pulcējas frakās un mēteļos tērpti kungi, to galvas sedz divu veidu katliņi un salmu cepures, vieni diskutē, citi pīpē, piemēram, no pulciņa atdalījies vīrietis, kas veras tieši kameras objektīvā. Todien Nacionālajā operā gatavo notikumam veltītu svinīgu izrādi, pie operas nama piebrauc auto ar Zigfrīdu un Annu Meieroviciem. Nākamais auto atved ministru prezidentu Kārli Ulmani. Netālu pulciņš dāmu un kungs, lokā sastājušies, gardi smejas. Pāri operas laukuma bruģim ar pavadoni nāk Marija Rīdzeniece – attēla autora Viļa Rīdzenieka sieva un sabiedrotā fotosalona Klio darbos.

Te pārstāstu epizodi no Rīdzenieka fotogrāmatas.1 Publikācija ir ļoti kvalitatīvs un pamatīgs simtgades darbs, kas var būt saistošs ne vien fotomākslas cienītājiem, bet plašai publikai. Skaisti nodrukātos attēlus pavada vairāki lietpratīgi teksti, sniedzot ne vien ieskatu Rīdzenieka daiļradē un personībā, bet arī plašākā tālaika kultūrvēstures kontekstā. Šie aspekti lai paliek lasītāju personīgajai grāmatas iepazīšanai, savukārt turpmākajā izklāstā visupirms pievērsīšos fotogrāfiju vai bilžu grāmatas kā tādas apcerei – ar ko bilžu grāmatas atšķiras no tekstu grāmatām, un ko tās mums var sniegt.

Universitātes gadadienas epizode ir viens no spilgtiem vecmeistara mantojuma pārsteigumiem, turklāt grūtāk tulkojams vārdu tēlos, salīdzinot ar brīvības cīņu un Bermonta armijas Rīgas postījumu, Raiņa un Aspazijas atgriešanās Latvijā 1920. gadā vai brīvvalsts laika sadzīves dokumentāciju, nemaz nerunājot par mākslas ainavām un studijas portretiem, kam ir veltītas atsevišķas grāmatas daļas. Rīdzenieka fotogrāfijas ir unikālas to dokumentālo un estētisko kvalitāšu dēļ, bet augstskolas gadadienas attēlu saturs nav izteikti runīgs, ja vien nesāk piedomāt, piemēram, par to, kas gan ir raisījis omulīgo svinīgās izrādes apmeklētāju smieklus. Attēlu vēstījums gan ir savdabīgs ar to, ka nav jāizsaka vārdos, lai gūtu bagātīgu priekšstatu. Mēdz taču runāt par laikmeta noskaņu vai atmosfēru – cilvēku stāja, sejas vaibsti, žesti vienlaikus ir pazīstami un tomēr niansēti citādi. Piemēram, fotogrāfiju, kurā redzami kungi un dāmas, ārzemju militārie pārstāvji, diplomāti un valdības locekļi Latvijas armijas parādē Esplanādē, itin viegli varu iedomāties šodien, mūsdienu apģērbā un fototehnikas piedāvātajā krāsu gammā. Tomēr, ja situācija patiesi tiktu iestudēta, izmantojot mūsdienu līdzekļus, uzskatāmi atklātos arī citādais. 1921. gada aina drīzāk līdzinās tam, kā cilvēki uzvedas teātra vai operas starpbrīžos, ne militārā parādē vai, teiksim, valsts svētku uguņošanā.

Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs grāmatā publicētajā esejā Rīdzenieka dzīves perioda Latvijas vēstures posmu skata kā vairāku Atlantīdu grimšanu, visupirms piektā gada revolūcijā, vēlāk abos pasaules karos; viņaprāt, vecmeistara attēlos ir saskatāma pretruna „starp tērpu respektablo, reizēm īsti smagnējo vai uzsvērti piesātināto eleganci un cilvēku sejām, kas pauž citas, aizejošā historicisma laikmeta estētikai svešas noskaņas. Tāpat kā citur Eiropā, arī Latvijā modernizācijas procesu pavadīja drudžainas svārstības sabiedrības ikdienas dzīvē – tā bija kļuvusi manāmi straujāka, nervozāka un arī nedrošāka.”2 Līdzīgi kā mūsdienās jau pagājušā gadsimta pirmo pusi iezīmē dinamiskas pārmaiņas sabiedrībā, tehnoloģijas un kultūras procesos, bet atšķirībā no mūsdienām pārmaiņas cilvēku uztverē, iespējams, vēl nav kļuvušas par sinonīmu ikdienai, tās ir it kā neredzamas; nav šaubu, ka Mintaura kā vēsturnieka skatiens ir asāks, tomēr Rīdzenieka dokumentālos fotoattēlus kā mirkļa tvērumu straujā mainībā var sajust, iztiekot ar vēstures rudimentu. Intuitīva jēgas aptveršana attēla pieredzē ir primāra, un lielākoties ar to mēs arī izlīdzamies atšķirībā, piemēram, no teksta lasījuma. Attēls iedarbojas tieši, mēdz teikt – nepastarpināti, un ir veicis izmaiņas apziņas plūsmā, pirms tās aptveram un ar vārdu palīdzību paspilgtinām. Fotogrāfijas gadījumā ir nepieciešama tikai dokumentālista būšana īstajā vietā un laikā, un šis „tikai” izrādās atslēga uz fotogrāfa lietpratību, kas nepadodas ikvienam.

Mākslas vēsturniece Alise Tīfentāle grāmatas ievadesejā Rīdzenieka devumu skata līdzās tā laika fotovēstures veidotājiem Edvardam Steihenam un Ežēnam Atžē, uzsverot, ka Latvijas mākslinieks ne par mata tiesu neatpaliek no dižgariem.3 Šādas līdzības mērošana ir kā balasts, kas jānomet; Tīfentāle to uzsver sava teksta ironiskajā toņkārtā, jo nākamais solis būtu atskārst, ka mūsu rīcībā ir dokumentālas un mākslinieciskas vērtības, kuru izvērtēšanai rietumcentriskas fotovēstures pīlāri nav vienīgais ietvars. Rīdzenieka mantojums ir daudzveidīgs ne vien žanriskā ziņā – dokumentālā, mākslas fotogrāfija, salonā veidoti pasūtījuma portreti – bet arī stilistikā. Piemēram, dokumentāli ievērojams ir gan zirgā auļojošā leitnanta Bojāra 1919. gada momentuzņēmums, gan gleznieciskas Ložmetējkalna un Nāves salas kaujas lauku ainavas, gan arī etnogrāfiskā stilistikā fiksētie kara bēgļi. Savukārt Rīgas pilsētainavas, runājot Tīfentāles vārdiem, patiesi rada noslēpumainības sajūtu, kas ir gandrīz sirreāla. Respektīvi, Rīdzenieka darbu korpuss ir ne mazāk suģestējošs, piemēram, par Atžē zūdošās Parīzes laikmeta dokumentāciju 19. un 20. gadsimta mijā, kas atšķirībā no Latvijas klasiķa veikuma netapa apzinātu (vismaz šodien droši zināmu) māksliniecisku mērķu vārdā. Atžē par nozīmīgu figūru sirreālisma un amerikāņu fotogrāfijā padarīja sirreālisti un amerikāņu fotogrāfi.

Šādā salīdzinājumā Rīdzenieka bilžu grāmatai veidojas divējāda aura. No vienas puses, būdama pirmā tik vērienīgā sava laika liecība, tā atgādina par Latvijas muzejos un arhīvos dusošajām bagātībām – kā sarunā norāda Katrīna Teivāne-Korpa, 19. gadsimtā un Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ir darbojušies daudzi fotovidē atzīti amatnieki, savukārt mazpazīstamāko vidū atrastos sava laika Kārļi Lakšes.4 Tādēļ, no otras puses, grāmata rosina ne tikai turpmāku vēsturisku izpēti un mākslas zinātnieku interpretāciju, bet attēlus iesaista plašākos un gruntīgākos Latvijas un reģiona (foto)mākslas stāstos. Var piekrist K. Teivānei-Korpai, kura sarunā saka, ka laika taupības nolūkos būtu vērts publicēt tematiski vai pēc autoriem grupētas fotogrāmatas, savukārt izpēti veikt paralēli, jo citādi fotovēsturi var nākties ieraudzīt vien pēc gadu desmitiem.

Fotogrāfija ir ātrāks medijs par tekstu gan tās tapšanā, gan stāstīšanā; viena vai pāris bildes parāda situāciju, ko tekstā nāktos izsacīt lappušu garumā, šā vai tā nespējot savaņģot lasītāju iztēli viena un tā paša vizuāla redzējuma virzienā. Fotogrāfija dokumentālā ziņā ir daudz konkrētāka, tai ir ne tkai mākslas un fotovēstures, bet arī vēstures nozīme. Rīdzenieka fotogrāfijas iepazīstina gan ar pirmās brīvvalsts un ulmaņlaiku Rīgu, gan sabiedrību – momentuzņēmumos un studijas portretos. Attēlu publicēšana grāmatā bez pamatīgas pētnieciskas apstrādes līdzinās vēstuļu vai arhīva materiālu klajā laišanai; atšķirība gan tāda, ka ar attēliem arī bez detalizēta vēstures vai kultūras konteksta ir,  ko darīt, jo tie kompaktos kadros sniedz bagātīgu aprakstošu informāciju. Ir interesanti vērot Daugavmalas tirgus būdiņu grēdu un rosību ap graudu un citu labumu maisiem, lieliem, piramīdās sakrautiem siera rituļiem vai cūku kautķermeņiem. Viena lieta ir lasīt par Daugavmalas ostas dzīvi Augusta Deglava Rīgā, pavisam cita – aplūkot attēlos. Rīdzenieka studijas portretos savukārt var kavēties pie Latvijas rakstnieku un mākslinieku ģīmetnēm un pozām, kuras demonstrē Atlantīdā valdījušos priekšstatus par skaisto un izteiksmīgo.

Fotogrāmatas formāts attēlus neizbēgami tuvina tekstam. Grāmatā bildes lielākoties skatām no kreisās uz labo pusi lappušu secībā, tādēļ fotogrāmatā var veidot stāstu vai secīgas epizodes. Tomēr fotogrāfiju stāsts ir citāds nekā teksts. Fotostāsts var būt sinhrons un telpisks, turklāt tas var neveidoties lineāri un pēctecīgi, bet gan no atsevišķiem izraudzītiem fragmentiem un kopplānu vērojuma. Lielākoties fotogrāfiju jēga apziņā veidojas intuitīvi, pamazām attēlos redzamās lietas un cilvēkus ietinot arvien pamatīgākas izpratnes slāņos. Vispirms kādu lietu, vai tā būtu attēlota vai ieraudzīta sadzīvē, mēs atpazīstam. Ar laiku interesējoties, izzinot un domājot, lietas kļūst jēgpilnākas, tās tiek saģērbtas arvien rūpīgāk, kā bērni ziemas pārgājienam. Iespējams, nevaram pateikt vārdos kāda no vecvecākiem mantota ģimenes talismana jēgu, bet to ir veidojuši un rotājuši vecāku un radinieku nostāsti. Attēli, īpaši fotogrāfijas, mums lietas parāda, skaidri nepasakot priekšā, kā uz tām skatīties, tiem nepiemīt tik fiksētas nozīmes kā vārdiem, un drošticamākai spriešanai par fotogrāfijas stāstījumu ir nepieciešams teksta atbalsts. Attēli ir daudznozīmīgāki, pat ja tos cenšas „skaidrot” ar citiem attēliem, pat ja šie attēli ir izteikti klišejiski – tātad nozīmes ziņā viegli atpazīstami.

Fotogrāmatas ir nozīmīgs vēstures un kultūras izpratnes veidotājs, īpaši vēstures kopš 19. gadsimta, kad kultūra kļūst arvien vizuālāka, skatāmāka un redzamāka. Viļa Rīdzenieka grāmata ir pirmais pamatīgais vizuālais ieskats 20. gadsimta pirmās puses Latvijas (fotogrāfijas) vēsturē un kultūrā un, cerams, arī pirmais spēcīgais impulss turpmākām publikācijām, lai grimušās Atlantīdas mūsu prāta apvārsnī celtos no dzelmes kā Gaismas pilis, kļūtu izprotamākas un stāstītu par laiku, kurā dzīvojam mēs paši.

  1. Teivāne-Korpa K. (Sast.) Vilis Rīdzenieks. Rīga: Neputns, 2018. 138.–141. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Mintaurs, M. Laikmeta telpa vēstures objektīvā. Krājumā K. Teivāne-Korpa (Sast.) Vilis Rīdzenieks. Rīga: Neputns, 2018. 35. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Tīfentāle, A. Aptumsums piecdesmit gadu garumā: izgaismojot Viļa Rīdzenieka aizmirsto mantojumu. Krājumā K. Teivāne-Korpa, 2018. 13 – 27. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Romāns ar fotogrāfiju. Pieejams: http://www.studija.lv/?parent=2131  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu