punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Turpinot pārdefinēt vīrišķību

Raimonds Ķirķis

27/03/2019

 

Par Aivara Madra dzejoļu krājumu Zonas (Neputns, 2019)

 

Arvien čaklāk latviešu dzejnieki izrāda rūpes par savu grāmatu kompozicionālo iekārtojumu. Lai arī tas ir vairāk nekā likumsakarīgi, pēdējos gados ir vērojama tendence krājumus veidot ārpus „dabas”, „mīlas”, „dzimtenes”, „vēsturisko” tematisko nodaļu žņaugiem, bet izstrādāt krietni sarežģītāku un sazarotāku kopējo vēstījumu, tēmām, noskaņai un izteiksmei viscaur variējot. Tas arī ir visnotaļ parocīgi, ja rodas nepieciešamība krājumus analizēt, jo var viegli to pakārtot autora iedibinātajai struktūrai. Līdzīgi var izrīkoties, apskatot Aivara Madra debijas krājumu Zonas, kurā ievietotie teksti tapuši 10 gadu nogrieznī – no Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienas līdz pat grandiozajai simtgadei.

Zonu virsbūve ir nolasāma diezgan ātri un skaidri: tā ir 20.–21. gadsimta mijā nobrieduša latviešu vīrieša moderna interpretācija par iniciācijas rituālu, no zēnības pāraugot vīrišķībā.1 Ilustrācijai talkā ņemšu kādu labi zināmu sižetu: nodaļā Pilsēta, kurā piedzimst astma Madra liriskais varonis ielien zileņcērpā, bikli un retrospektīvi tēlodams norises 90. gadu Liepājā, apstākļus, pie kuriem jāizkaro sava vīrietība: „mēs satuvinājāmies, bijām pleci viens otram, bet laiks bez žēlastības dzina mūs tālāk, un bērna nemākulīgo draudzību nomainīja brieduma iedēstīts aprēķins” (16. lpp.). Liriskā varoņa vide ir piesātināta ar maskulīni marķētiem tēliem un darbībām – sēdēšana uz poda, mopēdi, meičas, kas gozējas klēpjos un mirdz kā ieeļļoti gultņi, u. c. Taču nedaudz idilliskās, nedaudz vīrišķas konkurences piesūcinātās ainiņas spēji izčākst, liriskajam varonim nokļūstot zonā, kur „ir nobrukušas robežas un izpratnes, būtnes un lietas sakusušas kopā kādā neizzināmā substancē, tumšā ķepīgā masā, leiputrijā bez gala un malas” (27. lpp.). Cikls Visu ziemu šogad pavasaris ievieš pirmās modifikācijas vīrišķības konstruēšanā, kam pakļaujas arī valoda. Tā kļūst neizlēmīgāka, atsakās no detalizētības, tās vietā ļaujoties impulsīvākiem frāžu sastatījumiem, kā jau piedien bakhanālijas tēlojumam.

Sekojošā nodaļa Celuloīda sapņi, turpinot paralēles, ir liriskā varoņa posms, kurā viņam sevi jāapliecina, ganot stūrgalvīgas cūkas, ja ar to saprotam vēsturi un tradīciju, kuru liriskais varonis tiecas izzināt un reizē arī iekļaut savā individuālajā atmiņā un pieredzē. Šeit arī izpaužas Madra kinematogrāfiskums: vairāki dzejoļi un cikli ir transtekstualizēti filmu scenāriji, kur izteiksme bieži vien ir pakļauta spējai aprakstīto vizualizēt acu priekšā. Ja arī Madris ievirzās kādā abstrakcijā, tā tik un tā paliek uzskatāma ar vizuālu metaforu vai metonīmiju palīdzību. Apgūstot arvien plašāku kultūras lauku, Madris arī tiecas dažādot maskulīno, marķēt to citādi: „Brālītis un Karlsons skatās filmu. Zālē ir tumšs, un Karlsona tuklās roķeles apgūst vēl neizzinātas teritorijas blakus sēdošā Brālīša mūžamežu biezoknī [..]’’ (33. lpp.). Noguris no vēsturisku un seksuālu kolīziju kadrēšanas, liriskais varonis nodaļu noslēdz ar krājuma tituldzejoļu ciklu Zonas bez cilvēkiem, kurā vērotājs ir atstājis kameru kādā nomaļā nostūrī, pamestas sanatorijas teritorijā, tverot norises ilgstošā laikposmā, kura sākums varētu tikt saistīts ar kādu apokaliptisku notikumu, kas atspoguļo liriskā varoņa, kurš gan nav klātesošs, pamestību, vilšanos un bezspēku.

Liriski un ar vīrieša ciešo skatu (male gaze2) atklājas krājuma trešā nodaļa Lauras grāmata, kas iniciācijas rituālā atbilst brīdim, kurā „Cietin cieta, diltin dila, – / Bet kad jauns lec mēnestiņš, / Spirgts par staltu ķēniņdēlu / Lec no gultas Ežuliņš.”3 Simpātiskie un vaļsirdīgie mīlas dzejoļi niansē Madra poētiku un arī sievietes reprezentāciju vīrieša radītos tekstos. Liriskajam varonim ir sveša varaskāre, viņš abus mīlniekus tēlo vienlīdzīgus, neatkarīgus.

Izsekojot Madra liriskā varoņa gaitām, var rasties iespaids, ka krājums savā būtībā atbalsta pozīciju, kurā maskulinitāte ir esenciāla parādība, līdzvērtīga tai, ko savos dzejoļos tēlo Jānis Tomašs. Tomēr atsevišķās deviantās izpausmes Madra dzejā maskulīno konstruē ārpus tieksmes uz hegemoniju vai subordināciju, ko tradicionāli uzskata par tam piederīgu. Madra liriskais varonis apzinās, ka „viens maskulinitātes kā ideoloģiskas izpausmes paradokss ir tās bieži vien sniegtās brīvības ilūzija, it kā tā pati par sevi varētu tikt definēta kā brīvība [..]. Vienīgā brīvība patiesībā ir brīvība pieņemt vai noraidīt dažādas maskulinitātes formas.”4 Kamēr vien domājam par maskulīno kā stabilo un nemainīgo, tikmēr arī tas nesīs varas pozīcijā esošā izpausmes, bet, tiklīdz tajā iestarpināsim kaut ko tradicionāli maskulīnajam nepiederošu, maskulinitāte atklāsies mazāk draudīga un samierināma ar dažādo. Tā kā Madra liriskā varoņa iniciācija ritējusi laikā, kad opozīcija maskulīnajam ir guvusi arvien plašāku pārstāvniecību un izpausmes formas, Zonas ir liecība vīrišķības pārdefinēšanas mēģinājumiem, kuri, cerams, nākotnē turpināsies, noritot cīņai par dzimumu vienlīdzību.

 

  1. Taisnīguma labad jāpiezīmē, ka šī doma izkristalizējās sarunā ar Lauri Veipu pirms intervijas ar Zonu autoru literatūras raidījumam Bron-Hīts.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Kāpēc šim terminam nav šķirkļa feminisma terminu skaidrojošajā vārdnīcā Kultūras feminisms?  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Plūdonis V. Eža kažociņš. Raksti. II sējums. Rīga: Liesma, 1975, 354. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Reeser T. W. Masculinities in Theory. An Introduction. Malden (Massachusetts) and Oxford: Wiley-Blackwell, 2010, p. 25.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu