kritika

— Starp ananasu atspulgiem

Roberts Vilsons

24/11/2020

Veipa teksti – eksotiski un dīvaini – ļoti līdzinās anansiem, un šo tekstu krājums – dārzam.

 

Par Laura Veipa dzejoļu krājumu Interesantās dienas (Orbīta, 2020)

 

1.

Vienā no tām dienām, kas atrodas starp brīdi, kurā pirmo reizi aizvēru grāmatu, un brīdi, kurā izlēmu par to uzrakstīt, es Laurim feisbukā nosūtīju ziņu un, neslēpjot sajūsmu, teicu, ka viņa „teksti šķiet paceļamies no papīra iekšienes, ne uzspiesti tam no āra”. Man prātā bija vairākas lietas, pretrunīgas un pārsvarā poētiskas – kā jau tādās reizēs mēdz gadīties. Grāmatas lappuses es iztēlojos par tāda kā ezera vai dīķa, vai kādas citas, varbūt pat aizsalušas, ūdenstilpes virsmu, bet sevi – lasītāju – kā narcisu, kas, noliecies pār tām, raugās tekstā, aiz kura, šķiet, pastāv vēl kaut kas. Tāda aina – vienā pusē Lauris, otrā es, starp mums – valoda, kurā implicēti esam abi, un nav īsti skaidrs, kurš no mums ir zem ūdens.

Šādas asociācijas manī izsauca ne vien neretās norādes uz antīko mīlu (egoista balāde, 10.–11. lpp.; mīlas vēsturi ir sarakstījuši…, 19. lpp.; kad mani beidzot…, 24. lpp.; rilkes motīvs, 37. lpp.) vai pat tiešas Narcisa sižeta apspēles (egoista balāde; šis dzejolis, 25. lpp.), un ne vien krājumu caurvijošā autora–teksta–lasītāja attiecību problematizācija, biežā ūdeņu, atspulgu, skatīšanās un redzēšanas klātbūtne, bet arī preses relīzē blakus frāzes tīrībai un filigranitātei piesauktā dzejas neveiklība. Tā ir neveiklība, kas neļauj lasošam skatienam izlauzties cauri valodai, to nepamanot, tā liek aizķerties pie vārdiem, pirms tiekam dziļāk un pazūdam tajā, ko tie varētu apzīmēt.

Šī neveiklība izpaužas jau grāmatas nosaukumā. Apzīmētājs „interesants” ārpus politikas, biznesa un citām profesionālām leksikām, bet īpaši spilgti sarunvalodā par mākslu visbiežāk kalpo gandrīz-nekā-neizteikšanas mērķim. Tas ir svešvārds, kas šķiet aizgūts, lai apzīmētu pēc iespējas mazāk, un šajā lietojumā ieguvis savai burtiskajai nozīmei pretēju jēgu.

Vispirms man šķita, ka dienas nemaz nepastāv tajā parādību kopā, pret kurām kāds varētu būt spiests ieņemt izvairīgo attieksmi, ko mēdzam paust, nosaucot kaut ko par interesantu, un pirmajā brīdī uz mani tas atstāja tieši to iespaidu, kura izraisīšanu lasītājā tiecos Veipam inkriminēt, – es apstulbu. Taču, atskārtis, ka mēdz tomēr teikt „šī bija interesanta diena” u. tml., sapratu, ka manu mulsumu drīzāk izraisa nosaukuma manāmā līdzība ar meļa paradoksu (piemēram, izteikums „šis izteikums ir aplams”), kas pretstata izteikuma funkciju (apgalvot patiesību) izteikuma saturam (šo patiesību noliegt). Līdzīgi arī nosaukums Interesantās dienas apspēlē pašu nosaukšanas aktu, un, pretstatot nosaukuma domājamo funkciju tā saturam, tiecas reizē izraisīt un atcelt interesi, tas ir poētiski (ja ne loģiski) pretrunīgs.1

Savukārt, ja sekojam tradīcijai nosaukumos lietoto daudzskaitli saistīt ar zem tā apkopotajiem tekstiem un pieļaujam, ka līdzīgi darāms Veipa gadījumā, arī tad interesantums, šķiet, apzīmē nevis kādu dzejoļiem piemītošu kvalitāti, bet drīzāk to koķeto un izsmalcināti ironisko attieksmi, kuru nosaukums ieņem pats pret sevi, tekstiem, kurus piesaka, pret šo tekstu autoru un, visbeidzot, arī pret lasītāju.

Taču, tā kā Lauris ir filologs klasiķis, jāatzīmē vārdā „interesants” etimoloģiski ietvertā norāde uz atrašanos starp kaut ko2 un jājautā, kas ir šis kaut kas, kas dienas ieskauj. Kad lasu „katrai dienai ir dziesma / brauc iekšā ar sidraba rumaku” (46. lpp.), man neizbēgami jāļaujas fantastiskām spekulācijām, kuru rezultātā nonāku pie slēdziena, ka šajā grāmatā nevis katrs teksts pats par sevi ir diena, bet diena ir kaut kas tāds, kas pastāv viņpus teksta, kaut kas, no kurienes teksts iztek, par ko tas runā/dzied un ko apzīmē. Fizikālā nozīmē to var iedomāties kā neapdrukāto papīru, kas ieskauj rakstzīmes. Un Lauris patiešām raksta: „dienu mēmais miers, / pa kreisi mēness, / labi – saulesriets” (6. lpp.). Tātad – katrai dienai ir dziesma un katru dziesmu aptver lapas baltais mēmums „gluži kā klusums aptver katru balsi” (10. lpp.), bet visu dienu kopumu – un arī tas ir interesanti – aptver šai grāmatu sērijai raksturīgi naksnīgie vāki.

 

2.

Starp vākiem, kas šķir grāmatas iekšējo pasauli no ārējās, runa, visticamāk, ir par dienām no brīža, kad Lauris kļuva par dzejnieku, līdz brīdim, kad iznāk viņa pirmā grāmata, t. i., starp brīdi, kad „tētis atnesa mājās ananasu” (5. lpp.), un brīdi, kurā Lauris krīt „ar zemi pret seju cerībā, ka starp muguru un rokām izaugs plēve” (49. lpp.). Tās ir divas tādas – pirmā un pēdējā –, bet kopumā to ir 33.3

Nedaudz vairāk kā puse grāmatā iekļauto tekstu publicēti iepriekš. Un gandrīz tāds pats skaits tekstu, kas publicēti iepriekš, grāmatā nav iekļauti. Starp tiem liela daļa ir salīdzinoši agrīni (piemēram, no 2016. gada publikācijas Antenas) vai teksti, kas organiski neiekļaujas Interesanto dienu poētikā (piemēram, apjomā palielie, prozai tuvu stāvošie Dzejoļi par mīlestību).4 Iepriekš publicētie teksti pirms iekļaušanas grāmatā piedzīvojuši redakciju.

Veipa veiktās redakcionālās izmaiņas ir ekonomiskas un precīzas. Gandrīz vienmēr tūliņ ieraugāms, ko teksts ir guvis. Vienkāršība vai iztēli kairinošā konkrētība panākta, atmetot liekus un atrodot veiksmīgākus epitetus, daudzskaitli mainot pret vienskaitli un adverbiāli noskaņotos nelokāmos divdabjus pret daļēji lokāmajiem, ciešāk piesaistot to apzīmēto darbību tās veicējam; atrasti gramatiski precīzāki vai veiklāki formulējumi, vietām kāds komats kļuvis par punktu (un otrādi), zudusi kāda izsaukuma zīme vai kā citādi mainīta interpunkcija.

Daudzviet šīs izmaiņas ir ļoti interesantas un uzmanības vērtas, taču šeit varu atļauties uzrādīt tikai trīs vairāk vai mazāk hrestomātiskus piemērus:

1. Dzejolī šis dzejolis, paaugstinot vizuālā tēla konkrētību un informācijas blīvumu, „karsta sardele” kļuvusi par „kūpošu sardeli”: „valdīt pār pasauli no liela torņa, kurā brokastodams uzlūkoju savu valstību, uz dakšiņas uzdūris kūpošu sardeli” (25. lpp.; sal. ar pirmpublicējumu žurnālā Punctum: Nāve ir rētorika, vecīt). Pārnesot uzsvaru uz vizuālu izpausmi, sardele nezaudē sākotnējo temperatūru, bet salīdzinoši abstraktā karstuma vietā stājusies iztēlei daudz aizraujošāka kūpēšana.

2. Dzejoļa pilnmēness pārgājiens noslēgumā „tu baidies, baidies nākt pa durvīm iekšā, / sēdi uz grants ar mugursomu plecos / un ļauj, lai tevi aiznes lakstīgalas dziesma” (Kad atveru acis, tevis nav blakus), liekot punktu aiz pirmajām divām rindām un atbrīvojoties no saikļa „un”, apraksts īstenības izteiksmē kļuvis par vēlējumu vai lūgumu pavēles izteiksmē: „ļauj, lai tevi aiznes lakstīgalas dziesma” (6. lpp). Šis un līdzīgi gadījumi šķiet interesanti galvenokārt tāpēc, ka redakcija skar ne vien poētiskās situācijas aprakstu, bet pašu aprakstīto situāciju (ja uz brīdi iztēlojamies, ka šāds nošķīrums ir iespējams).

3. Grāmatu noslēdzošais teksts sākas šādi: „dažas atmiņas ir eksplozīvas. tu uzkāp uz kādas, nogurušo cilvēk, kas maskējas par jaunu cilvēku, pat neizlīdis no gultas” (48. lpp.). Šeit uzrunā „nogurušo cilvēk” ieviestais akuzatīvs (iepriekš: „nogurušais cilvēk” (Nāve ir rētorika, vecīt)) veic dubultu funkciju – primāri tas palīdz izvairīties no apjukuma, kas varētu rasties, uzrunai piesaistot sekojošo palīgteikumu, kura uzdevums ir paskaidrot nevis nogurušo cilvēku, bet eksplozīvo atmiņu; sekundāri – tas ļauj jau pašā ieskaņā izjust draudzīgu sarunvalodas attieksmi, kas raksturīga tekstam kopumā.

 

3.

Rūpība, kādu šie teksti piedzīvojuši pirms iekļaušanas grāmatā, mudina salīdzināt dzeju ar dārzkopību. Šī metafora nemaz nav tālu no tā, ko Veips piedāvā nu jau par klasiku izaugušajā dzejolī augļi, kas man patīk, kas krājumā ievietots kā pirmais. Pie šī teksta vērts uzkavēties, lai norādītu arī uz dažām citām grāmatu caurvijošām tēmām.

Dzejolis sākas ar uzskaitījumu: „ananasi / banāni / āboli / citi augļi,” – un tūliņ seko skaidrojums: „visvairāk man patīk ananasi, / tāpēc es tos minu pirmos” (5. lpp.). Esmu dzirdējis, ka Laurim tiešām ananasi patīkot, un varbūt tiešām tāpēc viņš tos min pirmos, tomēr šī saspēle starp alfabēta uztiepto kārtību, kādā augļiem vajadzētu patikt, un pašu patikšanu, kas meklē savu izteiksmi, liek uzdot intriģējošu jautājumu par valodas (arī tradīcijas) un tās iemītnieku attiecībām un savstarpējo atkarību, kā arī piesaka spriedzi, kas no viena vāka līdz otram pastāv starp dzejnieku un valodu, kuru viņš tiecas sev pakļaut un kurai kalpo.

Līdzīga spriedze nomanāma arī attiecībās ar tradīciju. Lauris pats norāda uz viņam mīļā Homēra ietekmi, taču man, vismaz lasot augļi, kas man patīk, gribējās domāt par kādu citu pirmo grāmatu, par Dantes Jauno Dzīvi, kuras iznākšanas laikā Dantem ir tikpat gadu, cik Laurim. Manā lasījumā abas sākas ļoti līdzīgi – radot poētisku mītu par brīdi, kurā šie dzejnieki ir piedzimuši par dzejniekiem. Un neatkarīgi no tā, vai sakritības ir nejaušas, pretstatījums šim dzejas tradīcijā fiksētajam atskaites punktam var sniegt ieskatu Interesanto dienu poētikas īpatnībā.

Dante (Valda Bisenieka tulkojumā): „Zem šī virsraksta virknējas vārdi, ko esmu nolēmis iemūžināt šai grāmatiņā [..]. Jau deviņas reizes kopš manas dzimšanas gaismas debesis bija atgriezušās gandrīz tajā pašā punktā, kad manām acīm pirmo reizi parādījās mana sapņu donna.”

Un Veips: „man pieder ananasu dārzs. / es to iestādīju, kad man bija deviņi gadi. / tētis atnesa mājās ananasu, / uzlika uz galda – lielu, ar zaļu parūku.”

Veipa teksti – eksotiski un dīvaini – ļoti līdzinās anansiem, un šo tekstu krājums – dārzam. Taču tas, ka tie zināmā mērā ir dzejoļi par dzejoļiem, nekādā ziņā nepadara Veipa dzeju par intelektuālu spēli un dzejoļus par figūriņām tajā, gluži pretēji – tie ir teksti, kas apzinās sevi kā tekstus un ne vien tiecas sarunāties par savu statusu attiecībās ar autoru, lasītāju un pasauli, kuru tie apdzīvo, bet šajās attiecībās arī aktīvi iesaistīties. Ananasi ir dzīvi organismi, tie, Lauris raksta, „izauga ātrāk par mani”.

Un viņu augšanu es iztēlojos šādi:

Sākumā parādās viens vārds. Tas reizē ir pilns baisas iespējamības un zaļš. Tad tam seko citi, kas steidzas to ierobežot un attaisnot (es joprojām esmu noliecies pār balto lapu kā rāmu ezeru, un no tā dzelmes caur Jelgavas tipogrāfu rokām un tastatūru zem Laura (acīmredzami rožu sadurstītajiem) pirkstgaliem viņa vaskulāro sistēmu un pliko pauri, caur grūtībām aizmigt, domām par mīlu un ilgām pēc mājām, kas pastāv kaut kur tajā pašā pasaulē, kuru apdzīvo lasītājs, vārdu pēc vārda norisinās dzeja), bet – kad atpakaļ papīra dzelmē ir iegrimis pēdējais vārds, tas šķiet pilnībā attaisnojis pirmā parādīšanos.

To es gribēju pateikt.

 

  1. Veipam šādi prātojumi nav sveši, sal.: „„vecajā likumā bija pants, ka to mainīt nevar” / ļoti amizantas tev liekas šādas spēles” (48. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Latīņu val. inter (‘starp’) + esse (‘būt’).  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Grāmata sadalīta trīs nevienādās daļās (9, 12, 12), 15 dzejprozas tekstu un 18 verlibrā.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Par otriem esmu dzirdējis baumas, ka Lauris tos saucot nevis par dzejoļiem, bet gan esejām.  (atpakaļ uz rakstu)