punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mēs – tie, kas simtstūkstoš niansēm tic

Kārlis Vērdiņš

06/07/2020

 

Rakstu sērijas Piemirstās grāmatas turpinājumā – Kārlis Vērdiņš par Imanta Auziņa dzejas krājumu Skumjais optimisms (Liesma, 1968).

 

Imants Auziņš (1937–2013) sešdesmitajos gados bija viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes dzejniekiem, un viņa ceturtais dzejoļu krājums Skumjais optimisms kļuva par notikumu literārajā dzīvē. Tajā skartas tēmas, par kurām rakstīja arī citi sava laika spicākie dzejnieki, un, tāpat kā viņi, arī Auziņš par saviem dzejoļiem saņēma oficiālās kritikas nosodījumu.

1965. gadā Auziņš piedalījās jauno rakstnieku „apvērsumā” Rakstnieku savienībā, kad no valdes tika izbalsoti vecā, dogmatiskā viedokļa nesēji un savienība kļuva par visai progresīvu iestādi. Sešdesmitajos gados viņš arī sarakstījās ar lēģerī ieslodzīto Knutu Skujenieku, bija biežs viesis ķecerīgo intelektuāļu dzīvokļu „tusiņos”. Pēc dabas nebūdams radikālis, Auziņš arī „dumpīgajā” daiļrades posmā savu attieksmi pauda apcerīgās, līdzsvarotās, lēni ritošās vārsmās, kas radīja harmonijas un stabilitātes sajūtu. Tomēr vairāki darbi krājumā ir veltīti tām pašām tēmām, kuras kā karstas ogles mētāja citi Auziņa paaudzes dzejnieki.

Tobrīd trīsdesmitgadīgais Auziņš jau ir dzejoļu krājumu Es vaicāju sirdij (1961), Zilie griesti (1963), Jaunu rītu lauki (1966), kā arī poēmas Balti skaidu jumti (1965) autors. Par spīti ražīgumam, viņš pats vēlāk atzīst, ka ar saviem agrīnajiem krājumiem nav pārāk apmierināts: „Man ir bijuši dzejoļi, kurus pats uzskatu par veiksmīgiem, bet no grāmatām „īsti iznēsāta” – vienīgi Zilie griesti. Es vaicāju sirdij – nebija pieredzes, nebija redaktora. Jaunu rītu lauki – biju tuvu atrisinājumam, soli no tā. Ir lieki dzejoļi, pavājš ievads, intonatīva vienveidība. Par daudz satraukuma, steigas, vēlēšanās daudz ko aizskart, pieminēt… ”1

Atrisinājums pienāk ar nākamo krājumu Skumjais optimisms (darba nosaukums – Mans jūnijs), kuru rakstot Auziņš savās 1967. gada piezīmēs šaubās, vai grāmatas intelektuālā un emocionālā piesātinājuma pakāpe būs gana liela un vai tajā nebūs „par daudz lasāmvielas”.2 Kā rādīja lasītāju, kritikas un Komunistiskās partijas līderu reakcija, viņa šaubas šoreiz bija nepamatotas.

Viens no krājuma nozīmīgākajiem darbiem ir dzejojums Ugunsvēji, kurā manāmas daudzas paralēles ar mazliet vēlāk tapušo Vizmas Belševicas poēmu Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām – gan uguns metafora, gan ķecerīgā anahronisma metode, ar kuras palīdzību Auziņš dod mājienus uz padomju okupāciju Vidzemei veltītajā daļā: „Tev divkāršu verdzību nes / Šeremetjeva pulki kā slogs, / Jo viņa augstībai, Pjotram Pirmajam / Plašāks uz Eiropu jācērt logs…”

Šo tēmu turpina dzejolis Pļi! 1905, savukārt dzejolī Purvā, kas piemin hitleriskās Vācijas kara noziegumus, latviešu vēstures notikumi rezumēti kā „septiņu gadsimtu balto nēģeru” pieredze, kuras dramatisms nebūt nav palicis pagātnē. Aizkustinošs ir dzejolis Vecas sievas lūgšana, kurš ir adresēts Tam Kungam un šķiet absolūti universāla, ar laikmeta aktualitātēm nesaistīta epitāfija divdesmitā gadsimta vēstures notikumus pārdzīvojušai latvju māmuļai, kura arī uz debesīm taisīdamās, prāto tajās mazgāt grīdas un traukus, lai nebūtu nevienam par nastu arī tur.

Auziņa skumjā optimisma koncepcija, šķiet, rezumēta dzejolī Maska: „Un vienkārši cilvēkam palikt: kad skumji, / tad nelēkāt. Kad pasmieties gribas, / tad plaukstu uz mutes nevajag plāt.” Tikai brīvs cilvēks var atļauties izrādīt savas emocijas, nedzīvodams ar „jautru un dumju” masku, kuras grimasē vienmēr lasāmas „pareizās”, oficiāli pieprasītās emocijas (līdzīgi kā Čaklā dzejolī tiek mainīti četri baltie krekli). Un Auziņš skumji cer, ka nāks laiks, kad būs iespējams dzīvot bez šādām maskām un godīgi runāt par to, kas iepriecē un satrauc. Bet kā uzmundrinājums nelikties zinis par svešām maskām kalpo Skumja dziesmiņa sev pašam (tā pati, ko komponēja Imants Kalniņš un dziedāja Menuets) ar Bārdas Dzīvīte, dzīvīte atbalsojošo refrēnu: „Ej savu ejamo, / Kal savu kaļamo, / Pār plecu nospļaujies: / Rai-dai-dā!”

Sešdesmito gadu beigās arī trimdas sabiedrībā sāka nostiprināties viedoklis, ka labākā Latvijas literatūras daļa ir dumpinieki, kas cenšas atsvabināties no dogmatiskas domāšanas. Žurnālā Jaunā Gaita parādījās cildinoši viedokļi par jaunajiem dzejniekiem, arī par Auziņa Skumjo optimismu. Andrejs (Gunars) Irbe pauda uzskatu, ka „Auziņa krājuma labāko daļu var ierakstīt mūsdienu aktuālās dzejas nopietnāko sniegumu sarakstos”,3 bet Rolfs Ekmanis akcentēja krājuma pretestības dzejoļus: „Spēcīgi uzrakstītajos dzejoļos Pļi! 1905, Pirmais tanks un Ugunsvēji Auziņš vēršas pret tautas apspiedējiem, kas viņa uztverē visi griezti pēc vienas liestes − gan pret krustnešu bariem ar asiem šķēpiem un platiem vairogiem, gan arī pret krievu imperiālismu: pret Jāņa Briesmīgā bultām, pret divkāršu verdzību nesošajiem Šeremetjeva pulkiem, pret reakcionāro caru „īsāko viedokli”, respektīvi, šautenes zalvi.”4

Savukārt padomju Latvijas oficiālā kritika pret Skumjo optimismu vērsās asi – Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretārs Jurijs Rubenis referātā padomju Latvijas rakstnieku kopsapulcē un tai sekojošās publikācijās5 gan Auziņam, gan citiem tālaika grēkāžiem Gunāram Priedem, Laimonim Puram, Albertam Belam, Ojāram Vācietim, Vizmai Belševicai un Mārim Čaklajam pārmeta „nepareizu” vēsturiskās tēmas traktējumu un nepamatotu rakņāšanos padomju dzīves ēnas pusēs.

Padomju kritikas krustugunīs nonāk arī nākamie Auziņa krājumi Skaņa (1970) un Nezūdošais (1972). Šī ilgstošā demagoģijas pilnā kritika un augstākstāvošo biedru pamācības, kā pareizi rakstīt, šķiet, viņa dzejā kaut ko neatgriezeniski salauž. Nākamie krājumi Nomodā (1975) un Taurējums (1976), lai arī 1977. gadā apbalvoti ar LPSR Valsts prēmiju, ir jau daudz abstraktāki un „nekaitīgāki” dzīves norišu portretējumi, kas vēsta par drošām tēmām un nelec uz ecēšām.

Skumjais optimisms iegūla Auziņa paaudzes rakstnieku apziņā kā īpaša grāmata. Ojārs Vācietis 1978. gadā intervijā Andai Kubuliņai min, ka tā ir viena no grāmatām, kas saistīs cilvēkus, kamēr vien kāds vēl lasīs latviski,6 jo tas ir viens no „sešdesmitgadnieku” paaudzes nozīmīgākajiem dzejas krājumiem. Māris Čaklais atzīst: „Skumjais optimisms – Imanta Auziņa līdz šim rezultatīvākā grāmata. Precīzi atrastais skumjā optimisma apzīmējums – tas ir spēks pāri nespēkam, spēja mierīgi, bez panikas skatīties acīs arī visdrūmākajām parādībām. Optimisms apzinoties.”7

Un pat prozaiķis Visvaldis Lāms, kurš savos darbos bija visai kategorisks padomju iekārtas oponents un izsmēja tos autorus, kuri rakstīja apolitisku literatūru, pievērsdami uzmanību pustoņiem un niansēm, Auziņa grāmatas ievaddzejolī Nianses saskatīja cita veida niansētību, kas, pateicoties savai vērienībai, spēj atklāt cilvēka personības daudzpusību: „Dzejnieks tver pasauli lielās dimensijās, mūžīgajos pretpolos – dvēseles izmisums un mīlas laime, kas ir skaistākais, ko cilvēks spēj pārdzīvot, balta saules gaisma un nakts zvaigžņu mirdzums melnajā bezgalībā, iznīcība un dzīvība… un nebeidzamais mūžības svārstiens pāri šai dzīlei, ko cilvēks tiecas piepildīt ar savām asinīm, ar savām jūtām, trakajām iedomām, neremdināmajām alkām.”8 Jo 1968. gads ir laiks, kad iznāk arī Imanta Ziedoņa Es ieeju sevī, grāmata, kas demonstratīvi norāda uz vajadzību nomainīt sešdesmito gadu sabiedriskās dzejas skaļo retoriku uz intīmāku un pretrunīgāku dzejas balsi.

Tā nu Skumjais optimisms parādījās tieši laikmetu krustpunktā: līdzās sešdesmito gadu dumpīgumam un vēsturiskajiem anahronismiem, kuri tik ļoti satracināja padomju Latvijas kultūras ierēdņus Belševicas Gadu gredzenos, Auziņš tajā tiecas pēc intimitātes, kas lielā mērā kļūst par septiņdesmito gadu latviešu dzejas stila iezīmi. Un beigu beigās, kā jau visi tālaika dzejnieki, Auziņš bija spiests runāt vienīgi pusvārdos.

  1. Auziņš I. Cilvēks izdzied savu mūžu: pārdomas par dzeju. Rīga: Liesma, 1975. 112. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Irbe G. Sevī un tagadnes pagātnē. Jaunā Gaita. 1969. Nr. 74.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Ekmanis R. Kultūras situācija Latvijā 1968. gadā. Jaunā Gaita. 1969. Nr. 74.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Cīņa, 1968, 12. decembrī; Literatūra un Māksla, 1968, 14. decembrī.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Vācietis O. Ar pūces spalvu: raksti, apceres, intervijas. Rīga: Liesma, 1983. 165. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Čaklais M. Saule rakstāmgaldā: atceres, apceres, esejas. Rīga: Liesma, 1975. 95. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Lāms V. Gribas un atziņu sūrums: apceres par dzīvi, par mākslu un par rakstnieka darbu. Rīga: Liesma, 1977. 105. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu