Foto: www.kultuur.err.ee

literatūra

— Manas dzimtas sievietes

Kristīna Ehina

15/01/2021

Vējš noliec pļavu uz kreiso pusi un galotnes pieliec pie zemes

 

Igauņu dzejniece Kristīna Ehina (Kristiina Ehin) dzimusi 1977. gadā Raplā dzejnieku Lī Sepelas (Ly Seppel) un Andresa Ehina (Andres Ehin) ģimenē. Studējusi Tartu Universitātē filoloģiju, specializējusies folkloristikā, aizstāvējusi maģistra grādu par senajām igauņu tautasdziesmām. Strādājusi skolā, dziedājusi folkloras ansamblī.

Ehinai iznākuši deviņi dzejoļu krājumi un piecas prozas grāmatas igauņu valodā. Viņa ir arī viena no visvairāk tulkotajām igauņu dzejniecēm. Viņas dzejoļu krājumi izdoti somu, zviedru, maķedoniešu, vācu, īru un angļu valodā. Pateicoties atdzejotājam Ilmaram Lehtperem (Ilmar Lehtpere), Kristīnai Ehinai ir iznākušas desmit dzejas grāmatas angļu valodā.

Dzejniece saņēmusi Igaunijas laikraksta Sirp literāro prēmiju, Igaunijas Kultūrkapitāla balvu par gada labāko dzejoļu krājumu, Igaunijas Republikas prezidenta Jaunā kultūras darbinieka prēmiju u. c.

Kristīna Ehina bieži uzstājas dažādos starptautiskos dzejas festivālos. 2012. gada Londonas olimpisko spēļu laikā viņa kā Igaunijas pārstāve piedalījās satelītprojektā Poetry Parnassus.

Kristīnas Ehinas dzejā jūtami mitoloģiski motīvi, kā arī savdabīgs un harmonisks igauņu tautasdziesmu poētikas un stilistikas apvienojums ar modernās dzejas līdzekļiem.

Guntars Godiņš

 

***

mēs neatradām ceļu
cauri sniegbaltu pērļu nemiera krusai

mēs nespējām atvērt
svētku satrunējušās durvis

manu domu saindētie zobeni
līdz ar zemi nolīdzina tavu jūtu arvien augošo kupri

no opija dūmiem uzrodas dievs
kā no patvāra ēna vāra

un pēkšņi es redzu
ledainu dzīves pavedienu
skrienam augšup pa maniem karstajiem pirkstiem

 

***

tu sēdi pie galda un raksti

es ieaugu tavā istabā
kā ērkšķrozīte ar zeltītiem ziediem
cietsirdīgi
kopā ar sauli
es stāstu pasaku
par laiku kad es vēl augu augstu kalnos
par orhidejām manām māsām
par viesuļvētru manu brāli
tavs zīmulis nokrīt
notrīc tavu acu plaksti
kā gan es nokļuvu šeit?

 

***

es biju kopā ar māsu un
nerunāju par tevi
trīs stundas sēdējām verandā
lielos cara laika
atzveltnes krēslos pēc pērkona lietus
aizkari plandījās
raupjā sega kņudināja kājas
vēl arvien es nerunāju par tevi

cik ilgi var mēmi just
viena pati domāt izgaršot un atcerēties
vai tas nelīdzinās dzeršanai vienatnē?

aizkari kustējās
ūdens palma ziedēja
liegi un nesātīgi
mana māsa zina kā jālaista puķes
un iespējams arī es zinātu
kā atvēsināt savu
degošo sirdi
bet es nestāstīju
kā mēs dejojām
un kā vakara gaiss mūs šūpoja
pa ziedošām ielām
es tikai pateicu
ka nopirku kurpes
par trim kronām
un tās ir tik vieglas
no samta
un tagad tikai tajās staigāju

bet par tevi es neteicu ne vārda

 

***

              mēness debesīs trīc
         peonijas gaida rītu un laimi
              es vēl guļu dūres savilkusi
       kad pirmā saule slīd pāri slieksnim
              izrakstos laukā no ēnas
                   vai tā ir labi?
                 būt pašai ar sevi
                     pavasarī
                         jā

              aizbīdņi un žalūzijas
           veras vaļā un cērtas ciet
negaidīts lietus pakšķina pa jumtu
     metāliskas un maigas niedru skaņas
                   viršu smarža
pulksteņa tikšķi un sirds puksti piepilda laiku
          kad noliecos pār mūžību

                 es esmu sala
                    tu esi sala
                  tālumā rēgojas
             tikai strēmelīte īstenības

 

***

jau tuvojas miglas pie manām durvīm tās sāk aurēt
                   taurēt un sapņot
                mūs no jauna radīt

dziļumā zem zemes stiepjas ozolu pēdas

           sapnī redzēju divus mēnešus
      vienu lielu un otru vēl lielāku apli

                tajā skaidrajā naktī
         pirmais piederēja visiem
                     bet otrais
manis pašas mēness – skaista milzu ķirzakas acs
                  tava zudusī seja
             caur kuru ieskatījos sevī

 

***

      pulkstenis šī baltā vīrieša mandala
              sargā manu miegu
                  miegu īsiņo
            tas ir pārāk īss lai patiesi atrastu
       tas ir pārāk garš lai tikai nosarktu
                   pulkstenis
           šī baltā vīrieša mandala
                   sargā manu dienu
                  dienu īsiņo

                  saule tu lielā
       vēl neaizej aiz lidostas rietēt
          izlej gaismu uz mana nosēšanās celiņa
  cauri objektīvam izgaismo ķīniešu tūristu sirdis
          logam pieplakuši viņi fotografē tevi
                     saule tu lielā
           skūpsti manas putekļainās kurpes
                 ceļinieces zeltītās skrandas

                       mēs igauņi
             skarbie maigie un stiprie
                šodien dedzinām tumsu
        saule saki mūsu delnās ir vai nav
                 laika pareģošanas zīmes?

                     saule tu lielā
                vēl nerieti rietumos
           paliec austrumos māsu vidū
              paliec šeit māsiņu pulkā
       mums vēl ir laiks un ticība tev
                  lai pulkstenis
              šī baltā vīrieša mandala
                   pukst un tikšķ

 

***

  Izgāju basām kājām
           zālājā
        tajā dārzā
   kur ik milimetrs
     zina kas es esmu

Pašlaik te viss vēl zeltaini dzeltens
      zeme cieta un ledaina

     Vakar tu mani sasildīji
       gandrīz vai sadedzināji
               mani

Šodien es ar kāju pēdām atkausēju
         sava dārza zemi

 

***

Tava acs uzzied
naktī upes krastā
kopā ar īrisu un zobenāju zobeniem
Tava acs staro
uz mana pelēkā kāta kā kronis uz galvas
Tava acs nostāda
ērzeļus rindā
un pavedina ķēves
garajā dzestrajā zālē
Tava acs ceļo manā sapnī
Ar aukslējām
ar ceļgala bedrīti
es jūtu tās ilgo skatienu
un nakts piepildās
ar tīru
bailīgu
degšanu

 

***

Vējš aiznes projām raizes un bailes
Vējš liek mušas spārniem saulē trīsuļot
Vējš noliec pļavu uz kreiso pusi
un galotnes pieliec pie zemes
Vējš šūpo telefona stabu un palēnina liftu
Vējš saulei atvelk mākoņu aizkarus
Vējš man atgādina
ka mēs visi esam no vienas puses –
no Ālandu salām un Līvu līča
līdz pat Anglijai

Vējš Visbijas katedrāles kaļķu putekļus
saber manā tirgus grozā pilnā ar zivīm
Vējš cenšas izkustināt
akmens bluķus
tādus kā viedokļi

Vējš dancina mūsu jaunās ābeles
kustina lavandas puķupodus
un pretī iemirdzas mājas vara atslēga

Starp sešiem apvāršņiem
vējš ir tas kas vieno
mājas un dzērves
zosis un salnas
zivis un katedrāles putekļus

Pelašķi Soontaganas akmens žoga ēnā
zied pretī ziemai

Pēkšņi vienā bezvēja brīdī
virs apsarmojušas meža takas redzam
vēlīnas zirnekļtīklu nītis
Vai tā turamies kopā
arī mēs?

 

***

Bailes liek svīst
piespiež acīm maldīties
zagšus lūrēt starp plakstiņiem
miglā iedegt prožektoru
mijkrēslī velosipēda lampiņu
Bailes liek atstarotājiem starot
sēžot muguru turēt taisnu –
citādi kūkums iemetīsies
Bailes liek asnus ēst
bailes pātago mūs
īstajā laikā dzen uz gultu
modina lai tiekam uz darbu
Bailes tup dziļajā sirds stūrītī –
baidos zaudēt citu cieņu
labo pašsajūtu
tuvinieku loku
baidos zaudēt sevi

Aizveru acis un cenšos nebaidīties
nebaidīties no bailēm
kam ir tik lielas acis
Mīlu dzīvi bez bailēm
taču vēl vairāk tās bailes kas uztur mūs pie dzīvības
Mašīnas aizšvīkst garām
lidmašīnas izspraucas cauri mākoņiem
Zeme arvien vēl nes un cieš
Pievilkšanās spēks arvien vēl darbojas

Dažkārt acis ir skaidri ezeri
Saule spīd tiem pretī
bailes piever lielās acis
uz brītiņu palaiž mūs vaļā  

 

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš

 

***

Manas dzimtas sievietes
sešdesmitajos šuva
garus puķainus katūna svārkus
aprēķināja
cik grūbu un cik gaļas jāliek zupā
kad dzimtas salidojumā
sanāk kopā vismaz pārsimts ļaužu
Manas dzimtas sievietes augu nakti negulējušas
sastādīja komandas
rīkoja olu nešanas un virves vilkšanas sacensības
aiz krūma aši apmainījušas bērniem autiņus
izskrēja vēl pēdējo pāri
Tammaru kalnā mazliet līkā kātā
plīvoja liels karogs ar ozollapu
tur visi ar asarām acīs
dziedāja himnu
kurai vārdus bija uzrakstījusi mana mamma:
Te Lēnemā mežu un tīrumu galā
ir manu senču bērnības mala
tiem pāri pār jūru nācās braukt
mums tagad visus kopā saukt…

Visu tveicīgo dienu
spēlējos starp kadiķiem
dabūju skabargu kājā un ērci aiz auss
Elgas tante ērcei uzzieda sviestu
un teica:
tā nevarēs paelpot un pati izlīdīs!
Esmu palīdzējusi vectēvam uzslieties kājās
alu nogaršojusi
un vakaram nākot
kopā ar Karolīnu
starp kadiķiem bļaustījusies
And nothing else matters…

Iespējams tieši tajā radiņu salidojumā
mamma man atzinās
ka bērnībā
Karolīnas vecāsmātes Salmes kāzās
dibenistabā esot redzējusi līgavas rotāšanu
Mammu pārsteidzis tas
ka līgava visu laiku esot raudājusi
Tik smuka bet raud
brīnījās mana septiņgadīgā mamma
tomēr saprazdama
ka Salme raud ne tikai no prieka vai skumjām
bet gan no prieka un skumjām
bailēm un svarīguma
ko gandrīz nejaudā panest
arī no apjausmas ka tagad sāksies dzīve
kurā būs daudz mīlestības
un tikpat daudz ciešanu

Manas dzimtas sievietes spēja daudz izturēt
Pilsētā kādai pēc piektā bērna piedzimšanas
izoperēja dzemdi
bez narkozes
kā to pirms simt gadiem mēdza darīt
Pēc tam dakteris viņu uzlielījis:
tu braši turējies
sejā pat ne muskulis nenoraustījās
Tomēr iešanu pie daktera viņa slēpa no vīra
līdz mūža galam
Tas esot liels kauns

Manas dzimtas sievietes: Mari
Lēna Tiju Anni Linda
tādi vārdi tām bija
Pacietīgas un stipras
ar praktisku prātu un jūtīgas
Mana vecvecāmāte Mari
aizmuka atpakaļ pie savas mammas uz Tenso mājām
žēlodamās ka viņai ir slikts vīrs
Mari mamma esot teikusi: pacieties!
Mari tā arī cietās visu dzīvi
Reizēm
dzestros mēnesnīcas vakaros
kad līdz pavasarim vēl tālu
es sajūtu viņas ciešanu atblāzmu

Manas dzimtas sievietes
ar noslēpumainu seju man deva
kāposta kacenu
kā kontrabandu
it kā sakot: tu esi mans dārgumiņš!
Kāda dzimtas sieviete
manās kāzās pasniedzot rozes
sazvērnieciski piekodināja:
skaties ka tik vēlāk nesāc zāģēt!

Dzīve ir tikai ravēšana un tīrīšana
un putekļu slaucīšana
teikušas manas dzimtas sievietes
Dzīvē pastāvīgi saiet kas grīstē
ja nepapūlēsies pati tā nesakārtosies
Kādā 1987. gada pēcpusdienā
vecā tante Linda pasauca mani
un palūdza bēniņos starp lupatu paklājiem
sameklēt zilimelnibalto karogu
Manas dzimtas sievietes
bija uzcītīgas dārgumu slēpējas
Lai nobēdzinātu no vīriem
spirta kannas ieraka zemē
Vēlāk no Sibīrijas rakstīja:
zāles pret saaukstēšanos meklē zem krizdoļkrūma
Nebaltām dienām
viņas paslēpa naudu un rotaslietas
bet avīzēs ietītos
zelta zobus un sudraba karotītes
glabāja zāģu skaidās virs virtuves griestiem

Mana vecvecvecāmāte Anna Marija
jaunībā esot dzirdējusi
kā kambarī māte ar tēvu prātojuši:
lai tā būtu
ka Anna iziet pie tā Soosalu puiša
ņemsim mājā kalponi!
Vēlāk Anna Marija teica:
kad es to padzirdēju
biju kā ar verdošu ūdeni aplieta
jo pat domās neuzdrīkstējos
nostāties pret tēvu!
Daudzas manas dzimtas sievietes
pie vīra izdotas ar varu
un dzemdējušas astoņus
desmit… kāda pat četrpadsmit bērnus
Dažas manas dzimtas sievietes
ir precējušās aiz mīlestības
Viena teica:
pat neatceros kā es iepazinos ar vīru –
kad tā notiek prātiņš paliek mājās
Mana vecvecāmāte Roza atzinusies:
kāda vairs spriešana
Jiri spēlēja kokli un ermoņikas
Man skudriņas skrēja pa muguru
kad šis atnāca no purva
un muzicēja

Manas dzimtas sievietes bijušas striktas
Karolīnas vecvecāmāte Lēna
maizi cepot norēcās:
vīri laukā no ķēķa
tā ir sievu darīšana!

Kāda manas dzimtas sieviete daudzus gadus
no kolhoza slēpa otru govi
žēl bija atdot
Beigās kolhoza priekšsēdētājs atnācis pie viņas uz mājām
un prasījis: kāpēc tev ir divas govis
drīkst turēt tikai vienu!
Otru atdod!
Elga ar smagu sirdi atbildējusi:
man ir arī dvīņi
kuru lai atdodu tev?
Sataisījis muļķīgu viepli priekšsēdētājs blenzis virsū

Mana deviņdesmitgadīgā vecvecvecāmāte
lasīt nepratēja Tīna Kopelmā
lika savā vārdā uzrakstīt vēstuli
kompartijas vadītājam biedram Karotammam:
es noslepkavotās ģimenes māte
lūdzu izsvītrot no izsūtīto saraksta
manu meitu Rozāliju Lindalu
un atvest kopā ar dēlu no Sibīrijas
jo viņa ir vienīgais balsts manās ciešanās
Paraksta vietā ievilkusi trīs krustiņus
Protams Karotamms neizpildīja Tīnas prasību
Vēlāk kad viņas mājā ieradās
sarkanie aktīvisti ar vēlēšanu urnu
Tīna teikusi:
labāk vēlēju nāvi nevis jūs!

Kāda manas dzimtas sieviete
ar vīrieti aizmuka uz pilsētu
un izskolojās par operdziedātāju
Bet tās sievietes kas palika mājās
turpināja rosīties lauku darbos
slauca govis
dzemdēja
izšuva rozes kamanu segās
tās bija pēdējās kas vēl atminējās Turku kara dziesmas

Palikšana vecmeitās bija kā pātaga no tā visas baidījās
Ak Dieviņ kauns un negods!
Dzīves jēgu dabū tikai caur vīrieti!
Taču kāda manas dzimtas sieviete vēlāk teica:
es neizvēlējos vīru
abortus un dzemdības
Es izvēlējos sportu!
Viena no manas dzimtas sievietēm studēja Tartu Universitātē
vecumdienās pieņēma audžubērnus
un dzīvoja tā sakot no žēlastības maizes
viņa drīkstēja vākt tikai nokritušos ābolus
Dzīves beigās esot pajautājusi:
klau vai Andruss Sāreste1 vēl dzīvs
un kā klājas Gustavam Suitsam2?
Viņa esot apmeklējusi Suitsa leģendāro lekciju
Pārjūtīgs ceļojums Eiropas literatūrā
Kā filoloģe lauku praksē
Veravā vākusi rupjos vārdus
Ciemā par to joprojām smejas

Dažas manas dzimtas sievietes
ir pārbaudījušas dēlu līgavas:
tad nu redzēs
vai pārkāps slotai pāri!
Tad nu redzēs vai kartupeļu mizas būs gana plānas!
Vai pārsteberēs sagrumbotam paklājam
vai būs tik čakla ka to izlīdzinās ar kāju?
Pieraudzīsim lai pārāk daudz nesmejas
un nav pārāk drūma
Sievietei visu laiku ir jārosās un jāknosās
viņa nekad nedrīkst sēdēt rokas klēpī salikusi

Kāda manas dzimtas sieviete
pēc izsūtījuma
glabāja kaltētu ciedru priedes zaru
Sibīrijas zemeni
un pufaikas pogu
Jo vairāk siržu salauzīsi jo labāk
tā Sibīrijā teikusi kāda krieviete
Jo vairāk jo lepnāk
jo mazāk jo nav ko atcerēties
jo trakāk jo labāk
Lai būtu kaut vai ar pirkstu taisīts
ka tik savs!
manas dzimtas sievietes
tā teikušas par saviem sarežģītajiem bērniem

Kur ietilpst sievietes dvēsele –
Salmes asarā zem līgavas plīvura
pārjūtīgā ceļojumā pa Eiropas literatūru
vai zāģskaidās virs virtuves griestiem
pie avīzē ievīstītā zelta zoba
un sudraba karotītes?

 

***

Es sapnī redzēju Putinu
tāpat kā daudzas man pazīstamas sievietes
Caur karu un nāvi
caur varmācības asiņainajām pēdām
banketā pēc kādas galotņu tikšanās viņš pienāca pie manis –
bufetes baltās teltis
plaukstošs pavasaris
vīns un vīraks
kaut kur kvēlo ugunskuri…
Tu un es
viņš čukstēja
esam tik vientuļi
un slaveni
mūs neviens tā īsti nesaprot
Mēs varētu būt vismaz viens otram
Viņš raudzījās manī kā izredzētajā
kā Pelnrušķītē
kurai princis uz ceļgala uzlicis aukstu plaukstu

Viņš plūda tuvāk caur ugunskuru dūmiem
caur nevainību un nāvi
caur varmācības asiņainajām pēdām
Un es zināju ka tiklīdz viņam iedošu kurvīti
no ugunskuru gaismas un meža tumsas robežas
iznāks drūmi plecīgi stāvi
un ievilks mani krūmos

Zināju ka man jāsvārstās uz trauslās jā un nē robežas
tāpat kā Eiropai
kā visai pasaulei
Caur bailēm un nāvi
caur varmācības asiņainajām pēdām
es sapnī redzēju Putinu

 

No igauņu valodas atdzejojusi Daila Ozola

  1. Andruss Sāreste (Andrus Saareste, 1892–1964) – igauņu valodnieks, dialektu pētnieks.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Gustavs Suitss (Gustav Suits, 1883–1956) – igauņu dzejnieks un literatūrzinātnieks.  (atpakaļ uz rakstu)