— Valoda vieno un atšķir

 

Laura Laurušaite (Laura Laurušaitė, 1981) ir lietuviešu literatūrzinātniece un tulkotāja, pētījusi latviešu un lietuviešu trimdas literatūras paralēles, tulkojusi vairākus latviešu romānus lietuviešu valodā, šogad par Noras Ikstenas romāna Mātes piens tulkojumu saņēmusi Lietuvas tulkotāju balvu Gada tulkotāja krēsls. Laura nupat vadīja lietuviešu studentu grupas nodarbības platformas Latvian Literature rīkotajā Baltijas valstu prozas tulkošanas darbnīcā Raiņa un Aspazijas mājā. Intervija ar Laurušaiti iesāk Punctum interviju sēriju ar tulkotājiem.

Elvīra Bloma

 

 

Kas tevi pamudināja pievērsties tieši latviešu valodai?

Šai atbildei ir daudzi slāņi, bet tos visus vieno nejaušība, kas robežojas ar nolemtību. Vispirms, es nāku no filologu ģimenes. Ir daudz vieglāk iet senčiem pa pēdām, pa iemīto taku. Man bieži jautā, vai man neesot latviešu asiņu. Nav! Šī interese nāk nevis no personīgās ģenētikas, bet no kultūras ģenētikas. Kādreiz esmu teikusi, ka lietuviešu un latviešu valodas ir kā divviru durvis, manuprāt, mēs nevaram pilnībā gūt ieskatu savā kultūrā, neieskatoties latviešos.  Kad es biju desmitajā klasē, mēs ar klasi braucām ekskursijā uz Rīgu un es uz ielas nobildēju tramvaju ar Gallina Blanca reklāmu: „Mīlestība no pirmās karotes.” Apmēram tā bija ar latviešu valodu – iemīlējos tajā, tā teikt, no pirmās karotes. Kad iestājos filologos, palaimējās, ka togad bija iespēja izvēlēties studijas ar papildu profilu – latviešu valodu. Es ticu, ka šīs sakritības bija likumīgas. Vispār visam, kas notiek dzīvē (vismaz manā dzīvē), ir kāda iekšējā loģika.

Pagājušonedēļ diskutējām ar meiteni, kas tagad studē baltu filoloģiju, un viņa atzina, ka Viļņas Universitātē skandināvisti skatās uz baltistiem no augšas, kā uz zemāku šķiru. Nezinu, vai tas man ir pa spēkiem, bet tiešām gribētos kaut mazliet mainīt tādu lingvistisko (kultūras) hierarhiju. Man nav nekas pret skandināvu valodām, bet vispār jebkāda salīdzināšanās ir bīstama, jo tas ir tiešākais ceļš uz sevis izcelšanu un cita noniecināšanu vai otrādi. Kā komparatīviste varu teikt, ka ir ļoti svarīgi salīdzināt, bet ir bīstami salīdzināties. Savā promocijas darbā secināju, ka latviešu trimdas romāni pārsniedz lietuviešu tālaika romānus gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, mani kolēģi uzreiz sabozās par tādu atziņu, kaut gan tā bija pavisam objektīvi pamatota. Lietuviešiem vēl pastāv vēsturiski nostiprinājies „zemākā” komplekss, pat attiecībās ar latviešiem.

Un beidzot – gribētos lietuviešus tuvāk iepazīstināt ar latviešu kultūru, bet vispirms tā jāizprot pašai. Tikai tad, kad sāku tulkot, sev verbalizēju to, ko jau sen biju intuitīvi izjutusi, – ka citu kultūru vislabāk var iepazīt caur tekstiem. Tā kā es tulkoju galvenokārt daiļliteratūru, tam ir divi līmeņi – lingvistiskais un literārais. Imperators Kārlis Lielais ir teicis – tie, kas pārzina otro valodu, iegūst papildu dvēseli. Ja man vajadzētu sevi pārrakstīt, es to darītu latviski.

 

Kas ir lielākais izaicinājums, tulkojot no latviešu valodas?

Esmu sagaidījusi arī tādas atsauksmes: „Latviešu valoda taču ir tik līdzīga leišu valodai, ko tur vispār tulkot.” Bet patiesībā pat lingvistiski nav viegli, jo jūsu valoda ir pieredzējusi lielu vācu valodas ietekmi, bet padomju laikos to būtiski ietekmējusi krievu valoda. Valoda mūs vieno, un valoda mūs atšķir. Lielākais izaicinājums parasti ir sarunvaloda, žargons, izlokšņu vārdi, specifiskas kultūras norādes, kas jāatpazīst un pareizi jānodod, iestarpinājumi krievu valodā, jo latviešu tekstos tie ir atļauti, bet mums ir obligāti jāliek tulkojums. Vēl esmu pamanījusi, ka latviešu valodas ekspertu komisija nav tik stingra kā lietuviešiem, jūs varat izmantot vairāk sarunvalodas un slenga vārdu, aizguvumus no angļu un krievu valodas, jums ir atļauts lietot vārdiņu „nu”, kas Lietuvā ir stingri aizliegts.  

Tulkošana ir tik smalka lieta. Vadot latviešu-lietuviešu tulkošanas darbnīcu, esmu pārliecinājusies, ka katrs cilvēks nāk ar savu valodas pieredzi un vārdu krājumu, un līdz ar to divi vienādi tulkojumi nav iespējami. Jebkurš tulkojums ir tikai versija. Laimas Kotas Istabas fragmentā, ko ar studentēm tulkojām, bija izteiciens „apgūt zemes dzīles”. Es gan teiktu, ka tulkotājam ir jāapgūst ne tikai valodas, bet arī kultūras dzīles. Tulkošana ir gan valodas, gan kultūras tulkojums. Tas laikam ir lielākais izaicinājums.

Vizma Belševica ir savulaik atzinusi, ka „tulkošana ir donora darbs un nopumpē asiņu vairāk, nekā organisms var nekaitīgi zaudēt”. Perfekti pateikts! Tie, kas romantizē tulkošanu, vai nu paši nav tulkojuši, vai to dara pavirši.

 

Vai tev ir nācies radīt jaunvārdus vai jaunus salikteņus, tulkojot no latviešu valodas? Kurš visvairāk palicis atmiņā? 

Es cenšos jaunvārdus neradīt, ja oriģinālā to nav, jo tas izskatītos pretenciozi. Vienmēr ir iespējams atrast piemērotu vārdu no esošo vārdu krājuma, bet tas ir process, kas prasa ļoti daudz laika, ir jāsēž un jādomā, jāstudē vārdnīcas, kamēr līdz tam nonāc. Strādāju tik ilgi, kamēr lost in translation pārtop par found in translation. Atklāsmes brīži var piemeklēt dušā, ejot pa tiltu, tērzējot ar draugiem, gatavojot ēdienu, esmu vajadzīgo vārdu sastapusi arī citos tekstos un kontekstos, pat sasapņojusi. Parasti „iedarbinu” visu ģimeni un savu apkārtni, kamēr atrodu vislabāko risinājumu.

Reizēm gadās, ka daiļdarba jēdzieniskam kopumam kāds vārds ir būtisks, bet citā valodā tam nav attiecīgās nianses, un viss. Tulkojot Ikstenu, tā bija ar nosaukumu Piena ceļš, jo lietuviski šis zvaigznājs tiek saukts par Putnu ceļu, kas neatklāj piena simboliku romānā. Es izvēlējos šo atšķirību izskaidrot zemsvītras piezīmē, bet Mātes piena tulkotāja itāļu valodā Margerita Karbonaro ir stāstījusi, ka, sastopoties ar to pašu problēmu, atrisināja to, veidojot jaundarinājumu Putnu piena ceļš. Radoši, vai ne?

 

Vai ir kāds jēdziens, vārds, kas faktiski nav pārtulkojams? Kā tu to tulkoji?

Netulkojamība var rasties tad, ja kultūrā vienkārši nav atbilstošas reālijas. Piemēram, tulkojot Māra Putniņa Mežonīgos pīrāgus, bija jākonstatē, ka jums ir daudz vairāk dažādu cepumu, kūku, smalkmaizīšu nosaukumu, kas laikam ir saistīts ar bagātu vācu konditorejas tradīciju un Rīgas kā lielpilsētas kultūru. Tad es gāju Lietuvā uz veikaliem, dažnedažādām beķerejām, maiznīcām, pētīju sortimentu un meklēju ekvivalentus. Kaut ko nācās pārtulkot uz lietuviešu „kūku kultūru”, jo mums ir savi konditorejas izstrādājumi, galvenokārt aizgūti no ebreju, poļu virtuves, bet galu galā izķepurojos.

Tulkojot Ikstenas romānu, vislielākās grūtības sagādāja izteiciens „pagāja secen” – romānā šie vārdi ir ielikti miera laiku skolotāja mutē, un bija jāmeklē atbilstošs vārds ar senatnīgu piegaršu. Un tas atradās! Ir tāda forma „šalip”, ko mūsdienās vairs nelieto, bet kas perfekti iederējās gan jēdzieniski, gan stilistiski. 

 

Kādēļ Ikstenas Mātes piens? 

Mātes piens, jo viss taču uz šīs zemes sākās ar mātes pienu! Ikstenas romāns burtiski kļuva par latviešu literatūras „pirmdzimto” pasaulē, un kas varēja iedomāties, ka padomju piena rūgtums pēc dažiem gadu desmitiem var iegūt saldo latviešu literatūras uzvaras garšu. Mātes piens ir neapšaubāmi lasītākā mūsdienu latviešu grāmata arī Lietuvā, tirāžas ar atkārtotiem metieniem jau pārsniegušas 10000 eksemplāru. Tā ir īsta pasaku tirāža mūsu sabiedrībā, kas arvien mazāk lasa. Ceru, ka šī veiksme rosinās arī turpmāku interesi par latviešu literatūru. Šajā grāmatā Ikstena ir tas, kā lietuviešu literatūrai pietrūkst, – skaudra, tieša, bez liekiem vārdiem, griež kā ar skalpeli.

Bet zini, kas ir vienlaikus skumji un paradoksāli – ka lietuviešu izdevēji pamanīja Ikstenu tikai pēc Londonas grāmatu tirgus, pēc tam, kad grāmata iznāca angliski un Ikstena jau bija kļuvusi pasaulslavena rakstniece. Mums ir tāds teiciens – „braukt uz Kauņu caur Rīgu”. Tieši tā notika ar Mātes pienu – tas sasniedza Lietuvu caur Lielbritāniju.

 

Kas tevi šajā romānā visvairāk uzrunāja, un vai bija arī kaut kas, kas atgrūda?

Uzrunāja daudzdimensionalitāte romānā. Trausls līdzsvars starp personīgo un vēsturisko, starp dzīvi un nāvi, brīvību un nebrīvi, visas šīs pretrunas, kas atbalsojās arī manī. Man vienmēr ir bijusi interese par šiem jautājumiem, gan personiski, gan teorētiskā ziņā. Bija arī daži motīvi vai likteņu varianti, kas atgādināja manu ģimenes stāstu, piemēram, manā dzimtā ir ļoti spēcīga matrilīnija vai Tanatos instinkts, kas grauza arī manu tēvu, bijušo trimdinieku. 

Negribu, ka izklausās nievājoši, bet man kā literatūrzinātniecei dažas metaforas likās mazliet mākslīgas, uzspīlētas, kaut gan apzinājos, ka tas bija viens no tiem āķiem, uz ko uzķērās lasītāji. Bet tulkojot skatiena rakurss izmainās – sāc lūkoties uz tekstu kā uz darba objektu, un visi personīgie iespaidi, ieskaitot kritiķes entuziasmu, ir jāatstāj malā. 

 

Ko tu plāno tulkot turpmāk?

Tikko pabeidzu Laimas Kotas Istabu, tagad uz darba galda ir Ineses Zanderes Puika ar suni. Abiem jāiznāk rudenī. Esmu jau parakstījusi līgumu par Māra Bērziņa Svina garšu. Lietuvā ir daudzi latviešu valodas pratēji, bet nevienam tulkošana nav galvenā profesija, un vairums no tiem ir iztulkojuši pāris grāmatu. Diemžēl es neesmu nekāds izņēmums, jo tulkoju tikai tad, kad atliek laiks – kad  nenodarbojos ar zinātnisko darbu. Man tulkošana ir hobijs, mentālais fitness, saikne ar latviešu valodu un mentalitāti. 

 

Vai esi mēģinājusi atdzejot? Vai domā to kādreiz darīt?

Ne reizi vien esmu sagaidījusi jautājumu, vai esmu mēģinājusi rakstīt, bet vēl neviens nav jautājis par atdzejošanu. Tev kā dzejniecei šis jautājums laikam šķiet dabisks, bet man atdzeja ir pavisam cita pasaule. Atdzejošana ir elle! Figūrlidojums. Jāņem vērā ne tikai vārdu nozīme, bet arī reģistrs, zilbju skaits un atskaņas, jānolemj, kurš no šiem komponentiem būtu svarīgāks autoram un teksta kopumam. Es pieņemu, ka atdzejošana ir baigi interesanta padarīšana, jo tulkojums top daudzu kompromisu rezultātā, bet vienlaikus atklāj abu valodu dabu. Bet tas nav priekš manis. Tā vairs nav tulkošana vārda tiešajā nozīmē, bet sava veida radīšana. Pats latviešu vārds „at-dzeja” rāda, ka tas ir tikai at-darinājums. 

Zini, es neiedrošinātos atdzejot, jo, manuprāt, vispirms ir jābūt talantīgam dzejniekam. Es gan pati dzeju nerakstu, pat nepētu. Atceros, bērnībā mans tēvs, kas tolaik rakstīja dzejoļus, piespieda mani kaut ko uzrakstīt vārsmās, bet nekas jēdzīgs tā arī nesanāca. Kopš tā laika jūtu kaut kādu kompleksu attiecībā uz dzeju un aprobežojos ar lasītāja lomu. Pat dzejas fragmentus, kas pagadās prozas tekstos, es labāk iedodu kādam no saviem draugiem, kuri paši nodarbojas ar dzejas rakstīšanu.

Savukārt es nekad neņemtos tulkot tekstu, pret kuru es palieku vienaldzīga vai kura temats neatbilst manām interesēm. Piemēram, Jāņa Joņeva romānu Jelgava ’94 par metālistu subkultūru, visādiem metālmūzikas atzariem un instrumentiem varēja kvalitatīvi iztulkot tikai mans kolēģis Jurģis Banevičs, kurš pēc profesijas ir mūziķis – kādreizējais simfoniskā orķestra čellists.

 

Ko no latviešu literatūras tu ieteiktu citiem?

Kad pagājušonedēļ, iebraucot Rīgā, sasniedza ziņa par Paula Bankovska aiziešanu, mana pirmā doma bija vainas izjūta, ka tā arī nepaspēju iztulkot viņa grāmatu, viņam dzīvam esot. Kaut gan pirms kādiem desmit gadiem bija iecere Lietuvā izdot romānu Bumba, čeka un rokenrols, tas tā arī palika nodoma līmenī. Līdz ar viņa nāvi man ir zudusi latviešu literatūras kā veseluma, kā kopuma izjūta. Agrāk es nekad nebiju iedomājusies, ka man vispār tāda bijusi. Atceros, ar viņa fenomenu sastapos mūsdienu prozas seminārā pie Rimanda Cepļa, kad eksāmenā bija jāuzraksta recenzija par jebkuru mūsdienu grāmatu un vairāk nekā puse meiteņu grupā izvēlējās Bankovski. 18 arī bija viena no trim grāmatām, kas uz mani atstāja vislielāko iespaidu no sērijas Mēs, Latvija. XX gadsimts.

Man ir tuvs tas, ko dara Inga Žolude, Inga Ābele, Andra Manfelde. Man vispār patīk, ka latviešiem ir vēriens, ka pat personīgo pieredzi jūs protat „vispārināt”, ielikt plašākos vēsturiskos vai biogrāfiskos rāmjos, jo lietuviešu rakstniekiem ir izteikta tieksme uz egocentrismu, savu spalvu purināšanu. Zinu, ka jums ir laba šausmu un fantāzijas literatūra, detektīvi, bet šis formāts nav manējais.

 

Ko no lietuviešu literatūras tu ieteiktu mums?

Nav viegli kaut ko ieteikt, jo jebkādi ieteikumi ir tīri personiski. Latviešu izdevēji gan jau pateiktu labāk, kas Latvijā var „aiziet”. Skatoties no malas, man vispār šķiet, ka kopumā latviešu proza ir spēcīgāka par lietuviešu. Tam ir arī vēsturiskais pamatojums – kad pie jums parādījās Mērnieku laiki, pie mums pastāvēja aizliegums iespiest grāmatas lietuviešu valodā latīņu burtiem. Laikam esat dzirdējuši, ka lietuviešus dēvē par „liriķu tautu”, un šis salīdzinājums nav īsti no pirksta izzīsts. Lietuviešiem ir zināmas grūtības ar sižeta konstruēšanu, ar materiāla savaldīšanu. Tas, protams, ir vispārinājums, bet mēs neesam labi garo distanču skrējēji, varbūt tādēļ Lietuvā ir stiprāka dzejas un īsās prozas tradīcija. Te var minēt Danuti Kalinauskaiti, Giedru Radvilavičūti, Rolandu Rastausku.

Viens no maniem iecienītākajiem lietuviešu autoriem ir Francijā dzīvojošais Valds Papievis, jo tas, ko viņš raksta, ir vienkārši labas proves literatūra, kas mūsdienu literārajā troksnī ir retums. Vēl droši ieteiktu Sauļu Tomu Kondrotu, kas dikti aizsteidzies priekšā savam laikmetam, kad vēl 1977. gadā pateica, ka „pasaulei nav robežu”. Savas neideoloģizētās pasaules uztveres dēļ viņš bija spiests emigrēt uz ASV, un viņa grāmatas padomju laikos tika aizliegtas, izņemtas no bibliotēkām, bet tagad Kondrots uzskatāms par pasaules līmeņa rakstnieku. Šogad viņš tika nominēts nacionālajai prēmijai. 

Man ir ļoti tuva remdenā latviešu mentalitāte, kritiskais prāts, intelektuālais dīglis, salīdzinot ar lietuviešu sentimentālismu, romantismu, pārspīlētu jūtīgumu. To var sajust gan ikdienā, komunicējot ar latviešiem, gan lasot tekstus. Šai ziņā man patīk lietuviešu autore Undīne Radzevičūte, kas būtībā nav, ja tā var teikt, „lietuviska”, jo viņai ir izteikta humora izjūta, viņa raksta īsiem teikumiem, cērt kā ar zobenu. Bet, iespējams, jums patiktu tieši tas, kā jums pašiem nav.