punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Lasīšanas vēsture no reformācijas līdz zviedru ienākšanai Vidzemē 1629. gadā

Māra Grudule

07/06/2019

 

 

Raksts tapis Latvijas Nacionālās bibliotēkas sērijā par lasīšanas paradumiem, lasītāju dzīvesstāstiem un grāmatu likteņiem Latvijas teritorijā no 13. līdz 21. gadsimtam.

 

Lasītāji, bibliotēka un valodas

Reformācijas gadsimta lasītāji ir humānisti, daudzvalodīgi cilvēki ar plašu interešu loku, grieķu un romiešu kultūras pārzinātāji, kristieši, kas ieinteresēti baznīcas atjaunotnē, ceļotāji izglītības ieguvē un darba gaitās, radoši lasītā citētāji un skaidrotāji – Eiropas valdnieki un, jā, arī Rīgas rātskungi un Kurzemes hercogi, protestanti – luterāņi un kalvinisti, katoļi – jezuīti. Reformācijas gadsimta lasītāji ir izglītības reformu atbalstītāji un realizētāji, tipogrāfiju iniciētāji un pilsētu bibliotēku krājumu papildinātāji.

Reformācija izaug arī no lasīšanas pieredzes – Mārtiņa Lutera Bībeles Jaunās Derības Pāvila vēstules romiešiem pirmās nodaļas lasījums un tā interpretācija liek pamatu vēlākajai protestantu doktrīnai. Arī Lutera paša idejas izplatās ar lasāmvielas starpniecību – viņa darbs An den christlichen Adel deutscher Nation (Vāczemes kristīgajiem dižcilšiem, 1520) publicēts 4000 eksemplāros,  tiek izpārdots pāris dienās un divu gadu laikā piedzīvo 13 atkārtotus izdevumus.1 Līdzīgi arī Rīgā reformāciju ievada diskusija un tai sekojoša protestanta Andreasa Knopkena (1468–1539) publikācija In epistolam ad rhomanos Andreae Knopken costrinensis interpretatio  (Kistrinieša Andreasa Knopkena vēstules romiešiem skaidrojums) – 24 tēzes disputam 1522. gadā svētā Pētera baznīcā. Tā ievirza Livonijas garīgo dzīvi protestantisma gultnē un 1524.–1525. gadā pieredz četrus izdevumus Vitenbergā, Starsbūrā un vēl divās nezināmās vietās latīņu un vācu valodā.2

Reformācijas laikā gan liela daļa Eiropas sabiedrības vēl joprojām lasīt neprot – tās vācvalodīgo vidū, piemēram, lasītpratēju skaits nepārsniedz četrus procentus,3 tamdēļ līdztekus grāmatām ziņas par pārmaiņām garīgajā dzīvē tiek nogādātas mutiski – ar sprediķošanu, lasīšanu un dziedāšanu.4 Arī garīgās dziesmas šai laikā, sekojot Lutera mudinājumam un paraugam, ir lasīšanas, tulkošanas un interpretācijas auglis. Tās izaug no brīvi tulkotām un pārfrazētām Bībeles tekstvietām. Piemēram, Lutera laikabiedrs Rīgas latviešu Jēkaba draudzes virsmācītājs Johans Eks (mir. ap 1552) 1535. gadā brīvi tulko latviski Jāņa Kristītāja tēva Caharijas slavas dziesmu no Lukas evaņģēlija 1. nodaļas, un tā ir viena no senākajām latviešu garīgajām dziesmām vispār.

1615. gadā Rīgā publicētās latviešu luterāņu dziesmu grāmatas lapa – nosaukumā pieminēts tulkotājs un pirmpublicēšanas gads;numurēts atvērums, ne lappuse. Latvijas Nacionālā bibliotēka

 

Reformācijas gadsimts ir baznīcu un klosteru grautiņu laiks. Un tas ir arī grāmatu dedzināšanas gadsimts, dedzināšanu uzskatot ne tikai par iebiedēšanas, bet arī par sociālās higiēnas līdzekli, piemēram, 1562. gadā Parīzē dedzināmo grāmatu ir tik daudz, ka tās dedzina pat vairākas dienas.5 Jādomā, arī senākās grāmatas latviešu valodā – protestantu dievkalpojuma kārtības izklāsta – viss metiens 1525. gadā iet bojā katoļu sakurta ugunskura liesmās Lībekā.6

Savukārt Mārtiņš Luters 1524. gadā vācu pilsētu rātskungus dedzīgi aicina uz pilsētu jeb publisko bibliotēku veidošanu.7 Kā raksta vācu literatūrzinātnieks Klauss Garbers: „Reformācija arī [grāmatu] krāšanas vēsturē iezīmē slieksni. Tāpat kā kuģi vētrās patveras ostās, izdzīvojušās grāmatas lielākoties šādā vai citādā veidā paglābās bibliotēkās un beigās kļuva pieejams plašākai publikai.”8 Aptuveni vienlaikus ar Magdeburgu, Hamburgu, Augsburgu, Nirnbergu arī Rīgā pirmās publiskās grāmatu krātuves, tagadējās LU Akadēmiskās bibliotēkas, sākotne saistāma ar 16. gadsimta trešo desmitgadi. Par to kādā dokumentā rakstīts: „1524. gadā ap gavēņa vidu es, Nikolajs Ramme, saņēmu tālāk minētās Pelēkā klostera grāmatas, ko man nodeva godājamais, gudrais un apdomīgais [Rīgas] birģermeistars Pāvils Dreilings, lai tās tiktu lietotas un kalpotu vispārīgam labumam.”9 Līdz mūsu dienām saglabājušies četri no šiem pieciem no franciskāņu klostera pārņemtajiem sējumiem.10 Domājams, bibliotēkas sākuma gados grāmatas krājušās mājās pie iepriekš minētā Nikolaja Ramma (mir. 1532), latviešu draudzes mācītāja, vēlāk, no 1553. gada, pēc Rīgas rātes lēmuma tām atvēlēta telpa Doma krustejas tuvumā. Tur pilsētas bibliotēka paliek visus turpmākos savas pastāvēšanas 340 gadus. No 16. gadsimta vidus bibliotēkas krājumus pamazām sāk papildināt arī Rīgas pilsoņu dāvinājumi.

Viena no, iespējams, plašākajām reformācijas gadsimta mājas bibliotēkām pieder dzejniekam Danielam Hermanim (ap 1543–1601). Viņš, kā gandrīz visi viņa laikabiedri humānisti, ir studējis vairākās augstskolās – Strasbūrā, Kēnigsbergā, Heidelbergā, Bāzelē (iespējams, arī Ingolštatē) un Vitenbergā dažādas zinības – valodas, tieslietas, filozofiju un dabaszinātnes. Tas vēl ir laiks, kad, literatūrzinātnieka Adriana Marino vārdiem izsakoties, „zināšanu strūklakas izdzeršana sausa nebija nekāda utopija”.11 Hermanis ir ķeizariskā galma sekretārs Vīnē, vēlāk – Dancigas pilsētas sekretārs, juriskonsults un pastāvīgais Dancigas sūtnis Polijas karaļa galmā. 1582. gada 1. martā, īsi pirms Polijas karaļa Sefana Batorija vizītes, Hermanis ierodas Rīgā un apmetas uz pastāvīgu dzīvi. Grāmatas Rīgas Pilsētas bibliotēkas rīcībā nonākušas jau pēc Hermaņa nāves 17. gadsimtā.12 Mūsdienās apzināti 32 viņam piederējuši sējumi. Hermaņa bibliotēkas pamatu varētu būt veidojis viņa brāļa Johana Hermaņa (mir. 1568), poliglota, talmuda un grieķu kultūras pētnieka, krājums. Vienā no izdevumiem ierakstus atstājuši viņi abi. Starp Hermaņa grāmatām ir teksti par poētiku, medicīnu, teoloģiju, filozofiju, politiku latīņu, grieķu, senebreju un vācu valodā. Dažas grāmatas ir pirktas, citas saņemtas kā dāvinājumi, dažas glabā vērtīgus laikabiedru ierakstus, tostarp arī protestanta Filipa Melanhtona autogrāfu. Hermaņa lasītāja intereses atspoguļo arī viņa sacerējumi (to vidū, piemēram, poēma par dzintarā iekusušo ķirzaku un vardi), sākot ar atsaucēm uz Aristofāna un Homēra darbiem un beidzot ar ziņām par dzintara izcelšanos, tā ārstnieciskajām īpašībām un pāris vienkāršām medikamentu receptēm.13 Dzintara izpēte vācu sabiedrībā ir uzmanības centrā, dzintara gabali ar vardi un ķirzaku tiešām tobrīd ir dzintara tirgotāju Jaski ģimenes īpašumā Dancigā.14 Sacerējums piedzīvo vairākus atkārtotus izdevumus un tulkojumus vācu un krievu valodā. Ieskatam laika zoba skartais trešais izdevums Rīgā Nikolaja Mollīna tipogrāfijā.

Daniels Hermanis. Par Prūsijas dzintarā ieslēgto vardi un ķirzaku. Rīga, 1600, Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

Lappuse no poēmas par vardi un ķirzaku ar Daniela Hermaņa atsauci uz Homēru un Aristofānu

 

Pie Rīgas humānistu loka pieder arī Rīgas rātes virssekretārs un juriskonsults Baltijas vācietis Dāvids Hilhens (1561–1610). Viņš ir studējis Ingolštatē, Tībingenā un Heidelbergā. Pēc Hilhena iniciatīvas 1588. gadā Rīga iegūst savu tipogrāfiju un tiek modernizēta arī Domskolas mācību programma. Reformācijas un vēlās renesanses lingua franca jeb modernās komunikācijas rīks ir latīņu valoda, taču Domskolā iespējams apgūt arī grieķu un senebreju valodu. Pats būdams vairāku valodu pratējs, Hilhens mudina būt precīziem izteiksmē un humānisma garā audzina arī savus dēlus. Dāvidam un Franciskam tēva vēstuļu lasīšana kļūst par virzītāju literatūras un labu manieru apguvē. Ieskatam daži fragmenti – 1609. gada vēstule Dāvidam Hilhenam: „Es Tev piedodu, ka Tu man neraksti latīniski, bet labo šo kļūdu nākotnē. Izskaidroju notikušo kā augstsirdīgs tēvs”; dēlam Franciskam 1610. gadā: „Mans dēls, Franciskus, es vēlos, lai Tu nedomātu par vienu atvadu runu, bet par trim. Par pirmo – latīniski – Tomasa kungam, par otro – poliski – tavai mātei, par trešo – latīniski – profesoriem”; 1603. gadā dēlam Dāvidam: „Lai nu kā, nemudinu Tevi zaudēt vēl vairāk laika pie grieķu literatūras, labāk pavadi to pie vienas īsas [latīņu] runas, iemācies un apgūsti to tik sparīgi un dedzīgi, cik vien iespējams, arī tad, ja tas Tev sagādā grūtības.”15

 

Lasītāji, tipogrāfija un lasīšanas rats

15. gadsimta otrajā pusē un 16. gadsimtā Eiropa pieredz tipogrāfiju atvēršanas bumu, burtstabiņu iegāde ir samērā dārga. Vācvalodīgā vidē tradicionāli nepieciešami latīņu un fraktūras jeb gotiskās rakstības burti; pirmos izmanto galvenokārt humānistu darbu publicēšanai latīņu valodā, otros – mazāk izglītotajam lasītājam domātos darbos vidusaugšvācu vai viduslejasvācu valodā. Arī Rīgā pilsētas tipogrāfijas sākuma gados (dibināta 1588) ir tikai latīņu un fraktūras burti, gadsimta pēdējā desmitgadē pilsētas tipogrāfs Nikolauss Mollīns (ap 1550–1625) pēc pasūtītāju ierosinājuma iegādājas arī grieķu burtstabiņus. Ar sevišķu pārticību Mollīna tipogrāfija lepoties nevar, tomēr vairāki viņa izdevumi ir arī ilustrēti un krāsaini.16

Tipogrāfijas sekmē arī valodas un baznīcas rituālu standartizāciju un dara iespējamu vienotu dievkalpojuma kārtību. Līdztekus drukātajām grāmatām lasītāju vidū turpina cirkulēt manuskripti. Arī iespiestās grāmatas sākotnēji ir līdzīgas manuskriptiem – lasītājus iesaista lappušu numerācijā un tekstu lielo sākumburtu iekrāsošanā, atstāj platas lappušu malas teksta struktūras un svarīgāko jēdzienu atspoguļojumam, un komentāriem. 16. gadsimta lasīšanas vēsturi glabā arī senas Rīgas pilsētas bibliotēkas grāmatas.

Jaunā Derība M. Lutera redakcijā. Frankfurte, 1554; ieraksts: G. T. M. L. [Gottes Tod – mein Leben jeb „Dieva nāve, mana dzīvība”], 1567. Laurentius Lemchen R.[igensis] – pilsētas mācītājs, mir. 1611. Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

Filipa Melanhtona raksti. Strasbūra, 1542. Komentāri latīņu un grieķu valodā – gan drukātā veidā, gan rokrakstā. Grāmata piederējusi, kā minēts titullapā, Livonim Hermanim Niemijam (Nihemius). Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka

 

Atkarībā no lietošanas veida grāmatām ir dažādi izmēri, piemēram, t. s. galda grāmatas, jeb, lietojot renesanses itāļu grāmatizdevēju terminu, libro di banco, ir izmērā lielas, domātas pastāvīgai lietošanai universitātēs un mājās. Teksts šādās grāmatās tradicionāli ir sadalīts divās kolonās un plašu joslu komentāriem. Tās nereti drukātas fraktūrā. Tā saucamās somas grāmatas jeb libro da bisaccia ir mazāks, ērtāks grāmatu veids pārnēsāšanai, domāts ceļojoša priestera, svētceļnieka, tirgotāja lietošanai, tradicionāli gotiskajā rakstībā ar palieliem burtiem un ilustrācijām. Tā saucamās rokas grāmatiņas jeb libretto da mano pavisam neliela formāta izdevumi latīņu valodā – klasiķu darbu izdevumi un humānistu literatūra. Venēciešu izdevēja Aldo Manutio izgudrojums ir arī kursīvs – litera cursiva, viegli salasāms latīņu slīpraksts, tajā savus darbus labprāt publicē humānisti.17 Iepriekš minētā Daniela Hermana poēmā slīpraksts, piemēram, izmantots komentāriem lapu malās.

1588. gadā Augostino Romelli (1531–1600) izgudro lasīšanas ratu.

Lasīšanas rats, 1588 (tīmeklis)

 

Tas paver iespējas ērti izvietot vairākas vienlaikus izmantojamas grāmatas. Humānistu sacerējumi mēdz būt viņu erudīcijas paraugdemonstrējumi, pilni ar citātiem, atsaucēm un lasītā interpretācijām. Franču filozofa un esejista Mišela de Monteņa (1533–1592) darbistabā, jādomā, lasīšanas rata vēl nebūs bijis. Viņš izlīdzējies ar savas istabas sienām un svarīgākos citātus rakstījis uz tām. Angļu literatūrzinātnieks Kolins Bērovs (Collin Burrow) tieši attieksmē pret citātiem saskata de Monteņa eseju būtību – viņa savdabīgajā domu gaitā – pēkšņos lēcienos no izmantotajiem avotiem uz paša pieredzēto un atkal atpakaļ uz lasīto.18 Iespējams, lasīšanas rats būtu noderējis arī Rīgā dzimušajam Bazīlijam Plīnijam (ap 1540–1605), dzejniekam un vēlākajam Rīgas pilsētas ārstam. Plīnijs, kas studējis Leipcigā, Vitenbergā, Altdorfā un Padujā medicīnu un vēlāk mākslu,19 studiju laikā sacer apjomīgu slavas dziesmu dzimtajai pilsētai – kārtības, taisnīguma un miera ostai – Encomium inclitae civitatis Rigae metropolis Livoniae (Slavas dziesma Rīgas pilsētai, Livonijas metropolei, 1595). Ieskatam dažas rindas no poēmas sākuma:    

Kam gan es parādā esmu vislabākās šīs zemes balvas,
Dzimtene mana, jel teic? Protams, vienīgi Tev! [..]
Arī ja Vergilijs ņemtos paust slavu Tev divrindēs savās,
Mute aiz izbrīna tam paspruktu vaļā tūlīt.
Grauzdams bez mitas sev nagus un jaukdams matus uz galvas,

Vainotu talantu viņš tālab, ka izzudis tas.20    

Kā atklājis poēmas teksta pētnieks Arnolds Speke, Plīnijs ir lasījis ne tikai grieķu un romiešu sacerējumus un, protams, Bībeli, bet arī Baltazara Rusova Livonijas hroniku (1578) un Sebastiāna Minstera kosmogrāfiju (1550. gada vai kādu no nākamajiem izdevumiem) darbus par ērģeļbūvi un nocietinājumu sistēmām, pārzinājis laikabiedru veltījumus Nirnbergai un Leipcigai, zinājis poļu un citu Baltijas humānistu sacerējumus21 Plīnija slavas dziesma 1768 latīniskās rindās atklāj Rīgas vēsturi, raksturo klimatu un pilsētas ģeogrāfisko novietojumu, arhitektūru un iedzīvotājus, tirgus, tiesu, izglītības un pārvaldes sistēmu.

 

Sieviete lasītāja un rakstītāja

Reformācijas laikmetā lasītprasme ir samērā izplatīta dažādos sociālajos slāņos,  joprojām mazāk vai tikpat kā nemaz neskarot pašu trūcīgāko sabiedrības daļu. Lasītprasme veicina sieviešu iesaisti sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Jo augstāks sociālais slānis, jo sieviete var būt izglītotāka – zināšanas apguvusi mājās, tēva vadībā, vai arī klosterī. Laicīgas skolas meitenēm tiek atvērtas tikai pēc reformācijas, piemēram, Tallinā 1543. gadā par meiteņu skolu pārveidots cisterciešu klosteris.22 Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera sieva Mēklenburgas Anna (1533–1602) pašrocīgi raksta vēstules un kārto saimnieciskus darījumus un pēc hercoga nāves piedalās savu īpašumu un zemes pārvaldē. Livonijas vasaļa Georga fon Ungerna atraitne Gudila 1536. gadā izsaka lūgumu viņas dēlu uzņemt Prūsijas hercoga galmā audzināšanā un sarakstās ar Prūsijas hercoga sievu Doroteju. Gudila sarakstē lieto viduslejas vācu valodu, kas agro jauno laiku vēsturē Livonijas pilsētās saukta par sieviešu valodu, jo biežāk lietota ikdienā.23 Gudila nav vienīgā, kas aktīvi iestājas par sava bērna izglītības gaitām. 1594. gadā jaunais Rīgas Domskolas pārraugs Johans Rīvijs (1528–1596) savā inaugurācijas runā atzīst, ka cienījamās Rīgas matronas nav bijušas apmierinātas ar pilsētas attieksmi pret izglītību – līdz šim tēviem ir bijis jāpieliek daudz pūļu, lai iegūtu stipendijas saviem dēliem un varētu viņus sūtīt mācīties uz ārzemēm, nevis ierīkot labas skolas tepat Rīgā,24 tagad šis trūkums ir novērsts. Vēl pārsteidzošāks piemērs un, iespējams, unikāls Baltijas kontekstā, ir sievietes iesaistīšanās sava vīra literārā mantojuma saglabāšanā un publicitātē. Rīdziniece Urzula Krēgere (Kröger, arī Krüger), jau iepriekš minētā humānista Daniela Hermaņa sieva, pēc vīra nāves pabeidz viņa literārā mantojuma kārtošanu un publicē to trīs sējumos Rīgā, Mollīna tipogrāfijā, turklāt sacerēdama katram no tiem atsevišķu ievadu.

Daniela Hermaņa kopoto rakstu otrā sējuma titullapa un ievads ar Urzulas Krēgeres parakstu: „Illust[ritatis] tuae observantissima / Danielis Hermanni Secretarii Regii Vidua Ursula Kröger” („Tavu cienīgumu viscienošākā Karaļa Sekretāra Daniela Hermaņa atraitne Urzula Krēgere”). Titullapas klišeja tiks izmantota arī 1615. gada latviešu luterāņu grāmatas titullapā – sk. turpmāk. Tartu Universitātes bibliotēka

 

Starp citu, pats Hermanis jaunībā kādā apsveikuma dzejolī kāzās tika pieminējis 21 dažādu sieviešu tipu, tikai vienu no tiem – izglītotu sievieti – raksturojot pozitīvi: „Viņas attīstītā prāta sarunas valdzinās visas maņas.”25 Un Hermanim acīmredzot laimējas, kad viņš Rīgā iepazīstas ar Urzulu Krēgeri. Mīlestība liek viņam atteikties no izdevīga darba piedāvājuma Dancigā un apmesties uz pastāvīgu dzīvi Rīgā.

 

Latviešu grāmatu lasītājs un latviešu lasītājs

Domājams, ka iespieddarbu latviešu valodā līdz reformācijai nav bijis, vismaz līdz mūsu dienām šādas ziņas nav saglabājušās. Varbūt kādi kristīgi teksti – lūgšanas, dziesmas un sprediķi – ir cirkulējuši rokrakstos, taču arī par tiem mums konkrētu ziņu nav. No 16. gadsimta sākuma ir saglabājušies atsevišķi teikumi un frāzes citvalodu izdevumos. Latviešu grāmatu sākotni netieši stimulē Mārtiņš Luters, aicinot sludināt dievvārdus draudzes valodā. 16. gadsimta sākumā Rīgā tas tiek attiecināts arī uz nevāciešiem – ne-vācu valodas lietotājiem latviešiem. Dievvārdu sludināšana nosaka nepieciešamību pēc grāmatām, kas ietvertu vismaz dievkalpojuma kārtības izklāstu un katehismu, Bībeles fragmentu – evaņģēliju un vēstuļu – tulkojumus, kuros balstīt sprediķi, un, protams, visai draudzei kopīgi dziedamās dziesmas. Tomēr 1525. gadā, kā jau minēju iepriekš, tā acīmredzot ir tikusi iznīcināta. Turpmākie Rīgas latviešu draudzēs kalpojošo mācītāju sagatavotie izdevumi līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Senākās protestantu jeb luterāņu grāmatas latviešu valodā, kas ir lasāmas vēl šodien, publicētas 1586.–1587. un 1615. gadā. Kas bija to lasītāji?

Spriežot pēc grāmatu titullapām un ievadiem vācu valodā, šie izdevumi ir orientēti uz vācvalodīgu lietotāju, vēl vairāk – tajās ir runa par mācītāja, draudzes priekšnieka vai mājas tēva – muižkunga vai saimes pārrauga – priekšā lasīšanu un kopīgu dziedāšanu, piemēram, 1587. gadā evaņģēliju un Jaunās Derības vēstuļu izlases titullapā lasāms: „In den Kirchen des Fürstenthumbs Churlandt und Semigallien in Lieffland vor die undeudschen gelesen werden” („Kurzemes un Zemgales hercogistē Līvzemē nevācu priekšā taps lasīta”). 1615. gadā līdzīga satura izdevumā joprojām līdzīgi: „[..] vor das gemeine Haußgesinde vnd Pawren gelesen und erklehrt werden” („[..] visai saimei un zemniekiem priekšā lasāms un izskaidrojams”), bet dziesmas jādzied „zur erbawung nutz vnd fromen” („visas saimes labā un garīgai celsmei”). Atšķirībā no mūsu kaimiņiem lietuviešiem, kuriem Kēnigsbergā pirmajam publicētajam luterāņu katehismam (1547) pievienotā ābece nepārprotami liecina par lietuviešu lasītāja turēšanu redzeslokā, latviešu pirmās ābeces iznāks tikai simtgadu vēlāk. Kaut arī zemes kungi, piemēram, 1570. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistes baznīcas galva Aleksandrs Einhorns (mir. 1575) norādījumā par reformāciju Kurzemē un Zemgalē, nosaka, ka vācu un nevācu bērniem ir jāapmeklē skola,26 konkrētu panākumu latviešu vidū šādiem lēmumiem tomēr nav.

Pirmo latviešu protestantu grāmatu lietotāji tomēr būs bijuši vācieši. Turklāt, kā redzams no lasītāju atstātajiem ierakstiem tajās, daži šīs grāmatas izmantojuši, arī lai apgūtu latviešu valodu. Piemēram, 1615. gadā Rīgā publicētajai latviešu grāmatai27 pasaulē ir saglabājušies četri eksemplāri, viens no tiem tagad atrodas Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā,28 cits – Tartu Universitātes bibliotēkā, trešais – Štutgartes Zemes bibliotēkā, ceturtais – Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Divos pirmajos vairāki lasītāji ir atstājuši savas piezīmes. Ņujorkas izdevumam bijuši vismaz četri lasītāji: viens no viņiem latviskos evaņģēliju fragmentus izraibinājis ar vācu tulkojumiem gandrīz virs katra vārda un vietumis arī vācu virsrakstus – ar latviešu tulkojumiem, acīmredzot pūloties saprast latviešu tekstu; cits lasītājs grāmatas priekšlapā samērā kļūdainā latviešu valodā ierakstījis trūkstošu evaņģēlija fragmentu, kas izmantojams lasīšanai starp Jaungadu un Trijkungu dienu; vēl cits vietumis labojis, vietumis papildinājis tekstus ar savām piezīmēm un kādā lappusē pat ierakstījis notis, un tā ir diezgan droša liecība, ka lietotājs grāmatu izmantojis dziedāšanai kopā ar draudzi.

Lappuse no 1615. gadā Rīgā publicētajiem evaņģēlijiem un epistulām latviešu valodā. Ar roku virs rindām vācu tulkojumi. Ņujorkas Publiskā bibliotēka

 

Lappuse no 1615. gada latviešu luterāņu grāmatas, labojumi un papildinājumi. Pie dziesmas: „All : All : All : to bus mums wissems prezetes”; zem notīm: „Christus droudse us De”; slīpi gar malu: „Christus grib muse precibe buth kyr./ Christi gib mir ja.” Ņujorkas Publiskā bibliotēka

 

Tartu Universitātes bibliotēkā uzglabātās 1615. gada latviešu grāmatas29 ieraksti30 pamato radniecību starp diviem Kurzemes baznīcas darbiniekiem – Ēģiptes, vēlāk Vilkumiesta un Neretas mācītāju Kristiānu Fīrekeru (1560 –  ap 1620) un viņa dēlu, garīgo dziesmu tulkotāju un sacerētāju Kristofu Fīrekeru (1612–1685), – grāmatu lasījuši un rakstiskas liecības par to atstājuši viņi abi. Pirmais grāmatas piederību apstiprinājis titullapā, otrais veicis piezīmes tekstā un ierakstījis dziesmu Tev Dievu mīlēt būs grāmatas pēdējā lapā. Pirmais acīmredzot to lietojis amata vajadzībām, otrais, iespējams, guvis pirmo pieredzi latviešu rakstu un garīgo dziesmu vēsturē.

1615. gada latviešu luterāņu grāmatas titullapa un Kristiāna Fīrekera paraksts zem attēla. Vertikāli – viena no nākamajiem īpašniekiem Liepājas mācītāja Johana Andreasa Grunta (1732–1802) ieraksts. Tartu Universitātes bibliotēka

 

1615. gada latviešu luterāņu grāmatas lappuse no katehisma – daudzskaitļa forma visur ar ierakstu mainīta pret vienskaitli. Tartu Universitātes bibliotēka

 

16. gadsimta otrajā pusē visa mūsdienu Latvijas teritorija nonāk Polijas–Lietuvas lielvalsts sastāvā, uz Baltiju atceļo pirmie jezuīti. Ir saglabājušās ziņas par viņu dibinātu skolu Rīgā vietējo iedzīvotāju pēcnācējiem, tomēr nav zināms, vai tajā mācījušies arī latvieši. Jezuīti rūpējas arī par katolisku lasāmvielu. 1585. gadā Viļņā publicētais katoļu katehisms latviešu valodā vedina domāt par iespējamu orientāciju uz latviešu lasītāju – pirmkārt, atšķirībā no protestantu izdevumiem tam visi teksti ir latviski, otrkārt, grāmatai ir liels, pat neparasti liels metiens – 1002 eksemplāri –, kā arī, treškārt, tās virsrakstā norādīts adresāts „prexskan thems nemacigems und iounems bernems” („priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem”). Baznīcas vēsturnieks Staņislavs Kučinskis nešaubās, ka grāmata sasniedza latviešus.31 Tomēr citi pētnieki, to vidū Aleksejs Apīnis, kas izsekojis latviešu lasīšanas vēstures attīstībai,32 ir savos spriedumos atturīgāki. Arī 17. gadsimtā joprojām ziņu par latviešiem lasītājiem nav. Nenoliedzami, katoļu sagatavotās grāmatas varēja nonākt arī pie izglītotiem latviešiem, iespējams, viņu vidū ir jezuīts Georgs Elgers (1582–1672), tomēr acīmredzot par kuplāku latviešu lasītāju skaitu runāt vēl pāragri. Kā šī – pirmā latviešu katoļu katehisma –, tā 1621. gadā publicētās Elgera sastādītās pirmās latviešu katoļu dziesmu grāmatas, brīnišķīga izdevuma ar visām notīm,33 galvenie lietotāji bija latviešu valodu apguvušie katoļu priesteri, kas izplatīja kristīgo vēsti tālāk – latviešu vidū.

Ar pirmajiem latviešu kristīgā kulta izdevumiem grāmata latviešu apziņā nostiprinās kā reliģiska rituāla priekšmets. Šāds priekšstats daļā latviešu sabiedrības saglabājas vēl līdz pat 18. gadsimta beigām. Savukārt latviešu teksti vācu mācītāju vidū cirkulē kā rituālam nepieciešams rīks un bieži vien ne vairāk. Būtisku nozīmi iegūst tradīcija un pieradums gadu desmitu un pat gadsimtu gaitā. Labi zināmo daudz vieglāk atkārtot, ko jaunu mācīties ir grūti. Tā 1615. gada latviešu luterāņu izdevumu vācu mācītāji vēlas lietot vēl 17. gadsimta beigās, kad vairākus gadu desmitus grāmatu tirgos ir nopērkamas modernas dziesmu grāmatas ar jaunām, ritmiskām un labskanīgām baroka meistaru dziesmām.

 

  1. Lyons M. A History of Reading and Writing in the Western World. Basingstoke: Palgrave Macmillan, 2010, p. 47.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Kopš 2017. gada, pateicoties Roberta Feldmaņa fondam, visu Knopkena darbu var lasīt latviski.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Lyons,  p. 44.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Par šo lielisks pētījums: Wagner Oettinger R. Music as Propaganda in the German Reformation. Burlington: Ashgate, 2001.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Lyons, p. 43.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Par šo sīkāk: Klekere I. I. Branda protokols: ar dienas precizitāti iezīmēts punkts laika asī. Starptautiska konference „Latviešu grāmata un bibliotēka: 1525–2000”. Materiālu krāj. I sēj. Rīga, 2000, 37.–47. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Font Paz C., Curbet J. The Renaissance. In: Cultural History of Reading. Volume I. World Literature. Ed. by G. Watling. Westport, Connecticut, London: Greenwood, 2009, p. 156.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Garber K. Schatzhäuser des Geistes. Alte Bibliotheken und Büchersammlungen im Baltikum. Köln, Weimar, Wien: Böhlau Köln, 2007, S. 53.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Citēts pēc: Zanders O. Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (13.–17. gs.). Rīga: Zinātne, 2000, 134. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Līras Nikolaja komentētā Bībeles otrā daļa (Bāzele, 1498), kardināla Karas Hugona komentētā Bībeles sestā daļa (Bāzele, 1502), Aurēlija Augustīna runas (Bāzele, 1494–1495) un Kartāgas bīskapa Kipriāna darbi (iespējams, Štutgarte, 1486).  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Marino A. The Biography of the Idea of Literature”. Albany: SUNY Press, 1996, p. 104.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Par Hermaņa bibliotēku: Taimiņa A. The book collection of Daniel Hermann, poet, diplomat and civil servant, as a source for biography and cultural studies. In: Amber in the History of Medicine. Proceedings of the International Conference. Ed. by Tatjana J. Suvorova, Irina A. Polyakova, Christopher J. Duffin etc. Kaliningrad, 2016, pp. 245–266.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Par poēmu: Kreigere-Liepiņa L. Rīgas dzejnieka un humānista Daniela Hermaņa (1543–1601) poēma De Rana et lacerta succino borussiaco insitis (Par Prūsijas dzintarā ieslēgto vardi un ķirzaku). LNB Zinātniskie raksti. 3. sēj. (XXIII). Galv. red. A. Vilks. Rīga, 2017, 4.–21. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Полякова И. А. „Так много тайн природы не изучено”: поэма о янтаре, или филосовское рассуждение без итога. В. кн.: Д. Херман. О лягушке и ящерице, застрявших в прусском янтаре. Под ред. И. А. Поляковой. Калининград, 2014, с. 44.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Citēts pēc: Viiding K. Latin in Early Modern Riga: Remarks about languages in David Hilchen’s Epistolography. In: Letonica. Humanitāro zinātņu žurnāls, 30, 2019, pp. 59, 61, 63. [Tulkojums mans – M. G.]  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Sīkāk par to: Zanders O. Tipogrāfs Mollīns un viņa laiks. Rīga: Zinātne, 1988.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Lyons, p. 68.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Burrow C. Friskes, skips and jumps. London Reviews of Books, November 6, 2003, p. 21.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Lexikon der Studenten aus Estland, Livland und Kurland an europäischen Universitäten 1561–1800. Bearb. von Arvo Tering unter Mitarbeit von Jürgen Beyer. Köln, Weimar, Wien: Böhlau Köln, 2018, S. 537.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Visa poēma ir atdzejota un publicēta latviski, vāciski, krieviski un angliski 1997. gadā. Šeit Leona Brieža atdzejojums: Plīnijs B. Slavas dziesma Rīgai 1595. Rīga: Latvijas Kultūras fonds, 1997, 73., 87. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Spekke A. Alt-Riga im Lichte eines humanistischen Lobgedichts vom Jahre 1595 (Bas. Plinius, Encomium Rigae). Riga, 1927.  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Stikāne V. Sieviete Livonijas sabiedrībā Viduslaikos un Jauno laiku sākumā 13.–16. gadsimtā. Promocijas darbs. Rīga, 2012.  (atpakaļ uz rakstu)
  23. Ibid., 212.–213. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  24. Viiding K. The first woman in the process of book production in Livonia: the case of Ursula Krüger and Daniel Hermann. Journal of Baltic Studies, 48(3), 2017, p. 353.  (atpakaļ uz rakstu)
  25. Ibid., p. 354.  (atpakaļ uz rakstu)
  26. „Es sollen zugleich von Deutschen und Undeutschen Knaben / derer geschickligkeit und habiliet zum Studio düchtig ermecket / mit diesen beneficijs begnadet und Promouirt werden / angesehen das in genere ohne unterscheid und ansehen jennigs Person vom Herrn Christogeredet und befohlen wird” (Einhorn A. Kirchen Reformation der Fürstenthumbs Churland und Semigallien, 1570. 3. nod. par skolām. Caput III. Von den Schulen.)   (atpakaļ uz rakstu)
  27. Tas ir trīsdaļīgs izdevums un satur, pirmkārt, Bībeles fragmentu tulkojumus – evaņģēliju un epistulu tekstus no Jaunās Derības –, otrkārt, Mārtiņa Lutera mazā katehisma tulkojumu, treškārt, psalmu un garīgu dziesmu izlasi.  (atpakaļ uz rakstu)
  28. Ceļi, kādos grāmata nonākusi Ņujorkā, būtu vēl pētāmi. Līdz Otrajam pasaules karam tā atradusies Rostokas Zemes bibliotēkā (Landes bibliothek), kur to pamanījusi un aprakstījusi lietuviešu valodniece Elžbieta Mikalauskaite, – sk. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1938, 5/6,  554.–560. lpp. Ņujorkas Publiskā bibliotēka, kā liecina ieraksts grāmatā, to iegādājusies no Latropa Kolgeita Harpera fonda (Trust Fund of Lathrop Colgate Harper Litt. d.), kas ilgstoši nodarbojies ar senu grāmatu iepirkumiem, to kataloģizāciju un popularizēšanu. Pēdējos gados līdz Harpera (1867–1950) nāvei, starp citu, fonda mājvieta bija Ņujorkā, ielas pretējā pusē Publiskajai bibliotēkai (sk. https://www.americanantiquarian.org/proceedings/44807210.pdf.).  (atpakaļ uz rakstu)
  29. Grāmatu bibliotēkai nodod Baltijas vācu mācītājs un pirmās latviešu literatūras vēstures autors Cimermanis. To, jādomā, viņš ieguvis no Liepājas mācītāja un bibliotēku dibinātāja Kurzemē Johana Andreasa Grunta (Johannes Andreas Grundt, 1732–1802). Kādos ceļos grāmata no Fīrekeru ģimenes aizceļojusi līdz Liepājai, nav zināms.  (atpakaļ uz rakstu)
  30. Par tiem iepriekš rakstījis Kārlis Draviņš, sk. Izglītības Mēnešraksts, 1943, Nr. 3, 58.–59. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  31. Kučinskis S. Latviešu katoļi mācību, lūgšanu un dziesmu grāmatas Cēsu bīskapijā. Dzimtenes kalendārs 1986. gadam. Sast. Pr. Kazimirs Vilnis. Vesteras, 1985, 225. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  32. Apīnis A. Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gs. vidum. Rīga: Liesma, 1991, 31. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  33. Sīkāk par to: Elger G. Geistliche Catholische Gesänge… (Braunsberg 1621). Ed. by M. Grudule, J. Prusinowska, M. Solarz. Warszawa: Wydawnictwo Naukowe Sub Lupa, 2018.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu