— Viņš, viņa un viņa. Jautājumi bez atbildēm

 

Par Leona Brieža romānu Vilcene un atraitnis (Dienas Grāmata, 2019)

 

Leona Brieža romāns Vilcene un atraitnis dažam lasītājam droši vien sagādāja pārsteigumu. Vispirmām kārtām jau ar pašu sarakstīšanas faktu – lai arī nav nekas neparasts, ka dzejnieki grēko ar prozu (un otrādi), turklāt Leons Briedis savulaik jau sarakstījis vairākas prozas grāmatas bērniem, tomēr Vilceni un atraitni neprognozēja nekas, pat ne pats autors sarunās un intervijās. Vēl vairāk – visa Leona daiļrades specifika, dzeja un relatīvi īsas kulturoloģiskas esejas, it kā vēstīja par dzejniekam tipisko pasaules uztveres un domāšanas fragmentāciju. Tas tiesa, ka Leons līdzīgi Uldim Bērziņam piederīgs tiem dzejniekiem, kas visu mūžu darina vienu vienīgo milzīgo tekstu audumu (t. i., nosliece uz episkumu it kā jau ir iekodēta viņa rakstības pamatos), tomēr tai pašā laikā šis teksts audums sastāv no acumirklīgiem impulsiem, tādiem kā jēgas kondensātiem, kas bieži reducēti līdz filozofiskiem un/vai paradoksāliem aforismiem, un starp tiem bieži vien ir bezdibenis. Pats autors šai sakarā miniintervijā konTEKSTAM stāsta: „Šā romāna/prozas tapums man pašam bij liels pārsteigums, kaut gan reizumis jau esmu rakstījis šo to prozisku. Acīmredzot kaut kas manī sasummējās no līdz šim izjustā, piedzīvotā, pārdzīvotā, saprastā… Un vienīgā manām pārdomām atbilstošā forma izrādījās proza.”

Tātad – Vilcene un atraitnis. Īsumā par sižetu. Romāna galvenais varonis, kurš nesen zaudējis sievu (ne vienam, ne otram nav vārda; tekstā – tikai un vienīgi „viņš” un „viņa”), salaiž pamatīgā grīstē savu dzīvi un ar sena rumāņu drauga gādību vēl iekuļas dziļā finansiālā purvā. Pēc pagalam muļķīga konflikta „viņš” nonāk Rumānijas kalnos, atrod pamestu mednieku būdu, gluži labi tur iedzīvojas, pārtikdams no upītē noķertām forelēm un plūškoka ogām. Atraitnim izdodas iedraudzēties ar citu kalnu iemītnieci – vilceni. Pēc tam viņi abi klīst pa kalniem, jūsmo par neskarto dabu, „viņš” atceras kopā ar sievu pieredzēto, bet beigu beigās atgriežas reālajā pasaulē, un „viņam” pat kaut kādā mērā izdodas puslīdz savest kārtībā savu dzīvi. Savukārt vilcene turpina laimīgi dzīvot savā dabiskajā vidē, un jau nākamajā gadā viņai ir ģimenes pieaugums.

Te nu pienāktos likt treknu daudzpunkti, jo bezmaz var vizualizēt potenciālā lasītāja neizpratnes pilno skatienu un vārdos neizteikto skepsi: „Nu, un tad? Kāda velna pēc man TAS būtu jālasa?” Sirdi plosoša melodrāma uz kalnu fona ar vilceni piedevām? Šai sakarā palicis prātā, kā pirms gadiem kādam zviedru žurnālam rakstīju par Regīnas Ezeras prozu, pie viena mēģinot apstāstīt dažu Ezeras romānu sižetus, jo zviedriski tie nebija tulkoti. Pārstāstā tie patiesi pārtapa neganti pliekanās melodrāmās. Slēdziens acīmredzams – izcilus darbus nedrīkst pārstāstīt, jo sižetam tajos ir pakārtota loma. Ja autoram piemīt ķēriens, viņš vislubenieciskāko muļķību pārtapinās šedevrā. Tā arī ar Vilceni un atraitni – sižeta pārstāsts par pašu romānu vēsta pliku un apaļu nulli.

Vilcene un atraitnis inspirē virkni jautājumu, kas būtībā ir neatbildami, precīzāk, jebkura atbilde vai nu būs aplama, vai skars vien atsevišķas romāna nianses. Visupirms par jau piesaukto centrālo personu mīklaino anonimitāti. Mīklaina tā ir tāpēc, ka visi citi romāna personāži tiek nosaukti vārdos un reizumis vēl saņem konspektīvi iezīmētus radurakstus vai vismaz biogrāfijas, kaut gan īstenībā šie personāži ir maznozīmīgi. Protams, katram no tiem romāna kontekstā atvēlēta sava loma, taču, manuprāt, to funkcijas lāgiem ir dekoratīvas (ceļojumos iepazītie kolorītie īpatņi), lāgiem ētiskas (Karlīnas tante no bērnības atmiņām), lāgiem vienkārši aforistiskas (epizodiskajiem personāžiem piemīt nosliece paspīdēt ar paradoksāliem vai poētiskiem izteikumiem). Tomēr tie spoži uzzibsnī dažas reizes vien un pēc tam pagaist bez pēdām. Turpretī romāna centrālajām personām vārds nav atvēlēts, tostarp arī vilcenei ne, neraugoties uz „zvēru stāstu” – visviens, vai tie paredzēti bērniem vai pieaugušajiem, – pārbagāto tradīciju, kurā autors visupirms nosauc savu dzīvnieku kādā pārmēru daiļrunīgā vārdā un tikai pēc tam atļaujas tam piedēvēt gluži cilvēciskas izdarības un emocijas. Nedomāju, ka „bezvārda vārds” (apzīmējums no kāda sena Leona Brieža dzejoļa) ir nejaušība vai vienkārši autora kaprīze, tāpat diez vai te varētu būt runa par tā saucamo „vispārinājumu” (cik šis apzīmējums ir jēdzīgs vai bezjēdzīgs – tas šoreiz ir pakārtots jautājums), jo gan „viņš”, gan abas „viņas” ir tik lielā mērā individualizēti, ka „vispārinājums” patiesi ostu pēc absolūtas bezjēdzības.

Visdrīzāk te varētu runāt par vārdā nosaukšanas maģiju. Dažādās tradīcijās tā gan satilpina sevī bezgala daudzas un dažādas padarīšanas, taču, pieļauju, Vilcenē un atraitnī priekšplānā izvirzās viena no tām. Proti, vārds ir ne tikai atšķirības zīme, ar kuru autors dažkārt stipri uzbāzīgi mēģina raksturot attiecīgo personāžu, bet arī apzīmē viņa piederību pasaulei. Nosaucot kaut ko vai kādu vārdā, tu padari to piederīgu savai pasaulei. Līdzīgi – atņemot kādam vārdu, bezvārdis pasaulei top miris. Cilvēks, kurš pazaudējis savu vārdu, vairs neeksistē. Un Vilcenē un atraitnī „viņš” ir izgājis (vai izmests) ārpus pasaules. Sievas nāve atņēmusi realitāti un esamību arī „viņam”. Ne velti romānā šur tur izkaisīti mājieni, ka „esmu aizlaidis nebūtībā veselu dzīves gadu, kurā neesmu dzīvojis”; vai: „Varbūt tā ir pasaules mala, kurā viņš bij nonācis un kurā cilvēku nemaz nav?” Kalni, kur „viņš” jūtas, no vienas puses, bezgala tāls dzīvo pasaulei, no otras – tik ļoti piederīgs „tagad un šeit” videi, ka gluži pašsaprotamas kļūst atraitņa sarunas ar vilceni vai plūškoku, būtībā ir mirušo valstība, visviens, kā to nosauc – „pasaules mala”, aizsaule, viņsaule, cita realitāte vai kā citādi. Ne velti romāna beigās, kad „viņš” pēc gada prombūtnes vēlas vēlreiz apmeklēt kalnus, taksists pavēsta, ka „šai vietai izsenim nelāga smaka” un ka „labu galu neviens tur nav ņēmis”.

Šepat blakus, visticamāk, meklējams arī vilcenes atšifrējums. No vienas puses, tā ir „viņa” dubultniece, no otras – „viņa” pavadone „pasaules malā”, mirušo valstībā. Ne velti vilks daudzās mitoloģijās saistīts ar zemzemes pasauli, un cilvēkam no sākta gala piemitusi nosliece sevi identificēt ar vilku. Gan jāpiebilst, ka ar šādiem „atšifrējumiem” Vilcenē un atraitnī jābūt piesardzīgam, – jebkādas pārmēru precīzas nozīmes piedēvēšana kādai metaforai aizvedina neceļos, jo vilcenei nav nekāda sakara nedz, piemēram, ar vecskandināvu vilku Fenriru, nedz ar Kapitolija vilkumāti. Taču pats par sevi saprotams, ka autors nav nekāds prasts mistiķis un vilcenes neparasto dabu un neizskaidrojamo draudzīgumu attaisno gluži racionālā manierē, – izrādās, pirms dažiem gadiem viņu pieradinājis kāds mednieks, kura kapam uzduras arī „viņš” kopīgajos klejojumos ar „viņu”.

Tāpat neizpratni varētu radīt tas, ka romāns ir pārpilns ar sīksīku informāciju par visādām dabas būšanām, augiem un dzīvniekiem. Taču tie nav ierastie „dabas apraksti”, kuram pat vispacietīgākais un iecietīgākais lasītājs labi ja pārlaiž pāri acis, lai tūlīt tos aizmirstu. Vilcenē un atraitnī tā patiesi ir stilistiski smalki izstrādāta, tomēr pasausa informācija – kā sauc kalnu pļavā ieraudzīto puķi, kā to sauc vēl piecos citos vārdos, kādos nolūkos to izmanto tautas dziedniecībā, kur un kādā sakarā tā pieminēta literatūrā utt. Kāpēc gan nepieciešams lasītājam darīt zināmu, ka, piemēram, krustknābim ir īsas un smagnējas kājiņas, mārpuķītes aug ēnainās un mitrās vietās, bet Ofēlija noslīcinājās ar ģipseņu vainagu galvā? Kaut kādā ziņā šie augi „sasien laikus”, proti, kārtējā zālīte uzvedina „viņa” bērnības atmiņas par Karlīnas tanti un viņas stāstiem. Bet ne tikai. Jau pašā romāna sākumā samanāmi mājieni, ka neviens augs, neviens dzīvnieks nav tikai konkrētais augs un tikai dzīvnieks. Katram no tiem piemīt arī tāda kā slēptā jēga, turklāt viena un tā pati radība atkarībā no konteksta var nozīmēt daudzas un dažādas lietas – gluži tāpat kā romāna vilcene citā kontekstā tiktu aplaimota ar pavisam atšķirīgu jēgu. Un tikai pliko sieviešu naksnīgais rituāls ar mandragoru visu noliek savās vietās, jo mandragora laikam gan ir vismitoloģiskākais no mitoloģiskajiem augiem (un tas nekas, ka aizlaiku rituāls izrādās pekstiņi „viņa” acu aizmālēšanai – tak tomēr ir 21. gadsimts, tāpēc bez (paš)ironijas ne soli). Augu un dzīvnieku valsts gadu tūkstošu ritumā ir apaugusi ar biezumbiezu folklorisko un mitoloģisko alūziju slāni, un atliek kaut pieminēt kādu augu, lai romāna teksts sapīņātos šajā alūziju tīmeklī. Romāna darbība sākas gluži vai mistēriskā brīdī – „viņš”, nonācis kalnos, apjēdz, ka ir vasaras saulgrieži, t. i., atdzimšanas vai pārdzimšanas laiks. Tas ir vēl viens mājiens, šoreiz bezmaz jāsaka, ka ar sētas mietu, par „citu pasauli” vai „pasaules malu”, kurā mīts izrādās apbrīnojami reāls un, galvenais, dzīvs. Gan jāpiebilst, ka alūzija nebūt nav „bultiņa”, kas absolūti viennozīmīgi saista konkrēto augu vai radību ar tikpat konkrētu atšifrējumu/izskaidrojumu. Attiecībā pret Leona Brieža poētisko prozu jebkāda veida formalizācija un definīcijas ir literatūras nāve bez cerībām uz atdzimšanu.

Vēl kāds savdabīgs romāna aspekts – teksta stilistika kalnu epizodēs un atmiņu ainās ir manāmi atšķirīga. Kalnos „viņa” iekšējais monologs ir rāms, apcerīgs, nosvērts. Atmiņās – neteiksim, ka saraustīts vai salauzīts, taču teksta ritmika kļūst krietni straujāka. Vietumis pazibinās paskarba profānā leksika – pārsvarā dialogos, bet tā iznirst arī „viņa” iekšējā monologā. Abas stilistikas gan kontrastē, taču tai pašā laikā viena otru papildina, valodas biežņā atklādamas citus domāšanas slāņus. Taču arī šajās nosacīti profānajās epizodēs mīts ir klātesošs, tiesa gan, pārsvarā parodiskā formā. Īpaši tas sakāms par „viņa” sapņiem. Sapnis literatūrā gan piederīgs banalitāšu sfērai, taču „viņa” sapņi, kuros samezglojas reāli ļauži, atmiņas un absolūti sirreālas ainas, ir tik kolorīti, ka banālais tiek patriekts aizkrāsnē. „…murgs, kurā mēs dzīvojam”, kā izsakās viens no romāna garāmskrienošajiem personāžiem. Ko vērts ir kaut vai Dīrera Ādams un Ieva Prado muzejā, kuros pārvēršas „viņš” un „viņa”, bet gleznā neredzamā eņģeļa loma nez kāpēc uzticēta ugunsdzēsējam Anhelam formā ar visu ugunsdzēšamo aparātu. Vai mednieks Vasilijs, kurš taigā ar bisi bliež acī Marijas debesbraukšanas ikonai un nemitīgi nopūdelē, bet „viņš” izrādās Marijai klēpī sēdošais Jēzus (maza korekcija: izcilais mednieks Vasilijs ar bisi iešaujot acī vāverei, lai nesabojātu ādiņu; tas nu piederīgs pie galīgiem mednieku stāstiem, jo nav iespējams tāpēc, ka nav iespējams).

Kāpēc tieši Rumānijas kalni? Atbilde, protams, skaidra, ja atceramies autora seno saistību ar Rumāniju un rumāņu valodu. Taču tas rada nākamo jautājumu – cik lielā mērā Vilcene un atraitnis varētu būt autobiogrāfisks romāns? Leona Brieža biogrāfijas elementi tajā patiesi samanāmi, tomēr diez vai tos vērts meklēt ar palielināmo stiklu. Vienkārši, zinot par šo saistību, teksts kļūst personiskāks, taču autors ielicis daudz pūļu, lai gala iznākumu maksimāli atsvešinātu no sevis. Tomēr autors uzsver šo attālināto/atsvešināto metaforu personiskumu: „Tas ir romāns par manu dzīvi – skarbs, raupjš, brīžiem pat parupjš. Ko darīt… Tāda bijusi mana līdzšinējā dzīve. Un es no tās nekad neesmu vairījies, nedz arī par to kaunējies. [..] Drīzāk [tas ir] skaudrs, fantasmagorisks vēstījums par manu vēl nepiepildīto likteni.”

Vēl kāda Vilcenes un atraitņa īpatnība – darbības vieta un laiks mēdz mainīties bez jebkādas pauzes. Tas notiek tik pēkšņi, ka dažkārt pat uzmanīgam lasītājam grūti notvert šo pārejas mirkli un nav skaidrs, kas, kur un ar ko īsti notiek, jo „viņš” un „viņa” visos laikos un vietās ir vieni un tie paši. To var uztvert kā Leona Brieža versiju par rakstnieku mūžīgo strīdu ar teksta linearitāti. Domāšana nav lineāra un pat ne trīsdimensionāla. Apziņā vienlaikus var mudžināties neskaitāmas domas bez sākuma un beigām, atmiņu fragmenti, fantāzijas un viss kas tāds, par ko nav iespējams pateikt nedz kas tas ir, nedz kāpēc tas uzpeldēji apziņā tieši tagad un šeit. Turpretī teksts – tie ir centieni šo apziņas haosu pārtapināt citiem uztveramā un saprotamā formā, tāpēc teksts parasti ir lineārs. Burts seko burtam, vārds – vārdam, teikums – teikumam, viena doma izriet no citas, nākamā epizode no iepriekšējās utt. Turpretī Vilcenē un atraitnī tā nenotiek. Precīzāk, autors ar saviem pārlēcieniem laikā un telpā (nezinu, vai tie ir iecerēti haotiski, bet priekšstatu par haosu tie rada) it kā mēģina atgriezties pie tiem pirmsākumiem, kuros dzimis citādi loģiskais un lineārais sižets.

Visubeidzot – Leons Briedis, cik noprotams, gluži labi iejuties prozista ādā: „Bet rakstu jaunu romānu. Šobrīd manā dzīvē ienākusi proza – dzīve tāda, kāda tā ir, nevis tāda, kādai tai jābūt. Un es par to priecājos.”