raksti

— Kam mums literārie žurnāli, ja ir instagrams?

Ilmārs Šlāpins

09/02/2021

Pasaules literāro žurnālu pieredze liecina, ka tie joprojām atrod savu vietu un ceļu pie lasītāja arī apstākļos, kad interneta grāmatu veikali, e-grāmatu formāti un tekstu datubāzes piedāvā tūlītēju un visaptverošu informācijas pieejamību.

Literārie žurnāli jeb periodiski izdevumi, kas pamatā veltīti literatūras un literatūrkritikas publikācijām, faktiski bija priekšteči visiem tiem vēlāk nākušajiem politiskajiem, publicistiskajiem, satīriskajiem, izklaides, erotikas, bērnu, mākslas, medību, arhitektūras, motociklu u. tml. žurnāliem, kuru neaptveramā žanriskā daudzveidība savu uzplaukumu sagaidīja 20. gadsimta nogalē. 

Bet sākumā no tiesas bija pliks vārds. Par vienu no pirmajiem literārajiem žurnāliem tiek uzskatīts Nouvelles de la république des lettres (Rakstu republikas jaunumi), ko 1684. gadā iesāka veidot un lielākoties pats arī pierakstīt franču filozofs, leksikogrāfs un enciklopēdists Pjērs Bels. Žurnāls tika drukāts Amsterdamā, lai izvairītos no cenzūras Francijā, un bija pirmais ikmēneša daiļliteratūras apskats, ar to iedibinot šī žanra tradīcijas un radot ieradumu publiski runāt par jaunizdotām grāmatām. Vajadzība ko tādu turpināt izrādījās noturīga un, mainoties redaktoriem (to vidū bija arī teologs Žans Leklerks un publicists Žaks Bernārs), žurnāls ar īslaicīgiem pārtraukumiem turpināja iznākt līdz 1718. gada jūnijam. 18. gadsimtā šī franču mode izplatījās arī uz Angliju un Krieviju, plašāku popularitāti iegūstot 19. gadsimta vidū, pieaugot arī grāmatu tirāžām un to izplatībai lasītprotošās publikas vidū.

Pirmais britu literārais žurnāls bija Edinburgh Review. Patiesībā dažādos laikos šādi dēvēti vairāki nesaistīti žurnāli – no 1755. līdz 1756. gadam tādu izdeva skotu intelektuāļu biedrība Select Society, no 1773. līdz 1776. gadam iznāca žurnāls ar nosaukumu Edinburgh Magazine and Review, bet 1802. gadā sāka iznākt tiesneša un literatūrkritiķa Frānsisa Džefrija vadīts Edinburgh Review, kas kļuva par nozīmīgāko un ietekmīgāko britu literāro žurnālu vairāk nekā gadsimta garumā un pārstāja iznākt vien 1929. gadā. Žurnāla devīze latīniski bija “Judex damnatur cum nocens absolvitur” (“Tiesnesis tiek notiesāts, ja vainīgais tiek attaisnots”). Lai arī tas lobēja romantisma literatūru, tajā ir tikuši publicēti arī kritiski raksti par dažiem no ievērojamākajiem romantisma laikmeta dzejniekiem, regulāriem uzbrukumiem tika pakļauta “Ezeru dzejnieku” grupa un Viljams Vērdsverts personiski. Politiskā ziņā autori pārstāvēja vigu partijas uzskatus un mudināja uz liberālām politiskām reformām, tāpēc šī žurnāla lielākais oponents bija toriju atbalstītais Quarterly Review, kura pirmais redaktors Viljams Džifords tika personiski iecelts ar ārlietu ministra un vēlākā premjerministra Džordža Keninga gādību. Quarterly Review pastāvēja vēl ilgāk – no 1809. līdz 1967. gadam; tajā publicējušies Valters Skots, dzejnieks Laureāts Roberts Satijs, savas ceļojumu piezīmes četrdesmit gadu garumā publicējis Džons Berovs. Šis žurnāls bijis ievērojams ar garām un rūpīgām recenzijām, 1816. gadā publicētais raksts par Henrija Kostera Ceļojumiem Brazīlijā bija 46 lappuses garš. Žurnālā publicēti nikni uzbrukumi Mērijai Šellija un Pērsijam Bišam Šellijam, bet kritika par Džona Kītsa poēmu Endymion esot smagi slimo Kītsu teju vai novedusi kapā vai, kā izteicies Bairons, viņš esot bijis “raksta nosmacēts”.

North American Review iznāk kopš 1815. gada un varētu tikt uzskatīts par vecāko amerikāņu literāro žurnālu, ja vien nebūtu pārtraucis savu darbību Otrā pasaules kara laikā, atjaunojot to tikai 1964. gadā. Tāpēc vecākā joprojām iznākošā literārā žurnāla titulu nes Yale Review, kas skaita nepārtrauktu redakcionālo mūžu kopš 1819. gada, tiesa, sākumā tā nosaukums bija The Christian Spectator, tad The New Englander, vēlāk The New Englander and Yale Review, līdz 1892. gadā tika pieņemts līdzšinējais nosaukums Yale Review. Savu kristīgo un evaņģēlisko ievirzi pamazām zaudējis, žurnāls ziedu laikus piedzīvo redaktora Vilbura Krosa vadībā no 1911. līdz 1941. gadam; tajā publicējušies Herberts Velss, Tomass Manns, Virdžīnija Vulfa, Roberts Frosts, Jūdžins O’Nīls, Hosē Ortega-i-Gasets un pat Ļevs Trockis.

Literāro žurnālu iesaistīšanās politiskajās cīņās liecina, ka tie uzskatīti par pietiekami ietekmīgiem ieročiem lasītāju prātu iespaidošanai, lai gan, iespējams, šādi tos uztvēra vien šaura elitāra sabiedrības daļa, kuru tīri estētiski neapmierināja debates galmos, ministru kabinetos, pārstāvju palātās, dumpjos, barikādēs un giljotīnu pakājēs. Viņi atelpu guva smalkākās vārdu apmaiņās, izmantojot mājienus un metaforas, sarkastiskus dzēlienus un dziļdomīgus pamfletus.

Pie literāriem žurnāliem droši var pieskaitīt arī tādu to paveidu, kas sevi dēvēja par satīrisku, – lai arī publikāciju mērķis bija tajā vai citā veidā ietekmēt un polemizēt, bet autori bieži slēpās aiz pseidonīmiem un anonīmiem, satīras žurnālu saturs nepārprotami liecināja par literārām dotībām un ambīcijām. Viens no aizrautīgākajiem šī žanra bruņiniekiem bija Vīnes publicists, dramaturgs un aforists Karls Krauss, kas 1899. gada 1. aprīlī nodibina žurnālu Die Fackel (Lāpa), lai uzsāktu nežēlīgu ironizēšanu par sabiedrībā valdošo liekulību, psihoanalīzi, korupciju, nacionālismu un panģermānismu, brīvā tirgus vai, kā to tolaik dēvēja, laissez-faire ekonomiku. Pirmajos desmit gados žurnālā Die Fackel publicējās Heinrihs Manns, Arnolds Šēnbergs, Augusts Strindbergs, Georgs Trākls, Franks Vēdekinds un pat Oskars Vailds, taču ar laiku tas kļuva par viena cilvēka neiespējamo misiju un Krauss pierakstīja ikmēneša izdevumus praktiski viens pats līdz pat savai nāvei 1936. gadā. Pirmā pasaules kara laikā žurnāla numuri tika konfiscēti to pretkara publikāciju dēļ, bet Hitlera nākšanu pie varas Krauss atzīmē ar pamfletu Trešā Valpurģu nakts, kas sākas ar vārdiem: “Par Hitleru man prātā nenāk it nekas.” Krausa satīra bija pilna vārdu spēlēm, kalambūriem un sagrozītiem citātiem, viņš asi vērsās pret citiem preses izdevumiem un to redakcionālo politiku, iegūdams ne vien stabilu lasītāju loku, bet arī daudzus ienaidniekus.

Literārie žurnāli nereti kļuva par to galveno redaktoru estētisko, politisko un morālo uzskatu subjektīvajiem gara bērniem, paužot noteiktu viedokļu un nostāju kopumu. Arī cariskajā Krievijā jau 19. gadsimtā polemika starp dažādiem literārajiem žurnāliem bija svarīga intelektuālās dzīves sastāvdaļa, kas ik pa brīdim uzvirmoja, par spīti cenzūras spaidiem un žņaugiem. Šo tradīciju pārmantoja padomju laika literārie žurnāli, spilgts piemērs ir tā saucamie “biezie literārie žurnāli”, kas tika izdoti atturīgi akadēmiskā noformējumā, 200–300 lappušu biezi un bez ilustrācijām, liekot uzsvaru uz teksta nozīmību un svarīgumu. Pēc Josifa Staļina nāves ar PSRS Rakstnieku II kongresa lēmumu 1955. gadā tika dibināti vairāki ietekmīgi žurnāli: Moskva, Junostj, Družba narodov, Inostrannaja ļiteratura. Tieši šādos žurnālos tika publicēti romāni turpinājumos, kas vēlāk izraisīja ne vienu vien traci. Žurnāls Junostj atkušņa periodā kļuva par platformu dzejnieku Roberta Roždestvenska, Andreja Voznesenska, Jevgeņija Jevtušenko, rakstnieka Vasilija Aksjonova publikācijām, kas kalpoja par ieganstu mēģinājumiem žurnālu slēgt. Žurnālā Novij mir 1956. gadā publicētais Vladimira Dudinceva antistaļiniskais romāns Ne no maizes vien radīja nepatikšanas ne vien redakcijai, bet ikvienam, kas paspēja izteikties par to nepietiekami nosodoši. Žurnālā Ņeva tika publicēti Mihaila Zoščenko, Ļeva Gumiļova, Lidijas Čukovskas darbi, un tieši tur 1987. gadā parādījās Vladimira Dudinceva romāns Baltās drānas, kas bija gaidījis publikāciju divdesmit gadu. Žurnāls Inostrannaja ļiteratura iepazīstināja ar “progresīvo” ārzemju autoru darbu tulkojumiem, tieši tur pirmoreiz padomju lasītājam atklāja Džeromu D. Selindžeru, Hārperu Lī, Viljamu Goldigu, Gabrielu Garsiju Markesu. Žurnāls iznāca milzu tirāžās, runā, ka pēc Džoisa Ulisa publikācijas turpinājumos gada garumā no abonementa atteicās 200 000 lasītāju. Rekordtirāžu esot sasniedzis žurnāls Novij mir. 1990. gadā tas iznāca 2 700 000 eksemplāros, pārsvarā pateicoties iepriekš aizliegtu Borisa Pasternaka, Aleksandra Solžeņicina, Džordža Orvela, Andreja Platonova darbu publikācijām.

Bet pievērsīsimies Latvijai. Pirmais literārais žurnāls latviešu valodā iznāk 1881. gadā, tas ir Pagalms, ko veido redaktors Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš, žurnāla autoru vidū ir Apsīšu Jēkabs, Vensku Edvards, Jānis Steiks. Vācbaltu izcelsmes izdevējs Eduards Zīslaks, kārtojot formalitātes atļaujas saņemšanai Kurzemes guberņā, iesniedza šādu satura aprakstu: “1. Romāni, garie un īsie stāsti, apraksti, drāmas un dzejoļi. 2. Populāri stāsti par interesantām parādībām zinātnēs un vēsturē, tautsaimniecībā un valodniecībā. 3. Ļaužu un zemju apraksti, galvenokārt iekšzemju, kā arī ceļojumu un etnogrāfiski apraksti. 4. Ievērojamu darbinieku biogrāfijas un raksti par svarīgiem notikumiem pagātnes un tagadnes dzīvē. 5. Kritika un bibliogrāfija. 6. Jauni atklājumi un izgudrojumi. 7. Tiesu hronika. 8. Raksti par tautas skolām un veselību. 9. Teātris, mūzika u. c. 10. Dzejoļi un dziesmas ar melodijām. 11. Sīkumi. 12. Paziņojumi.” Ar gubernatora piekrišanu un Iekšlietu ministrijas Preses galvenās pārvaldes atļauju žurnāls sāka iznākt plānās burtnīciņās un mazā tirāžā. Starp citu, ar vārdu “pagalms” Lautenbahs-Jūsmiņš domāja sarīkojumu vietu, kur pulcēties latviešu tautas krietnākajiem ļaužiem “zem gaismas karoga un Līgas miera spārniem”. Žurnāls iznāca neregulāri un nodzīvoja divus gadus. “Jau 1884. gadā nāca klajā cits literārs un populārzinātnisks žurnāls Rota, kam bija iespēja apgūt sava priekšteča pozitīvo pieredzi un kritiski novērtēt neveiksmju cēloņus. 1885. gadā līdzās Rotai gaitu uzsāka demokrātiskāk noskaņots un nopietnāks izdevums – mēnešraksts Austrums, iezīmēdams latviešu žurnālistikā jaunu posmu, Jaunās strāvas priekšvakaru,” 1970. gadā rakstīja literatūrzinātnieks Laimonis Stepiņš.

Neatkarīgās Latvijas laikā literārie žurnāli piedzīvoja vairākus mēģinājumus iegūt lasošās publikas un topošo literāro aprindu atzinību. Aiz katra no tiem stāvēja spēcīgas personības un zināmas ambīcijas. Savu vietu latviešu literatūrā ieņem Kārļa Skalbes rediģētā Piesaule, redaktora Kārļa Egles Latvju Grāmata un Pāvila Rozīša Ritums, ko izdeva ar Kultūras fonda materiālo pabalstu, jo izdot literāru žurnālu divdesmito gadu beigās, tāpat kā tagad, gadsimtu vēlāk, bija ļoti riskanti, tas prasīja ieguldīt lielus līdzekļus, kurus parasti neizdevās atpelnīt. Savu literāro žurnālu vēlējās iedibināt arī tālaika izdevēji. Jānis Roze daiļliteratūras žurnālam Piesaule par redaktoru uzaicināja Kārli Skalbi. Žurnāls tika izdots reizi mēnesī no 1928. līdz 1935. gada beigām, kad tā darbība tika pārtraukta. Vienlaicīgi sāka iznākt arī Jāņa Grīna rediģētais žurnāls Daugava, kuru izdeva AS Valters un Rapa. Dēvēts par literatūras, mākslas un zinātnes mēnešrakstu, žurnāls Daugava ir biezāks un greznāks, aptverot ne tikai latviešu, bet arī cittautu rakstniecību. Aktīvi darbojās arī šaurāku aprindu un idejisku grupējumu veidotas literārās redakcijas; viens no tādiem bija kreisi ievirzīts žurnāls Signāls, kas neslēpa savu marksistisko ievirzi un tika izdots no 1928. gada līdz 1930. gadam, taču daudzi tā eksemplāri tikuši konfiscēti un iznīcināti.

Pēc neatkarības zaudēšanas lielākā daļa žurnālu pārtrauca darbību, taču nepieciešamība vienot latviešu valodā rakstošos autorus saglabājās arī trimdā; viens no pirmajiem mēģinājumiem bija žurnāls Varavīksna, ko no 1946. gada Oldenburgā izdeva rakstnieks Jānis Veselis, tajā publicējās Velta Toma, Jānis Jaunsudrabiņš. Žurnāls poligrāfiskā ziņā bija visai pieticīgs, pirmie numuri tika veidoti mašīnrakstā, un pastāvēja tas vien pāris gadu. No trimdas izdevumiem veiksmīgākais izrādījās Jaunā Gaita, kas tapa 1955. gadā kā Amerikas Latviešu jauniešu apvienības žurnāls ar Lalitu Muižnieci galvenās redaktores amatā. Laika gaitā tas kļuva par svarīgu tiltu starp trimdas un okupētās Latvijas literātiem, publicējot ne vien Valteru Nollendorfu, Astrīdi Ivasku, Linardu Taunu un Gunāru Saliņu, bet arī Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti. Visilgāk žurnālu vadīja literatūrzinātnieks Rolfs Ekmanis, kura pirmā publikācija 1958. gadā bija Jaunā inteliģence nepadodas, bet pēc viņa nāves Jaunā Gaita turpina pastāvēt joprojām – Jura Žagariņa vadībā un ar rakstnieku Vladi Spāri literārā redaktora amatā.

Tikmēr Latvijā literārā žurnāla standartus uzturēja literatūras un mākslas mēnešraksts Karogs, kas tika nodibināts uzreiz pēc padomju okupācijas 1940. gadā. Tad par žurnāla galveno redaktoru kļuva Andrejs Upīts, redakcijā strādāja arī Vilis Lācis, Jūlijs Lācis, Žanis Spure un Arvīds Grigulis. Pārdzīvojis dažādus laikus un personālijas, Karogs iznāca no 1940. līdz 2010. gadam – kļūstot uz to brīdi par ilglaicīgāko periodisko izdevumu latviski. Kā žurnāla jubilejas reizē rakstīja Guntis Berelis: “Karogs ir septiņdesmit gadu literārā procesa projekcija (padomju laikā, protams, ar piebildi: Latvijā tapušās literatūras). Visviens, cik augstos plauktos kāpuši vai cik dziļā miskastē krituši latviešu rakstnieki – tas viss atrodams Karogā. Nav daudz izcilu darbu, kas pirmpublikāciju – pilnībā vai fragmentu skatā – nebūtu piedzīvojuši Karogā, vēl mazāk – kas nebūtu pienācīgi izvērtēti žurnāla kritikas nodaļā. Žurnāls publicējis gan meistardarbus, gan tekstus, kuru vieta nu dziļi vēstures aizkrāsnē. Kā citādi, jo mākslās ir tāpat kā zempkopībā – lai kaut kas jēdzīgs izaugtu, ilgi un cītīgi jāmēslo.” Otrā pasaules kara laikā Karogs neregulāri iznāca evakuācijā Krievijā ar apakšnosaukumu Literatūras Almanahs, bet 1945. gada sākumā atkal sāka iznākt Latvijā, līdzās Upītim un Lācim redakcijā strādāja arī Jānis Sudrabkalns, Fricis Rokpelnis, Anna Sakse, Jūlijs Vanags un Kārlis Kraujiņš. No 1948. līdz 1964. gadam žurnāla atbildīgais redaktors bija dzejnieks Andrejs Balodis, tad Andris Vējāns, Māra Zālīte, Māris Čaklais. No 2003. gada līdz žurnāla darbības izbeigšanai 2010. gadā galvenā redaktore bija literatūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane. Pārciešot tirāžas kritumu un finanšu problēmas, Karogs zaudēja arī Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, līdz ar ko tika pieņemts lēmums pārtraukt tā izdošanu. 

Padomju laikā par nozīmīgu literāru izdevumu kļuva krievu valodā veidotais žurnāls Daugava, kas no 1977. gada publicēja salīdzinoši drosmīgu literatūru, kļūstot pazīstams arī citur Padomju Savienībā. Pārbūves gados šo misiju pārņēma jaunizveidots žurnālu tandēms Avots un Rodņik, kas būtībā bija divi neatkarīgi žurnāli, viens latviski, otrs krieviski, tuvojošās Atmodas vēsmas izpaudās šajos izdevumos publicētajā brīvdomīgajā saturā, galvenokārt pievēršot uzmanību atvilktnēs iegūlušajiem tekstiem, iepriekš neatļautiem tulkojumiem un arī trimdas autoru darbiem. Pateicoties Avotam, Latvijā iepazina Platonovu, Orvelu, Andras Neiburgas tulkoto Mihaila Bulgakova Suņa sirdi, Amandas Aizpurietes atdzejoto Boba Dilana liriku un daudz ko citu. Par nozīmīgu nopietnākas tulkotās literatūras avotu kļuva Leona Brieža vadītie žurnāli Grāmata, vēlāk – Kentaurs XXI, kuros tika publicēti filozofisku, kulturoloģisku un literatūras teorijas tekstu tulkojumu fragmenti, kas ārzemju oriģinālu deficīta apstākļos kalpoja kā mācību grāmatas atjaunotās valsts studentiem. Ar laiku vajadzība pēc šāda veida satura mazinājās, bet oriģinālliteratūras autori nealka publicēties periodikā, kas bez valsts vai sponsoru atbalsta arī nespēja maksāt pieklājīgus honorārus. 

1997. gadā Rīgas Jauno literātu apvienība uzsāka almanahu Luna, to dibināja dzejnieks Jānis Elsbergs un Rūta Mežavilka; no 2002. gada tas iznāca divreiz gadā, par galveno redaktoru kļūstot Mārim Salējam. Žurnālā Luna publicējušies Pēteris Draguns, Ingmāra Balode, Inga Gaile, Ronalds Briedis, Andra Manfelde un citi. Luna pastāvēja līdz 2004. gadam un piedzīvoja 13 laidienus.

Profesionāļu interesi no jauna uzjundīja Latvijas Literatūras centra darbība, 2002. gadā iesākot cerīgu izdevumu angļu valodā Latvian Literature, kas pamatā tika mērķēts uz starptautisko literatūras tirgu. Līdz 2008. gadam iznāca septiņi šī žurnāla numuri, tajos publicēti Paula Bankovska, Noras Ikstenas, Gundegas Repšes, Ingas Ābeles, Laimas Muktupāvelas, Ineses Zanderes, Pētera Brūvera darbu tulkojumi, rakstnieku portreti un recenzijas. Cerīgs iesākums bija šīs pašas organizācijas izveidots žurnāls Latvju Teksti, kura pārdomātā koncepcija, pievēršanās jaunai literātu un literatūrzinātnieku paaudzei, izdevuma tehniskā un estētiskā kvalitāte liecināja par nopietnu pievēršanos literārā žurnāla žanra atjaunošanai Latvijā. Latvju Teksti iznāca no 2010. līdz 2015. gadam, sākumā četrreiz gadā, tad sešas reizes. Redakcijā darbojās Guntars Godiņš, Liāna Langa, Kārlis Vērdiņš un Jānis Ozoliņš, taču Latvijas Literatūras centra grāmatvedības problēmas un sekojošā tā likvidācija, domstarpības un VKKF atbalsta pārtraukšana noveda arī pie šī žurnāla gala. Tikmēr literārā žurnāla nišu centās ieņemt citi – Vlada Spāres vadībā 2014. gadā tika radīts literāri sabiedrisks žurnāls Tīrraksts, kas paspēja iznākt vien divas reizes. Līdzīgā žanrā – apvienojot oriģinālliteratūras un kritikas publikācijas ar vēsturiski sabiedrisku publicistiku – 2015. gadā sāka iznākt galvenās redaktores Rudītes Kalpiņas veidotā Domuzīme, kas pakāpeniski uzaudzējusi jaudu un no četriem numuriem gadā pārgājusi uz sešiem, vienlaikus piesakot sevi arī kā konservatīvu un labēju izdevumu. Tomēr literāras periodikas vakuums joprojām ir jūtams, to cenšas aizpildīt citu formātu izdevumi – Latvijas Rakstnieku savienības mēnešraksts KonTeksts un vēl šaurākā apjomā Latvijas Avīzes iknedēļas pielikums Kultūrzīmes; pēdējā desmitgadē literatūras žurnālu trūkumu Latvijā cenšas kompensēt arī interneta mediji Punctum un Satori

Varētu jautāt – bet kas teicis, ka šajā vietā ir vakuums? Ja nav piedāvājuma, varbūt tas ir tāpēc, ka nav arī pieprasījuma? Varbūt ir mainījusies literārā un kultūrvide, rodot jaunus izdzīvošanas veidus un paņēmienus? Vēsture rāda, ka literāro žurnālu ilgmūžība bieži vien bijusi balstīta bijībā pret tradīciju un lasītāju ieradumā gadu no gada saņemt pastkastītē solīdu un cienījamu ikmēneša sūtījumu, kurā nemainās ne salikums, ne burtveidoli, bet kaislības un cīņas norit šaurā, elitārā lokā, lai arī šis loks var ģeogrāfiski būt izpleties pa veselu kontinentu. Zīmīgs šāda snoba lasītāja piemērs ir žurnāla The New Yorker stabilā auditorija. Šis izdevums gan nav saucams par literāru žurnālu klasiskā izpratnē, taču gadu desmitiem tas ir publicējis arī prozu un dzeju, lepodamies ar augstas raudzes autoriem un nepielūdzamu redakcionālo politiku. Cilvēki joprojām to pērk un abonē visā pasaulē, lai arī žurnāla pamatsaturu veido Ņujorkas iemītniekiem paredzētās klačas, kultūras ceļveži pa šīs pilsētas teātriem un koncertzālēm, arī humors un slavenās karikatūras nereti ir saprotamas tikai nosacīta “ņujorkieša” kultūrzīmju kontekstā. Klasisks literārais žurnāls veido šādu kontekstu pats, tā pastāvēšanas nosacījumi nav balstīti kādā esošā pieprasījumā, ne velti to rašanos un starojumu bieži vien var izskaidrot ar konkrētu personību iekšējo niezi – vai tas būtu vientuļais spalvas bruņinieks Karls Krauss, kas radīja Die Fackel, vai Leons Briedis, kas apgāza jebkādus izdevējdarbības biznesa likumus ar savu Kentauru XXI. No otras puses, ir krāšņi piemēri tam, kā noteiktas ievirzes žurnāli spēj ilgstoši pastāvēt arī bez pašaizliedzīgas ziedošanās vai valdības atbalsta. Ārkārtīgi populārs kļuva visplašākajai auditorijai domātais Reader’s Digest, ko 1922. gadā, atlabstot pēc Pirmajā pasaules karā gūtajiem ievainojumiem, izveidoja DeVits Volless. Tas saturēja fragmentus vai jau izdotu grāmatu kopsavilkumus sīkā drukā un kabatas formāta iesējumā, piedāvājot “kaut ko palasīt” tiem, kas nevar atļauties pirkt grāmatas. Savos ziedu laikos Reader’s Digest sasniedza 23 miljonu lielu tirāžu ar izdevumiem dažādās valodās un lasītājiem visā pasaulē. Tas turpina iznākt joprojām, tāpat kā zinātniskajai fantastikai veltītais žurnāls Asimov’s Science Fiction, kas 1977. gadā radās kā daidžesta formāta izdevums konkrēta literatūras žanra faniem. Aizvien vēl žurnāla ideju izmanto grāmatu apgādi, kas veido savus izdevumus lasītāju piesaistīšanai, izklaidēšanai un grāmatu reklamēšanai. Penguin Books izdod savu The Happy Reader, kurā lielu daļu satura aizņem intervijas ar autoriem slavenībām, fotogrāfijas un dažādi topi vai kuriozi. Pavisam cita veida veiksmes stāsts ir žurnālam Granta, kas sācies 1889. gadā kā Kembridžas studentu literārais izdevums, laika gaitā mainījis savus izdevējus, taču nostabilizējis satura koncepciju, kļūstot par tematisku žurnālu, kurā tiek publicēti stāsti daiļiteratūras – prozas un dzejas –, publicistikas un fotožurnālistikas žanrā. Katrs numurs ir veltīts noteiktai tēmai, kas formulēta vienā vārdā vai metaforiskā frāzē: “Ķermenis”, “Sekss”, “Darbs”, “Šausmas”, “Ko mēs esam izdarījuši”, “Karte nav teritorija” vai pat “Ir jābūt veidam, kā organizēt šo pasauli ar valodas palīdzību”. Nereti vesels žurnāla numurs ir veltīts kādai valstij vai reģionam. Tas iznāk četrreiz gadā dažādā biezumā, iesējumu veido dažādas kvalitātes papīrs, atkarībā no tā, vai uz tā drukāts teksts, fotoreprodukcijas vai reklāmas, kas acīmredzami palīdz iegūt izdošanai nepieciešamo finansējumu. Tepat kaimiņos veiksmīgi kopš 1923. gada turpina pastāvēt Igaunijas Rakstnieku savienības žurnāls Looming un tā pielikums Loomingu Raamatukogu (kopš 1957. gada), kas vēsturiski arī reģistrēts kā žurnāls, lai apietu padomju cenzūru, kas grāmatu izdošanu vērtēja daudz drastiskāk. Loomingu Raamatukogu publicē veselus literārus darbus, pārsvarā ārzemju literatūras tulkojumus (to skaitā latviešus Mirdzu Bendrupi, Marģeri Zariņu, Regīnu Ezeru, Juri Kronbergu, Noru ikstenu, Kristīni Želvi un Ingu Gaili), taču iznāk vienotā noformējumā un tiek pārdots preses kioskos, padarot kvalitatīvu literatūru pieejamu daudz ātrāk un lētāk nekā tad, ja jāgaida uz cietiem vākiem un izsmalcinātu poligrāfisko noformējumu, ko tā ciena vidējais latviešu lasītājs.

Pasaules literāro žurnālu pieredze liecina, ka tie joprojām atrod savu vietu un ceļu pie lasītāja arī apstākļos, kad interneta grāmatu veikali, e-grāmatu formāti un tekstu datubāzes piedāvā tūlītēju un visaptverošu informācijas pieejamību. Atšķirībā no ilustrētajiem glancētajiem un šķirstāmajiem žurnāliem, kas padodas jutūba, instagrama un tiktoka priekšā, literārie žurnāli, kuru saturu veido redakcijas, ar saviem estētiskajiem, idejiskajiem vai noteiktu grupu vienojošajiem priekšstatiem par to, kas ir labs un kas ir slikts, spēj kalpot par stabiliem smaguma centriem un ļauj kaut nedaudz piebremzēt straujo laikmeta vēsmu ritumā.