punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Meklējot lasītājus (klausītājus)

Gustavs Strenga

19/03/2019

 

Pārdomas par lasīšanas vēsturi Latvijas teritorijā no 12. gadsimta beigām līdz 16. gadsimta sākumam.

Raksts tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas sērijā par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21. gadsimtam.

 

Katru reizi, kad tiek pieminēta lasīšana un grāmatas viduslaikos, ir jāatceras, ka viduslaiku sabiedrībās lielākā daļa savstarpējās komunikācijas un rakstītās informācijas pārneses notika mutiski. Šis raksts ir veltīts lasīšanas vēsturei Latvijas teritorijā viduslaikos, bet tam drīzāk būtu jābūt par klausīšanās vēsturi. Lielākā daļa cilvēku tolaik grāmatās rakstīto nevis izlasīja paši, bet dzirdēja nolasītu priekšā – dievkalpojumā, maltītes laikā Vācu ordeņa pilī vai klosterī, svinībās kādā ģildē vai brālībā. Bet klausīšanās vēsture ir tik netverama, ka to ir gandrīz neiespējami rekonstruēt. Var vaicāt: kā vispār kaut ko var uzzināt par dažādām lasīšanas pieredzēm pagātnē? No pašām grāmatām, no tajās veiktajām piezīmēm, stāstiem par lasīšanu, kuru ir maz? Vai grāmatas, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām, var liecināt par lasīšanu? Ir taču ļoti daudz reiz lasītu grāmatu, kuras ir gājušas bojā, un ne mazums grāmatu, kuras, kaut saglabājušās, iespējams, nav lasītas nemaz. Šo grūti atbildamo jautājumu dēļ lasīšanas vēsture ir nenoteiktību un pieņēmumu pilns pētniecības lauks, ko, protams, brīžiem nākas aizstāt ar literatūras vai grāmatniecības vēsturi.

Ir vairāki maldīgi pieņēmumi, kas traucē izprast lasīšanu pirmsmodernajā laikmetā. Viens no tiem ir uzskats, ka mūsdienu lasīšanas pieredze, kas veidojusies 19. gadsimta lasīšanas un industriālās revolūcijas laikā, būtu attiecināma arī uz viduslaikiem un pat, teiksim, uz 17. vai 18. gadsimtu. Mēs visbiežāk lasām klusām. Pirms 500–600 gadiem vienmēr lasīja skaļi – gan sev, pie sevis murminot, gan citiem, kas lasīt neprata. Lasītpratēju skaits viduslaiku sabiedrībās bija ļoti neliels, vien pāris procentu no visa iedzīvotāju kopskaita, bet tas nenozīmē, ka grāmatai kā informācijas nesējam bija margināla, mazsvarīga loma. Grāmatas bija būtiskas reliģisko rituālu svinēšanā un palīdzēja saglabāt zināšanas.

Grāmatu iespiešanas sākums 15. gadsimta vidū strauji neizmainīja lasīšanas ieradumus. Pirmsmodernā laikmeta lasītājs intensīvi lasīja vienu vai vairākas grāmatas – ar liturģiskajiem, teoloģiskajiem vai juridiskajiem tekstiem. Gūtenberga izgudrojums padarīja grāmatas pieejamākas, bet reizē mazināja lasītāja (pircēja) iespējas ietekmēt saturu, jo lasītājam (pasūtītājam) bija daudz lielākas iespējas pielāgot manuskriptu savai gaumei un vajadzībām, norādot tās skriptoram – pārrakstītājam.

Meklējot lasītājus viduslaiku Livonijā, daudz kas paliks apslēpts mūsu skatam, jo lielākā daļa no Livonijā viduslaikos lasītajām grāmatām ir gājusi bojā. Tāpat neuzzināsim, vai pirmās grāmatas un to lasītāji 12. gadsimtā Latvijas teritorijā bija pareizticīgie letgaļu zemēs, lai gan tiek pieņemts, ka latviešu valodas vārds „grāmata” kopā ar citiem vārdiem, piemēram, „svece”, „baznīca”, „grēks”, ir aizgūts no senkrievu valodas laikā pirms latīņu kristīgās misijas sākuma. Ir ļoti maz zināms par lasīšanas kultūru spēcīgākajā un nozīmīgākajā Livonijas politiskajā institūcijā – Vācu ordeņa Livonijas atzarā, kura pārvaldībā bija desmitiem piļu un to kapelu. No ordeņa grāmatām pāri palikuši tikai Cēsu pilī arheoloģiskajos izrakumos atrastie grāmatu apkalumi, kuri bijuši daļa no 14.–16. gadsimta grāmatu iesējumiem.1 Nav saglabājusies neviena grāmata no būtiska lasīšanas un intelektuālās dzīves centra 13. gadsimta Livonijā – Cisterciešu klostera Daugavgrīvā (1205–1305). Tāpat maz ir noskaidrots par lasīšanu Livonijas pilsētās ārpus garīgajām institūcijām, kuru krājumos dominēja grāmatas latīņu valodā; Hanzas kultūrtelpas apritē vēlajos viduslaikos bija daudzi garīgi un laicīgi teksti viduslejasvācu valodā, kurus lasīja pilsētu elite – tirgotāji un pie vidusslāņa piederošie amatnieki –, bet Rīgā šādi teksti gandrīz nav saglabājušies. Arī pirms 16. gadsimta sākuma rakstīti teksti Livonijas iedzīvotāju pamatvalodās – igauņu, latviešu un lībiešu – nav pieejami, tāpēc par latviski lasošajiem viduslaikos nekas zināms. Šis raksts ieskicēs uzzināto par lasīšanu viduslaikos Latvijas teritorijā, parādīs dažādas lasītāju kopības un vairākus lasītājus, kuri ir atstājuši pēdas savās grāmatās, kā arī mēģinās atbildēt uz jautājumu, kāpēc viduslaikos nebija latviski lasošo.

 

Lasīšana un kopiena

12. gadsimta nogalē, kad, sākoties Rietumu kristietības misijai Austrumbaltijā, Meinards ar saviem līdzbiedriem izkāpa krastā Daugavas grīvā, viņu lādēs pilnīgi noteikti bija grāmatas. Viņu misijai – pagānu kristīšanai, viņu pamācīšanai un sprediķošanai – nebija nepieciešamas latīņu valodā rakstītās liturģiskās grāmatas. Taču baznīcas pastāvēšanai un regulārai dievkalpojumu svinēšanai rakstītie teksti bija vajadzīgi, un vismaz misijas pirmajās desmitgadēs grāmatas uz Livoniju veda no Rietumeiropas. Plaši zināms piemērs ir Bībele, kuru 1203. gadā pāvests Inocents III (p. 1198–1216) Romā kopā ar naudas dāvanu nodeva lībiešu vadonim Kaupo, lai viņš aizvestu to Rīgas bīskapam Albertam.2 Hronists Indriķis (Heinrihs) uzsvēra, ka tā esot bijusi paša pāvesta Gregora Lielā (p. 590–604) pārrakstīta, bet, kā vēsta leģenda, šī Bībele esot glabājusies Rīgas Domā līdz pat Reformācijai, kad tā pazuda vai tika iznīcināta. Manuskripti, kuru radīšana prasīja lielus resursus, visticamāk, kā dažādu institūciju ziedojumi ieplūda Livonijā no Rietumeiropas visā 13. gadsimta gaitā, kad Livonijas baznīca tikai veidojās un tai bija nepieciešams ārējs atbalsts. No viduslaiku manuskriptiem, kas 13. gadsimtā Livonijā tika izmantoti dievkalpojumos, rituālos un studijās, gandrīz nekas nav saglabājies. Vien pāris manuskripti un pergamentu fragmenti, kuri, iespējams, tika lasīti 13. gadsimta Livonijā, atrodas LU Akadēmiskās bibliotēkas krājumā. Šajā krājumā ir pergamenta loksne no 10. gadsimtā sarakstītas liturģiskās grāmatas.3

Tolaik rakstītie liturģiskie teksti, ja tie netika mutiski izpildīti – skaļi izrunāti, rečitēti vai dziedāti –, bija bezjēdzīgi. Un otrādi – tekstus nevarētu nodot mutiski, ja tie nepastāvētu pierakstītā vai iespiestā formā. Turklāt visus šos tekstus pierakstīja latīņu valodā, un, ja priesteris tautas valodās vēlējās skaidrot evaņģēlija tekstus vai lūgšanas, viņam to vajadzēja darīt pašam, uz vietas mutiski tulkojot. Paradoksāli, lai gan šis bija visvairāk lasītais tekstu veids viduslaikos un teorētiski liturģisko tekstu grāmatām bija jābūt katrā baznīcā, šādas grāmatas Livonijā ir saglabājušās gaužām maz. Liturģiskās grāmatas tika izmantotas vairāku gadu desmitu, pat gadsimtu garumā. Kad nolietojuma vai liturģijas izmaiņu dēļ tās vairs nešķita izmantojamas, grāmatas izjauca un pergamenta loksnes izmantoja citu grāmatu iesiešanai. Viena no centrālajām vietām lasīšanas vietām Livonijā bija Rīgas Doms. Ap Livonijas galveno katedrāli jau kopš 13. gadsimta sākuma veidojās garīga un politiska kopiena ar bīskapa, vēlāk arhibīskapa kanceleju, domkapitulu, domskolu un garīdzniekiem, kas kalpoja katedrālē. Tā bija grāmatu un rakstīto tekstu koncentrācijas vieta, kur ne tikai lasīja jau pastāvošus tekstus, bet radīja jaunus, no kuriem līdz mūsdienām saglabājusies ir ap 1227. gadu tapusī Indriķa hronika. Par lasīšanas kultūru Rīgas katedrālē varam spriest tikai no vienas grāmatas, kura pilnīgi noteikti neparāda daudzveidīgo grāmatu krājumu, kas atradās domkapitula un domskolas rīcībā viduslaikos. No vairākiem desmitiem liturģisko grāmatu, kurām būtu bijis jābūt Rīgas Domā kā liturģiskajā telpā ar 23 altāriem, ir saglabājusies tikai viena – tā saucamā Rīgas misāle (Missale Rigense). Rīgas misāle ir 15. gadsimta 60. gados, visticamāk, Rīgā radīts liturģiskais manuskripts, kas ticis izmantots dievkalpojumu svinēšanai uz Sv. Krusta altāra.4 Šis manuskripts ir unikāls, jo ataino Rīgas baznīcas liturģisko un vēsturisko tradīciju, kā arī ir liecība tam, kā šīs grāmatas lietotāji – pie Rīgas Doma kopienas piederošie – to laika gaitā papildināja un piemēroja savām vajadzībām. Misāles lietotāji 15. gadsimta nogalē lappušu malās, līdzās skriptora pierakstītajiem liturģiskajiem tekstiem un dziedājuma nošu materiālam, ir pievienojuši neskaitāmas muzikālas marginālijas.5 Līdzīgi liturģiskajā kalendārā, kurā atzīmētas liturģiskā gada svētku dienas, misāles lietotāji – Doma kopienas piederīgie – ir veikuši ierakstus, pieminot 15. gadsimtā mirušos Rīgas arhibīskapus un domkungus.

Attēls no Missale Rigense (LU AB Ms. 1). Marginālija ar Kyrieeleyson dziedājuma notāciju. Foto: Andris Levāns

 

Rīgas pilsētā viduslaikos bija vēl divas lasītāju kopienas, kuru grāmatu krājumi vismaz daļēji ir saglabājušies. 13. gadsimta sākumā dibinātie ubagotāju – dominikāņu un franciskāņu – ordeņi jau tā paša gadsimta 30. gados nodibināja savus konventus Rīgā. Dominikāņu un franciskāņu dzīvesveids pieprasīja ne tikai sludināt, veikt misijas darbu un garīgi aprūpēt ticīgos, bet arī katrā konventā pievērsties studijām – Svēto Rakstu, filozofisku un teoloģisku darbu lasīšanai. Tas nozīmēja, ka katram konventam vajadzēja savu grāmatu krājumu, turklāt abu ordeņu konventu tīkls pārklāja visu Eiropu, brāļi bija mobili, tāpēc ziņas par jaunākajām grāmatām ceļoja ātri, kā arī grāmatas varēja ceļot no konventa uz konventu. Rīgas pilsētas īpašumā pēc Reformācijas nonāca vairāki desmiti konventiem atņemto grāmatu: franciskāņiem piederējuši pāris 13. un 14. gadsimta manuskripti, kā arī daudzas inkunābulas (līdz 1500. gadam iespiestas grāmatas).6 Tieši pateicoties no abu konventu krājumiem nākušajām grāmatām, mēs varam spriest par to, kādas Rietumeiropā iespiestās inkunābulas bija nonākušas Livonijā, jo citām institūcijām piederējušu šeit viduslaikos lasītu iespiestu grāmatu saglabājies maz. Konventiem piederošo grāmatu vidū dominē teoloģijas, filozofijas, kanonisko tiesību grāmatas, kuras konventu brāļi izmantoja kā rokasgrāmatas savās studijās.

Dažās dominikāņiem un franciskāņiem piederējušās grāmatās var atrast individuālās lasīšanas pēdas. 1494. gadā Nirnbergā iespiestajā Pētera no Spānijas Copulata tractatuum izdevumā ir Rīgas dominikāņu konventa īpašuma ieraksts.7 Vairāku daļēji izdzēstu un izsvītrotu ierakstu dēļ ir zināmi vismaz trīs šīs grāmatas lasītāji – Rīgas konventa brāļi, kuru lietošanā grāmata bija nodota (ad usum fratris): Kornēliuss Dulkens, Johanness no Arnheimas un Simons Louvers. 16. gadsimta sākumā grāmatu lietojušie brāļi ir veikuši tajā lasīšanas piezīmes, kā arī kāds no viņiem grāmatā ir ielicis vairākas neiesietas lapiņas, uz kurām ar roku ir pierakstītas lūgšanas. Šī inkunābula ir lielisks piemērs ubagotāju ordeņu, kuros brāļiem nedrīkstēja būt privātu īpašumu, kopīpašuma grāmatu privātās izmantošanas tradīcijai. Konventam piederošo grāmatu, iepriekšējam lasītājam dodoties uz citu konventu vai mūžībā, nodeva lietošanā nākošajam lasītājam.

15. gadsimta nogalē lasītāju skaits Livonijā bija mazāks nekā citos Eiropas reģionos, jo līdzās garīgajām institūcijām, ar kurām bija saistīti lielākā daļa šejienes lasītāju, nebija universitātes ar zināšanu alkstošiem lasītājiem – profesoriem un studentiem. Citur Eiropā universitātes veidoja pieprasījumu pēc iespiestajiem tekstiem, bet Livonijā līdz pat 16. gadsimta nogalei nebija savas spiestuves. Par nepieciešamību pēc pavairotiem tekstiem lasīšanai Livonijā liecina pēc Rīgas arhibīskapa pasūtījuma 1513. gadā Parīzē iespiestais Rīgas breviārijs – lūgšanu grāmata priesteriem.8 Tā bija daļa no arhibīskapa Jaspera Lindes reformu politikas, kuras mērķis bija likt priesteriem Livonijas baznīcā sekot noteiktam privāto lūgšanu ritmam. Mēs gan neuzzināsim, vai Livonijas priesteri līdz Reformācijai šo grāmatu uzcītīgi lasīja ikdienas lūgšanu laikā, jo ir saglabājies tikai viens tās eksemplārs.

 

Lasītājs un lasītāja individuālā lasīšanas pieredze

Izņemot dažus, lasītāji viduslaiku Livonijā lielākoties ir anonīmi. Ir zināms, ka liela privāta grāmatu kolekcija piederēja Rīgas arhibīskapam Frīdriham no Pernšteinas (e. 1304–1341), kurš Livonijā uzturējās epizodiski Rīgas baznīcas un pilsētas konflikta ar Vācu ordeni (1297–1330) dēļ. Lielākā daļa viņa grāmatu, visticamāk, palika vietā, kur viņš nomira, – pāvesta kūrijā Aviņjonā –, bet daļu viņš pats vēlējās novēlēt franciskāņu ordenim un Rīgas domkapitulam.9 Nav iespējams noskaidrot, vai daļa no Frīdriha grāmatām nonāca Rīgā.

Reinholds Soltrumps ir viens no retajiem Livonijas lasītājiem, par kura grāmatām un lasīšanas ieradumiem mēs varam uzzināt samērā daudz.10 Reinholds Soltrumps nāca no ietekmīgu tirgotāju ģimenes, kura Rīgas politiskajā elitē bija pārstāvēta vairākās paaudzēs, un viņa tēvs – Rīgas birģermeistars Johans Soltrumps – spēlēja būtisku lomu pilsētas politikā 15. gadsimta nogalē. Reinholds studēja universitātēs: sākotnēji tiesības Leipcigas Universitātē (1465) un pēc tam ar pārtraukumiem turpināja studijas dažādās Rietumeiropas universitātēs, līdz 1474. gadā ieguva tiesību maģistra grādu. Ap 1477. gadu Soltrumps atgriezās Rīgā un darbojās kā garīdznieks.11 Vairāk par viņa dzīvi nav zināms.

Pēdējo reizi viņš Rīgā ir pieminēts ap 1480. gadu, bet, iespējams, viņš uzturējies Rīgā arī pēc tam.12 Aija Taimiņa uzskata, ka līdz mūsdienām saglabājušās vismaz 15 Soltrumpa grāmatas.13 Tās nenoskaidrotos apstākļos sākotnēji ir nonākušas franciskāņu konventa rīcībā, pēc Reformācijas kļūstot par daļu no Rīgas pilsētas bibliotēkas.14 Soltrumpa grāmatu kolekcija, kuru viņš veidoja, arī studējot Rietumeiropā, iespējams, Strasbūrā un Ķelnē,15 ir unikāla, jo ir senākā zināmā privātā grāmatu kolekcija Rīgā. 15. gadsimta nogalē Eiropas intelektuāļi tikai sāka veidot savas personīgās bibliotēkas, pirms tam to varēja atļauties tikai valdnieki un augstākā garīdzniecība. Būtisku lomu Reinholda kolekcijas izveidē, domājams, spēlēja tirgotāju Soltrumpu ģimenes labklājība, jo citādi diez vai universitātes izglītību ieguvis priesteris jurists ar garīgu kalpošanu un notāra amatu būtu spējis iegūt pietiekami daudz līdzekļu, lai atļautos nopirkt tik daudz grāmatu. Soltrumpa krājumā ietilpa iespiestas grāmatas un manuskripti, teoloģiskā un juridiskā literatūra, enciklopēdijas un daiļliteratūras darbi.

Grāmatās ir atrodamas arī paša Soltrumpa veiktas piezīmes, īpašuma ieraksti un krāsoti iniciāļi. Aija Taimiņa Reinholdu Soltrumpu pat ir nodēvējusi par „iluminatoru amatieri”,16 jo viņš savās iespiestajās grāmatās ir veicis daudz papildinājumu (īpaši sarkani krāsotu iniciāļu veidā, kuri izskatās nedaudz neveikli), kā arī ir pārrakstījis vairākus dzejoļus. Vēl par īpašnieka attiecībām ar sev piederošu grāmatu liecina Johana Petra no Ferrāras iespiestā darba Practica iudicialis,17 vāku iekšpusē ielīmētie skrošu gravīru attēli, kurus, visticamāk, īpašnieks Soltrumps ir izvēlējies un izkrāsojis pats, papildinādams ar reliģisku dzeju un sava vārda un uzvārda pirmajiem burtiem. Viņa grāmatu izvēle bija laikmetīga. Reinholda Soltrumpa grāmatu vidū bija tālaika jaunākie juridiskie izdevumi, un Reinholds šos darbus patiešām lasīja – par to liecina viņa piezīmes lappušu malās.18 Soltrumps bija lasītājs, kuram šķita svarīgi sevi ar ierakstu un attēlu manifestēt grāmatās, piemēram, jau minētajā Practica iudicialis ar ierakstu pieminot arī savu tēvu, Johanu Soltrumpu, Rīgas birģermeistaru, tādējādi veidojot savu un ģimenes piemiņu.

Lasītprasme vēlajos viduslaikos nebija ekskluzīva vīriešu privilēģija. Lai gan sievietes parasti neieguva institucionalizētu izglītību pilsētu skolās vai universitātēs, daudzas jaunas aristokrātijas un tirgotāju elites pārstāves apguva rakstītprasmi un lasītprasmi klosteros vai mājmācībā. Ir saglabājušās liecības par sievietēm lasītājām arī vēlo viduslaiku Rīgā. Upsalas Universitātes bibliotēkā ir vismaz 13 breviāri un stundu lūgšanu grāmatas, kuras izmantojušas Rīgas cisterciešu Sv. Marijas Magdalēnas konventa māsas 15. gadsimta nogalē un 16. gadsimta pirmajā pusē. Upsalā šīs grāmatas nonāca 1622. gadā kopā ar citām Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēkas grāmatām, kuras zviedru karaspēks kā kara laupījumu aizveda no Rīgas gadu iepriekš.19

Vairākās cisterciešu grāmatās ir redzamas lasīšanas un izmantošanas pēdas. Spilgts piemērs individuālai grāmatas lasīšanas pieredzei ir šī konventa māsas Annas Notkenas, kura kā pēdējā mūķene un abate konventā nomira 1591. gadā,20 lūgšanu grāmata.21 Annas Notkenas rīcībā nonāca kāda skriptora 15. gadsimtā nogalē ar roku latīņu valodā pārrakstīta lūgšanu grāmata, kurā viņa uz tukšajām pergamenta loksnēm ierakstīja sev svarīgas lūgšanas viduslejasvācu valodā un papildināja grāmatu, ielīmējot mazas papīra lapiņas ar roku rakstītām lūgšanām un iespiestu tekstu fragmentiem. Tāpat Anna savā grāmatā iešuva un izkrāsoja iespiestu Sv. Jaunavas Marijas un bērna Jēzus attēlu.

Annas Notkenas stundu lūgšanu grāmatas atvērums ar iešūtu iespiestu Sv. Jaunavas Marijas un bērna Jēzus attēlu. Foto: Gustavs Strenga

 

Atšķirībā no priestera un jurista Reinholda Soltrumpa Annas lūgšanu grāmata, domājams, bija vienīgā grāmata, kura viņai piederēja, un to savas dzīves laikā Anna lasīja neskaitāmas reizes, ik dienas izmantojot grāmatu stundu lūgšanās, kas veidoja klostera dzīves mugurkaulu. Visticamāk, Anna Notkena par cisterciešu konventa māsu kļuva 16. gadsimta sākumā, īsi pirms Reformācijas, un šī lūgšanu grāmata vairākas desmitgades ir bijusi viņas ikdienas dzīves daļa. Kā var uzzināt, vai māsas bieži lietoja savas lūgšanu grāmatas? Daudzās no Rīgas cisterciešu konventam un tā māsām reiz piederējušajām grāmatām pergamenta lappušu apakšējās malas ir tumšas un nobružātas no neskaitāmajiem pirkstu pieskārieniem, kas tvēruši tās pāršķirstot. Par vairumu šo grāmatu lietotāju mēs neko nezinām, un nobružātās lappuses ir vienīgās lasīšanas pēdas, kuras viņas aiz sevis atstājušas.

 

Ne tikai grāmatas

Lasīšana un grāmatas savstarpēji ir saistītas tikai daļēji. Lielākā daļa tekstu, kuri bija apritē vēlajos viduslaikos, ir gājuši bojā. Būtiska daļa no 15. gadsimtā iespiestajiem tekstiem bija efemeri savā formātā – vienlapas iespiedumi, kuri līdz mūsdienām saglabājušies gaužām maz sava ievainojamā formāta dēļ. Uz vienas lapas tika iespiesti reliģiski teksti ar attēliem, baznīcas dokumenti, kalendāri un almanahi, bet visvairāk uz vienas lapas tika iespiestas indulģences, kuras kā gandarījumu par saviem grēkiem varēja iegūt ticīgie. Arī iespiedējiem vienlapas iespieddarbi nodrošināja ātras peļņas iespējas, atšķirībā no grāmatām, kuru radīšanā bija jāinvestē prāvi līdzekļi, turklāt nevarēja zināt, vai drukātās grāmatas kāds vispār pirks.

Iespiestie vienlapas teksti sasniedza arī Livoniju. Vācu ordenis kārtējā konfliktā ar Rīgas pilsētu vērsās pie pāvesta Inocenta VIII ar sūdzību pret Rīgu, un tai sekoja pāvesta bulla ar 1487. gada 27. augustā Volterras bīskapa Frančesko Soderini pilsētai uzlikto interdiktu (aizliegumu piedalīties baznīcas rituālos), kura tekstu iespieda Ķelnē.22 Visticamāk, vienu šādu iespiestu interdikta lapu 1488. gadā Vācu ordeņa pārstāvji, kurus neielaida pilsētā, piestiprināja pie ārpus mūriem esošās Svētās Ģertrūdes baznīcas durvīm.23 Kad latīņu valodā rakstītais teksts tika izlikts publiskai lasīšanai, daudzi to nespēja izlasīt, un šī teksta publiskošana kļuva par zīmi un simbolisku apliecinājumu pilsētnieku zaudējumam strīdā. To, ka šo uz vienas lapas iespiesto tekstu lasīja Rīgā, apliecina arī Reinholda Soltrumpa veiktie pasvītrojumi viņam piederējušajā Nikolausa de Ausmo juridiskajā grāmatā vietās, kur pieminēts baznīcas interdikts.24

 

Latviski lasošie viduslaikos?

Pirmos rakstītos un iespiestos tekstus kādā valodā mēdz uzskatīt par tautas kultūras stūrakmeņiem. 14. gadsimta otrajā pusē Baltijas jūras telpā dominējošā tautas valoda – viduslejasvācu valoda – sāka ieņemt arvien būtiskāku lomu rakstiskajā komunikācijā. 15. gadsimta nogalē un 16. gadsimta sākumā Eiropā parādījās pirmie iespiestie teksti mazākās tautas valodās, piemēram, poļu un zviedru. Tomēr Baltijas austrumu krasta valodās – latviešu, igauņu, senprūšu, somu un lietuviešu – pirmie teksti tika iespiesti tikai Reformācijas iespaidā. Līdz šim zināmie pirmie latviski rakstītie un iespiestie teksti ir tapuši 16. gadsimta 20. un 30. gados. Kāda būtu bijusi latviski rakstītu un lasāmu tekstu funkcija pirms Reformācijas? Vai tādi vispār bija nepieciešami? Liturģija bija latīņu valodā, elite lasīja viduslejasvācu valodā, bet potenciālo lasītāju vietējās valodās – latviešu un igauņu – bija maz. Tāpat Livonijas pilsētās līdz pat 16. gadsimta sākumam nav atrodamas ne brālību, ne pilsētu pārvaldes institūciju lietvedībā rakstītas igauņu un latviešu valodas pēdas.

Tikai Reformācija ar Lutera ideju par liturģiju tautas valodās radīja nepieciešamo motivāciju ieguldīt prāvus līdzekļus iespiestu tekstu radīšanā arī Livonijas tautas valodās, kā to apliecina 1525. gadā Lībekā pārtvertais un iznīcinātais Rīgai domātais iespiestais teksts – luterāņu mise – igauņu, latviešu un viduslejasvācu (lībiešu?) valodā.25

Attēls no Agenda sive benedictionale, kura atrodas Upsalas Universitātes bibliotēkā. Foto: Gustavs Strenga

 

Ir kāda grāmata, kura liecina par veidu, kā latviešu rakstu valodas dzimšanas laikā citās valodās iespiestos tekstus pielāgoja to mutiskai pārnesei latviešu valodā, pievienojot iespiestajam tekstam rakstītus fragmentus latviešu valodā. Leipcigā iespiestajā priestera rokasgrāmatā ar dažādu rituālu lūgšanām latīņu valodā Agenda (1507)26) ir Rīgas apkaimes katoļu priestera Nikolausa Gisberta, visticamāk, starp 1529. un 1534. gadu veiktie ieraksti – garāki fragmenti un frāzes latviski, kuriem līdzās ir arī sīkas rokraksta piezīmes viduslejasvācu un latīņu valodā. Grāmatā vienā no pirmajām lappusēm ir pierakstīta tēvreize latviešu valodā (to dēvē par Gisberta tēvreizi),27 un tālāk grāmatā līdzās latīņu valodā iespiestajam tekstam lappušu malās var atrast latviski rakstītas frāzes sack bern warz („saki bērna vārdu”), gryppi jus baren crus stit („gribat jūsu bērnus kristīt”), kā arī es tizzv („es ticu”).

Šo piezīmju uzdevums bija palīdzēt atcerēties garākus nepierakstīta teksta fragmentus, un tās bija noderīgas grāmatas īpašniekam, kristot, laulājot, svētot ūdeni un uguni vai vecot kādu citu rituālu darbību. Neskatoties uz to, ka šajā grāmatā pierakstītā tēvreize un frāzes ir uzskatāmas par marginālijām, latviešu valodas pētniecībā šiem necilajiem teksta fragmentiem ir centrāla vieta, jo tos uzskata par vecākajiem rakstītajiem tekstiem latviešu valodā.28

 

***

19. gadsimta lasīšanas revolūcijas un 21. gadsimta digitālās revolūcijas ietekmē lasīšana ir kļuvusi par slavētu un augstu novērtētu nodarbi. „Ai, cik viņš gudrs, tik daudz grāmatu izlasījis” vai „redz, viņa nesēž mobilajā telefonā, bet lasa grāmatu”. Lasīšana pati par sevi, pat nevērtējot grāmatu, ko lasītājs lasa, citu acīs padara indivīdu gudrāku, cienījamāku. Bet vai gudrs ir tas, kurš visu dzīvi lasa vienu vienīgu grāmatu? Mūsdienās gan tādu cilvēku būtu grūti atrast. Un kā ar tiem, kuri daudz grāmatu izlasījuši nevis ar acīm, bet ar ausīm, klausoties citu lasītajā? Zināmā mērā mūsu – modernā un pēcmodernā laikmeta lasītāju – pieredze nonāk konfliktā ar lasīšanas veidiem, kuri pastāvējuši vairākus gadsimtus pirms mums. Arī viduslaikos bija ļaudis, kas lasīja grāmatu pēc grāmatas, bet viņu bija maz. Tolaik arī tiem, kas paši nelasīja, bija lemts iegrimt interesantos stāstos. Tikai šie mutiskie stāsti, pat ja to sākotne rodama grāmatās, ir neatgriezeniski zuduši.

  1. Taimiņa A. Cēsu pils grāmatu apkalumi. Cēsu pils raksti: arheoloģija, arhitektūra, vēsture. II sēj. Red. G. Kalniņš. Cēsis: Cēsu pils saglabāšanas fonds, 2018, 111.–128. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Indriķa Hronika, VIII nodaļa, 3.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Šī loksne, fragments no plenārija (liturģiskās grāmatas, kurā apkopoti dažādi teksti svētdienām un svētkiem visam liturģiskajam gadam) varētu būt nonākusi Livonijā 15. gadsimtā kā grāmatu makulatūras materiāls, kas izmantots grāmatas iesējumā. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka (LUAB) Ms. 4., Rk2680.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Prānis G. Missale Rigense Livonijas garīgajā kultūrā: gregoriskie dziedājumi viduslaiku Rīgā. Rīga: Neputns, 2018, 127.–130. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Turpat, 209.–258. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Busch N. Nachgelassene Schriften von Nicolaus Busch. Bd. 2. Red. L. Arbusow. Riga, 1937, S. 79–91.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Liber conuentus Rygensis ordinis fratrum predicatorum. Petrus Hispanus, Copulatatractatuum Petri Hispani, [Nürnberg: Anton Koberger,] 1494. LU AB Ink. 159.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Breviarium Rigense, [Paris]: s. n. voor Willem Corver (Amsterdam), 1513.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Zutshi P. Frederick, archbishop of Riga (1304–1341), and his books. The Medieval Book. Glosses from Friends and Colleagues of Christopher de Hamel. Ed. J. H. Marrow, R. A. Linenthal, W. Noel. Houten: Hes & De Graaf, 2010, pp. 327–335.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Taimiņa A. 15. gs. metāla griezuma jeb „skrošu” gravīras un Rīgas patricieša Reinholda Soltrumpa grāmatu likteņi. Vēstījums ar atkāpēm par Aglonas Bazilikas Bibliotēkā jaunatrasto inkunābulu. Mākslas vēsture un teorija, 2, 2004, 5.–19. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Arbusow L., sen. Livlands Geistlichkeit. Mitau, 1912, S. 200.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Soltrumpa krājumā ir vairākas 1480. gados iespiestas grāmatas.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Taimiņa A. 15. gs. metāla griezuma jeb „skrošu” gravīras, 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Soltrumpa grāmatas mūsdienās atrodas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājumā. Busch N. Nachgelassene Schriften von Nicolaus Busch. Bd. 2. Red. L. Arbusow. Riga 1937, S. 84–86.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Taimiņa A. 15. gs. metāla griezuma jeb „skrošu” gravīras, 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Johannes Petrus de Ferraris. Practica iudicialis. Strassbourg: Heinrich Eggestein, [1475], LUABR inkunābula nr. 72.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Taimiņa A. Senākā zināmā Rīgai un Livonijai adresētā inkunābula (1487) un Broces noraksti. LZA Vēstis, 66(4), 2012, 106.–119. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Garstein O. Rome and the Counter-Reformation in Scandinavia. The Age of Gustavus Adolphus and Queen Christina of Sweden: 1622–1656. Leiden: E. J. Brill, 1992, pp. 63–64.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Cisterciešu māsu konventu atšķirībā no franciskāņu un dominikāņu konventiem Reformācijas laikā 1524. gadā neslēdza, un tajā vairākas māsas turpināja dzīvot līdz pat Annas Nokenas nāvei 1591. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Liberhorarum (15. gs. beigas), Upsalas Universitātes bibliotēka, C 486.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Franciscus Soderini. Instrumentum inhibitionis in urbem Rigensem. Köln: Ulrich Zell, 1487.  (atpakaļ uz rakstu)
  23. Taimiņa A. Senākā zināmā Rīgai un Livonijai adresētā inkunābula (1487) un Broces noraksti. LZA Vēstis, 66(4), 2012, 106.–119. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  24. Nicolaus de Ausmo. Supplementum summae Pisanellae et Canones poenitentiales fratris Astensis. Köln: Konrad Winters von Homborch, 1479. F. LU AB, R inkunābula nr. 147.  (atpakaļ uz rakstu)
  25. Strenga G. Ticība, politika, valodas un grāmatas. Reformācija Rīgā (1521–1525). Luters. Pagrieziens: Izstādes katalogs. Latvijas Nacionālā bibliotēka, Rīga, 01.11.2017.04.02.2018. Sast. A. Levāns un G. Strenga. Rīga: Latvijas Nacionālā Bibliotēka, 2017, 129.–137. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  26. Agenda sive benedictionale commune agendorum cuilibet pastori ecclesie necessarium. Leipzig: Melchior Lotter, 1507. Upsalas Universitātes bibliotēka, Ritual. Lat. (64:79  (atpakaļ uz rakstu)
  27. Pokrotniece K. Grēki un parādi – pamest vai piedot? (Ieskats latviešu senajās tēvreizēs). Pieejams: www.baltistica.lt/index.php/baltistica/article/download/2115/2021.  (atpakaļ uz rakstu)
  28. Draviņš K.  Altlettische Schriften und Verfasser. Vol. 1. Lund 1965, S. 19–35.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu