punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

notis

Andris Ogriņš

29/11/2019

 

***

mana roka pieglauž pie sāniem spārnus
mēle atraisa gaisa balona auklu
pie zemes
palikt
pie īstajā laikā asnojošā akmens grauda
visuma mērogam sīkas vienības
kamēr paša visuma sastāvs neredzamas
kritalas un skūpstu puksti
gaismas daudzsološie pieskārieni dzīve
visā tās tukšajā krāšņumā

 

***

manai sejai naktīs sasalst vaibsti
pa grimases perimetru slīd atzaroti
pilsētas tumsas apasiņoti koki nogāžas
reibuma paklupināti cilvēki
un ivritā trīsot pārlasa savus prātus
(no pēdējās lapas līdz tukšuma nullēm)

kājas neiestieg rokas neapmulst manas
ledus laminētās acis
pauž lielas pārgalvīgas lietas bet lūpās
iestrēdzis teikums
kā sirmuma saskrāpēta skaņuplate tikai
vienu

viņi ceļas
lūko pēc kaltiem āmuriem atskaitļotām
pudelēm
sašķaidīt to
kas zem nejūtīgajām pēdām

es steidzīgi kūstu
vienīgi sev
sludinot degošas dienas un pavasari

 

***

1

dienas dievs pasviež man ideju
spēlēju apspēlēju
ielieku saprāta izgaismotajā pagalmā
satinu kupenā
soļu kārtoto ielu

 

2

bākuguns safīri
ķircina atbraucēju kabatās vakuumu

 

3

vējš izsijā sāli
no ietves kondensētajām oglēm
un es slīdu pa sērsnu
decembra debesīm nepieskardamies

 

4

no ceļojumu somām tūristi būvē iglu
pārāk slinki aizlidot
krauķi apmetušies uz ziemošanu
tas vakara kungs man pieturā saklāj
bruģakmens gultu

 

5

veikalu skatlogi
rāda vienu un to pašu kanālu
krāsainus ģīmju vākus
lūpu izšķirotus atkritumus
dvēseļu pamestus pagrabus un sniegu
acīs
miega dziesmas mūžīgo pasaku

 

6

pa sliedēm aizripo
pēdējie centi un centneri

 

7

nakts dievs
pārskaita apcirptās aitas
nedēļas svara deformētie dzīvokļi
gurdi sveic
darbus pametušos pirmrindniekus
pār asinsvadiem
tālā tuvumā pārliecas rītdienas
sniegavīrs

 

8

man zemējas plaksti
pilsētai novēlot izkušanu

 

***

viņš pieslēdzas manai laika (badā) mērdēšanas
sistēmai
izstiepj dienas
kā sīki aprakstītas papīra loksnes
saburza gadus
met un netrāpa tukšajā pilsētas grozā
atlauž krūškurvi vējam atļaujot izstaigāt saturu
velk aiz domām
sevi uz citam atvērto plaisu
pamēģinādams
vai kāda no sekundēm izrādīsies vaļīga
bez piepūles no dieva shēmas izņemama detaļa
lai mīnusi
spītējot vispārpieņemtajam neatgrūžas

caur koku sukām iztek debesu mati
bezdarbnieks rudens pagarina sava naktsmiera
stundas
es uzlieku pagarinājuma aizsargķiveri
un izleju dažas lodes
viņam
sev
un atkal viņam
nepārtrauktajā bezgalības sairšanā kurā visums
ir tikai tukšumam pielikts punkts

kad kvartāli atdara ielas tumsas elektrībai un
tilti sadodas rokās
turpinot katru neatkārtojamo pirksta līniju
arī viņa kritienu
pūteņa atvēsināto sviedru dzelmē
arī manu piedzimšanu no izdedzināto laikmetu
pelniem kungs

un kalps mēs esam viens un
vieni

 

***

nakts ar nosaukuma piekabi
kārtējie kapu svētki
kad kļūstu sev un videi neraksturīgi liberāls
virinu balkona durvis
kalēja dravnieka vai ērģeļu minēja plēšas
nopūlēdamies uztvert
galu galā beigu sākuma noti

pilnmēness disks kokiem nošņāpis galotnes
datora iekšas graizošais
binārajam piešķīris citas dimensijas
mani viļņi grauž iecietības krastus drīz
jūras marinādē kritīs tā priede
ko pret sapņa slieksni klupdams iedziļināju

 

***

svētdienās un atmiņu dobēs tevi pārņem empātisks drudzis
radiostacijas pulsē
pa parketa taustiņiem lēkājošo dievu un pusdievu ritmā
kā čūskas karogi nožņaudz visuma pieturās revolūcijas un
tavas domu lāses
bezjēdzīgi izgaro zem saules uzgriežņa svara
kāds teicis kāds cits allaž atkārtojis
dziesma ir nenodziedāta dzīve
un tu aplami tici debesu asī ligzdojošai bezdelīgai mūslaiku
ibisam
vieglākam neitrālākam lāšu laikā piezemētākam kā sudraba
āboliem neskaitāmo sievu aizkostā zelta traukā
gudrība kas esi
kur
interesējas pazemes piesūktās koku lapas neilgi pirms sala-
mana satrūdēšanas
tavas uzgriežņu atslēgas rokas mērķtiecīgi pievelk un atlaiž
pie (no) krūtīm sirds sprādzienos plaisājošās grāmatas
ar rindām pēc bezgalības ar vienu un to pašu noti
vienmēr tev priekšā pateiktu eksistences uzdevumu risinošu
formulu
nero ugunsgrēku sapfo bezbēdīgumu debesu ratu reizē uz 4
pusēm grabošo riteņu
tu pats jau zini
ķermeņa frekvence apgriezti proporcionāla gara un mākoņa
virs vārdiem piespļaudītās akas
arī tavs mirušais draugs to teicami zināja savu līniju turpinot
otrādi apgāztā vilnī
un kur tad tu biji
atkal apvaicājas būšanas izkaltētās plaukstas un nenozīmīgās
maģistrāles starp smilšu graudu lēnajiem ceļiem
ne tālu ne netālu
vietā kur nirst visas trajektorijas
virknē uz debesu elli uz impēriju norietos sadedzināšanu uz
tava kalna
ar analfabēta iedurtiem krustiem

Dalies ar šo rakstu