punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Apzināti slikti pierakstīts

Anda Baklāne

14/04/2020

 

Par Raimonda Ķirķa dzejoļu krājumu Kartes (Neputns, 2019)

 

Vēl nezinām, kā 2020. gada miroņu skaitīšana, karantīna un ekonomiskā krīze mainīs mūsu gaumi, varbūt divdesmitajos nebūs laika nodarboties ar tekstiem, kuri daudzreiz jāpārlasa, lai vispār sāktu kaut ko konkrētu nesaprast. Taču manā personiskajā reitingā Raimonda Ķirķa grāmata Kartes ir viens no progresīvākajiem un izcilākajiem aizvadītās desmitgades latviešu dzejas krājumiem. Lūk, daži formāli apsvērumi, kas to pamato.

  1. Kartes izklausās tā, it kā tās būtu rakstījis teksta ģenerēšanas algoritms, kurš apmācīts, izmantojot dzejas, filozofijas un humanitāro zinātņu akadēmisko publikāciju tekstus.
  2. Ķirķis iesaistās attiecībās ar tādām fundamentālām kultūras parādībām kā valodas filozofija, dekonstrukcija, konceptuālisms un Uldis Bērziņš un šajā savienībā ir līdzvērtīgs partneris. Iespējams, nākotnē viņš tiks ievēlēts valdē un ietekmēs kontinentālās plātnes kustību.
  3. Kartes ir darbs, kurš ir labs nevis tāpēc, ka tajā sastopama intertekstualitāte, bet tāpēc, ka spēj pierādīt, ka intertekstualitāte joprojām var izklausīties mūsdienīgi.
  4. Kartes pierāda, ka cilvēka pieredzes kontekstā intertekstualitāte vienmēr bijusi tikai mīts. Iespējams, varam runāt par sampliem. Tikai mākslīgais intelekts daļēji var izsekot līdzīgajām pasāžām tekstos un, analizējot autoru patērēšanas paradumu datus, rēķināt tekstu savstarpējo saistību varbūtības.
  5. Kartēs ir radīts iespaids, ka filozofiski temati netiek vienkārši piesaukti, plātoties ar izlasīto grāmatu sarakstu, bet tiek aktivizēti, pētīti, izmantojot neparastus un efektīvus nozīmes konstruēšanas paņēmienus. Ķirķa vārdu krājums, kurā ir daudz humanitāru zinātņu žargona un dzejas klišeju, spēji paplašina domas telpu, līdzīgi kā mikroskops paplašina ieskatu dīķa florā un faunā. Idejas parasti tiek paustas nevis apgalvojumu formā, bet kā teksta efekti. T. i. – stils ir vēstījums.
  6. Lai arī Ķirķa tekstam viegli piestiprināt dažādas birkas, kopumā sajūta, ka šis ir unikāls mākslas darbs, kas nav reducējams uz kādu konkrētu metodi vai iedvesmas avotiem. Grāmatas un teksta piegriezumā ir kaut kas tāds, kas liek domāt – šī ir māksla, šis ir moderni, es nezinu, kāpēc, bet šī ir perfekta vārdu kombinācija: aglomerācija, elēģija, komentārs.
  7. Ķirķa teksti ir pašrefleksīvi un neirotiski, ir radīts iespaids, ka katrs vārds un izteiksmes līdzeklis lietots apzināti, un maz ticams, ka kritiķis par šo grāmatu varēs pateikt kaut ceturto daļu no tā, ko pats autors ir sapratis.
  8. Lai arī grāmata, neapšaubāmi, ir intelektuāli pretencioza un eksperimentāla un tajā gandrīz nav runāts par ikdienas dzīves piedzīvojumiem, seksu un mīlestību, nav taisnība, ka tā ir emocionāli vēsa. Bez šaubām, Kartes avangarda cienītāju dziļi saviļņo jau savu estētisko atradumu un mākslinieciskās harismas dēļ. Taču, ja Ķirķa rakstīto uztver nevis kā stilīgi dekoratīvu abstraktu vai konceptuālu mākslu (kas arī būtu pilnīgi adekvāts šīs grāmatas lasījums), bet mēģina nopietni un uzmanīgi lasīt sacīto, tad –
  9. karstās ilgas pēc nozīmes saprašanas un izteikšanas, apvienotas ar apziņu, ka nozīme pārsvarā ir netverama vai banāla, prognozējami noved lasītāju pie sajūsmas, melanholijas, dusmām un citiem cildeniem afektiem.

 

Filozofija, kāda nu tā var būt dzejā

savā recenzijā pareizi norāda Ivars Šteinbergs, Ķirķa filozofija nav līdzīga, piemēram, Roberta Mūka filozofiskajām atskārsmēm. Vēl jo vairāk, ir vērts pieminēt, ka mūsdienu filozofijas aktuālie jautājumi nav vienīgie jautājumi par dzīves jēgu, gatavošanos nāvei un Dievu, lai arī šāds iespaids varētu rasties, lasot mūsdienu dzeju. Pēdējo 100 gadu laikā filozofiem cita starpā bijis interesanti skaidrot, kā darbojas valoda, kādas ir reprezentācijas attiecības ar realitāti, kā dažādi valodas un teksta režīmi un stili var tikt izmantoti, lai konstruētu patiesību vai raisītu emocijas, kas objektu padara par mākslas darbu, kā atšķiras informācijas apstrāde un teksta ģenerēšana cilvēka un datora prātā, kā domāšanu un mākslu ietekmē informācijas un vēstures pārprodukcija, kā šīs pārprodukcijas situācijā izturēties pret tradīciju, kāda ir mazo valodu nākotne globālā pasaulē. Visi šie jautājumi ir klātesoši Kartēs vai ir nojaušams, ka autors atrodas kultūras telpā, kurā ir informācija par šīm debatēm.

Šķiet, pastāv vispārpieņemts uzskats, ka nozīmīgs filozofisks dzejnieks latviešu literatūrā ir Rainis, tostarp krājumā Gals un sākums. Raiņa domāšanā var saskatīt dažādu filozofisku ideju un skolu atblāzmas (Hērakleits, Platons, Diltejs, Šopenhauers, dzīves filozofija, romantisms, marksisms, hinduisms, budisms), tomēr Raiņa kā filozofa mantojuma nozīmīgums akadēmiskajā kontekstā ir diskutējams. Domas, kas vienas tradīcijas aizstāvjiem šķiet fundamentālas un dziļas, citas tradīcijas sekotājiem ir tikai banalitātes vai „vārdu salāti” („Top dvēsele liela – apņemt aizsauli / Top aizsaule ar dvēseli – prasmē dzīva” utt.). Protams, būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka, pretēji Rainim, Ķirķis savā dzejā kaut ko akadēmiski „skata”, „analizē” un „risina”, – Kartēs atrodami tādi vārdu salāti, kas Rainim droši vien nerādījās pat negantākajos sapņos. Taču tieši par to arī ir runa: Ķirķa dzejā samudžināti, sadomāti izteikumi tiek kritizēti ar vēl samudžinātāku un sadomātāku izteikumu palīdzību, bet tajā pašā laikā no šīm frāzēm pil kaut kādas saprātīgas teorētiskas atziņas („vājākais ķēdes posms ir pārmērīgi lietots vispārinājums” (43. lpp.), „mēs balstām teju neatrisināmus arhitektūras šedevrus, kuros katrs nākamais ķieģelis sarežģī iepriekš klāto” (21. lpp.)).

Teorētiķis Ķirķis sastopas ar domātāju Raini dzejolī „Gals un sākums” preambula. Dzejolis šķiet simbolisks kā divu dažādu filozofiskumu sadursme, bet galvenokārt tas sajūsmina kā katarsisks un atbrīvojošs akts, jo Rainim veltītā kritika ir negaidīti tieša, izvērsta, trāpīga, asprātīga un nesaudzīga: „Krājuma identitāti neveido vispārējas neoklasicisma un vispārīgas kristīgās vērtības. Sakropļota marksisma izpratne – tas ir krājuma meistarstiķis, kas pavada latviešu lasītājus līdz pat šai dienai, saglabājot ticību neprasmīgai gaumei” (46. lpp.). Ķirķa stilistika neļauj droši spriest par to, vai tas domāts nopietni, vai vairāk tiek satirizēts Rainis vai akadēmiskais rakstības stils un vai tas ir teksta autora vai abstraktas balss viedoklis. Lasītājam būtiski ir tas, ka šie vārdi tiek izteikti, jo tie ir zaimojoši, vienlaikus pārspīlēti un taisnīgi; ir nepieklājīgi kritizēt Raini pēc visa, ko viņš darījis mūsu labā, tomēr viņš ir tik kaitinošs, nav „īsts” filozofs, aktuāls ar lielām pūlēm, novirzoties no oriģināla vai ģeniālu interpretētāju rokās. Tieši Rainis Ķirķim ir īsti piemērots antagonists, jo, tāpat kā Raini, Ķirķi interesē ideju drāma.

Lai arī Ķirķa nekonceptuālie dzejoļi skaitās nošķirti no konceptuālajiem, jāpiekrīt Šteinbergam, ka tos vieno valodas tēma, un rodas iespaids, ka „parasto” dzejoļu radikālie uzstādījumi sasniedz loģisku kulmināciju (vai, Šteinberga vārdiem runājot, „strupceļu” un „sabrukumu”) dzejolī Dada error. Valodas jautājumiem Ķirķa dzejoļos varētu veltīt vairāk nekā vienu disertāciju, šeit minēšu tikai pāris aspektus – viens no tiem ir „valodas traucējumu” temats.

Var piekrist tiem, kuri saka, ka Ķirķa vārsmas ir smagnējas, pārblīvētas, samocītas un grūti uztveramas. Ķirķa dzeja nav eleganta tradicionālā izpratnē, tajā ir ne vien samudžināti izteikumi (piemēram, „jebšu ideoloģiski apsvērumi teksta atskaites punktos liedza identificēt nokaltušās patvaļas zarus, lapojam caurcaurēm ārdītā krustpunktu sabiezējumā” (8. lpp.)), bet arī it kā neveikli vārdi un frāzes, kas liek domāt, ka rakstītājs slikti zina un jūt latviešu valodu vai ir ļoti manierīgs dzejnieks („tā kā tiepdamies gurdenā pēdējā stundā ar mežģītiem vaibstiem” (6. lpp.)). Ķirķis mēdz lietot valodu kā ārzemnieks, kurš atrod vārdnīcā jēdzienu ar it kā atbilstošu nozīmi (daļa Ķirķa vārdu gan ir pašizdomāti) un nezina, ka konkrētajā frāzē un teikumā vārds izklausīsies nepareizi, par spīti tam, ka nav objektīva pamata, kāpēc vārdu nevarētu lietot arī šādi, – tā vienkārši nav pieņemts (piemēram, dzejolis Vērojumi no mūra veltīts šādām vārdu spēlēm). Tieši tik nepareizas un neciešamas Ķirķa frāzes, neapšaubāmi, ir, taču pārmērības atbilst mākslinieciskajai koncepcijai un bez tām nevarētu iztikt – tekstus nevarētu padarīt labākus izrediģējot.

Gan teorētisku, gan personisku iemeslu dēļ valodas traucējumi man šķiet viena no šī laikmeta raksturīgākajām un izteiksmīgākajām zīmēm (un līdz ar to arī filozofijas tematiem). Stostīšanās kā reakcija uz informācijas pārslodzi, neveiklība, amatnieciski neapstrādāts sarunvalodas stils kā protests pret institucionalizētām valodas formām, neērtība un pārāk skaļa balss situācijās, kad sāk runāt kāds, kas līdz šim klusējis, dzimtās valodas zaudēšana svešvalodas ietekmē, valodas inflācija, valodas sarežģīšanās un sablīvēšanās kultūrā, kas balstīta tekstā, un runas traucējumi, kas atklājas brīdī, kad teksta pamats zem kājām sāk zust un tā vietā nāk attēli, balsis, pozas, žesti – šo uzskaitījumu varētu turpināt.

Vismaz viena apakšnodaļa 20. gadsimta stāstā par valodu saistīta ar dekonstrukcijas teoriju, tāpēc man šķita diezgan ticami, ka Ķirķa dzejolis Stomas (kas, cita starpā, varētu nozīmēt ne vien stomīšanos, bet arī medicīniskās caurulītes, kas pievienotas ķermenim) atsaucas uz šo naratīvu – Rietumu metafizikas vēsture un nogurums no sevis, teksta un runas pretnostatījums, teksts kā „prombūtne” no jēgas pirmavota, teksta kultūras uzkundzēšanās: „Kā gurdena intonācija novakare stiepās logos. Cēlusies no rietumiem…”, „mutvārdi tika izņemti no apgrozības”, „doma, kad izteikta, stosta sevi, līdzko izzūd saķere ar tās apdzīvoto papīra loksni” (41. lpp.). Dzejolis Kadence savukārt man šķita atbalsojam Romāna Jākobsona hipotēzes par metaforu, metonīmiju un valodas traucējumiem, kas ar tām saistīti. Citējot Ķirķi: „Līdzīgi kā izmirstošā valodā virstoņi stieg fona troksnī un katra metonīmija ir vienīgi runas traucējums, kas radies no jēgas sakausējumu nepārzināšanas” (43. lpp.).

Protams, man nav ne jausmas, vai Ķirķis mērķtiecīgi atsaucas uz Žaka Deridā un Jākobsona idejām vai vienkārši laiski kombinējis kaut kad lasītu tekstu drumslas, bet sanācis ļoti iederīgi, īpaši, ņemot vērā, ka strukturālisma un poststrukturālisma izteiksmes veids ir slavens ar sarežģītumu, aptuvenību un oriģinalitāti, kas visumā ir arī Ķirķa dzejas raksturlielumi. Visa Ķirķa dzeja var kalpot kā ilustrācija lasīšanas neiespējamības teorijai, kas kļuva populāra brīdī, kad poststrukturāli noskaņoti akadēmiķi sāka piekasīgi pētīt, no kurienes humanitārās zinātnes ņem savus jēdzienus un uz kāda pamata būvē interpretācijas.

Vairākos citos dzejoļos Ķirķis savus iedvesmas avotus atklāj (Augustīns, Bērziņš, Benjamins), un varētu izteikt pieņēmumu, ka īpaši cienītas figūras tiek atklātas, bet citas nenozīmīgākas ietekmes vērtējamas drīzāk kā nejaušas, tās tiek lietotas kā nepatentētas izejvielas, un arī lasītājam nav jāzina, kur vēl tās sastopamas. Lai kāda arī būtu Ķirķa metode – tekstā ir atrodami „filozofiski marķēti izteikumi”. Cilvēkam, kurš atpazīst šos samplus, tie darbojas kā reaģenti, kas aktivizē apkārtējo teksta lauku, liek tam saviļņoties. Pazīstamas dziesmas jau diskotēku vienmēr padara jautrāku.

 

Noslēdzošās pārdomas

  1. Ja dzejolī izmanto programmēšanas valodā rakstītu tekstu, teorētiski kodu varētu lietot ne vien kā vispārīgu žestu, bet lai iekodētu konkrēta vēstījuma nozīmi. Ja programmēšanas tekstā nav sintaktisku un semantisku kļūdu, tas veic darbības. Kļūdains programmēšanas teksts neveic darbības. Vai programmēšanas valoda būtu jāzina, lai tajā varētu veidot ironiskus un pašrefleksīvus vārdu salātus?
  2. Vai nozīme ir pēdējais mākslas patvērums pasaulē, kurā tekstus arvien vieglāk ne vien reproducēt, bet arī automātiski ģenerēt? Tekstu atmosfēras veidošanas funkciju, protams, nevajadzētu novērtēt par zemu, nozīmju jau tā ir pārāk daudz.
  3. Katrā ziņā mēs esam pret garlaicību.

Dalies ar šo rakstu