punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Balto jāņogu vasaras

Lāsma Pujāte, Marts Pujāts

04/08/2020

 

Vasaras sākumā izdevniecībā Liels un mazs iznāca Marta Pujāta dzejoļu grāmata Ej nu ej ar Lāsmas Pujātes ilustrācijām. Māsas un brāļa kopdarbs bērniem pamudināja mūs, kas arī esam māsas, intervijā meklēt bērnības atmiņas – tos spēcīgos iespaidus, kas sen aizmirsti, tomēr ielaužas pieaugušo dzīvēs, kad viņi runā ar saviem bērniem, un ir skaidri nojaušami arī šīs grāmatas dzejoļos un attēlos. Tā tapa šī saruna – par vārdiem, ogām, vasaru laukos, krāsām un dzejošanas un grafikas tehniku.

Ilva Skulte un Aiga Dzalbe

 

Ilva Skulte: Jūsu grāmatas īpatnība ir tas, ka esat brālis un māsa. Vai piekrītat, ka tas ļāva orientēties koncepcijā uz pavisam konkrētām bērnības asociācijām, smaržām, krāsām un garšām? Kā reprezentēt atmiņas?

Lāsma Pujāte: No tā jau tālu neaiziet… Man bērnības atmiņas ir ļoti tuvas, patīk tās turēt sev tuvu. Tas ir kaut kas vienmēr līdzās stāvošs manā rokrakstā, jo bērnība veido līdz pat vecumdienām. Man ļoti gribējās uztaisīt grāmatu kopā ar brāli, gribējās izzināt, vai mēs spējam kā divas personības kopā radīt.

 

Aiga Dzalbe: Tātad grāmatas ideja radās tev?

Lāsma Pujāte: Jā, tā radās man, kad mēs abi gandrīz vienlaicīgi kļuvām par vecākiem. Mums ir meitas ar 4 mēnešu starpību. Man likās, ka Martam kaut kas varētu būt jau uzrakstīts, vai arī to varētu uzrakstīt. Jo man tā vien gribējās kaut ko vēl ilustrēt pēc Aivara Neibarta dzejoļa Bikibuka 2004. gadā un šķita, ka vajag arī Martu mudināt. Bet ideja dabūja ilgi gaidīt. 

 

Aiga Dzalbe: Vai tiešām dzeja tapa pēc attēliem?

Lāsma Pujāte: Nē, vispirms bija dzeja, tad tapa ilustrācijas.

 

Ilva Skulte: Tu pieminēji, ka jums vienā laikā nāca pasaulē bērni. Vai nav tā, ka šis ir ļoti būtisks moments? Ka vecāki, kad viņiem ir bērni, paši kaut kādā mērā nonāk atpakaļ bērnībā. Vai arī pamācošā vecāku pozīcijā? Krājumā ieskanas tādas notis – no vienas puses, it kā paša atmiņas, tā laika tēli, bet, no otras puses, kaut kas, ko gribētu ielikt savam bērnam kā simbolisku bagāžu.

Lāsma Pujāte: Nezinu, vai es ieliku kaut ko simbolisku savos darbos, bet ir tā, ka savu bērnību, tās vasaras sāku novērtēt savādāk. Arī brāļa dzejoļi rāda, ka tagad mums ir jāpārdomā, kādi bija mūsu vecāki, vecvecāki, visa tā vasaru būšana. Tagad es arī gribu, lai mans bērns pavada vasaru pie dabas.

 

Aiga Dzalbe : Kur bija tās jūsu vasaras?

Lāsma Pujāte: Kaltene. Pie jūras. Tur dzīvojām visus brīvlaikus, kamēr vecākiem bija jāstrādā. Tā ir ļoti skaista vieta, kur mums ļāva dzīvoties savā vaļā. Starp citu, Marts ir izmantojis kurzemnieku izloksni un izteicienus, kas, var teikt, dzīvo ģimenēs. Arī manā krājumā ir vārdi, kas man vienmēr saistās ar laukiem. Ne velti arī nosaukums grāmatai Ej nu ej ir raksturīgs tai videi.

Marts Pujāts : Visvairāk tādi izteicieni ir dzejolī par čupakabru, piemēram, „Ai, bērns, ko nu muldies!” Tieši tā teica Kaltenē.

 

Ilva Skulte : Vai bērnībā varējāt iedomāties, kas jūs būsiet pieaugušo dzīvē? Rotaļās mēdz spēlēt lomas. Vai kaut kas norādīja, ka viens strādās ar vārdu, otrs ar krāsu?

Lāsma Pujāte : No pašas bērnības vecāki mūs kaut kur bīdīja – gājām mūzikas skolā un mākslas studijā. Man no mazām dienām patika kaut ko zīmēt, ķēpāties…

Marts Pujāts: Šādas tādas spēles bija. Mums bija enciklopēdija Planēta, no kuras pārzīmējām valstu karogus. Es uzzīmēju karogu, māsai bija jāizkrāso, kā vajag, un brālim, kas bija maziņš, bija uzdevums pārsķirt nākamo lapu. 

 

Ilva Skulte: Tomēr lomu sadalījums tāds, ka māsa vairāk ar krāsu…

Marts Pujāts : Nezinu, vai tas tā dalās. Kopā muzicējām, mums bija grupa. Muzicējām uz malkas grēdas ar iedomu ģitārām – no jūras izskalotiem sprunguļiem.

 

Aiga Dzalbe: Vai jūsu bērni arī tā mēdz darīt?

Marts Pujāts: Man liekas, ka mūsu meitas vēl pagaidām ir tādā lapu pāršķiršanas līmenī. Kad ir kopā, viņas kaut ko savstarpēji spēlē, bet tās īstās spēles jau ir tad, kad pieaugušie neredz.

 

Ilva Skulte: Kādām būtu jābūt rotaļām, lai bērni izaugtu radoši un redzētu risinājumus un perspektīvu. Vai jūs zināt, kā to panākt?

Marts Pujāts: Man nav dzelžains mērķis attīstīt radošumu. Bet dažreiz mēs, dziedot kādu dziesmu, ja neatceramies vārdus, piedomājam klāt savējos. Dziesmai nav jāsastāv tikai no kādiem obligātajiem vārdiem, var ielikt arī savus. Galvenais, lai bērns saprot, ka ne vienmēr būs tā, kā pateica. Jāparāda, kādas tās lietas ir pieņemtas, bet tas nenozīmē, ka nevar būt savādāk.

 

Lāsma Pujāte: Man šķiet, ļoti svarīgi, ka bērns netiek aizvests kaut kur, lai tikai vecāks var strādāt. Mana meita ir ar mani visur. Kad griezu linoleju ilustrācijām, viņa grieza savējo. Var iegriezt pirkstā, bet teicu, ka tā nav liela muiža. Tā arī neiegrieza. Ir svarīgi dot bērnam materiālu, ar ko strādāt, bet nevar dot, piemēram, tikai vecas guašas un teikt, lai zīmē vienalga ko – tas īsti nestrādā.

 

Ilva Skulte: Jūsu grāmatā gan attēli, gan dzeja ir atvērti turpināšanai. Vai tā varētu skatīties uz šo jūsu kopdarbu? Lāsma, vai tev šķiet, ka grāmatā, piemēram, varētu ķēpāties?

Lāsma Pujāte: Ir grāmatas, kur tas piestāv, tomēr, kad lasu kopā ar bērnu, es mācu, ka grāmata ir jāciena, to nevar brutāli bojāt. Papildināšana vai burtu, vai vārdu apvilkšana – pret to man nav iebildumu. Bet tam jābūt pamatam. Es, piemēram, odu nositu ar mūsu grāmatu.

Marts Pujāts: Piekrītu, ka viena lieta ir radošums, bet jābūt arī noteiktai attieksmei, cienīšanai. Tā nav stīva paklanīšanās grāmatas priekšā, bet noteikumu pārrunāšana un saprašana. Un tālāk pēc noteikumiem tu vari spēlēt kā gribi. Mūsu kopdarbs arī ir tāds kā turpinājums – es uzrakstu, un tad Lāsma būtībā piezīmē klāt tiem dzejoļiem. Profesionāli, bet būtībā tas pats vien ir.

Lāsma Pujāte: Esmu ieguldījusi ļoti daudz laika un gribētos, lai mūsu grāmata ir ne tikai lasāma un skatāma, bet arī materiāls sarunām un pārrunām. Pēc tās iznākšanas mēs ģimenes lokā aizplūdām savās bērnības atmiņās. Arī draugi teica, ka atcerējušies savus štābiņu laikus.

 

Aiga Dzalbe: Kopīgi strādājot brālim un māsai, kas ir tas pienesums, ko nekā citādi nevarētu panākt?

Lāsma Pujāte: Es dzejoļus uztveru ļoti dziļi, jo pati esmu dzīvojusi ar šīm domām. Kopā idejas varējām spilgtāk attēlot.

Marts Pujāts: Ja tā būtu pieaugušo grāmata, tad atmiņas nepārklātos, bet bērnības ainās ir šis kopīgā moments. Ja es rakstu par baltajām jāņogām, viņai uzreiz ir skaidrs, kādēļ, jo viņa arī ir piedzīvojusi to krūmu.

 

Ilva Skulte: Baltās jāņogas tēls atkārtojas. Kas jums ir baltā jāņoga?

Marts Pujāts: Tā ir brīnišķīga, neparasta oga. Nezinu kāpēc, bet mani kaut kas fascinē baltajā jāņogā. Tā ir caurspīdīga, man liekas, ka tajā var ieskatīties un ieraudzīt citu galaktiku. Tā ir it kā bezgalīga, tā oga. Man vienkārši patīk, un ir arī garšīga.

Lāsma Pujāte: Un atšķiras no visām pārējām, tā ir īpaša oga. Mūsu vecmāmiņai bija ļoti daudzi jāņogu krūmi, kuru ogas bija jālasa. Viens krūms bija baltā jāņoga ar lieliem, gludiem ķekariem. Bija jau arī melnā un zaļā ērkšķoga, bet tie bija tikai parasti krūmi, un viss.

Marts Pujāts: Melnā un zaļā ērkšķoga abas ir vienlīdz populāras, bet baltā jāņoga ir kaut kas īpašs, tā vienkārši ir arī ļoti skaista.

 

Ilva Skulte: Man likās interesanti, ka dzejoļos daudz parādās tieši baltā krāsa.

Lāsma Pujāte: Par krāsām es daudz domāju. Jo linogriezumā ir tā, ka jo vairāk ir krāsu, jo vairāk darba. Tādēļ krāsas ļoti rūpīgi izvēlējos, lai nebūtu vairāk par četrām, jo tad arī sliktāk izskatīsies. Bet man tieši likās, ka vairāk dzejoļos ir sarkanās krāsas, kuru apzināti neiekļāvu, izvēlējos sarkanīgi rozā, jo zilais un rozā ir bērnības krāsas, dzeltenā – neitrāla, un tad vēl ir zaļš.

Marts Pujāts: Rakstot pievēršu uzmanību sev svarīgām detaļām visos dzejoļos, bet krāsas es nepamanu, kādas tās ir, tādas plūst. Es nekad par to neesmu domājis – arī citos krājumos ne. Lāsma teica, ka daudz parādās acis, bet es arī to nemanīju. Neapzināti ir sanācis, ka krājums ir tāds kā vērojums.

 

Aiga Dzalbe: Lāsma, pastāsti, kāpēc izvēlējies tieši linogriezumu bērnības sajūtu atainošanai! Nevis, teiksim, litogrāfiju, kā tu ierasti strādā, arī ilustrējot Bikibuku.

Lāsma Pujāte: Arī Neibarta Zooloģisko dārzu taču ilustrēju linogriezumā! Un tieši šī Bikibuka iedrošināta, arī turpināju izteikties krāsainajā linogriezumā, tikai jau citā formātā un citā darba apjomā. Litogrāfijas tehnika ir tā, kurā lielākoties radu savus mākslas darbus, bet tas jau pavisam cits stāsts, lai gan… Arī mīlestība pret litogrāfijas akmeņiem, manuprāt, nāk no bērnības akmeņainās jūrmalas, kur, maza būdama, mazgāju akmeņus, lai tie būtu tīri…

Linogriezumā es jūtos ērti, saprotu, kā izdarīt tā, lai katrs nospiedums būtu atsevišķs mākslas darbs, tomēr uztverams arī kopā.

Marts Pujāts: Es arī gribētu uzdot jautājumu Lāsmai: Kādas vēl grāmatas ir veidotas šajā tehnikā?

Lāsma Pujāte: Agrāk čehiem bija daudz, bet mūsdienās linogriezumu grāmatu mākslā reti izmanto, un pārsvarā tās nav krāsainas, bet melnbaltas ilustrācijas.

 

Aiga Dzalbe: Kādas ir jūsu pašu bērnības mīļākās grāmatas, kas varētu būt veidojušas jūs?

Marts Pujāts: Es atceros, ka bērnībā daudz klausījāmies plates – plašu grāmatas. No tām man vislabāk patika Žaņa Grīvas Diegabiksis, es to paklausījos tagad diskā, un sapratu, ka joprojām zinu no galvas, lai gan gadus 20 – 30 nebiju klausījies. Un man liekas, ka Lāsmai ar mūsu brāli Krišu tā bija ar grāmatu Kā brālītis Trusītis uzvarēja lauvu. Arī latviešu tautas pasakas mums bija mīļas.

Lāsma Pujāte: Man patika Kārļa Skalbes pasakas. Visas tās bēdīgās. Kā mamma ieaug kokā…

Marts Pujāts: Dvēseļu mežs.

Lāsma Pujāte: Jā. Zināju, ka man būs bēdīgi, bet prasīju mammai, lai lasa priekšā. Nesen manās rokās nonāca jau patstāvīgi izlasītā Astrīdas Lindgrēnas Pasaka par večukiņu, kas izdota kaut kur Zviedrijā latviešu valodā, ar ļoti skaistām ilustrācijām. Pārlasot to, sāku domāt, kādas tur dīvainas tēmas aprakstītas. Pat savādi to lasīt bērnam. Večukiņš meklē draugu un atrod mazu meitenīti un suni. Kad biju maziņa, man tā drauga meklēšana likās tik svarīga, bet tagad šķiet, ka mūsdienu sabiedrībā tādu grāmatu īsti nevar pasniegt.

Marts Pujāts: Jā, tādu vairs īsti nevar…

Lāsma Pujāte: Tas ir mainījies. Vēl man Mumini patika, vispār Ziemeļvalstu literatūra. Mums ļoti daudz lasīja priekšā, un grāmatu bija ļoti daudz.

Marts Pujāts: Pēc pasakām man pirmā nopietnā literatūra bija Žila Verna Kapteiņa Granta bērni. Tomēr vispilgtāk atmiņā palikušas tieši tās plates. Man patika intonācija, kādā Vera Singajevska ierunā tekstu. Un ne tikai viņa, padomju laikā ierunātāji bija tādi meistari!

 

Aiga Dzalbe: Iespaidīgi bija arī plašu vāciņi, jānoskaidro, vai tik tur linogriezums nav izmantots pat vairāk nekā grāmatās.

Lāsma Pujāte: Man tas laiks atmiņā palicis kā Margaritas Stārastes laiks, bet nezinu gan, vai tas mani ir uzvedinājis nonākt pie savas stilistikas. Man liekas, ka stilistika ir veids, kā redzēt pasauli. Apstājoties, tā kadrējoši – tā veidojas griezums, kad viena kontūra ir pavisam skaidra, bet visu pārējo es lieku diezgan aptuveni, uz aci… Tādēļ arī rodas nobīdes, jo daru to baudot, neko precīzi nemērot. Visu drukāju ar karotīti, bez spiedes. Sapratu, ka tā varu labāk izjust to spiedienu, jo man ir svarīgi, ka viss nav pilnīgi nospiedies. Un arī krāsa linogriezumam piedod īpatnību – it kā no citiem laikiem. Tā veidojās mana estētika.

Marts Pujāts: Man līdzīgi ir ar dzejoļiem. Varu uzrakstīt tos bez atskaņām, ar atskaņām – visādi. Šoreiz gribējās, lai tie ir tādi kā spuraini. Ir dzejoļi, kur sākumā ir atskaņas, tad nav un beigās atkal ir. Bet nav viss dzejolis noteiktā kārtībā, vietām nav skaidras sistēmas.

 

Ilva Skulte: Kas dzejoļos ir svarīgāk – atskaņa, saskaņa, ritmisks atsitiens, vai drīzāk tēls?

Marts Pujāts: Kā kurā dzejolī. Pie tam spektrs ir no vienas galējības līdz otrai. Ir dzejoļi, kuru uzdevums ir it kā grafiski ar tevi runāt un nav pat svarīgi, kas tur tiek teikts. Citreiz svarīgākā ir emocija, un emocijai pakļauts ir pilnībā viss. Man liekas, ja dzejā nav padomāts par formu, tad kaut kas nav līdz galam izdarīts. Bet es negribu ar to pārcensties. Pietiek, ja ir formas sajūta, bet stāsts drīkst arī izkāpt ārā no formas. Tas bija uzdevums, ko biju uzstādījis sev šīs grāmatas sakarā. Tas ir līdzīgi, it kā tev būtu tāds rāmītis, kuru tu krāso, principā visu izkrāso, bet šur tur arī pārkrāso pāri vai neiekrāso līdz galam. 

 

Aiga Dzalbe: Vai arī tu, Lāsma, piekrīti, ka no rāmīša kaut kam vajag izšvīkāties ārā?

Lāsma Pujāte: Jā. Manuprāt, jāņem vērā auditorija, kas ir bērns un diezgan labi izprot kontūru. Stāstu palīdz stāstīt tiesi kontūra un teksts. Viss parējais – krāsu izvēle, tas, cik daudz krāsa iet pāri kontūrai – ir tā emocionālā daļa. Ir tēli, ar kuriem es spēlējos, kuru nav pašā dzejolī, bet es zinu, ka kaut kur aiz tā dzejoļa varētu būt. Tādēļ ilustrācija ir it kā pati par sevi. Apzināti gribēju katrā ilustrācijā vienu cilvēcisku vai dzīvniecisku būtni, kas it kā skatās vai vēro. Tas šoreiz bija mans uzdevums. Bērnu grāmatās, bieži ir visādi vieplīši, vienradži – nereāli tēli, kas it kā ir vajadzīgi, lai bērns varētu fantazēt. Tomēr pēc savas meitas esmu sapratusi, ka fantazēšana attīstās tad, ja viņa redz – lūk, te ir tas cilvēkbērns, ar ko var identificēties, piemēram, meitene ar lācīti, un tālāk viņa jau var fantazēt pati.

 

Aiga Dzalbe: Bet Čupakabra – neviens nezina, kā tas izskatās. Vai jums pašiem bija ideja, kā viņš izskatās?

Lāsma Pujāte: Es vispirms mēģināju „izjust” viņu, lasot dzejoli, un tad arī paskatījos, kāds viņš ir… tāds kazu vampīrs. Man vairāk tas bija kā tāds mēles mežģis. Visa situācija dzejolī man izraisīja pavisam citas izjūtas.

 

Marts Pujāts: Būtībā no šī dzejoļa var uzzīmēt visu ko. Čupakabra ir vienojošais elements. Dzejolim ir cilpveida struktūra, tāda dīvaina, tur ir baltās jāņogas, saruna starp mazbērnu un vecmāmiņu. Lāsma to uzzīmēja, kā viņa to redz, un man liekas, ka tieši tā arī vajag.

 

Ilva Skulte: Vai, izlasot dzejoļus jau kopā ar attēliem, Martam tie nelikās citādi lasāmi? Saliekot kopā attēlu un tekstu, nerodas jau cits uztvērums? Un vai jums nebija domstarpību?

Marts Pujāts: Es pateicu, ka gribu balto jāņogu un vēl kaut ko, bet domstarpību nebija. Tomēr, pāršķirstot grāmatu, varu pateikt godīgi, ka ir dažas bildes, kuras es redzu citādi nekā to pašu dzejoli. Pārsvaŗā sajūta attēlā un tekstā sakrīt, bet dažreiz arī nesakrīt. Un ir ļoti labi, ka nesakrīt.

 

Ilva Skulte: Grāmatas sākumā ir pāris rindiņas par zemenēm un laimi: „man nedevās laimes svētkos / divas zemenes nedevās laimes svētkos”. Kas ir to autors?

Marts Pujāts: To sacerēja mana meita. Tā ir viņas mikro dziesmiņa. Mēs braucām mašīnā, viņai bija trīs gadi un viņa pati no sevis sāka dziedāt šādu dziesmiņu. Es nezinu, ko tas nozīmē. To var tulkot jebkā. Man patīk, kā tas skan. Un bērnu divrindīti nebūtu arī jāanalizē. Bet ja analizētu, es analizētu to kā buramvārdus. Tiem nav tādas konkrētas nozīmes, šo rindiņu nozīme ir tieši nenotveramība. Tām piemīt mistisks spēks. Līdzīgi kā baltajām jāņogām.

Dalies ar šo rakstu