— Jērs krieva ādā un rijīgais klēpis

Par Daces Rukšānes romānu Krieva āda (Dienas Grāmata, 2020)

Daces Rukšānes romāns Krieva āda stāsta par sieviešu dzīvi dažādos laikos – par pragmatisko izdzīvošanu, izšķirošajām izvēlēm un jūtu dzīvi. Lai arī anotācijās minēts, ka romāns vēsta par Hruščova (valdīšanas) laiku, mātes Emīlijas un meitas Meldras pamīšus stāstītais stāsts, kas reizēm rit paralēli, reizēm saskaras vai krustojas, paplašina šo laika posmu un vispārina sievietes pieredzi, iekļaujot arī pirmskara likteņus un skarot pašas autores dzīvesstāstu, kuras vecāku un vecvecāku pieredzē un atmiņās romāns smēlies iedvesmu. Romāns attiecas arī uz nākamajām paaudzēm un iesaista lasītāju tādā kā salīdzināšanas spēlē, kurā mātes un meitas pieredzi gribas salīdzināt ar savējo, ik pa laikam iesaucoties „Nevar būt!”, „Mūsdienās tas nebūtu iespējams!” un reizēm „Jā, šis tas tomēr nav mainījies…”.

Autore ir pietiekami pieredzējusi, lai nepretendētu uz saprašanos starp paaudzēm un samierinātos ar to, ka pat tuvākie nesapratīs un varbūt novērsīsies. Un, tā kā tas ir neizbēgami, tad tikai tu pati esi atbildīga par savu personisko laimi – šāda attiecību nolemtība precīzi raksturota jau prologā, kur māte spoguļodamās gremdējas atmiņās ar smaržu pudelīti Cuir de Russie. Viņas skatiens sastopas ar meitas skatienu – meita jūtas neveikli un neiedrošinās iet pāri slieksnim mātes istabā, viņas personīgajā templī, savukārt māte ir pašapzinīga. Viņa nekautrējas no sava sievišķīgā jutekliskuma, kas netraucē mātes lomai, un velta meitai savu ierasto „mājas smaidu”.

Brīvajā Latvijā dzimušajai Emīlijai kaut kādā ziņā vienmēr ir „sava istaba” – tā ir viņas tiesību un vēlmju prioritāte, pat ja šī istaba kļūst caurstaigājama un citiem kā uz delnas. Visā romāna gaitā viņa cīnās par šīs simboliskās personiskās telpas tiesībām pastāvēt arī komunisma režīmā. Meitai Meldrai šādas istabas nav, lai gan realitātē māte viņai vienmēr ir centusies nodrošināt savu telpu. Meldras brīvībai ir cita forma – savi ideāli, slepenās pretošanās grupiņas tikšanās, ilgas pēc politiskas neatkarības.

Centrālais romānā tomēr ir Emīlijas dzīvesstāsts, un to stāsta arī Meldra. Vietām šie stāsti savijas, un krustpunkti, šķiet, ir tie, kuros ienāk pašas autores pieredze – ķermeniskās sajūtas, iekāres reibums un dzemdību sāpes, bērna audzināšanas, šķiršanās smeldze. Rukšāne ir izkopusi noteiktu, izteiksmīgu veidu, kādā atklāti aprakstīt sievietes juteklisko pieredzi, iekšējos pārdzīvojumus, šaubas, pakļaušanos un pretošanos instinktiem, kas vienmēr šķiet ļoti personiski izjusti. Krieva ādā ar šo pašu kaismi un intensitāti Rukšāne iejūtas savas priekšteces – kas varētu būt viņas vecāmāte – ķermenī, savietojot sev pazīstamās izjūtas ar cita laikmeta īstenību, par kuru daudz ir dzirdējusi un, kā jūtams romānā, arī uzmanīgi pētījusi. Sev zināmās sāpes viņa pieņem par atskaites punktu, ar kura palīdzību raksturot sev nepieejamo kara laika pieredzi.

Rukšāne nenoklusē dzemdību pieredzi, kas literatūrā bieži tiek aizplīvurota ar mātes laimes migliņu, taču vienlaikus liek varonei noniecināt savas sāpes kā nebūtiskas. Kļūst skaidrs, ka ar šīm dzemdībām, sāpēm, vīra zaudējumu un grūtībām izbarot šo jauno muti kara un bada apstākļos Emīlija gūst psiholoģisku traumu – to var saukt arī par kara traumu –, pēc kuras viņa kaut kādā ziņā nocietinās. Pēc tam bērns ir tikai „jauna mute”, bet pašas ķermenis – mehāniski apmierināmu fizioloģisku vajadzību kalps. Emīlija karā ir zaudējusi sapņus, izglītības un karjeras iespējas, mūža mīlestību, māju sajūtu, drošību, ideālus par to, kā pati lolos un audzinās savu bērnu. Tā vietā viņa šķiet gandrīz reliģiozi pieķērusies pēdējam, kas vēl ir palicis un iespējams, – personiskajai sievietes laimei, seksam, kaislībai.

Krieva ādā autore gan ilgi nekavējas nedz pie dzemdībām, nedz zaudējuma sērām. Sižets dinamiski turpinās – tajā kā diaprojektorā, kas mehāniski nomaina kadru pēc kadra, vienādā mērā ienāk viss: klačas, nožēla, sadzīves likstas, politika, nabadzība, pienākums, deficīts. Nav laika apstāties un sērot. Fizioloģiskais diktāts, dzeršana, blati, citu cilvēku izmantošana, kulinārās pārmērības, ko savām kundēm pēc pasūtījuma gatavo Emīlija – „bļodiņas ar gaļas, mēlīšu, siļķu, sēņu un dārzeņu salātiem, trauciņi ar marinētiem gurķiem un baravikām, sviesta ķopsīši un maizes groziņi [..] laša rozes, pildītas līdakas ar majonēzes rakstiem, žāvēti brekši, dūmoti zuši un marinētas reņģes [..] mēle želejā, karpa želejā un rīvmaizē apcepti mencas gabaliņi”, kā arī torte, divas paplātes ar štopkūkām gulbīšu formā un divi lielie napoleoni. Šie apraksti atgādina Emila Zolā Parīzes vēdera ainas, kurās miesnieces, enerģiski šļakstinādamās, piepilda asinsdesas. Tikai padomju pavārītes baro partijas kundes, nevis savus vēderus, un viņu artērijās bango slēpts, cinisks asinsnaids. Tā ir visām, izņemot Emīliju, – vai nu mīlestība ir stiprāka par naidu, vai stiprāka ir Emīlijas ticība, ka mīlestībā var atrast mierinājumu, vai arī pie vainas viņas specifiski interpretētā feministiskā nostāja „man ir sava istaba un iepūtiet”, bet Emīlija iemīlas krievā, un tas kļūst par romāna galveno konfliktu.

Mātes un meitas dzīvesstāsta diapozitīvi turpina mehāniski klabēt, katram notikumam atvēlot apmēram līdzīga apjoma rindkopu: te piedzima Dzintra – vēl viena mute –, te mēs cēlām māju, te viņš man uzmācās (motīvs par uzmākšanos mazgadīgai meitenei atkārtojas Rukšānes darbos; tas paliek tur kā sūrs indes piliens, pat ja nav centrālais sižets), te mēs turpinām celt māju, jo nav jau kur likties – visiem jādzīvo zem viena jumta… Bez nodarījuma sekām, bez iespējas kaut ko mainīt – visi dzīvo režģī, noteiktā rāmī, ceļ komunismu. Notiek izdzīvošana, dzīve pat „iet uz augšu”. Brīvība? Meldrai to iemieso jūras ērglis, kura ligzda dziļi paslēpta mežā, Emīlijai – mīlestība un sekss. Sekss un jūra, reizēm kāda „dzimtenītes” pudele.

Emīlijas un krieva Vitālija mīlestība ir šķīsta un idealizēta. Vitālijs ir Emīlijas dzīves piepildījums – arī vārds viņam dots simbolisks, dzīvi apliecinošs. Viņu mīlestība jūras krastā, savā tīrākajā formā, kurā pieauguši, nopietni cilvēki uz brīdi atrod dzīves jēgu, man atgādina kādu citu mīlasstāstu, kas tajā pašā desmitgadē norisinās okeāna otrā pusē, Džona Apdaika romānā Precamies, kurā kā zem palielināmā stikla aplūkota divu pāru laulības krīze – pakāpeniski pieaugoša, izrietoša, komplicēta, bez piepušķojuma, bez viena vainīgā. Tik matemātiski precīzi krāpšanas vienādojumu, šķiet, nav uzrakstījis neviens cits ne pirms, ne pēc Apdaika, taču Rukšānes varone savā jūras namiņā meklē tieši to pašu tīro, neapgrūtināto mīlestību, pēc kuras ilgojas arī Apdaika precētie amerikāņi. Tikai Emīlijas dzīvi neapspīd laiskas labklājības saulriets un viņa nevalda asaras līgani amortizēta amerikāņu auto sēdeklī – Rukšānes romānā nav šo laboratorijas apstākļu, kas ļautu pievērsties iesaistīto psiholoģiskajiem smalkumiem. Emīlijas dzīve ir būvēta iznīcības maliņā, blakus bumbu sprādzienu izrautām bedrēm un deportācijām.

Krieva āda nav baudkāras, pašapzinīgas sievietes stāsts par piedzīvojumiem mīlas lauciņā. Tomēr baudkārs un dzīvi alkstošs ir klēpis, kurš it kā dzīvo pats savu dzīvi ar visu, kas tajā nonāk un iziet no tā: pagrīdes aborti Staļina laikā, valsts izsniegtie biezie gumijas kondomi, četri gabali gadā, pārpildītās silītes, kurās zīdaiņus atstāj raudāt līdz vakaram, kauns par savām mēnešreizēm, ārstu rupjā attieksme „kad pisties, tad labi, kad abortu taisīt, tad jābļauj”. Es varu saprast vēlmi uzpūst tam visam smaržas un vēlmi laist pasaulē bērnus, kas būtu dzimuši mīlestībā. „Gribu, lai manī ielīst krieva dvēsele, lai manā bērnā plūst krievu asinis” – caur Emīliju runā pasauli dzemdējošais un remdējošais kaislības un izdzīvošanas spēks, kas kāpj pāri prātam, pieredzei un naidam… Iespējams, psihologi šajā apsēstībā saskatītu kādu mehānismu, kas ieslēdzas izdzīvošanas apstākļos.

Kamēr māte meklē savu mīlestību, Meldra audzina mazo māsu. Man gan ir grūti noticēt, cik paklausīgi pusaudze piekrīt šim pienākumam. Meldra kaut kādā ziņā ir bezrūpīgāka – viņai nav jāpieņem izvēles –, bet līdz ar to arī mazliet neinteresantāka kā personāžs. Lielākoties viņa ir acis, kas vēro māti. Pie savas balss Meldra tiek uz grāmatas beigām, kad viņai pašai piedzimst bērns, kas ir viņas atbildība, – no šī brīža Meldra arī it kā iegūst savu smaržu.

Varbūt Krieva ādā rakstītais brīžiem bieži var likties vienkāršots, mazliet stereotipisks un naivs, bet, vairāk izvēršot un analizējot varoņu motivācijas, šķiet, nebūtu iespējams romānā savīt tik daudzas kārtas – karu, postu, naidu, politiku, sievietes lomu, seksualitāti, attiecības, nodevību, padomju sadzīvi, paaudžu attiecības, pretošanos varai. Tāpēc Rukšāne paliek pie skaidrojumu īsās versijas un ļauj savām varonēm šķūrēt uz priekšu ar viņās iedzīto „padomju sieviete var visu” attieksmi un tikai pāris nervu krīzēm. Manam šodienas prātam ir grūti aptvert šo mentalitāti un daudzas viņu izvēles, bet tāpēc es jo vairāk novērtēju, ka Rukšāne cenšas mūs ievest šajā pagātnes virtuvē un ieskicēt dažādus sieviešu likteņus – pastāstīt arī par kaimiņu Emmu, kuras vīrs nodzeras un kura paliek „ar dēliem viena pati uz būves”, kolēģi Lūciju, kurai vīrs „brauc jūrā” un kura tikmēr „salaiž” ar šoferīti, biedreni Peli, kam nevar būt vairāk bērnu, Valentīnu, kura dzīvo izolēti savā krievu kopienā un kurā vēl saglabājies kaut kāds cilvēcīgs dzīvesprieks un art de vivre. 

Rukšānes īpašais rakstniecības stils ļauj erotiskā attiecību stāstā vai „romāniņā” savienot trāpīgas dzīves reālijas, nemainīgi paužot savu personisko pieredzi un arī nostāju, ka sievietes skaitās un cilvēku mīlasstāsti nav tikai liriskas atkāpes, bet gan dzīvi un notikumus virzošs spēks. Spēks, kam tuvākā materiālā forma varbūt patiešām ir smarža, un tikai gaistošajā parfīmā mums vēl ir pieejama tā autentiskā sajūta, ar kuru ir dzīvojuši cilvēki pirms mums.