— Pretī gaišajam romānam

Par Andra Kalnozola Kalendārs mani sauc (Orbīta, 2020)

 

5. decembris

Prozas lasījumu vēlajās prozas vakariņās uzzinu, ka Andris Kalnozols raksta romānu par autisma spektra pārstāvi. Topošā romāna varonis esot no galvas iemācījies visus kalendārā ierakstītos vārdus līdz ar datumiem. Līdzīgs personāžs esot klejojis autora dzimtajos Talsos. Kalnozols nolasa fragmentu, kur romāna varonis stāsta par savām attiecībām ar grupu ABBA un skaisto, blondo dziedātāju. Fragments manī neizraisa nekādas īpašās jūtas, un es nolemju nogaidīt.

Man vispār patīk cilvēki, kas ķeras pie romāna. Tādu cilvēku Latvijai vajag vairāk, lai varētu naktīs rakstīt recenzijas, turklāt vienmēr, protams, pastāv iespēja, ka jaunas grāmatas būs vajadzīgas ne tikai tiem, ko cits rakstnieks ar iniciāļiem A. K. soctīklos lepni dēvē par parazītiem, – izdevējiem un kritiķiem.

10. decembris

Pieņemsim, ka šajā dienā es dabūju Satori izdoto Savvaļas burtnīcu, kur ir arī Andris Kalnozols ar īsziņu ludziņu par romāna rakstīšanu Drustos. Martā esot salušas ciet trubas, un Anglijas karaliene ir “vecā tapete”.

Ja humanitāro zinātņu fakultāte ar laiku neatteiksies arī no apgrūtinošās filoloģijas, tad šo reto Savvaļas burtnīcu literatūrvēsturnieki vēlāk ņurcīs pirkstos un meklēs sakarības starp Kalendāra autora un galvenā varoņa altruismu un humoru, jo Andris esot Drustos pie Andra Eglīša iestādījis daudzas eglītes.

18. decembris

Iznāk Andra Kalnozola debijas romāns. Sākas ažiotāža.

23. decembris

Andra Kalnozola debijas romāns ir izpirkts.

Un pat bez prezentācijas.

29. decembris

Grāmatas ir aizliegts tirgot. Tāpēc Andri Kalnozolu nākas saņemt gandrīz vai nelegāli.

1. februāris

Nu jau par Andra Kalnozola romānu ir uzrakstījuši trīs lieli vīri. Jūtos vientuļi, jo tik daudz vīriešu tekstu par vienu grāmatu sen neesmu redzējusi. Situācija ir nogurdinoša. Ko jaunu var pateikt par grāmatu, kas visiem patīk? Un kurš lasīs rakstu, kur izcelti mīnusi?

Šito Zēgners vai Orbīta nešēros.

2. februāris

Atšķirībā no Arņa Koroševska, man pirmajās 40 lappusēs nez kāpēc ir nedaudz grūti.

Autoram nevajadzēja decembrī minēt autismu, lai gan nekas tāds tas nav.

Viņš raksta asprātīgi, pārliecinoši, valoda ir skaidra, un tēlojums ticams arī bez paskaidrojošajiem ievadtekstiem. Pieķeru sevi pie domas, ka dramaturgam ne tikai nav māņticības, bet arī drusku trūkst zelta mutē. Parastie rakstnieki izdod klusāk, viņu darbus tik ātri neizpērk, seko darbs ar lasītāju, izdevējs sāk interesēties par Goodreads, ik pa laikam publicē feisbukā fragmentus ar vāciņu un, visbeidzot, noceno Grāmatu svētkos. Un tad lasītājs grāmatu saprot, bet rakstnieks it kā nemaz arī nav runājis.

3. februāris

Andris Kalnozols nav parasts rakstnieks, jo sarakstījis diezgan mokošu grāmatu. Vismokošākā ir izvēle – izlasīt visu vienā dienā un nomirt aiz sižetiskās mikrosvaidīšanās pa klejojošā milža Talsu pilsētas ainiņām vai sadalīt nedēļai, iesūcot galveno varoni – ciema dīvainīti Oskaru – pamazām.

Man patīk, ka Oskaram ir, šķiet, psihosomatiska indeve – vemšana kritiskos brīžos. Ir jauki, ka viņš ir izvēlējies iemīlēties nepazīstamā meitenē, kuras dēļ iemācās visu kalendāru, lai viņas vārds, kuru šis nezina un negrib zināt ļoti ilgi, iejuktu starp daudziem citiem. Tas ir skaisti.

Es nedomāju atzīties autoram mīlestībā, jo sevišķi tāpēc, ka to jau izdarījuši trīs ievērojami vīrieši. Taču tas ir viens no labākajiem 2020. gada romāniem. Galvenokārt labs tajā liekas motīvs – Oskars jau nav nekāds slimnieks, viņš vienkārši ir mākslinieks, kuram ir pilnīgi brīvs staigāt apkārt, būt labam un pat rakstīt dienasgrāmatu tikpat labā valodā, kā to varētu Andris Kalnozols.

LALIGABA balva debijā garantēta (Oskars tur čurikus aiz muguras).

4. februāris

Man sāk pielēkt. Oskars romānā “iestudē” savu dzīvi: spontānu pārcelšanos pie vecākas sievietes, labdarības ideju par zupas virtuvi baznīcā, vēlmi būt pieaugušam 30+ gados un darba kabinetu vecajā slimnīcā. Bez kādām priekšzināšanām, iespējams, tikai ar bibliotēkas gaisa palīdzību viņš nonāk līdz modernisma ludziņas režijai bijušajā mēbeļu fabrikā – tāds kā futūrisms bijušās Nākotnes telpās. Viņš iestudē sev arī pāris draugus – dažāda kalibra vietējos pensionārus, pieticīgu mācītāju un vienu ar balsenes vēzi slimu zinātnieku. Viņš tos pievelk kā neizskaidrojams labestības, viegluma un vienkāršības iemiesojums, šis mūžam mazrunīgais magnēts Andra Kalnozola pasakā. Oskara draugi traģikomiski atbilst tai Latvijas radošajai un brīvajai sabiedrības daļai, kas uz saviem pleciem tur Latvijas mazpilsētas (izņemot zinātnieku, bet ko var zināt – viņš piekrīt sarakstīties, sazvanīties un pat tikties ar svešu vīrieti). Viņi pat sāk turēties kopā, izveido pārus un tiek saistīti neticamām rakstniecības spēka saitēm – par spīti tam, ka reālpsiholoģija drīzāk pieprasītu konfliktus. Romānā tādu nav.

Skumjākais te ir laiks, kas rit kaut kur fonā. Datumi ar Oskara dienasgrāmatas ierakstiem strauji tuvojas cikla beigām – paies gads, 52 nedēļas. Un vienīgais, ko Oskars nevar iestudēt jeb izmainīt, ir viņa vecāki – mamma, kas ir īsta, un tētis, kura nebija.

Lai kā autors piedāvātu savam varonim dažādas iespējas būt asprātīgam, izdomas pilnam un, protams, objektīvi gudrākam par visiem citiem mazpilsētas “normālajiem”, mamma ir viens no romāna sižeta pulksteņiem, ko lasītājam der ieraudzīt arī savā apkārtnē.

5. februāris

Oskara pasaulē ir arī tīri mākslīgi paņēmieni, kā laiks tajā rit uz priekšu. Jēdzieni, kurus viņš izvēlas katru nedēļu pārdomāt, piemēram, “labdarība”, “saruna”, “vecums”, ar laiku tomēr ir tikai nodaļu nosaukumi, nevis kādi pārākie temati. Oskara dzīve ātri vien līst pāri to malām, jo didaktikas te nav, lai gan tas apzināti veidots kā pieaugšanas romāns. Vai tas var būt mākslinieka portrets jaunībā? Nezinu. Bet Gintera Grasa skārda bungas te ir apvērsumā – Oskaram vēlme pieaugt, nevis palikt mazam; vēlme attīstīties, nepaliekot lielākam un apgrūtinošam (Oskars ir ap 2 m garš, daudz ēd un saņem mazu pabalstu); vēlme lidot kā Daidalam, izgudrojot sev mākslīgus spārnus.

Man decembrī bija taisnība. Gabaliņš ar ABBA ir pilnīgi lieks un ņemams ārā. Brīnos, kāpēc tas palika. Varbūt tas ir tāds dramaturģisks paņēmiens – sākt rādīt pilnīgi citu varoni, kurš vairāk nekur neparādās? Un tad nolasīt tieši to lieko gabalu Prozas lasījumos, lai visiem rastos greizs priekšstats par gaidāmo?

ABBA gan varētu būt visvieglāk tulkojamā nodaļa. Ja jau romāns ir dižpārdoklis – kā latvisko vārdadienas sentimentu varētu pārcelt citā valodā? Eiropas tautas svin vārdadienas, bet tam var būt reliģiskāks pamats. Labi, ka Oskars nemācījās arī visus valsts svētkus. Vispār tas ir derīgi arī tāpēc, ka Oskars ir ārpus sistēmas un nekādās darīšanās ar valsti (policiju, klīniku, jauno slimnīcu) nevēlas iesaistīties. Drīzāk izvēlas mirušas vietas vai tuvāk nāvei esošus cilvēkus.

Kalendārs mani sauc ir pozitīvi vērsta konstrukcija – ja izņem ārā datorus, internetu un vēl kādu sīkumu no 21. gadsimta, to mierīgi var pārtaisīt par vēlo padomju laiku pasaku ar miliciju policijas vietā. Varbūt tikai naudai būtu mazāka nozīme un sociālisma oficiālajam kultam pretī varētu likt svēto vārdadienas.

6. februāris

Ir nopietna saruna.

Kāpēc autoram bija nepieciešams galvenais varonis ar “psihiskās nenormālības” auru?

Pirmais – aizkustināt, ieinteresēt, saistīt lasītāju.

Otrais – runāt par sociāli svarīgu un aktuālu tēmu, par pasauli, kur diskriminācija tiek pārvarēta, jo arī neierastais var rosināt labu.

Trešais – lai iemiesotu labestību un saasinātu taisnības izjūtu dzīvā būtnē, kas nebūtu supervaronis pēc ierastās definīcijas, bet tāds negaidīti atklātos romāna gaitā un ļautu brīvi rakstīt arī rakstīšanas prieka pēc. Nevardarbīgs Kurbads, nerunīgs kņazs Miškins, ģenētiski modificēts Jēzus un droši vien daudzi citi tēli, ko labi izglītotais autors ir salicis romāna kultūrslāņos.

Ceturtais – lai veikli aizbildinātos ar varoņa citādību, haotiskumu un nepastāvību, ja tas pasaka vai izdara kaut ko pieklājībai vai literāra varoņa iekšējai loģikai neatbilstošu: “Un tad es sāku bažīties, ka man turpmāko dzīves daļu nāksies dzīvot kopā ar divām dzērājtantiņām” (297. lpp.).

Ok, Oskars pamana, ka mamma palikusi veca. Ar laiku parādās arī neskaidrs rakstura vaibsts – viņa bija mērniece un tad pensionāre, viss.

Tikmēr Oskars cītīgi draudzējas ar citām vecām sievietēm (viņš ir aseksuāls), kuru tumšākās puses ir šādas: Maiga ir kārtīga mājsaimniece, Birutiņa ir viegli piemānāma dzērāja, Janīna ir maza, dzeroša kabaču stādītāja, Roze ir gangstera atraitne ar labu sirdi un sliktu gaumi.

Oskars draudzējas arī ar veciem vīriešiem, kas sliktākajā gadījumā ir šādi: Kalle ir igaunis, bijušais avīzes redaktors uz ponija, Ļeņins jeb Leo ir plašā nozīmē vecs komunists. Andžs ir metāllūžņu uzpircējs. Arvīds ir mācītājs, kurš dodas pensijā.

Ir vēl meitene Vikija, kas vispār “izskatās pēc laucinieces; pārāk daudz krāso seju un ģērbjas īsās drēbēs” (205. lpp.), dzer, turklāt, neizprotamu motīvu vadīta, lien Oskara gultā.

Nu labi, gadās – arī Ļeva Tolstoja pasakā lāča gultu piesmej meitene. Bet, Oskar, tu taču esi labāks par citiem. Kas ar tev to dzeršanu un “īsām drēbēm”?

Iedomājos, cik grūti un izaicinoši Kalnozolam būtu uzrakstīt šo romānu par mazpilsētas sievieti, kas ir meitenes prātā.

7. februāris

Kamēr Arnis Koroševskis pārlasa romānu jau piekto reizi, man nedaudz grūti paliek arī pēdējās 50 lappusēs. Laiks romānā strauji iet uz beigām. Pieķeru sevi pie domas, ka vispār jau tā varēja būt nebeidzama grāmata, vēl biezāka. Bet katarse īsti nav sagaidīta, tas ir pozitīvs monolīts bez pārlieka dramatisma, bez izteiktām bēdām, ja neskaita Oskara iebļaušanos un bēgšanu, iepazīstoties ar savu mīlestību. Vai tā vispār ir latviešu literatūra? Man par to vēl būs jāpadomā.

Arī no labām vietām var nogurt, jo Oskars ir ciema dīvainis, mākslinieks, subjekts ar savu skatījumu, nevis prasts hameleons. Viņš reizē ir un nav autora alter ego. Ja Oskars tāds nebūtu, sižets kļūtu krietni vienveidīgāks, taču vienlaikus autors ar sava varoņa “kažoku” romānā pārtop par kaut kādu trešo formu, kas narcistiski skatās uz visu, kas notiek, tikko viņš pieskaras cilvēkiem, telpām, lietām un idejām.

Kalendārromāna mīnuss ir tāds, ka to lasīt ir viegli un tāpēc viegli arī skriet pāri, šķirstot kā atplēšamo kalendāru. Tikai tajos ir dumji saimniecības padomi.

8. februāris

Oskars veidots tā, ka ar laiku pazaudē mūžīgās sviestmaizes savā somā un vairs nenēsā telefongrāmatu. Tiek pāri datoratkarībai un alkoholam, nekad pārlieku neļaujas internetam. Vairs nevemj. Viņa dzīvē no ieciklēšanās paliek tikai sports – ātra staigāšana pa pilsētu. Vienu brīdi ienāk svarcelšana par naudu – metāllūžņu kraušana, kas gan no sižeta tikpat pēkšņi arī pazūd.

Domājot par to, ko autors ar grāmatu vēlējies pateikt, nāk prātā tikai viens: tā ir mākslas terapija, kuru izmantot aicināts arī lasītājs, lasot šo labestīgo romānu.

Ļaušanās dejai, kuras ritmu autors tik uzstājīgi atveido kalendārromānā. Dūmi, ko palaiž Oskara diskotēkā Cherry club. Ilūzija, ka viss var būt labi, jo pie maģa ir talantīgais DJ Jurčix.

Mums visiem gribētos būt Oskaram, bet nez kāpēc neesam.

9. februāris

Viens no pozitīvākajiem pēdējā laika tekstiem latviešu literatūrā.

Iespējams, biezākā un dzīvi apliecinošākā grāmata veikalu plauktos (jau ir otrā piedruka).

Meistarības ziņā tas nav ģeniālākais latviešu literatūras romāns, ko noteikti apliecinās pieredzējuši rakstnieki.

Šobrīd ietekmīgākais romāns jauniešiem (līdz 30 gadiem), kas turpina Rasas Bugavičutes-Pēces Puikas, kurš redzēja tumsā atšķirīgā indivīda tēmu, tikai krietni vien dziļāk un plašāk.

Apliecinājums tam, ka dzejnieki un dramaturgi var pārspēt “prozas meistarus” stāstīšanas vieglumā un ritmā.

Pretendē uz kulta romāna statusu pēc Jāņa Joņeva Jelgava 94 (tādā pašā svara kategorijā).

Viens no lasītākajiem 2020. gada romāniem, par ko runās visu 2021. gadu.