Foto: Aleksejs Muraško

kritika

— Tik viegli paslēpties… Kāda aizliegta cilvēka dzīve

Deniss Hanovs

24/11/2021

Šausmu un lūzumu telpā, kad cilvēka dzīve bija pusgraša vērta, Irbe būvēja savu skapi – pasauli no refleksijām par rudenīgu vakaru, Aspazijas dzeju, piedzīvojumu romānu tēliem un, protams, vīriešu vaibstiem.

Par grāmatu Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata. 1927–1949 (biedrība Ascendum, 2021)

 

Man patīk runāt ar mirušajiem. Viņi ir daudz brīvāki nekā daudzi dzīvie. Viņu meli un noslēpumi, cerības un vilšanās pieder ne tikai pašiem, bet katrs pētnieks, kam paveiksies, spēj atdzīvināt, saglabāt, restaurēt daļu no laikmeta lauskām, apzinoties, cik daudz paliek paslēpts uz mūžu, jo par to parūpējas pats laikmets – ideoloģija, līderi, pūlis, nāves mašinērija, kas pārtrauca kādu vēstījumu, izdzēšot cilvēka dzīvi.

Šis traģiskā totalitārisma piepildītais 20. gs. nāves katalogs neattiecas uz Slēpta dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata autoru. Viņš, latvietis, jūrmalnieks, kaismīgs teatrālis, literatūras pazinējs, sapņotājs, politisko procesu kritiķis un dziļš pilsētas telpas un vīriešu ķermeņu pazinējs Kaspars Aleksandrs Irbe (1906–1996), izdzīvoja, un tas bija viņa ilgās dzīves lielākais sasniegums. Pat nāve, pārtraucot viņa garo, slepeno dienasgrāmatu, šķiet, parūpējās par zināmu līdzsvaru un matemātisku skaistumu – gandrīz deviņdesmit gadi pagāja virs zemes, lielākā daļa no tiem kultūrķermeniskā pagrīdē, tātad neizkāpjot no skapja, slēpjot savu homoseksualitāti. Bet brīnumainā kārtā Irbe, politiski būdams vienā no totalitārisma riska grupām, izdzīvoja, lai sniegtu stāstījumu par masu represiju un nometņu anonīmo upuru teritoriju, par kuru pārvērtās Austrumeiropa. Cilvēks, kuru no armijas atvaļināja par nervozitāti, tomēr saglabāja drosmi pats pret sevi un pierakstīja savas dzīves detaļas.

Totalitārisms ir vērsts pret indivīda eksistenci, pie tam noslepkavošana ir ātra fizisko procesu pārtraukšana. Lielākais izaicinājums terora ideoloģijai ir pārtraukt cilvēka kā garīgas un intelektuālas būtnes pastāvēšanu, turpinot izmantot ķermeņa radīto enerģiju “gaišas” nākotnes straujai celšanai. Pie šādas kultūrnāves pieder bailes paust savu patību un meklēt tās saturu kultūrtelpā. Savukārt pie sacelšanās pret šo piespiedu klusumu pieder arī dienasgrāmata. Irbe rakstīja dienasgrāmatu laikos, par kuru gadskaitļiem uz gaišrozā apvāka atliek nodrebēt: pēc “vecmodīgā” (Ārente) Ulmaņa autoritārās ideoloģijas, ko Irbe sauc par melīgu (134. lpp.), 1940. g. sākās totalitārisma nāvējošais karuselis – viens pēc otra Latvijas sabiedrību izposta boļševiku un nacistu terors. Abi režīmi bija izteikti homofobiski, veidojot gan likumdošanā, gan represiju institūcijās ienaidnieku/upuru galeriju, to vidū arī seksuālās minoritātes. “Pareizais” ķermenis un seksualitātes nemaz nav Eiropas 20. gs. radikālo ideoloģiju izgudrojums. Kriminalizēta minoritāšu seksualitāte ir industriālās sabiedrības normatīvā regulējuma sastāvdaļa kopš 18. gs. beigām, kad sods par ķermeņa un seksuālo prakšu brīvību tika asociēts ar sabiedrības veselības, drošības un ilgtspējas ideju. Šāda naida biogrāfija, balstīta kristietības institucionalizētajā homofobijā, 20. gadsimtā pārsniedza politisko ideoloģiju robežas un iekļāvās boļševiku normās, kas staļinisma kultūrā sintezēja cariskās Krievijas pareizticīgās tradīcijas un jaunās komunistiskās programmas scenārijus, kuros cilvēks tika pasludināts par visvērtīgāko būvmateriālu utopijas ēkas celtniecībai. Cilvēka ķermeņa šķidrumi, it sevišķi sperma, tika nacionalizēti blakus bankām un savrupmājām. Šādos apstākļos abi režīmi – boļševiku un nacistu – izslēdza Irbi no nācijas, padomju tautas un citām kopienām. Viņam draudēja kriminālsods, nometne un pazušana Sibīrijas sniegos vai Austrumeiropas koncentrācijas nometnēs. Bet Irbe izdzīvoja un atļāvās tādu greznību kā nesteidzīgi piedzīvot un izbaudīt aizliegto dzīvi. Šīs baudas pēdas, fragmentāras un bieži aizkrāsotas mājienu un netiešo pusvārdu plūsmā, no aizmirstības ir izcēlusi seksualitātes vēstures pētniece Ineta Lipša.

Kāpēc Irbe rakstīja dienasgrāmatu apstākļos, kad katrs burts bija liecība pret sevi? Kāpēc rakstīt dienasgrāmatu? Versijas ir dažādas. Lai paslēptu kaut ko no sevis, lai konstruētu sevi citādu, atšķirīgu no paša vai arī lai paglābtu notikumus no aizmirstības. Pašrefleksija nekad nenorisinās izolācijā, bet ir cieši saistīta ar kolektīvām emocionālām struktūrām, kas ir kolektīvo atmiņu kanāli indivīda telpā – tā Moriss Halbvakss centās izprast kolektīvu atmiņu cirkulāciju sabiedrībā. Sekojot šādam traktējumam, Irbes dienasgrāmatām ir jaunatklājuma vērtība šodienas Latvijas sabiedrībā, kurā homofobija tiek uzskatīta par tradicionālo vērtību un pareiza ģimenes modeļa glābšanas formulu, bet Saeimas koalīcijas partiju retorikā par normu tiek uztverta nacisma laika leksikas pārfrāzējams par no gejiem brīvas partijas telpu. Šādos valstiskās homofobijas apstākļos, kad tikai ES spēj pasargāt seksuālās minoritātes no tiesiskās marginalizācijas, pastāv virkne instrumentu pret tiem, kuru mīlu, kā poētiski teica Vailds, nedrīkst nosaukt vārdā. Pats Vailds visai drīz pēc šī bon mote pārliecinājās par vārdā nenosauktās mīlas cenu piespiedu darbos cietumā. Un Irbe? Kā viņš uztvēra savu radikāli nepieņemto, bīstamo Citādību? Viņš paslēpās burtnīcās, pierakstot laikmeta neprātu klusi, iekšējā autonomijā, ko daļēji veidoja viņa humanitāra izglītība, daļēji pielāgošanās scenāriji ekonomisko satricinājumu un melnā tirgus apstākļos. Interese par teātri, dzeju dažādās valodās, laikmetīgo literatūru kopumā veidoja aizsargteritoriju, kurā atradās vieta arī viņa seksualitātei. Manuprāt kvintesence Irbes pasaules uztverei ir šī “Ainava ar jūru un bumbvedēju”: “Brīnišķs silts vakars. Klusu čalo gludā sudraba jūra. Zemes vējš. Nupat bija blondais puisis peldu mētelī. Stāstīju savus viesnīcas piedzīvojumus. Rūc bumbvedējs.” (19.08.1941.) Tajā nolasāms kaut kas no sena Eiropas literatūras un arī kinoindustrijas tēla – tāds latviešu Simpliciuss, Forests Gamps vai Bodolīno no Jūrmalas – globālas pasaules traģēdijas paiet garām, nesaskrāpējot jūrmalnieka lirisko dvēseli. Šausmu un lūzumu telpā, kad cilvēka dzīve bija pusgraša vērta, Irbe būvēja savu skapi – pasauli no refleksijām par rudenīgu vakaru, Aspazijas dzeju, piedzīvojumu romānu tēliem un, protams, vīriešu vaibstiem.

Vīriešu ķermeņu skices ir ierāmētas apokaliptiskā rāmī, šausminoši barokālā nāves dejā, kurā jau pirms pusotra mēneša, jūlija sākumā, bojā gāja vairāki viņa līdzpilsoņi ebreji. Vīrieša ķermenis Irbes pierakstos ir novērošanas un izvērtēšanas objekts, kā jau krūzinga “rituālā” pienākas, bet seksuālā pieredze ir meditatīva noskaņojuma avots, kas ļauj Irbem kļūt par baudītāju, gardēdi. Vīrieša fiziskā klātbūtne, pat attālināta un ar sabiedriskiem aizliegumiem ierobežota, nav tikai fantāziju pasaule. Protams, līdzās kinozvaigžņu un mūzikas industrijas elkiem Irbes “kolekcijā” ir vācu virsnieki peldkostīmos un vairāki vīrieši – latvieši, kas veido ķermeņu rindu, – daudzi, ļoti daudzi bija Irbem pazīstami no pirmskara laikiem, kāds viņu apbrīnoja, kāds centās savaldzināt ar lielo šokolādes tāfeli, bet Irbe atturējās, jo tajā laikā bija iemīlējies citā. Gadu desmitiem ilga kustība ap ķermeņiem deva mums, dienasgrāmatas lasītājiem, unikālu antropoloģisko materiālu: dienasgrāmata nav tikai seksualitātes hronika, bet arī Rīgas un Jūrmalas novērojumi, kuros sastopam arī ikdienas pasauli – nabadzību, baumas par noziegumiem. Apstākļos, kad totalitārisms šķita atgriezies uz mūžu, – 1948. gadā pēckara Rīgā – mēs varam izsekot arī sociālai drāmai: Vērmaņdārza vasaras noslēguma vakara koncertā (477. lpp.) norisinājās alternatīva performance – dažādu vecumu geji meklēja kādu, ar ko izbaudīt vakaru pēc koncerta. Arī Irbe bija klāt un piedalījās vīru izrādē: acu skatieni, smaidi, ķermeņa kustība, joki ir subkultūras nozīmju telpa, iešifrēta un nolasāma, kaut arī daudzi jaunpienācēji vēl nav apguvuši sociālās drāmas lomas un fabulas attīstība vēl ir noslēpums. Šajā vakarā Irbe reflektēja par sevi kā geju, kura jaunība jau ir pagājusi, bet ķermeņa skaistums vēl rosina domas par to, ka vīriešu tirgū vēl neesi “otrā svaiguma” miesa. Irbes pašportrets ir: kopts, labā formā, gudrs, izglītots, uzmanīgs, labi tērpts. “Uzmanīgs” bija viņa drošības cēlonis un dažādu stratēģiju kopsavilkums. Pārākuma sajūta šajā koncerta skicē ļauj viņam raudzīties uz jaunāko geju paaudzi ar maigumu, nelielu nostalģijas devu, atskatoties uz pagātni, kad “arī mēs reiz tā neapvaldīti draiskuļojam” (477. lpp.).

Dažas viņa piezīmes par pēckara laika geju vidi Rīgā un Jūrmalā izraisa analoģiju plūsmu – paralēli skaļai moralizēšanai par tikumisku komunistiskās sabiedrības dzīvi Rīgas telpa ir piepildīta ar tiem, kuri tolaik nedrīkstēja pastāvēt. Mūsdienu Latvijā viņi drīkst publiski pastāvēt tikai aiz trīskāršiem policijas nožogojumiem un ārvalstu vēstnieku pavadījumā, bet likumdošanā un policijas darbā tie gandrīz nepastāv vai ir pasludināti par radikāli Citādo (tur līdz ienaidniekam ir pāris soļi priekšvēlēšanu cīņā). Arī šodienas Rīgā, kurā daži Saeimas deputāti un deputātes atsakās redzēt seksualitāti kā iekļaujošu un plurālistisku, pilsētvide ir piepildīta ar geju subkultūru pārstāvjiem. Pilsēta virmo no gejiem, tikai viņi pastāv digitālajā krūzingā Grinder vai citviet. Tur norisinās ēnu dzīve, aizliegto ķermeņu, identitāšu pašnoliegumā pavadīta eksistence. Ar meliem sev un vecākiem piesātinātā ikdienā, piespiedu maskēšanās aiz it kā heteroseksuāla vīrieša tēla, alkohola un narkotiku veidotajā plēvē, kas šķietami pasargā novecojošo ķermeni no izstumšanas, naida komentāriem par grumbām, kas tik ļoti satrauca 20. gs. latvieti geju Irbi, paiet cilvēka dzīve. Irbe savu patību paslēpa dienasgrāmatā, lai tagad tā vēstītu par to, ka nekas nav mainījies: naids veido bailes, kas jāslēpj un jāveido sakropļota liekulības telpa, kurā dzimst vilšanās un galu galā arī skumjas apstākļos, kad Latvijas mūsdienu sabiedrībā pie geju kopienas pieder visu tautību un profesiju cilvēki – no santehniķiem līdz ministriem un slaveniem režisoriem. Bet ir klusums un bailes. Un slepenas izdzīvošanas stratēģijas. Tātad top arī jaunas, vēl nezināmas dienasgrāmatas par paralēlu dzīvi. Kādreiz tās stāstīs par mums, bet manas dienasgrāmatas jau 20 gadu garumā glabā manas aizliegtās patības pēdas. Aizliegums ir ārējs, politisks, tāpēc gan Irbem, gan man tas ir svešs un es no tā atbrīvojos jau sen. Iespējams, Irbes dienasgrāmata, kurā mākslinieciski trāpīgi grāmatas dizainers Aleksejs Muraško paslēpa geja identitāti un neļāva to saredzēt un salasīt skaidri, būs intīms un universāls stāsts par patības brīvību, kas var būt tikai iekšēja. Viss ārējais ir pārāk riskants 21. gs. Latvijā. 21.?