— Es nekad neesmu gribējusi būt tik ļoti izgaismota

 

Ar Lauru tikāmies nedēļu pēc tam, kad viņa bija saņēmusi Eiropas Savienības balvu literatūrā. Saulains un dzestrs rīts, fonā darbu sācis zāles trimmeris, Vērmanītis, ar riteni atbēgusī autore, upes vietā tālumā ir pilsētas kanāls. Ir sajūta – pirms to dara lasītāji Eiropā, šī autore jāiepazīst mums pašiem.

Jūlija Dibovska

 

Kas tā ir par sajūtu pēc balvas – prieks vai kaut kas sarežģītāks?

Noteikti kaut kas sarežģītāks, un jau no paša sākuma. Tikko paziņoja, ka balva būs man, jau sākās. Un man par to ir ļoti žēl, jo es gribētu, lai pietiktu tikai ar prieku. Bet tam līdzi nāk arī milzīgs darbs, kas tagad jāiegulda, novembrī tomēr ir paredzēts braukt uz Briseli un pārstāvēt ne tikai mani, ne tikai Upi, bet visu latviešu literatūru. Milzīga atbildība. Es tieši gatavoju runu īsajam videoierakstam – tādam kā reklāmas rullītim Eiropai par sevi un Upi. Ilgi domāju par vārdiem, kā to izteikt. Izdomāju: pateicība un apjukums. Man tas nav viegli, es nekad neesmu gribējusi būt tik ļoti izgaismota.

 

Vai tad, kad ķēries pie rakstniecības, tu domāji, ka tā būs sēdēšana ēnā?

Man likās, ka pietiek tikai ar grāmatu. Nebiju jau arī domājusi, ka būšu atlaižu plauktos visu dzīvi. Bet gaidījusi nebiju. Kad sāku rakstīt, man bija pāri trīsdesmit.

 

Vai tev ambīcijas nepalīdz rakstīt?

Man traucē. Piemēram, atceros par Upi: ļoti ilgi nevarēju nosūtīt manuskriptu, jo man bija bail. Tā taču nākamā grāmata, nākamais līmenis. Man jābūt jau kilometru labākai. Man bija bail, ka tā nav.

 

Kad var saprast, ka ir laiks?

Vīrs bakstīja: vai tu nosūtīji? vai tu nosūtīji? Man jau arī nepatīk ilgi turēt mājās lietas, kuras es esmu uzrakstījusi. Īstenībā šī balva liek man domāt par to, kāpēc es rakstu.

 

Kā radās doma par tava vīra ilustrācijām Upei?

Man bija skaidrs, ka es gribu kopā kaut ko paveikt. Un Upe ir stāsts par attiecībām un kopā palikšanu, par to, ka ne vienmēr ir jāaizbēg, lai sevi atrastu. Man bija ļoti svarīgi, ka vīrs ir ilustrāciju autors. Tas nebija ar domu: re, pasaule, skaties, cik mums viss ir skaisti, esam happy story. Svarīgi, ka ir vīri un sievas, un kopābūšana nenāk par sliktu arī darbam.

 

Kāda draudzene man teica, ka romānā vispār ir apvērstas vīrieša un sievietes lomas. Jo it kā vīrietis parasti ir tas, kas bēg.

Es tikai tagad, kad tu man to saki, saprotu, ka tā varbūt ir. Patiesībā es šai versijai nepiekrītu. Vīrieši vienkārši nemaz tik bieži nerunā, ka viņi ir palikuši un gaidījuši. Man liekas, ka sievietes ir lielākas bēdzējas.

 

Kurā brīdī tu sajuti, ka tev ir sava rakstnieces balss jeb rokraksts?

Tīri tehniski es visu laiku sev piesietos. Bet man svarīgāk būt drosmīgai. Lai es izstāstu tā, kā domāju. Savu balsi es sajutu tad, kad sāka nākt pasūtījuma darbi. Kad aptvēru, ka cilvēki ir sapratuši, kā es rakstu. Pasūtījuma darbos parasti man prasa emociju.

 

Kā tas ietekmē tavu radošo pusi?

Tas brīnišķīgi pavelk. Kā mājasdarbs, kā literārajā akadēmijā. Brīdī, kad es izdomāju, ka bērnu literatūra nav mans lauciņš, man bija pasūtījums adventes kalendāram, piemēram. Un tas bija ļoti jauki un iedvesmojoši.

 

Kāpēc tu domā, ka bērnu literatūra tev neder?

Man pieaugušie patīk vairāk. Rušināties. Bērni jau ir iekšā pieaugušajos. Savukārt tīru bērnu literatūru ir grūti radīt, ja vien pats neesi bērns.

 

Kā tu redzi savu lasītāju?

Man jau likās, ka es rakstu sievietēm. Bet pēdējā laikā ir arī daži vīrieši, kas mani lasa. Es ļoti ceru, ka tas lasītājs ir tāds, kas nebaidās no īstas dzīves, jo es zinu, ka Rutei no Upes pārmet: viņa neko nesaprot, baigā muļļātāja. Bet tādi jau liela daļa mēs esam. Bieži arī runā: cik nu varam par tām grūtajām bērnībām rakstīt? Vai cik var par kara mantojumu. Bet es esmu no tiem ar grūto bērnību, un man ir svarīgi neizlikties, ka tas nenotiek. Tas nenozīmē, ka visai Rīgai jāsāk raudāt un kādu žēlot. Mans mērķis nav žēlināt. Jāpieņem, ka līdzās tam var dzīvot arī normāli. Dzīve notiek.

 

Upes metafora ir samērā vienkārša. Tas bija lakonisms un spontanitāte?

Tur ir daļa manas bērnības – īsu brīdi es pusaudža vecumā biju dzīvojusi pie upes. Es nekad neesmu teikusi arī to, ka mani ietekmējusi dziesma “Upe ūdeņus nes” – Zigmāra Liepiņa mūzika un Māras Zālītes vārdi. Klausījos, saslēdzās. Galā vēl ir jūra – ļoti svarīgs ceļš upei. Tas nenotika apzināti, nedaudz kosmoss piedalījās.

 

Ietilpīgs, īss, labs nosaukums. Bet, ja kāds jautās par alternatīvu?

Visgrūtākais uzdevums rakstniecībā ir izdomāt nosaukumu.

 

Man likās – grūtākais ir uzrakstīt romānu.

Nē, es vienmēr uzrakstu nosaukumu un tad stundu domāju. Mainu. Kārtoju datoru vēlāk un atrodu vienu un to pašu stāstu ar dažādiem nosaukumiem saglabātu. Upe nāca kā vieglākais ceļš. Upe, un viss. Nav citu variantu. Bet, ja jāizdomā jauns, tad varam rīkot konkursu lasītājiem!

 

ES balva nozīmē, ka Upe kļūs vēl interesantāka ārzemju izdevējiem. Kurā valodā tu to gribētu redzēt visvairāk?

Tās noteikti ir ziemeļvalstu valodas. Kaut vai igauņi. Man patīk aprautais skanējums, šķiet, ka es nedaudz aprauti arī rakstu.

 

Vai tu jūties kā Ziemeļeiropas rakstniece?

Es kādā dzīves brīdī esmu jutusies kā ziemeļniece. Ne tikai vizuālā izskata dēļ. Notika tā, kā notika, – latviešus kādā brīdī salauza, bet ziemeļniekiem ir izdevies paturēt pārliecību par sevi. Tagad mēs atgūstam šo sava spēka apziņu. Skatos uz to romantiski. Ziemeļvalstu valoda, mūzika, vientulība tumsā, dabas ritmi, attālums starp mājām. Protams, esmu ietekmējusies arī no viņu literatūras.

 

Vai tu redzi attālumu starp savām nozīmīgākajām grāmatām?

Es redzu. Pirmo [stāstu krājumu Izelpas] es vienkārši sāku rakstīt.

 

Bet tie ir stāsti, kas netop visi vienā laikā.

Tas bija ļoti ātri. Es vispār sāku rakstīt ar tādu sajūtu, ka ir parauts vaļā kaut kas. Ka beidzot es drīkstu. Un aiziet!

 

Kā tas ir – drīksti? Kas neļāva?

Literārajā akadēmijā es sāku mācīties tad, kad Izelpas jau bija izrediģētas un atradās izdevniecībā. Drīzāk tās bija zināšanas, kas nāca klāt, kad rakstīju Upi.

 

Ko tu uzzināji?

Uzzināju, kā ir jāraksta. Es pirms tam neko nezināju par rakstniecību. Izelpas rakstīju lielākoties Ventspilī, mēs tur tobrīd dzīvojām, dēls Pauls bija mazs. Joprojām brīnos, cik ātri tas viss nonāca līdz grāmatai.

Patiesībā bija tā: man nomira brālis. Un tas atraisīja pārdomas par dzīvi un nāvi. Sapratu, ka es gribu dzīvot. Ja jau dzīve var tik ātri, vienā mirklī beigties… Bija jāpārvērtē viss. Man bija sajūta, ka līdz ar brāļa aiziešanu es iegūstu savu balsi. Man nebija vienalga, ko citi domā. Bet man likās, ka jārunā, ja jau ir ko teikt. Nav vairs iemesla to nedarīt. Tā bija drosme. Es jaunajiem autoriem arī saku: vajag drosmi. Nebaidīties no atteikumiem, nebaidīties no viedokļiem. Pirms tam es biju klusējusi, klusi un pieticīgi dzīvojusi. Jā, es toreiz tikai lasīju. Un tagad – lasu daudz mazāk, jo rakstu. Brālim bija ļoti liela nozīme manā dzīvē. Es piedzimu otrreiz, kad viņš nomira, man sākās pavisam cita dzīve, satiku vīru, piedzima dēls. Dzīve sadalījās divās daļās: pirms brāļa un pēc.

 

Kā tev izdodas savienot ģimenes dzīvi ar literatūru?

Drīz Vizmai Belševicai būs dzimšanas diena. Es par viņu šajā sakarā domāju, jo viņa mazliet kurnēja, cik grūta ir ikdienas dzīve. Es arī gribu kurnēt, jo grūti tas ir. Šobrīd ir īpaši grūts laiks, jo rakstīt vairāk sanāk galvā. Tad es izrauju stundas, kad klabinu tīri tehniski.

 

Tās ir naktis?

Nē, es naktīs guļu.

 

Pieauguša cilvēka pazīme.

Agrāk man nebūtu bijis žēl arī naktīs rakstīt. Bet tagad izrāvieni – stunda vai divas kādā bibliotēkā.

 

Tev nevajag savu istabu rakstīšanai?

Jā, dēls man to iemācīja, ka vajag tikai datoru. Esmu rakstījusi stāstus Vidzemes bibliotēkā. Jutu līdzi sava stāsta varonim. Es esmu tur, man vienalga, kas apkārt.

Pēc darba jāsāk mazgāt traukus, jātaisa vakariņas. Pirms šīs tikšanās es neizmazgāju matus, jo man bija jāsēž ar dēlu klēpī. Tas bija svarīgi – 10 minūtes jāmīļo viņš.

 

Vai viņš saprot, ka mamma ir rakstniece?

Tagad jā. Viņš lepojas. Vakar skatījās: kāpēc mums divas Upes plauktā? Es saku: man par to būs balva. Viņš: vai man par to būs LEGO? Vai balvā būs arī nauda? Bet viņš saprot, jo, kad kāds prasa, ko mamma dara, tad saka, ka mamma ir rakstniece. Sākumā gan nepieņēma, bija dusmīgs uz rakstīšanas procesu, juta, ka tas viņam mani atņem dažreiz.

 

Jums radoša ģimene.

Jā, arī dēls savos četros gados ir sarakstījis pāris grāmatas, varbūt sāk mani saprast. Raksta par saviem draugiem. Zīmē ļoti daudz. Viņš arī iemācījies nogludināt attiecības ar zīmēšanu – ja es sadusmojos, tad uzzīmē kaut ko un dāvina man. Bet traukus nemāk nomazgāt. Dažreiz man liekas, ka būtu forši, ja viņš no mums pārņemtu arī praktiskās iemaņas, ne tikai radošās.

 

Ir tādas nodarbes, kurās nonāc, meties ar galvu iekšā, līdz saproti, ka atrodies savā stihijā un nekas to nemainīs. Vai tev tā ir ar rakstniecību?

Tagad es to sajutu. Un tas notika pēc viena pasūtījuma darba – muzejam rakstīju rakstāmmašīnas stāstus. Tas bija ļoti interesants projekts, un es ceru, ka jūnijā izstāde būs atklāta un varēs to novērtēt. Nosaukums ir Es – rakstāmmašīna – stāsti, ko teic rakstnieku rakstāmmašīnas. Es Ērika, es Remingtons utt. Es sāku ar Veronikas Strēlertes rakstāmmašīnu, un rakstot man radās klikšķis: es esmu īstajā vietā.

 

Vai tu jūties kā daļa no latviešu literatūras vēstures, kurai tu pieskāries Rakstniecības muzejā?

Vēl par agru. Muzejā viss tomēr ir uz pjedestāliem.

 

Tu nevarētu klabināt tādu rakstāmmašīnu kā Strēlerte?

Mani nebiedē tas, ka nevar izdzēst un ir jāpārraksta. Bet tas ir smagi tīri fiziski. Zentai Ērglei, piemēram, daudz pārrakstīja vīrs.

 

Kas ir grūtāk – redzēt, kā redaktors apstrādājis tavu tekstu, vai atrast iedvesmu?

Man paveicies ar redaktoru – Upei tā ir Daina Grūbe. Viņa ir ļoti saprotoša. Ir vietas, kur viņa palabo, bet tomēr atstāj, uztverot manu skanējumu. Viņai laikam kā redaktorei to darīt nav viegli. Un labojumi notiek bez strīdiem, es necērtu dūri galdā par katru teikumu. Jūtu, ka arī tā mana balss veidojas.

Iedvesmu rast nav viegli. Es, piemēram, tagad varētu aizbraukt uz mājām un sākt kaut ko rakstīt. Bet man ir svarīgi, lai ir, ko teikt pasaulei. Jābūt kaut kādam iemeslam, kāpēc tas ir svarīgi. Ne nu sagāzt vai mainīt pasauli, bet jārod motivācija.

 

Vai tevi iedvesmo sociālas tēmas? Upē jau ir daži pavedieni.

Vispār sociālā sfēra man svarīga, jo es pati tajā rosos. Reizēm kaut ko radu biedrībai Debesmanna. Tā sākās kā projekts mammām, kuras piedzīvo pēcdzemdību depresiju. Man pēc dēla piedzimšanas nebija depresijas, bet nebija arī viegli – kā jau cilvēkam, kurš nekad nebija domājis, ka būs bērns un ģimene. Es biju iedomājusies mazuļa audzināšanu šādi: braukšu parkā ar bērna ratiņiem, bērns gulēs un es uz soliņa lasīšu grāmatu. Tā nenotika tieši nevienu reizi, jo dēls modās un raudāja, bļāva, ja ratiņi, piemēram, apstājās. Bija interesanti, kad uz ielas satiku kādu pazīstamo – nevar jau apstāties un parunāties, jo bērns uzreiz ir augšā. Sagruva mani priekšstati, ka mātes loma ir tikai un vienīgi viegla un skaista. Tā es atradu internetā biedrību Debesmanna.

Šobrīd biedrība paplašina savu interešu loku, nebaidās skart skaļas tēmas, piemēram, pašnāvību. Vīrs taisa viņiem daudz vizuālo materiālu. Nupat piedalījos arī kādā Debesmannas rīkotā svarīgā projektā: martā bija bērnu mentālās veselības nedēļa, pirmais tāds pasākums Latvijā, un es uzrunāju daudzus rakstniekus sarakstīt un nolasīt stāstus. Biedrība to darīja bez jebkāda finansiālā atbalsta, neviens neko nesaņēma. Taču tik daudzi rakstnieki atsaucās! Dace Vīgante, Jana Egle, Lilija Berzinska u. c., kopā padsmit. Tas bija liels apliecinājums tam, ka jāturpina. Neviens taču neatteica. Tātad tas visiem ir svarīgi, jo bērnu un pieaugušo mentālā veselība skar mūs visus, par to tikai jārunā.

Un, ja es darbošos vēl kaut kur, tas noteikti atspoguļosies arī literatūrā.

 

Vai tu redzi savu nākamo grāmatu?

Šobrīd ikdiena ir vēl aizņemtāka, nekā pirms tam. Bet esmu iestājusies Literārās akadēmijas dzejas meistarklasē pie Jāņa Vādona.

 

Kā tev trūkst prozā?

Sākot mācīties, sapratu, ka pilnīgi noteikti esmu prozas vecene.

 

Un dzejproza?

Jā! Es jau dzirdēju, ka kāds dēvē Upi par garu dzejoli. Bet nē, man ir grūti ar dzeju. Interesanti gan. Liek domāt citādi, neierasti. Man patīk dzejas klātbūtne prozā. Atceros, bija uzdevums – uzrakstīt dzejoli par pakomātu… Skatos un domāju: nez, ko tur var uzrakstīt.

Es dzeju ļoti daudz lasu, dzejas plaukts mājās ir pat lielākais. Pēdējais atklājums – Laima Līvena, uzgāju muzejā vecu grāmatiņu. No jaunākiem – Elvīra Bloma, Arvis Viguls, Liepa Rūce.

 

Tu nosauci dažādu laiku dzejniekus, tu strādā muzejā ar klasiķu mantojumu, arī Upē nekas daudz neliecina par supermoderniem laikiem (galvenā varone izslēdz telefonu). Vai tu jūti, ka dzīvo 2021. gadā?

Nedaudz jau aizkavējos. Turklāt tik egoistiski darīt kā Rute – izslēgt telefonu uz mēnesi – es varēju tikai 2012. gadā, kad gāju ar draugiem Santjago ceļu un man nebija ģimenes.

Bet nav svarīgi, kādā laikā tu dzīvo, galvenais ir justies labi.