intervijas

— “zied ķirši”

Ija Kiva

27/05/2022

Kaut kur ir pazudusi savas dzīves kā privātas – un tieši tāpēc svarīgas – dzīves apzināšanās. Tu visu laiku domā par kaut ko lielāku – sauksim to par Ukrainu, sauksim to par brīvību.

Ija Kiva (Ія Ківа, dzimusi 1984. g. Doneckā) ir ukraiņu dzejniece, tulkotāja. Studējusi filoloģiju Vasiļa Stusa vārdā nosauktajā Doneckas universitātē, rakstījusi dzeju kieviski. Krievijas-Ukrainas kara dēļ 2014. gada vasarā pārcēlusies uz dzīvi Kijivā, atstājot paaudzēs krāto ģimenes bibliotēku Doneckā, un sākusi rakstīt ukrainiski. Ijas pirmajā krājumā Подальше от рая (Tālāk no paradīzes, 2018) ir dzeja gan krieviski, gan ukrainiski; nākamajā – Перша сторінка зими (Ziemas pirmā lappuse, 2019) – tikai ukrainiski, un recenzijā sacīts: “Tie ir teksti par valodu un neiespēšanu runāt, par identitātes meklējumiem un vēsturisko atmiņu, par lielās vēstures apjēgsmi un tajā ierakstītajiem privātajiem stāstiem, par karu un traumatisko pieredzi par iesakņošanos un kartēšanu.” Ija saņēmusi balvas vairākos nacionālos un starptautiskos dzejas festivālos un citus literārus apbalvojumus.

Ija atdzejo un tulko ukraiņu, poļu un baltkrievu autorus, pati ir tulkota gandrīz neskaitāmās valodās. Viņa ir iecerējusi un sastādījusi interviju krājumu ar mūsdienu baltkrievu rakstniekiem Ми прокинемось іншими (Mēs pamodīsimies citādi, 2021). “Ija Kiva lasītāja priekšā atkailina daudzus no Doneckas kodiem. Lai kurp viņa īslaicīgi pārvietotos, viņa turpina būt savas pilsētas balss. Patiesā balss. Nevis tas baismīgais viltojums, kuram visi noticējuši,” grāmatnīcas Yakaboo recenziju lapā par Ijas pirmo krājumu raksta kāds lasītājs.

Ija Punctum festivālā 2022 piektdien plkst. 19.00 piedalās dzejas lasījumos Pasaules kafejnīca Willa teātrī (Stabu ielā 18c). Intervējusi Laura Brokāne.

Māra Poļakova

 

Kā jūsu dzīve mainījusies kopš plašā kara sākuma? 

Trijos mēnešos kopš Krievijas Federācijas totālā iebrukuma Ukrainā notikumu blīvums realitātē ir kļuvis tik liels, ka šobrīd mēģināt kaut kā sabāzt sev galvā visas šīs pārmaiņas ir veltas pūles. Patlaban man, tāpat kā daudziem ukraiņiem, pašsajūtas līmenī ir pazudušas robežas starp privāto un publisko, individuālo un sabiedrisko telpu – tik ļoti svarīgs ir viss, kas kara laikā notiek ar katra ukraiņa dzīvi, ar katru ukraiņu pilsētu. Ukrainu un ukraiņus es tagad sajūtu kā kolektīvu ķermeni, kas sāp. Sāp visu laiku, katru dienu un katru nakti, bez atelpas, jo mēs visi dzīvojam kopēju briesmu telpā: ja kārtējā krievu raķete netrāpa tavai pilsētai, tā trāpa citai pilsētai – tādai pašai Ukrainas pilsētai kā tavējā. Te nav prieka, ko izjūt dzīvajos palikušais, jo tu neaizmirsti, kāda ir tavas izdzīvošanas cena; te ir tikai sāpes, sēras, dusmas un alkas likt par to samaksāt. Tādējādi karš visupirmām kārtām atņem pilnvērtīgu prieku – vai vispār spēju priecāties. 

Kaut kur ir pazudusi savas dzīves kā privātas – un tieši tāpēc svarīgas – dzīves apzināšanās. Tu visu laiku domā par kaut ko lielāku – sauksim to par Ukrainu, sauksim to par brīvību. Jo situācija šobrīd ir tāda, ka vai nu Ukraina izturēs un uzvarēs, vai (es to pat iztēloties negribu) man personīgi nāksies dzīvot uzvaroša fašisma pasaulē. Krievija ir fašistiska valsts, vajag beidzot to atzīt. Varbūt tieši totālais iebrukums, turklāt vēl ar ukraiņu “denacifikācijas” saukli, to ir padarījis redzamu un saprotamu. Vēl jo mazāk man gribas iztēloties pasauli, kurā uzvarošs fašisms kļūs par normu vai hibrīdnormu.

Es ne visai labi paspēju apcerēt izmaiņas manā ikdienas dzīvē pēc 24. februāra. Tomēr piespiežos rakstīt dienasgrāmatu – lai neaizmirstu konkrētus notikumus, pareizāk sakot, lai tos neaizmirstu papīrs, jo atmiņa, uzmanība, koncentrēšanās spēja un mācēšana secīgi un pārdomāti izteikt domas, tas viss, kas ir tik nepieciešams rakstīšanai un tulkošanai, tagad cieš visvairāk. Tomēr tā nav pārdomu dienasgrāmata, drīzāk īsu frāžu pieraksts. “Visu dienu pinu maskēšanas tīklus”, “dežurēju naktsmaiņā Ļvivas stacijā”, “kaimiņi pa logu redzējuši raķetes”, “zied ķirši”… Dažkārt tie ir vērojumi, pierakstot to, kā cilvēki un dzīvnieki reaģē uz karu, dažkārt – mēģinājumi aiz kara saskatīt dzīvi. Vispār lielāko daļu laika tagad paņem ziņas un piedalīšanās civiliedzīvotāju brīvprātīgajā darbā, bet literatūrai, galvenokārt kā saziņai ar tulkotājiem un ārzemju kolēģiem, atliek mazāk. Par kaut kādu parastu sarunāšanos ar cilvēkiem es vairs nerunāju. Viss šobrīd ir reducējies līdz “kā tev?”, “kā tuviniekiem?” un “vai ir vajadzīga kāda palīdzība?”.

Tomēr kopumā karš man sākās ne jau 2022. gada 24. februārī, bet 2014. gada 1. martā, kad pie administrācijas galvenās ēkas Doneckā uzradās pseidorepublikas karogs, kas nozīmēja manas dzimtās pilsētas okupāciju, tādēļ principiāli jaunu izjūtu saistībā ar karu man nav. Es ik dienas pieminu, ka visa šī elle ar mums ir jau astoņus gadus pēc kārtas. Tomēr tagad tā ir nesalīdzināmi citādā mērogā.

 

Kā kara laikā ir mainījusies rakstnieka loma? Sociālā atbildība ir cildens mērķis, taču šķiet tik netaisnīgi, ka karš tiem, kuri strādā kultūras jomā, liedz iespēju darīt savu darbu. Ko jūs par to domājat?

Pēc 24. februāra esmu pabijusi tikai ASV, citi notikumi dažādās valstīs norisinājās galvenokārt attālināti vai Zoom platformā. Un braucienam uz Ņujorku un Vašingtonu PEN Ukraine delegācijas sastāvā mērķis pirmām kārtām bija nevis literatūra, bet konkrēta kultūras un cilvēktiesību misija ar uzstāšanos PEN America Emergency Congress of Writers, kas līdz šim bija pulcējies tikai vienu reizi – 1939. gadā, ar sanāksmēm ar amerikāņu Kongresa locekļiem un senatoriem, kultūras un cilvēktiesību institūciju pārstāvjiem. Jo ir ļoti svarīgi, lai pasaule saprastu, ka krievu-ukraiņu karš nav tikai par Ukrainas atbalstīšanu ar ieročiem un ekonomiskiem līdzekļiem, bet arī par refleksiju diskursu un naratīvu karā. Ļoti bieži cilvēki citās valstīs pat neapzinās, ka viņi skatās uz pasauli ar Krievijas acīm, atražo tās viedokli par krievu-ukraiņu karu, Ukrainas vēsturi, Ukrainas kultūru, un tādējādi, paši to nenojauzdami, šajā karā palīdz nevis Ukrainai, bet Krievijai. Šis nav karš par teritoriju, šis ir karš par ukraiņu identitātes tiesībām eksistēt. Un ne velti to sauc arī par informācijas karu, lai arī īstenībā tāds ir jebkurš karš, jo karš principā ir cīņa par nākotnes vīziju un noteiktu pasaules redzējumu. Jā, iespējams, šobrīd ukraiņu literātu sarunas un sarunas ar ukraiņu literātiem nav par to vai citu tekstu estētiku vai māksliniecisko vērtību, taču kultūra ir arī politika, kultūra nav ārpus politikas, kā mēdz sacīt Krievijas kultūras darbinieki. Es tagad runāju nevis par tematisko angažētību, bet pirmkārt par to, ka, ja politika ir rupji ielauzusies tavā vai tavu kaimiņu ikdienas dzīvē, to ignorēt, izliekoties, ka nekas nenotiek, ir noziegums, netaisnība, meli – vēl jo vairāk, ja melo rakstnieks. Un, ja ukraiņu rakstnieki vai, skatoties plašāk, intelektuāļi tagad nestāstīs par to, kas notiek Ukrainā, kurš to izdarīs mūsu vietā? Diskursā ir dominējusi Krievija kā impērija, tāpēc pasaule vēl nav dzirdējusi Ukrainu, kura dzied ar pilnu krūti, taču nu vienreiz pasaule redz Ukrainas vīrišķību un drosmi. Ukraiņu kultūras balss ir ne mazāk vīrišķīga un drosmīga.

Bet, runājot par to, ka ir kaut kādā mērā netaisnīgi, ka ukraiņu rakstnieks šobrīd nevar ieslēgties nosacītā “savā istabā” vai ziloņkaula tornī, – šobrīd visi ukraiņi dzīvo ne jau savu dzīvi, jo karš taču nav ukraiņu izvēle, nav mūsu sapnis, nav norma un nav tas, kas mums patīk. Taču ko lai mēs iesākam ar to, ka mums par kaimiņu tikusi Krievijas impērija, kas nekādi nespēj sabrukt un novēl visiem ukraiņiem nāvi?

Vienlaikus uz šo situāciju var palūkoties citādi. Pašlaik ukraiņi rada vēsturi, tik tiešām jaunu vēsturi, jo miers, kas Eiropā iestājās Otrā pasaules kara rezultātā, vairs neeksistē. Man šķiet, ir liels gods un ne mazāka atbildība būt šīs jaunās vēstures izstāstītājiem.

 

Kā Ukrainas kultūras cilvēki var ietekmēt kara gaitu – vai drīzāk pārējās pasaules attieksmi pret to un apņēmību vairāk palīdzēt?

“Dzejolis neapturēs lodi, un romāns – bumbu,” PEN America Emergency Congress of Writers sanāksmē šogad sacīja Salmans Rušdi. Un tā patiešām ir. Tomēr, ja var runāt par tā saucamo kultūras fronti (neaizmirstot, ka tā ir metafora, jo īstā fronte ir riskēšana ar dzīvību), ukraiņu intelektuāļi var pateikt pasaulei patiesību par krievu-ukraiņu karu, lūgt atbalstu, vākt naudu armijas vajadzībām, cīnīties par ukraiņu naratīvu klātesamību dažādu pasaules kultūras kopienu refleksijās par karu, Ukrainu, Krieviju, kopumā aizstāvēt ukraiņu skatījumu uz visu, kas notiek: jo viņiem ir balss, viņiem ir publicitāte, viņi ietekmē dienaskārtības un komunikācijas protokolu veidošanu mūsdienu pasaulē. Intelektuāļi nodarbojas ar sabiedroto meklēšanu tāpat kā diplomāti. Jo vārdi ir svarīgi. Jo tieši atmiņas un interpretācijas ir tas, kas vienmēr paliek pēc notikumiem, tāpēc ka cilvēce nevar aiziet no vajadzības pēc stāstiem – tieši tāpat, kā nav iespējams aiziet no vēstures. Un krievu-ukraiņu karš lielā mērā ir par vēstures pārrakstīšanu vardarbīgā ceļā, jo Krievija grib dzīvot pagātnē un radīt ārpuslaicīgu sava diženuma mitoloģiju, kura jau sen neatbilst realitātei, tāpēc ka pašlaik Krievijas impērija atrodas nevis tapšanas, bet sabrukšanas stadijā; turpretī Ukraina vēlas beidzot atkratīties no Krievijas uzmācīgās iejaukšanās savā dzīvē, pamest Krieviju pagātnē, lai dotos tālāk, nākotnē, kuru ukraiņi saista ar demokrātiju, brīvību un Eiropas savienību. Protams, es izeju no tā, ka kultūras pasaule apelē pie pilsoniskajām sabiedrībām, savukārt tās – pie savu valstu politiķiem. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka ārējais skatījums uz notikumiem Ukrainā un uz krievu-ukraiņu karu nevar būt tāds pats kā iekšējais skatījums, svešas sāpes nav iespējams izjust pilnībā, tomēr ukraiņu stāsti kultūras komunikāciju līmenī ir vēršanās pie empātijas, un empātija ir vēršanās pie cilvēcības; vai bez empātijas maz ir iespējams palīdzēt Ukrainai?

 

Vai jums ir sajūta, ka ir pieaugusi pasaules interese par ukraiņu kultūru? Un kāda šai augošajai ukraiņu kultūras apjausmai ir nozīme?

Es jūtu solidaritāti ar Ukraiņu un ukraiņiem, un tā patiešām ir neaprakstāma. Man joprojām ir grūti noticēt, ka mūsu labie tuvie un tālie kaimiņi uz šīs planētas var tik ļoti just līdzi Ukrainas un ukraiņu liktenim. Īpaši mani satriec, ka viņi savu vēlēšanos palīdzēt artikulē kā cilvēcisku pienākumu un bieži atvainojas, ka nav politiķi un nejaudā izdarīt vairāk. Ja Krievija pūlas laupīt ticību cilvēkiem, tad šādi cilvēki, tie, kas spēj citu sāpes uztvert kā savējās, šo ticību atjauno. Tomēr, ja runa ir par kāpināto interesi par ukraiņu kultūru – te es iztiktu bez sasteigtiem secinājumiem. Pasaule tik tiešām pašlaik tik lielā mērā kā vēl nekad ir atvērta tam, lai dzirdētu un redzētu Ukrainu, vairāk uzzinātu par tās kultūru, tomēr īsta iegremdēšanās ukraiņu kultūrā un tās izprašana prasīs laiku. Ja cilvēks pirms 24. februāra bija dzirdējis galvenokārt par brāļiem Kličko, futbolistu Ševčenko un Čornobiļu, tad diez vai viņš triju mēnešu laikā paspēs kļūt, piemēram, par lielu ukraiņu dzejas pazinēju un cienītāju. It īpaši tad, ja šīs dzejas tulkojumu šā cilvēka dzimtajā valodā nav viņa pilsētas grāmatnīcās un bibliotēkās. Tomēr šīs ieinteresētības graudi, ja tie iekritīs auglīgā zemē, laika gaitā var nest labus augļus. Un, lai tā notiktu, ir nepieciešams diskursīvs dialogs starp dažādu valstu kultūras saimēm. Man ļoti gribētos, lai šī ieinteresētība nepaliktu ātra un pārejoša interese, lai no tās izaugtu šāds dialogs, pareizāk sakot, dialogi. Jo atrašanās vēstures starmešu gaismā parasti ir neilga, spoža un traumatiska, savukārt dialoga veidošana personālā (mākslinieks-mākslinieks) un institūciju līmenī ir diezgan ilgs darbs. Tāpēc es ļoti ceru, ka uzmanība, kas pašreiz ir pievērsta ukraiņu kultūrai, laika gaitā pārtaps par noturīgiem un sistēmiskiem dialogiem ar dažādu valstu kultūras kopienām, ar abpusēju iegremdēšanos otra kultūrā, ar konkrētiem diskursīviem mūsu pieredžu tulkojumiem, ar interesantu starpkultūru naratīvu un sadarbības formātu veidošanos.

 

Vai šobrīd var runāt par to, ukraiņu literatūra (vai varbūt kultūras) kopiena ir vienotāka nekā agrāk? Cik lielā mērā kultūras cilvēki var palīdzēt cits citam izdzīvot šo laiku?

Pašlaik ukraiņu literāti daudz vieglāk apvienojas bruņuvestu vai džipu meklēšanai tiem, kas atrodas frontē, nevis kopīgiem mākslas notikumiem. Mākslā, man liekas, mēs paliekam katrs pie sava, jo kultūras būtība jau nav vienotība, kultūra ir daudzveidība. Nemaz nerunājot par to, ka rakstniecība ir vienpašu darbs, un diez vai karš te ko mainīs. Tomēr pašlaik, kad Krievijas agresijas dēļ Ukrainā neviens nejūtas droši, ukraiņu literāti rāda pilsoniskās pozīcijas – es to vispār nosauktu par cilvēcību – priekšzīmi, apliecinot, ka nē, kultūra nav ārpus politikas, tā nav kaut kas augstāks, nesasniedzams, nesaprotams un īpašs. Atsakoties no privilēģijām, ukraiņu literāti patlaban lielākoties ir palikuši Ukrainā, veic brīvprātīgo darbu civilajā un militārajā sfērā, stājas teritorijas aizsardzības vienībās, dodas uz fronti. Šī vienotība šobrīd nav kaut kas tīri literatūrai vai kultūrai raksturīgs, šī vienotība pirmām kārtām ir cilvēciska, cilvēcīga un ukrainiska.

 

Lūdzu, pastāstiet, kā tapa jūsu dzejas cikls Donbasa cilvēki. Vai jūs šos cilvēkus pazīstat? Vai bija svarīgi pastāstīt konkrētu cilvēku stāstus?

Kad krievu-ukraiņu karš sāka pārtapt ilgstošā vietēja rakstura konfliktā, kuru var atmest apziņas nomalē, man bija neizsakāmi grūti to pieņemt. Pasaulei patīk izrādes, un karš manā dzimtajā Doneckā tai acīmredzot nelikās pietiekami iespaidīgs. Tādēļ es, diezgan brīvi izmantojot dokumentālās dzejas principus, sāku strādāt ar intervijām un blogiem, kuros par sevi stāstīja spaidu kārtā no Doneckas un Luhanskas apgabaliem izbraukušie cilvēki un tie, kuri bija palikuši okupācijā (saku “bija”, jo viņu situācija varbūt ir mainījusies – varbūt viņi ir spaidu kārtā deportēti uz Krieviju), – tādā veidā es vēlējos ar dzejas paņēmieniem parādīt, ka vietējais raksturs neatceļ to, ka krievu-ukraiņu karš ir liela antropoloģiska katastrofa, kas astoņu gadu laikā ir izpostījusi dzīvi daudziem cilvēkiem un ikdienu Ukrainā sagandējusi tik ļoti, ka tā ir tāla no pirmskara normalitātes. Man prātā bija ideja par lielu balsu audeklu, antīko kori vai kristīgo aizlūgšanām mirušo piemiņai – daudzo jo daudzo upuru uzskaitīšana palīdz iztēloties kara mērogu.

Visi mani varoņi ir reizē izdomāti un neizdomāti. Kaut kādus teksta elementus ņēmu no viņu stāstiem, taču valodu, protams, izdomāju savu. Manā uztverē šāda metode dod arī iespēju sadzirdēt un būt sadzirdētam. Citiem vārdiem sakot, šie teksti ir radušies no ieklausīšanās citu cilvēku stāstos un pieredzē, tie ir mirklis, kurā sastopas mans autores skatiens un viņu liecības. Pirms tam biju strādājusi galvenokārt ar savu kara pieredzi, taču šajā ciklā man bija principiāli cits uzdevums: sadzirdēt citus. Reizē tas bija arī veids, kā atrast iespēju redzēt ne tikai savas sāpes; veikt empātijas darbu pat tad, kad arī tev sāp. Iespējams, es nekad nebūtu spējusi ar visiem šiem cilvēkiem parunāt dzīvē, es zinu, kā izskatās spaidu kārtā pārceļojušo doneckiešu un luhanskiešu tikšanās – jēla miesa un asaras –, taču dzejā es varu ar viņiem parunāt.

Līdz 24. februārim šis cikls bija plānots kā ilgs darbs, strādāt ar to ir psiholoģiski sarežģīti, tomēr tagad esmu to atlikusi. Iespējams, vairs nekad pie tā neatgriezīšos, iespējams, pārformatēšu nosaukumu vai iekšējos uzdevumus. Taču pašlaik man vienkārši nav iekšējo resursu to turpināt, tas ir nopauzēts.

 

Kā var pārvarēt bailes? Tīri individuāli. Mēs Latvijā baidāmies būt nākamie, daudzi šo karu uztver “kā savējo”, es pati kādu laiku pēc kara sākuma spēju domāt tikai par somu ārkārtas situācijām un par to, ka vajadzēs abām meitām apgriezt matus, lai viņas izskatītos pēc zēniem. No otras puses, tas nešķiet godīgi, jo mēs nekarojam, mūs nenogalina. Man vajadzēja atrast sevī spēkus palīdzēt ukraiņiem un, šķiet, es sameklēju iespēju to darīt caur festivālu.

Man ir neizsakāmi smeldzīgi un svarīgi dzirdēt, ka Krievijas karš pret Ukrainu Latvijā tiek uztverts “kā savējais”. Es no visas sirds nenovēlu nevienam ukraiņu pieredzi karā, taču jūsu vārdi nozīmē, ka beidzot ukraiņi šajā karā nav vieni, ka pasaule beidzot ir gatava to ieraudzīt un mums palīdzēt. Jo visus astoņus gadus daudzu valstu politisko elišu līderi izlikās nezinām, ka mūsdienu Krievija ir fašistiska valsts un tās līderis ir kārtējais diktatoriņš ar lielām ambīcijām. Mēs Ukrainā pašlaik uzsveram, ka mums ir vajadzīga palīdzība ar ieročiem, un tā patiešām ir, taču pirmām kārtām mums ir vajadzīga empātija, jo tieši no tās rodas vēlēšanās palīdzēt. Tāpēc pateicos jums un visiem Latvijas pilsoņiem, pirmām kārtām, par empātiju, nevienaldzību un cilvēcību. Palīdzību ir viegli pieņemt, kad tā ir, taču es bieži iztēlojos, kā būtu ja tās nebūtu, kādā principiāli citā pasaulē Ukraina un ukraiņi šajā brīdī dzīvotu. Pasaule, kurā tev neviens nenāks palīgā, – lūk, kas ir vēl šausmīgāks par krievu fašismu, jo aiz visiem mūsu panākumiem un uzvarām pat individuālā līmenī vienmēr ir kāda atbalsts. Kur nu vēl šajā karā par izdzīvošanu.

 

Kāda šobrīd ir jūsu attieksme pret krievu kultūru?

Godīgi sakot, krievu kultūra nu ir pēdējais, kas mani interesē Krievijas totāla militāra iebrukuma Ukrainā apstākļos. Tomēr der saprast, ka tad, kad ukraiņi uzsver, ka nevēlas sastapties ar Krievijas kultūras pārstāvjiem, kā minimums, līdz Ukrainas uzvarai, miera līguma parakstīšanai un visu reparāciju izmaksāšanai, tad runa nav par diskriminēšanu pēc pases principa, kā cītīgi apgalvo krievi. Runa ir par kaut ko mazliet citu. Fašistiskā Krievija tādā veidolā, kādā mēs to pašlaik redzam, ir kļuvusi iespējama tāpēc, ka Krievijas kultūras elite nereflektē par savu pagātni un tagadni, bet lielā mērā to pārraksta kopā ar saviem valdītājiem, nereti šajā pārrakstīšanā piedaloties tiešā veidā, taču galvenokārt ar klusēšanu. Slēpjoties aiz tēzes par “mazo cilvēku”, par kuru krievu prozā nav rakstījuši ja nu vienīgi sliņķi. Vai ar zināmu lepnumu atkārtojot, ka televizoru viņi izslēguši jau pirms divdesmit gadiem un nevēlas redzēt realitāti, kurā paši dzīvo. Zināt, ukraiņi arī nevēlas redzēt krievu realitāti Harkivas un Mariupoles, Bučas un Borodjankas, Hersonas un Mikolajivas ielās, par Donecku un Luhansku es nemaz nerunāju. Taču mums diemžēl neviens nav jautājis, vai mēs vēlamies vai ne, – krievi ieradās mūs nogalināt, izvarot un iznīcināt tikai par to, ka mēs esam citādi, ka mēs esam ukraiņi. “Patīk vai nepatīk, cieties, mana daiļaviņ,” teica Krievijas prezidents par Ukrainu, ja es neko nejaucu. Taču mēs neesam krievi, mēs neko negribam paciest, tāpēc ukraiņi tagad karo un palīdz kā brīvprātīgie, turpretī Krievijas kultūras darbinieki masveidā bēg rietumu virzienā un tur pūlas pārdot lielo cietēju tēlu.

Dārgie kolektīvie Rietumi, vai jums šī izrāde, kuru gadu desmitiem nākas skatīties visos teātros, vēl nav apriebusies? Tie taču ir meli. Jo īpaši tagad – krievu-ukraiņu karš nenotiek Krievijas teritorijā, tas notiek Ukrainas teritorijā, bojā šobrīd iet ukraiņi. Krievu gadījumā lielākoties var runāt ja nu par ekonomisko emigrāciju. Jo, pat ieradušies drošās valstīs, viņi turpina klusēt. Tāpēc ka nodarboties ar refleksiju – un tas, atgādinu, ir viens no galvenajiem literatūras (un kultūras vispār) uzdevumiem –, kurā viņiem nāksies atbildēt uz neērtiem jautājumiem, bet iesākumā šos neērtos jautājumus sev uzdot, viņi negrib. Pateicoties savai izdevīgajai postimpēriskajai pozīcijai viņiem ir tā privilēģija nepamanīt citu ciešanas – piemēram, kā cieš Ukraina, kurai Krievija uzbruka jau 2014. gadā. Krievijas kultūras darbinieki vispār ir ļoti pārsteigti, ka līdzās ir kaut kādi ukraiņi, ka viņi vēlas dzīvot, ka pasauli un viņus, krievus, tie redz citādi, un šiem ukraiņiem turklāt vēl ir arī brīnišķīga kultūra – jo krievu kultūra, kā jau impērijas kultūra, vienmēr ir pieprasījusi, lai apkalpotu tikai to, lai skaitītos tikai tā; un te, padomā tikai, ir jāpamostas. Tas, saprotams, ir neērti. Taču svarīgi ir tas, ka, ja ukraiņu intelektuāļi neizdarīs spiedienu uz pasaules kultūras kopienām, lai tās savukārt izdarītu spiedienu uz Krievijas kultūras darbiniekiem, mēs vienkārši nespēsim panākt, lai Krievijas elite pienācīgi apjaustu impēriskos un fašistiskos (dažkārt tas tomēr nav viens un tas pats) naratīvus savā kultūrā, savā apziņā, savā ikdienas dzīvē. Jo Putins ir sabiedriskā līguma rezultāts, ne jau viņš Krieviju padarīja fašistisku; Krievija ir tā, kas ievēlēja fašistisku līderi, kurš atbilst tās gaidām. Krievu elites vietā šādu refleksijas darbu neizdarīs neviens cits, jo te svarīgs ir arī iekšēji intuitīvs skatījums uz to, kā viss ir. Ja Krievijā nomainīsies kārtējais līderis, kurš publikas priekšā mazliet patēlos demokrātiju, bet tās impēriskais diskurss nekur nebūs pazudis, tad pēc kāda laika mēs, ukraiņi, atkal dabūsim Krievijas karu pret mums, ar tām pašām fašistiskajām tēzēm un noziegumiem pret cilvēcību. Atvainojiet, bet mums ir apnicis visu laiku mirt un augšāmcelties Krievijas dēļ, mēs gribam dzīvot.

 

Uz ko jūs šobrīd cerat?

Tertuliānam piedēvē frāzi Credu quia absurdum – “Ticu, jo tas ir absurds”. Es, tāpat kā daudzi, daudzi ukraiņi, ticu Ukrainas uzvarai, jo tas šķiet neiespējami un tieši tāpēc nerada šaubas. Jā, tāds paradokss. Un tas nav urrāpatriotisms, tā drīzāk ir intuīcija. Vienīgais, ko man ļoti gribētos – lai militārā palīdzība un palīdzība ar ieročiem Ukrainai būtu pienācīga un savlaicīga, jo samazināt ukraiņu uzvaras cenu tik tiešām ir iespējams.

 

Intervējusi Laura Brokāne. No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.