— Ar atsaucēm pret maldiem

Šonedēļ plašākam lasītāju lokam pirmo reizi būs pieejamas Kaspara Aleksandra Irbes (1906–1996) dienasgrāmatas, jo iznāks biedrības Ascendum un LGBT un viņu draugu apvienības Mozaīka kopīgi veidotais pirmais dienasgrāmatu sējums Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmatas 1927–1949 (sastādītāja Ineta Lipša, dizainers Aleksejs Muraško). Kaspars Aleksandrs Irbe sāka rakstīt dienasgrāmatu 1927. gadā un darīja to līdz pat savai nāvei 1996. gadā, viņš bija homoseksuāls, līdz ar to šī dienasgrāmata varēja nonākt atklātībā tikai pēc viņa nāves, jo gan starpkaru Latvijā, gan padomju periodā homoseksualitāte bija kriminalizēta. Jūrmalnieka Irbes pieraksti ir unikāls materiāls, kas no starpkaru perioda līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai caur personiskiem notikumiem un ikdienas dzīves aprakstiem atsedz plašākus vēsturiskus, kultūras, sociālos un politiskos procesus Latvijā, kā  arī LGBT+ kopienas dzīvi. Lai uzzinātu vairāk par Irbes dienasgrāmatām un to lomu plašākā vēstures un LGBT+ kopienas pētniecībā, sarunājos ar Irbes pētnieci – vēsturnieci Inetu Lipšu, kas strādājusi gan pie grāmatas zinātniskā ievada, gan tajā pieejamajiem skaidrojošajiem komentāriem. 

Inga Lāce

Pirmkārt, man ir ļoti liels prieks par gaidāmās grāmatas iznākšanu. Kā jau esat minējusi dažādās iepriekšējās sarunās, ir svarīgi, ka kvīru priekšteči un kvīru vēsture parādās tepat mūsu valstī un reģionā, nevis tiek pozicionēta kā kaut kas mākslīgs vai ievests no Rietumiem. Varbūt varat pastāstīt, kā nonācāt līdz seksualitātes, un tieši tā saucamās, nenormatīvās seksualitātes, pētniecībai Latvijā un ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras, ar to nodarbojoties?

Tā sākotnēji bija nejaušība. Savulaik es uzrakstīju grāmatu par bohēmu Rīgā starpkaru periodā un tur parādījās ļoti daudzas tēmas, kuras, manuprāt, bija jēga pētīt vairāk. Nu, piemēram, mēs, protams, zinājām, ka Rīgas Jūrmalā bija kazino, ka cilvēki spēlēja azartspēles, protams, zinājām, ka eksistēja prostitūcija, taču kopumā priekšstats par Ulmaņlaikiem bija kā par zelta laikiem. Un mani interesēja tēmas, kas dekonstruē šo rožaino priekšstatu par pagātni, un it īpaši par Ulmaņlaiku. Tā manā pētījumu laukā nonāca tāds sociālo fenomenu lauks, ko toreiz apzīmēja ar jēdzienu “sabiedriskā tikumība”, – tur ietilpa azartspēļu spēlēšana, ubagošana, aborti, žūpība, žūpības apkarošana un citi. Tos grupēju un pētīju. Seksualitāte bija it kā margināla daļa no tā visa, un tikai daži no fenomeniem tai pieskārās, teiksim, kopdzīve nereģistrējoties, abortu veikšana vai prostitūcija. Viens no fenomeniem bija arī homoseksualitāte, un toreiz bija tiesību norma, kas sodīja vīriešus par homoseksuāla dzimumakta veikšanu. Viss pārējais, kas bija ārpus šī dzimumakta, bija legāls, tāpat tas bija arī visu padomju laiku. Tajā laikā homoseksuāļu vēstures izpētē jebkas bija atklājums, jo būtībā nekas nebija iepriekš pētīts. Tad es uzzināju, ka Magnuss Hiršfelds ir bijis Rīgā un lasījis lekcijas, turklāt sagadījās, ka fakultātes kāpnēs tajā brīdī satiku profesoru Aivaru Strangu un arī viņam to uzreiz kā ārkārtīgi interesantu jaunumu izstāstīju. Viņš noklausījās, pateica, ka par to vajadzētu uzrakstīt, un piezvanīja Tīronam. Tā radās mana pirmā publikācija – raksts par Melno neļķi un homoseksualitāti starpkaru Rīgā.¹ Vairākus gadus pēc publikācijas mani uzrunāja Kaspars Zālītis no Mozaīkas, jo viņiem bija ideja taisīt ceļojošo izstādi par homoseksualitātes vēsturi Latvijā ne tikai starpkaru, bet arī padomju laikā. Tā tas process turpinājās. Uzrakstīju grāmatu² par seksualitāti starpkaru periodā, kurā viena nodaļa veltīta homoseksualitātei. Un tagad ir tā, ka kolēģi, kas pamana informāciju par seksualitāti, dalās ar mani, jo zina, ka mani tas interesē. Caur feisbuku virtuāli satikos ar Aināru Radovicu, kam bija šīs Irbes dienasgrāmatas, kuras viņš bija lasījis sešus gadus un teica, ka, ja mani interesē, tad viņš var man iedot. Mani, protams, tas interesēja, un es sāku plašāku pētniecību, papildinot dienasgrāmatās esošo informāciju ar juridiskiem dokumentiem, kas tika producēti tiesvedības procesā. Viss process it kā nejaušību caurvīts, bet ar sniegabumbas efektu.

Vai zināt, kādēļ Magnuss Hiršfelds bija Rīgā?

Caur Rīgu viņš brauca uz Padomju Savienību piedalīties kaut kādā kongresā. Apstājās uz vairākām dienām, nolasīja lekcijas, un te viņu, iespējams, uzņēma šejienes ebreju ārsti.

Jūs minējāt, ka par viendzimuma dzimumaktu sodīja tikai vīriešus? Kā bija ar sievietēm?

Starpkaru perioda Latvijas likumdošana joprojām bija bāzēta Krievijas impērijas likumdošanā. Un tur lesbiešu erotiskie akti netika kriminalizēti. Vispār pasaulē bija sastopamas gan valstis, kur tie tika kriminalizēti, gan tādas, kur netika. Un viedoklis ir tāds, ka valstīs, kur sieviešu dzimumakti netika kriminalizēti, tā ir liecība, ka sievietes vienkārši netika uzskatītas par subjektiem juridiskajā sistēmā. Subjekts, uz ko bija vērts koncentrēties, bija vīrieši. Pētniecībā mani virza avoti, lai uz to analīzes pamata es varētu izdarīt secinājumus. Ja runājam par vīriešiem, bija pants, bija krimināllietas, bija arī viedokļi presē, ir dokumenti un pēc tiem var spriest un mēģināt situāciju saprast. Bet, ja skatās uz sieviešu viendzimuma attiecību vēsturi, šādu avotu vienkārši nav. Ja pēkšņi neatklāsies kaut kas tik unikāls kā Irbes dienasgrāmatas attiecībā uz sievietēm, tad mums būs lielas grūtības kaut ko būtisku pateikt par senākiem laikiem sieviešu viendzimuma attiecību kontekstā. Turklāt steidzīgi būtu jāveic mutvārdu intervijas ar pēc iespējas vecākām sievietēm, kuras ir bijušas šādās attiecībās vai draudzējušās ar kādu, kas ir bijusi. Tagad tad vēl būtu iespējams iegūt stāstus no Hruščova laikiem. Bet tam visam nepieciešami ieinteresēti pētnieki. Es drīzumā šai savas pētniecības sadaļai pielikšu punktu, tāpēc es ceru, ka nāks jauni pētnieki, kas manus tekstus dekonstruēs, ar tiem diskutēs, papildinās. Jo tā ir ārkārtīgi būtiska vēstures daļa – galu galā sabiedrības attieksme pret tās marginalizētajām grupām var daudz ko pateikt par tālaika sabiedrību kopumā. Tāpēc uz plašāku seksualitātes ainu 20. gadsimtā var skatīties tieši caur homoseksualitātes prizmu. 

Foto: Agnese Zeltiņa

No vienas puses, šķiet, ka mēs Kasparu Irbi jau nedaudz pazīstam pēc jūsu stāstiem dažādās diskusijās un intervijās, taču viņa dienasgrāmatas plašākai auditorijai būs pieejamas pirmo reizi. Tās atklāj gan daļu no homoseksuāļu kopienas vēstures, gan ir arī precīzs laika tēlojums cauri dažādiem politiskiem režīmiem. Vai jūs varētu uzsvērt kādas būtiskas lietas, kuras lasītājam paturēt prātā, iepazīstoties ar Irbes dienasgrāmatām?

Jebkuram lasītājam, kurš interesējas par kādu avotu, ko cilvēks rakstījis daudzu gadu garumā, ir jāpatur prāta, ka tas tomēr ir viens konkrēts cilvēks. Tas, ko viņš raksta, nevar tikt vispārināts. Jā, Irbe ir piefiksējis homoseksuāļa pagātni Latvijā, taču jāatceras, ka Irbe ir izglītots cilvēks, kurš izglītību ieguva starpkaru periodā, parlamentārās demokrātijas laikā, viņš ir mācījies valodas. Tādējādi, sākoties okupācijai, viņš jau ir pieaudzis cilvēks, kuru caur tādiem institūtiem kā izglītības sistēma vai partija ir grūti pāraudzināt, viņam ir savi priekšstati. Padomju periodam viņš ir arī turīgs, jo izīrēja istabas vasarniekiem savā mājā Jūrmalā, kas viņam bija papildu ienākums un pavēra viņam citas iespējas. Viņš ir bez ģimenes, viņam ir daudz brīva laika, un viņš ir izvēlējies tādu darbavietu, kas netraucē viņa romantiskajām gaitām. Viņa kā tiesu izpildītāja pienākumi pārsvarā bija iet uz dzīvokļiem, lai piedzītu tiesas piespriestos soda naudas maksājumus. Tas parasti notika pēc darba laika, tāpēc viņš varēja atbraukt uz Rīgu pa dienu un  mierīgi staigāt pa parkiem, geju krūzinga vietām. Šis tātad ir ļoti subjektīvs, bet ļoti būtisks viedoklis. Un turklāt viņš apraksta vienu specifisku homoseksuāļu subkultūru, kas uzturas publiskajā telpā. No viņa dienasgrāmatām mēs negūstam priekšstatu par homoseksuāļiem,  kuri nepiedalās krūzingā un neuzturas publiskajā telpā, teiksim, kultūras cilvēkiem, kuri satikās pasākumos vai dzīvokļos. Šī grupa noteikti bija liela, taču Irbe par to nestāsta. Vai arī šīs dienasgrāmatas neskar Latvijas lauku realitāti, kur bija pavisam citas problēmas. Irbes dienasgrāmatas ir ārkārtīgi aizraujoši uzrakstītas, kļūstot par labu literatūru. Ja mēs iztēlojamies arēnu, kuru izgaismo dažādi gaismas staru kūļi, tad Irbes dienasgrāmatas ir viens no tiem. Ļoti spilgts un nepieciešams, lai saprastu to lielo kopainu, kas ir, teiksim, padomju laika vēsture. 

Vai Irbes dienasgrāmatās parādās kāda saskare ar citām kvīru kopienas grupām, teiksim, lesbietēm, transpersonām? Vai varam izsekot plašāk citām kopienas daļām caur viņa stāstiem?

Irbi ietekmē tālaika zinātniskie priekšstati, viņš lasa gan Hiršfeldu, gan Ivanu Blohu, kas ir izdoti starpkaru periodā un ir pieejami antikvariātos arī padomju laikā. Un viņa dienasgrāmatās parādās tādi novērojumi kā, piemēram, ejot pa ielu un ieraugot kādu sievieti, vīrišķīgāk tērptu un ar īsu matu griezumu, viņš nospriež, ka tā varētu būt lesbiete. Vai arī dažviet viņš apraksta, ka Jūrmalā novēro, kā divas sievietes skūpstās, un tad izvērš, ka viņš jau ļoti labi saprot, kas tur notiek. Bet principā, spriežot pēc dienasgrāmatām, viņš personiski nepazīst lesbietes. Arī transpersonas vai vīriešus, kas pārģērbjas sieviešu drēbēs ne. Viņš gan apraksta, kā pats bija izgājis uz ielas sieviešu drēbēs padomju okupācijas pirmajā mēnesī 1940. gadā.

Kamēr starpkaru periodā nebija iespējams mainīt dzimumu, mēs visi zinām par Viktora Kalnbērza dzimuma maiņas operācijām padomju laikā. 1970. gadu sākumā vairākas sievietes nomainīja dzimumu uz vīriešu. Un, protams, padomju kontekstā varas aprindas to uztvēra un pieļāva kā tehnoloģisku sasniegumu, jo publiskajā telpā par to neko nevēstīja. Kalnbērzs savās atmiņās jau pēc neatkarības atgūšanas gan ir par šī operācijām arī runājis no cilvēciskās, identitātes puses – šīs sievietes jutās slikti, kāpēc bija nepieciešama operācija, taču lielā mērā arī viņš to stāsta kā tehnisku sasniegumu. Droši vien ir vēl citi avoti, kas varētu atsegt dažādās LGBTQI+ kopienas daļas un to vēstures. Nākotnē ir būtiski šos avotus atrast un pētīt visas kopienas vēsturi, cenšoties noskaidrot iespējami tālāku pagātni katrai no šīm grupām.

“Slēptā dzīve Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927-1949”, Ascendum, 2021. Foto: Aleksejs Muraško

Vai ir zināms kaut kas vairāk par to, kādas bija attiecības starp šīm dažādajām grupām LGBTQI+ kopienā?

Attiecības, diskusijas vai pat strīdi starp dažādām grupām var notikt tikai tad, kad pastāv publiski pieejams diskurss, par kuru cilvēki var izteikties. Tam ir jābūt, lai tu varētu ar to identificēties vai pretnostatīties. Padomju laikā tajā ziņā bija pilnīgs klusums, nebija arī diskusiju par homoseksuāļu tiesībām. Arī starpkaru periodā ne. 

Bet dienasgrāmatā parādās epizode ar Irbes drauga un nacistu virsnieka kāzām, kas no šodienas viedokļa tomēr saistās ar homoseksuāļu tiesībām  uz laulībām un atgādina Latvijā šobrīd aktuālo cīņu par dzīvesbiedru. Vai jūs varētu to komentēt no tālaika skatpunkta?

Jā, šīs epizodes dalībnieks bija Jānis Grīnbergs jeb Baltā māsa. Ļoti interesants personāžs, avantūrists, ar kuru salīdzinot Irbe bija ļoti mierīgs ar saviem paradumiem un dienasgrāmatu ierakstiem, kam viņš reizēm veltīja pat vairākas stundas. Kāzas notika nacistu okupācijas laikā, un Baltās māsas līgavainis bija nacistu virsnieks, kāds bijušais vācu barons, kas pēc mēneša tika aizsūtīts uz fronti. Tā visa bija savā ziņā performance. Jo vismaz līdz 1980. gadu beigām un Mihaila Gorbačova glasnostj politikai par tiesībām vai aktīvismu nevarēja runāt. Tad gan 1990. gadu sākumā parādījās pirmās homoseksuāļu asociācijas. Taču visu padomju periodu šai subkultūrai bija raksturīga kempa kultūra, tāpat kā tas bija Amerikā līdz 1960. gadiem. Kempa kultūra ietver teatrālo un ir vērsta uz pašreizējās sociālās kārtības apvēršanu. Irbe arī pieder pie tās homoseksuāļu grupas, kas viens otru sauc sieviešu vārdos, par māsiņām – tos, kas ir jaunāki, un par tantēm – vecākos homoseksuāļus. Tradicionālajā dominējošajā kultūrā tie ir zināmi jēdzieni, kurus viņi savā subkultūrā izmanto savām vajadzībām, tos pilnībā apvēršot. Arī tādus institūtus kā laulība un kāzas viņi labprāt piesavinājās, taču ar pilnīgi citu nozīmi kā šobrīd. Tāds diskurss, kur parādītos tiesības homoseksuāliem pāriem laulāties, viņiem vienkārši nebija pieejams.

Vienīgais tiesību jautājums, ko Irbe savos izteikumos pieprasa, ir homoseksuāla dzimumakta dekriminalizācija. Viņš tomēr piecdesmitajos un sešdesmitajos gados strādā par tiesu izpildītāju un noklausās arī prāvas, kur tiek tiesāti homoseksuāļi. Un dienasgrāmatā viņš pauž sašutumu, kur gan mūsdienās skatās ārsti, jo ārzemēs jau viņam zināmi zinātnieki sen ir atklājuši, ka homoseksualitāti nevar mainīt, tāpēc jāatceļ sodāmība. Šo pantu esamību viņš iezīmē kā tumsonību, kas raksturo padomju sistēmu un padomju ārstus. 

“Slēptā dzīve Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927-1949”, Ascendum, 2021. Foto: Aleksejs Muraško

Kādiem citiem skatpunktiem bez kvīru vēstures jūs ieteiktu pievērst uzmanību, lasot Irbes dienagrāmatas?

Tas nacionālais dzīpariņš ir ļoti interesants Irbes dienasgrāmatās, jo caur to mēs varam izsekot, kā mainījās latviešu un krievu valodas attiecības padomju laikā. Viņš, piemēram, ļoti pārdzīvo krievu valodas dominēšanu, un caur viņa dienasgrāmatām mēs varam fiksēt, kurā brīdī publiskajā telpā sāk ienākt lamuvārdi krievu valodā un kādi tie ir. Viņam valodas jautājumi bija svarīgi. Protams, ka krievi viņam bija sinonīms padomju sistēmai, kas bija vispār tam laikam raksturīga attieksme. Viņš apraksta, kā šie “barbariskie” iebraucēji nemāk uzvesties un tamlīdzīgi. Tad, teiksim, septiņdesmitajos gados viņš raksta par to, kā, piemēram, publiskajās tualetēs parādās dažādi uzraksti. Viens no šiem uzrakstiem bija – krievi, ejiet mājās! Un tad viņš pārdomā, vai tad tā vajadzēja rakstīt, vai par to gadījumā kaut kas nedraud. Viņa dienasgrāmata izgaismo vienu viedokli par to, kādas bija un kā mainījās gadu gaitā latviešu un krievu attiecības.

Jo viens cilvēks var ienest nianses un detaļas it kā lielākā vēstures ainā.

Jā, jo mēs jau principā zinām, kā tas notika. Bet mums ir arī ļoti vispārīgi priekšstati, daudz pieņēmumu. Bet caur dienasgrāmatu ir iespējams redzēt konkrētus piemērus un saprast, kad tieši parādījās tādas vai citādas tendences, jo caur Irbes prizmu mēs šai tēmai varam sekot piecdesmit gadu garumā.

Interesanti, ka, neskatoties uz nacionālistiskām tendencēm savos uzskatos, Irbe tajā pašā laikā ar prieku satikās un komunicēja ar virkni no citām padomju savienības republikām atbraukušajiem homoseksuāļiem. Vai jūs varētu pastāstīt par šo starptautisko aspektu homoseksuāļu kopienā un Irbes dzīvē?

Mūsdienās tas ir starptautiski, taču padomju periodā tie ceļojumi, ko Irbe apraksta, tomēr notika Padomju Savienības ietvaros. Padomju cilvēkiem bija vairāki ļoti iecienīti kūrorti. Viens, protams, bija pie Melnās jūras. Un tad arī Baltijas jūras kūrorti bija ļoti pievilcīgi, jo tie arī skaitījās Padomju Savienības rietumi, kas tika iekļauti savienībā tikai četrdesmitajos gados, līdz ar to bija saglabājušās dažādas eiropeiskas vēsmas. Rīgas Jūrmala bija pilna ar sanatorijām un atpūtas namiem. Un padomju medicīnas sistēmā rekreācijas programmas un veselības atgūšana bija ļoti būtiska. Ceļazīmes uz kūrortiem vai sanatorijām piešķīra darbavietas, un tās bija uz 10–12 dienām. Cilvēkiem, kas devās uz šīm sanatorijām, protams, visbiežāk bija ģimene, taču viņi turp devās vieni paši, jo sanatorijas apmeklējumu tomēr piešķīra darbavieta un tas bija saistīts ar kādu konkrētu medicīnisku vajadzību. Tas bija citādāk nekā atvaļinājums kopā ar ģimeni. Un tur pat bija speciāls termins “kūrorta romāns”, kas padomju kino tika apspēlēts jau trīsdesmitajos gados, un man šķiet, ka arī latviešu valodā ir tāds apzīmējums. Tātad tas, ka esi ticis uz sanatoriju, arī nozīmēja, ka būs kūrorta romāns, kas tur pavisam normāli iederas. Cilvēki sanatorijās dzīvoja pa vairākiem vienā numuriņā, un viesnīcās nebija iespējams uz pāris stundām noīrēt istabu, līdz ar to savu patiku viens pret otru šie cilvēki pauda publiskajā telpā, teiksim, kāpās, mežiņos. Sekss publiskajā telpā bija raksturīgs ne tikai viendzimuma attiecībās, bet arī heteroseksuāliem pāriem, it īpaši vasarā Jūrmalā. Irbe regulāri tiem uzskrēja virsū un pat speciāli pastaigājās, lai tās ainas novērotu, kā arī pats iesaistījās dzimumaktos ar vīriešiem. Tur no dažādām Padomju Savienības malām atbrauca dažādu tautību cilvēki – Irbes dienasgrāmatās parādās gan krievi, gan baltkrievi, gan ukraiņi, gan kaukāzieši. Tajā subkultūrā valdīja īsta bābele, tautību sajaukums, un tur viņa izteikti krasais nacionālisms nevienā brīdī nenonāca pretrunā ar citu etnisko grupu vai tautību cilvēkiem. Šeit tautībai nebija nekādas nozīmes. Viņi noteikti sarunājās krievu valodā. Un, zinot Irbes nostāju pret krievu valodu un latviešu valodas patriotismu viņa dzīvē, tas var likties neparasti, bet šeit tas nekļuva par problēmu.

Droši vien tāpēc, ka te tas bija vienkārši praktisks rīks.

Jā, tur nebija ideoloģijas, kas ir publiskajā telpā, kur, piemēram, ir svarīgi, vai tev kādā iestādē vai veikalā atbild tikai krievu valodā, un parādās tas, ka cilvēki nemācās latviešu valodu. Viņš starp citu, klausoties raidījumus, kuros stāstīja par Lielā Tēvijas kara upuriem, iestarpināja arī savus uzskatus. Viņš tur saskatīja latviešu tautas ciešanas un ieviesa savā tekstā tādus jēdzienus kā “mana tautiņa” un “kā mēs esam izkauti”. Tādi izteikumi sāk parādīties jau četrdesmito gadu beigās un intensīvāk piecdesmitajos gados un turpinās līdz pat mūža beigām.

Vai jums vai izdevējiem ir doma šo materiālu padarīt pieejamu caur tulkošanu angļu un citās valodās?

Mani kolēģi šajās tēmās no citām valstīm par to būtu ārkārtīgi priecīgi. Bet es uzskatu, ka, pirmkārt, ir ļoti svarīgi viss, ko es par šo tēmu uzrakstu latviešu valodā. Ir svarīgi to izdot, lai cilvēki šeit var lasīt un studenti un nākamie pētnieki to var izmantot kā avotu. Mums ir jāiegulda labu tekstu radīšanā latviešu valodā. Bet, protams, es publicēju rakstus arī angļu valodā un, ja kādam būs interese Irbes tekstus tulkot angliski, es tikai priecāšos.

Foto: Agnese Zeltiņa

Pirms gada Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē igauņu mākslinieks Jānuss Samma izveidoja darbu, balstoties uz Irbes dienasgrāmatām un īpaši tajās atrodamajām pastkartēm. Līdz ar to es gribēju jautāt – kāda īsti ir dienasgrāmatu vizuālā sadaļa, vai grāmatā izmantots Irbes personiskais arhīvs, fotogrāfijas vai tamlīdzīgi materiāli?

Irbe pats nefotografēja, līdz ar to viņa fotogrāfiju mums nav. Viņa fotoarhīvs savukārt nav plašs, bet pirmajā sējumā to varēs redzēt. Bet mani absolūti sajūsmina grāmatas dizainera Alekseja Muraško pieeja, kā strādāt ar vizuālo materiālu. Tātad pirmais sējums ir no 1927. līdz 1949. gadam un grāmatā būs ievietoti praktiski visi vizuālie materiāli no tā laika viens pret viens. Alekseja pieeja ir atveidot pastkartes vai fotogrāfijas to dabiskajā izmērā un no abām pusēm. Teiksim, vienā lapā mēs redzam fotogrāfijas priekšpusi un, pāršķirot lapu, redzam tās aizmuguri. Jo pārsvarā Irbe visām fotogrāfijām ir aizmugurē uzrakstījis, kas tur attēlots un kurā laikā. Tāpēc mēs neliekam zinātniskā redaktora sagatavotu parakstu, bet izmantojam paša Irbes parakstu, ko var redzēt lapas otrajā pusē.

Tā ideja šai pieejai bija tāda – ja reiz mēs publicējam dienasgrāmatu, kas ir avots, tad kāpēc lai mēs nepiemērotu tādu pašu veidu arī vizuālajam materiālam? Tāpēc grāmatā kopā ir gan teksts, gan dokumenti, kas tur atradās. Galu galā grāmata ir kā tāda kladīte, tāpat kā viņa dienasgrāmatas, kur iekšā bija saliktas gan pastkartes, gan fotogrāfijas. 

Turklāt arhīvs arī papildinās. Pēc kādas publikācijas medijos pie Aināra atbrauca kundze, kura sešdesmito gadu sākumā bija dzīvojusi Irbes vasarnīcā, viņas ar mammu tur īrēja istabas, un viņa ir saglabājusi tās pastkartes, ko Irbe ir sūtījis viņas mātei. Tā mums tas arhīvs ļoti interesanti papildinās. Un, jāsaka, viņš kempa stilu izmantoja arī pastkaršu rakstīšanā.

Mūža beigās gan viņš sāka diezgan daudz ko skaidrot – dienasgrāmatās lietotos jēdzienus, personvārdus –, it kā zinot, ka tās tiks izdotas un lai pēc tam pētniekiem būtu vieglāk. 

Kā jums šķiet, vai un kā Irbes dienasgrāmatas var palīdzēt virzīt kvīru tiesības mūsdienās?

Man noteikti nav ideoloģiskas misijas apziņas, jo man šī tēma ir un vienmēr ir bijusi interesanta tieši ar pētnieciskajiem izaicinājumiem. Neviens par to iepriekš nav rakstījis, avotu tomēr izrādās ir tik daudz. Bet būtisks stimuls ir mana reakcija uz izteikumiem publiskajā telpā, kas pārsvarā nāk no politiķiem vai konservatīvajiem intelektuāļiem, kuri apgalvo, ka Latvijā nekas tāds nekad nav bijis, homoseksualitāte ir ievazāta no Rietumiem vai tamlīdzīgi. Un principā tāda attieksme, manuprāt, ir cilvēku uzskatīšana par muļķiem. Tāpēc man patīk ar atsaucēm parādīt, cik ļoti šie cilvēki maldās. Pārsvarā man tas ir zinātnisks izaicinājums. Bet, protams, es esmu ļoti gandarīta, ja tas, ko es daru kā zinātniece, var palīdzēt cilvēkiem sasniegt to, kam būtu jāpienākas mums visiem, – cilvēktiesības, kas skar arī jau pieminēto laulību jautājumu. 

1. 2006. gada augusta numurā žurnāls Rīgas Laiks to publicēja ar nosaukumu Melnās neļķes ziedināšana: homoseksuālisms starpkaru Latvijā  (atpakaļ uz rakstu)
2. Lipša I. Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914–1939. Rec. V. Zelče, A. Ivanovs, K. Zellis. Rīga: Zinātne, 2014.  (atpakaļ uz rakstu)