punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Apspēlēt likteni

Andrejs Vīksna

20/05/2020

 

Par Jāņa Joņeva stāstu krājumu Tīģeris (Dienas Grāmata, 2020)

 

Kopš Jelgavas ’94 iznākšanas ir pagājuši septiņi gadi, kuru laikā grāmata ir iztulkota vairāk nekā desmit valodās, piedzīvojusi atkārtotas tirāžas, saņēmusi balvas, ekranizēta un piesaukta neskaitāmās sarunās un rakstos. Pēdējā desmitgadē neatceros tik lielu un ilgstošu troksni ne ap vienu citu latviešu grāmatu – lai arī šādā ziņā Jelgava ’94 saucama par negaidītu veiksmes stāstu, domāju, ka maz kurš pēc grāmatas iznākšanas gribēja atrasties Joņeva vietā, jo ko gan darīt un kā rakstīt tālāk, ja debija izrādījusies tik necerēti veiksmīga, bet, jūtot sev pievērstos skatus, prāta aizkaktā visdrīzāk gruzd bažas, ka tik augstu uzlēkt varbūt neizdosies vairs nekad?

Risinājums, ko izvēlējās Joņevs, bija pakāpties nostāk, čubināties žanros, kuros neviens no viņa tik lielas lietas negaida (bērnu literatūra un dramaturģija), bet otro grāmatu rakstīt lēni un pavisam atšķirīgu no pirmās. Kādu brīdi, lasot Tīģera pirmo trešdaļu, pat spriedu, vai tikai Joņevs nav gluži vienkārši izlēmis: „Pofig, rakstīšu, ko un kā gribu, izdos tāpat!” – ņemot vērā situāciju, tas būtu saprotami un zināmā mērā pat piedodami. Tomēr kaut kur ap grāmatas vidu Tīģera spēles noteikumi kļūst skaidri un sākotnējais mulsums par tekstu atkāpjas.

Savā būtībā Tīģeris ir diezgan eklektisks un džezīgs stāstu krājums, kas cenšas izlikties par konceptuāli viengabalainu darbu: šādu ilūziju uztur daudzās atkārtojuma figūras un krājumu ieskaujošais Intro un Outro, kurus par stāstiem dēvēt īsti negribu, jo tie nav uztverami šķirti no pārējā grāmatas satura. Intro kalpo kā ievads krājuma tematiskajā laukā: lasītāja priekšā stājas visai raiba personāžu galerija, un cits pēc cita tie koncentrētā veidā atklāj savas slēptākās ilgas, frustrāciju un muļķīgu, garāmslīdošu domu pavedienus. Šajā absurdajā kolāžā no tādas kā dieva pozīcijas ar profesionālu interesi noraugās divi marionešu dīdītāji – Volts Disnejs un Henrijs Fords –, kuru varā ir gan sakārtot, gan vienkārši uzjautrināties par visu šo fantastisko jucekli, ko sauc par dzīvi.

No divām iespējām – vērot vai sakārtot – Joņevs grāmatā izvēlas abas: viņš materializē varoņu sapņus, apsēstības, nedrošības un iegribas jeb to, kam piepildīties nevajadzētu, un tad no attāluma ar ironiju uzjautrināti nolūkojas uz pašradīto haosu, nekādu risinājumu nepiedāvājot, jo tas nemaz nav iespējams: „Pasaules darbības pirmais princips – notiek tikai negaidītais.”1 Jāatzīst, ka ar vērošanu Joņevam sokas labāk nekā ar kārtošanu – krājuma eklektiskajā struktūrā acīs visvairāk duras divdaļīgais stāsts Teorija (tāds kā ceļrādis lasītājam), grāmatā nesaprotamu iemeslu dēļ iekļautais Reiņa Pētersona grafiskais stāsts Nosvītrotais un neobligātais dienasgrāmatas tipa noslēgums vai vēstītāja komentārs Outro. Tas viss atstāj nedaudz „samudrītu” iespaidu, nevis pārliecina par skaidri izplānotu un realizētu formu. Kompensēt to nespēj arī no stāsta uz stāstu ceļojošie varoņi (Ervīns, Lauris) un caurviju motīvi, piemēram, tas pats tīģeris, kura nozīmes atšifrējums meklējams Teorijā. Uzbūves juceklīgums gan obligāti nav uztverams kā trūkums – krājumu var lasīt, arī nemeklējot atrisinājumu vai loģiku, bet gan ar labvēlīgu ziņkārību izstaigājot Joņeva radīto labirintu un priecājoties par detaļām, kas savā starpā sabalsojas vai atkārtojas kā džezā. Domāju, ka tā arī ir veiksmīgāka pieeja. Šādu lasījumu varu pamatot ar Joņeva paša citātu: „Visi stāsti ir interesanti, kamēr tie ir noslēpumaini. [..] Atrisinājums vienmēr ir vilšanās.”2

Šur tur Tīģerī pazib Rīgas vai citu vietu reālijas, tomēr par autobiogrāfiskumu te runāt nav sevišķi produktīvi. Daudz interesantāka grāmatā ir vēstītāja klātbūtne – stāstus (Ceļojums, Durvis, Izmeklētājs) viņš bieži iesāk šķietami bezmērķīgi, it kā laika kavēšanas nolūkos atstāstot kādu amizantu atgadījumu, jo bārā gadījies apsēsties pie viena galdiņa. Šie neobligātie ievadi ir pilni ar ironiju, pašrefleksiju un aforistiski frāzētiem izteikumiem, kas Joņevam padodas īpaši labi un noteikti ir viens no viņa tekstu popularitātes iemesliem. Lasītājs tiek lēni ieaijāts stāsta realitātē, kas sākotnēji ir pavisam saprotama un ikdienišķa, līdz uzrodas dīvainības, kuru raksturošanai nevaru atrast labāku vārdu kā „ezoteriskas” – lasot rodas spēcīgas asociācijas ar Haruki Murakami darbiem. Piemēram, Spēlē vispirms izrādās, ka Melnā kvadrāta autors ir Matiss, nevis Maļēvičs, bet tad no zemes virsas cita pēc citas melnā miglā sāk pazust valstis, Kāja sākas ar nevainīgi notirpušu ekstremitāti, bet izvēršas filozofiskā stāstā par kontroles zaudēšanu pār ķermeņa darbībām, savukārt Metodē Ervīns, kuram nekādi nevedas uzrakstīt stāstu par Latviju, apmaldās un nonāk pasaulē, kurā nav ne Latvijas, ne vajadzības rakstīt stāstu. Šie ir starp elegantākajiem no grāmatā izspēlētajiem jokiem – daži citi (Uzvarētāji, Ceļotājs) izklausās drīzāk pliekani, lai gan te no svara varētu būt arī tas, cik labi sakrīt lasītāja un autora humora izjūta.

Jau piesauktais vēstītājs pavīd gandrīz katrā Tīģera stāstā. Viņš nav neitrāls, bet pats uzjautrinās un mulst par saviem stāstiem, filozofē un cenšas atrast tajos jēgu, tādā veidā kļūstot par zinošu sabiedroto lasītājam, ar kuru kopā brīnīties par dzīvi un meklēt formulu, kas ļautu apspēlēt likteni. Vēstītāja klātbūtne, lai arī pļāpīgākajos brīžos varbūt nedaudz nogurdinoša, ir Tīģera trumpis un tas, kas to atšķir no daudziem citiem pēdējos gados iznākušiem latviešu stāstu krājumiem. Lasītājs Tīģerī nav viens, tāpēc Joņeva labirintā nav jābaidās apmaldīties.

Meklējot Tīģera līdziniekus jaunākajā latviešu prozā, prātā nāk Rvīna Vardes Kas te notiek?, ko ar Joņeva grāmatu vieno attieksme pret dzīvi – tā ir absurds un neprognozējams joks, tāpēc vienīgā saprātīgā reakcija ir pakāpties soli atpakaļ, lai to vērotu ar filozofisku nenopietnību. Otrs Joņeva līdzinieks ir Svens Kuzmins, kura visnotaļ ikdienišķie stāstu varoņi tāpat mēdz attapties neiespējamās situācijās, kuru noteikumus tie pieņem mierīgi un bez sevišķa izbrīna. Atbalsis var meklēt arī latviešu klasikas plauktiņā pie Ērika Ādamsona Smalkajām kaitēm vai Jāņa Ezeriņa novelēm. Ja labi grib, te ir iespēja norādīt uz absurda estētikas elementu aktualizēšanos latviešu prozā un piemeklēt vēl citus piemērus, tomēr, manuprāt, tas nav sevišķi interesants sarunas temats, jo visas stilistikas jau sen eksistē paralēli un aktualitāti iegūst viļņveidīgi.

Tīģeris noteikti nesatricinās vietējo kultūrdzīvi tā, kā to iespēja Jelgava ’94, tomēr tas ir solīds turpinājums, kas ienes zināmu svaigumu Latvijas aktuālajā prozā, kā arī pierāda, ka Joņevs ir ticis prom no Jelgavas un var sagādāt vēl kādu pārsteigumu.

  1. Teorija, 60. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Komponists, 216. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu