— Dienišķā ziņu barotne

 

Šeit, ASV, mūs ir pārņēmušas trīs vienlaicīgās un saistītās krīzes: Covid-19 pandēmija, plašie protesti pret policijas bezsirdīgo Džordža Floida nogalināšanu un ekonomiskās grūtības nepieredzēti pieaugušā bezdarba dēļ. Ikviena krīze ir atklājusi dziļas problēmas dažādās sistēmās – birokrātijas pilnīgo neprasmi reaģēt uz katastrofām, dziļi iesakņoto rasisma kultūru policijā un ekonomikas radikālo un pilnīgo pielāgotību par labu turīgajiem. Šo krīžu saplūsme ir novedusi mūs neziņā, kur meklēt skaidrojumu vai risinājumu.

Tagad es ik vakaru pavadu pie dažādiem ziņu avotiem, nemitīgi pārslēgdams kanālus, nespēdams izslēgt televizoru un pieķerties kam citam. Līdzīgi visiem maniem paziņām esmu iestrēdzis “kas tad vēl?” gaidās, kuras ir radījusi pašreizējā ASV valdība, vairāk nekā trīs gadu garumā sniedzot dienišķu sašutuma devu. To visu aprakstīt nav vajadzības.

Pēdējā laikā esmu pamanījis, ka vairs īsti netieku galā ar televīzijas attēlu un ziņu cikliem un to atkārtojumiem un mana uzmanība ir sākusi atslābt, pāriet no katras ziņas „kas” uz „kā”, proti, tās prezentāciju. Šai sakarā man ir daži novērojumi – lai gan tam prasās kāds spēcīgāks vārds.

Pirmkārt, pat šajā hipnotizētajā stāvoklī mani bieži pārsteidz, cik viegli ir pieņemt notikuma daļu par visu veselumu un nospriest, ka tāda nu tagad ir lietu kārtība. Bez mitas tiek atkārtoti vieni un tie paši video – tāpat kā mūsu valdības pārstāvju un viņu kritiķu tvitera ieraksti –, un es sāku domāt, vai daļu tiem veltītā laika nevarētu izmantot, lai pastāstītu par notikumiem pārējā pasaulē. Bet ne – mums tiek tāda kā ziņu versija par karikatūrista Saula Stainberga klasisko valsts attēlojumu ar priekšplānā monolītiski izaugušo Ņujorku, pārējai valstij izplēnot tālumā, kur ir tikai dažas viegli iezīmētas ievērības cienīgas vietas.

Šāds informācijas pasniegšanas veids pats par sevi ir viegli saprotams – visu nosaka reitingi, un labākais veids, kā paturēt skatītājus, ir „ārkārtas ziņu” izlaidumi. Taču uzmanības vērts ir arī retāk pieminētais jautājums, kā tas ietekmē ikviena skatītāja izpratni par notiekošo.

Ziņu hipnozi pavada dziļi iesakņotais pieņēmums, ka, ja notiks kas patiešām svarīgs, kanāls pārtrauks visu citu, lai to pavēstītu. Tā tas bijis vienmēr. Man ir spilgtas atmiņas no bērnības un arī pieaugušā dzīves, kad ekrāna rādīto piepeši pārklāja uzraksts SPECIAL BULLETIN. Tad nopietna (un vienmēr vīrieša) balss sacīja: „Mēs pārtraucam šo programmu, lai sniegtu jums ziņu speciālizlaidumu,” kam nekavējoties sekoja paziņojums.

Šādu „pārrāvumu” vairs nav daudz, iespējams, tādēļ, ka mūsu, ASV, dažādie ziņu kanāli ir pieņēmuši ārkārtas toni kā ziņu pasniegšanas pamatveidu. To pieņemot, mēs automātiski arī uzticamies, ka patiešām redzam vissvarīgākās ziņas. Lai jau paliek Anglija, Turcija, Ukraina, Tuvie Austrumi… Pārraides mazliet mainās, kad nav nevienas konkrētas krīzes vai sensācijas, taču arī neko daudz. Rezultāts, iznākums ir tāds, ka mēs dzīvojam ar pasaules redzējumu, kas, vērtējot objektīvi, ir tuvāks aklumam.

Otrs spēcīgais, bet arī grūti aprakstāmais televīzijas kanālu sāncensības jeb reitingu karu efekts – pastāvīgā jaunu notikumu tuvumu sajūta ne vien veido mūsu uztveri par notiekošo, bet arī liek šīm bezgalīgajām, neatliekamajām ziņām piepildīt visu nervu sistēmu. Televīzija informāciju izmanto veidā, kas rada noteiktu gaisotni un tādējādi mūs ietekmē. Labi apzinoties, ka viņa asākie tvīti tiks demonstrēti atkal un atkal, prezidents mērķtiecīgi piepilda ziņas. Jo bieži tas notiek ar baumām, bet arī baumām ir ietekme. Uz tām reaģē fondu biržas. Pavērsienu priekšnojautās tiek iegūti un zaudēti miljoniem dolāru.

Tā ietekme uz nerviem var būt dažāda. Visas šīs pēdējās dienas esmu skatījies ziņas par protestiem vairākās pilsētās. Nav nekāds pārsteigums, ka ziņu kameras medī incidentus – degošu policijas mašīnu, marodieru barus, kas savākušies pie salauzta skatloga –, un tie rada noteiktu iespaidu uz skatītāju. Valstī ir karastāvoklis! Kurš gan vēlas skatīties, kā kustas miermīlīgu, tikai ar zīmēm bruņotu demonstrantu pūlis? Mediji, protams, par to jau ir krietni kritizēti. Taču iepriekšējā vakarā es dzirdēju kādu protesta organizētāju atzīstam, ka zināma vardarbības klātbūtne viņu mērķiem nāk par labu; tā garantē, ka televīzijas kanāli turpinās ziņot par demonstrācijām.

„Gaisotnes” efekts ir abpusējs. Vairākas dienas no vietas mēs jutām asaru gāzes smaku un par skaņu celiņu tām kalpoja helikopteru un plīstošu stiklu skaņas. Taču iepriekšējos vakaros protesti ir bijuši mierīgāki (un tiem ir pierīkoti lielāki policijas spēki). Gandrīz uzreiz izmainījās arī spiediens. Demonstranti turpināja plūst pūļiem vien, bet jau skatoties es jutu, kā izgaist interese un uzmanība gan diktoru balss tonī, gan arī manī pašā. It kā cikls būtu iziets, it kā mēs jau būtu gandrīz galā.

Šī spiediena maiņa un tā ietekme uz mums visiem ir daļa no ziņu cikla dziļākās loģikas. Aizrāvušies ar acu priekšā redzamo, mēs instinktīvi uzticamies ziņu pasniegšanas veidam. Kad televīzijā vairs nebūs redzami protesti, uzmanība pievērsīsies kam citam. Tas nenozīmē, ka netiks sasniegti būtiski rezultāti – tiek izdarīts spiediens arī uz pilsoniskajiem līderiem, likumdevējiem utt., taču mūsu uztvere par to, kas ir noticis un notiek, būs būtiski mainījusies. Tieši tā, manuprāt, ir šo notikumu mācība un brīdinājums. Jo uzmanību nenosaka fakti vai realitāte. Covid-19 pazušana no virsrakstiem nekā nav izmainījusi vīrusu vai tā ļaundabīgo spēku. Bet nupat mēs ekrānos redzējām simtiem tūkstošus demonstrantu, kas bija devušies protestēt ārkārtīgi svarīga mērķa vārdā, un daudzi no viņiem nenēsāja maskas, it kā būtu aizmirsuši tēmu, kas mēnešiem ilgi ir valdījusi pār ziņu ciklu. Un, ņemot vērā visu šeit teikto, tas labi apliecina pandēmijas nopietnību.

 

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims