— Sievietes patvērums

Jijuņas Li stāsts Sievietes patvērums pirmo reizi tika publicēts The New Yorker 2014. gada martā. Tas ir stāsts, kurš pēc izlasīšanas ilgi nelaiž vaļā ar savu īpašo noskaņu, kas liekas tik biezi savārīta kā pirmajās rindkopās minētā cūkas kājas zupa, un izraisa pārdomas, uz kurām nav vieglas vai vienkāršas atbildes – ja vispār tādas ir atrodamas. Baisu nojausmu piesātinātais stāsts darbojas līdzīgi kā pieredze, kuru tas apraksta, – mātišķības pieredze, kas nāk komplektā ar spēcīgām fizioloģiskām izjūtām, pēcdzemdību depresiju un visu pārējo paaudžu, pārējo sieviešu traumu un pieredžu, sabiedrības aizspriedumu, savas kultūras mītu, zemūdens akmeņu un lausku, mītnes zemes kapitālistiskās iekārtas, nabadzības un emigrācijas izraisītās nedrošības un citiem politiskiem jautājumiem. Autore prasmīgi parāda, kādā mērā šie jautājumi ir klātesoši šajā šķietami liminālajā stāvoklī – cilvēka dzīves pirmajā mēnesī, kurā nabas saite starp bioloģisko un mitoloģisko vēl īsti nav pārtrūkusi, bet jaunās pasaules realitāte jau lieliem malkiem tiek “iezīsta līdz ar mātes pienu”.

Jijuņa Li ir dzimusi Pekinā un 1996. gadā pārcēlusies uz ASV, raksta angliski. Viņa ir septiņu grāmatu autore, jau par debijas stāstu krājumu ieguva Frenka O’Konora Starptautisko īsstāstu balvu, PEN/Hemingveja apbalvojumu, Guardian un Kalifornijas štata balvu par pirmo grāmatu. Arī turpmākie viņas darbi ieguvuši augstus novērtējumus un starptautisku kritiķu atzinību. Jijuņa Li strādā par literārā žurnāla A Public Space redaktori un pasniedz Prinstonas Universitātē. Psiholoģiskās spriedzes stāsts Sievietes patvērums ar savu pieticīgo, bet trāpīgi un smalki savīto stāstījumu uzreiz pēc tā publicēšanas izpelnījās viennozīmīgu Sunday Times EFG Īsstāstu balvas žūrijas sajūsmu, autorei kļūstot par pirmo sievieti, kas ieguvusi šo apbalvojumu.

Tulkotāja

 

Samiegojusies pēc diendusas, jaunā māte apsēdās pie galda, it kā nesaprastu, kādēļ tikusi izsaukta. Iespējams, nekad arī nesapratīs, nodomāja tante Meja. Sievietes priekšā uz paliktņa bija sojas pupiņu un cūkas kājas zupa – tieši tāda pati, kādu tante Meja bija gatavojusi daudzām citām jaunajām mātēm. “Daudzām” tomēr nebūtu precīzi teikts. Darba intervijās tante Meja vienmēr mēdza norādīt precīzu skaitu ģimeņu, kurās viņa bija strādājusi, un līdz tagadējam darba devējam tās bija jau simt divdesmit sešas ģimenes, kurās viņa bija izauklējusi simt trīsdesmit vienu mazuli. Ģimeņu kontaktinformāciju, datumus, no kura līdz kuram tajās strādājusi, mazuļu vārdus un dzimšanas dienas viņa bija pierakstījusi nelielā, plaukstas izmēra piezīmju blociņā, kurš jau divas reizes bija izjucis un par jaunu salīmēts. To tante Meja pirms daudziem gadiem bija iegādājusies kādā pagalma izpārdošanā Molinā Ilinoisā. Viņai iepatikās uz vāka attēlotie violeti dzeltenie ziedi, kuru nevainīgās ziedlapiņas ieskāva vēl neizkusis sniegs. Vēl viņai patika, ka tas maksāja tikai piecus centus. Sniedzot desmit centu monētu bērnam ar krājkasi klēpī, viņa vaicāja, vai viņiem nav vēl kāds blociņš, lai nebūtu jāizdod atlikums. Zēns izskatījās apmulsis un atbildēja – nē. Tā izpaudās viņas mantkārība, bet, atceroties šo notikumu – un tā notika ikreiz, kad viņa izņēma blociņu no kofera, lai dotos uz kārtējo darba interviju, – Tante Meja pie sevis nosmējās. Ko gan viņa būtu iesākusi ar diviem blociņiem, ja dzīve ir par īsu, lai pierakstītu pat vienu?

Jaunā māte tikai sēdēja un pat nepieskārās karotei, līdz kūpošajā zupā sāka birt asaras.

“Nu jau, nu jau!” teica tante Meja, kustēdamās kopā ar mazuli jaunā šūpuļkrēslā – uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ –, kas šodien čīkstēja stipri mazāk, nekā vakar. Diez kuram šūpošanās patīk vairāk, viņa pie sevis noteica – krēslam, kam jāšūpojas līdz izjukšanai, vai tev, kuru šādi aizšūpo dzīve? Un kuram no jums gals pienāks pirmajam? Tante Meja jau sen bija samierinājusies ar to, ka viņa, sev pašai par spīti, bija kļuvusi par cilvēku, kurš sarunājas ar sevi, jo pasaule viņā neklausās. Toties viņa centās, lai vārdi neizspruktu pār lūpām.

“Man negaršo šī zupa,” teica māte, kurai noteikti bija arī ķīniešu vārds, taču viņa bija lūgusi, lai tante viņu uzrunā par Šanelu. Tante Meja gan mazuļu mātes dēvēja par Mammām, bet mazuļus – par Bērniņiem. Tā bija vienkāršāk un arī vieglāk no viena klienta pāriet pie nākamā.

“Tai arī nav jāgaršo,” atbildēja tante Meja. Zupa bija vārījusies visu rītu, līdz sabiezēja balta kā piens. Viņa pati arī to neēstu, taču šī bija labākā recepte mātēm, kuras baro bērnu ar krūti. “Tu to dari Bērniņa dēļ.”

“Kāpēc man jāēd viņa vietā?” Šanela pretojās. Viņa bija kalsna, kaut arī bija pagājušas tikai piecas dienas kopš dzemdībām.

“Jā, patiesi – kāpēc gan?” tante Meja smiedamās atbildēja. “Un no kurienes, tavuprāt, radīsies piens?”

“Es neesmu nekāda govs.”

Es dotu priekšroku govij, tante Meja pie sevis nodomāja. Bet tā vietā tikai maigi piedraudēja, ka vienmēr jau var pāriet uz piena maisījumu. Viņai pašai pret to nebija nekādu iebildumu, tomēr vairums cilvēku viņu ņēma darbā, lai parūpētos par mazuli un viņa zīdīšanu.

Jaunā sieviete sāka šņukstēt. Patiesi, nodomāja tante Meja, neesmu redzējusi nevienu sievieti, kas mātes lomai derētu vēl mazāk par šo nabaga radību.

“Es domāju, ka man ir pēcdzemdību depresija,” Šanela sacīja, asarām pierimstot.

Kādu modernu vārdu atklājusi.

“Mana vecvecmāmiņa pakārās, kad vectēvs bija trīs dienas vecs. Ļaudis stāstīja, ka viņu nobūris kāds apkārtklaiņojošs spoks, bet es tā nedomāju.” Šanela palūkojās uz sevi iPhone ekrānā un mazliet piekārtoja izskatu, ar pirkstu piespiezdama uzpampušos plakstiņus. “Viņai bija pēcdzemdību depresija.”

Tante Meja beidza šūpoties un ciešāk pieglauda sev zīdainīti. Viņš uzreiz sāka ar galviņu badīties tai krūtīs. “Nerunā muļķības,” viņa bargi noteica.

“Es tikai skaidroju, kā izpaužas pēcdzemdību depresija.”

“Tava galvenā problēma ir tā, ka tu neēd. Tavā vietā neviens nejustos labi.”

“Neviens,” Šanela drūmi sacīja, “manā vietā arī nejūt. Zini, par ko es vakar sapņoju?”

“Nē.”

“Pamēģini uzminēt.”

“Mūsu ciemā mēdza teikt, ka, minot otra sapņus, var sev pieburt nelaimi,” atbildēja tante Meja. Spoki bija vienīgie, kas drīkstēja brīvi ienākt un iziet no cita cilvēka prāta.

“Es sapņoju, ka nolaižu Bērniņu tualetes podā.”

“Ai, to es jebkurā gadījumā nebūtu uzminējusi.”

“Es taču teicu! Neviens nezina, kā es jūtos,” Šanela sacīja un sāka atkal raudāt.

Tante Meja pacēla Bērniņa sedziņu un paošņāja gaisu, nepievērzdama nekādu vērību viņas asarām. “Bērniņam jāmaina autiņš,” viņa paziņoja, labi zinādama, ka ar laiku Šanelai tas viss pāries – māte paliek māte, pat tad, ja viņa runā par bērna noskalošanu kanalizācijā.

Tante Meja jau vienpadsmit gadus strādāja ar jaundzimušajiem un viņu mātēm. Viņa vienmēr stingri ievēroja principu atstāt ģimeni dienā, kad mazulis kļuva mēnesi vecs, ja vien negadījās kāda pauze starp darbiem, bet tā notika visai reti un ne ilgāk par dažām dienām. Daudzi būtu bijuši ar mieru maksāt arī vairāk, lai tikai viņa paliktu vēl kādu nedēļu vai mēnesi; bija arī ģimenes, kas piedāvāja vēl ilgāku termiņu, taču tante Meja nekad nepiekrita – viņa skaitījās pirmā mēneša auklīte, kuras pienākumi gan pret māti, gan zīdaini bija citādi nekā parastajām auklēm. Reizēm bijušie darba devēji viņu uzrunāja, kad ģimenē uzradās nākamais bērniņš, taču doma vien par to, ka nāksies satikt bērnu, kuru viņa kā zīdaini bija auklējusi savās rokās, neļāva tantei Mejai naktīs aizmigt. Viņa piekrita ļoti retos gadījumos – tikai tad, ja galīgi nebija citas iespējas, un tad vienmēr izturējās pret vecākajiem bērniem kā pret tukšu gaisu.

Starp šņukstu lēkmēm Šanela izstāstīja, ka nesaprot, kādēļ viņas vīrs nav varējis izbrīvēt dažas dienas. Iepriekšējā dienā viņš bija devies darba komandējumā uz Šeņžeņu. “Ar kādām tiesībām viņš mani atstāj vienu ar savu dēlu?”

Vienu? Tante Meja pašķielēja uz Bērniņa uzacīm – tās bija tik ļoti sarauktas, ka āda pa vidu bija ieguvusi dzeltenu nokrāsu. Tētis smagi strādā, lai mamma varētu palikt mājās un apsaukāt mani par nevienu. Čūskas gads nebija labvēlīgs bērnu dzemdēšanai – tantei Mejai gāja diezgan gausi, citādi viņai būtu bijuši labāki varianti. Šis pāris viņai nebija iepaticies jau pirmajā tikšanās reizē. Atšķirībā no vairuma topošo vecāku, viņi nešķita ieinteresēti un uzdeva vien pāris jautājumus, pirms piedāvāja darbu. Jūs uzticēsiet savu mazuli svešam cilvēkam – tante Meja gribēja viņiem atgādināt, bet nelikās, ka šos vecākus tas uztrauktu. Varbūt viņi jau bija dzirdējuši daudz labu atsauksmju? Tante Meja skaitījās augstākās klases aukle. Viņas darba devējiem bija laimējies iegūt labu izglītību vispirms Ķīnā, pēc tam Amerikā un izsisties Sanfrancisko līča apgabala profesionālajā sfērā, kļūstot par juristiem, ārstiem, riska investoriem, inženieriem, bet – lai vai kā, viņi visi meklēja pieredzējušu ķīniešu aukli saviem Amerikā dzimušajiem mazuļiem. Daudzas ģimenes bija gatavas pieteikties rindā pat vairākus mēnešus pirms bērna dzimšanas.

Bērniņš nu bija pārtīts, ievīstīts autiņos un vairs neprasīja uzmanību, tāpēc tante Meja atstāja viņu uz pārtinamā galda un paskatījās laukā pa logu, ierasti apbrīnodama skatu, kas viņai nepiederēja. Starp acāliju krūmu un akmens plātnēm izklāto taciņu bija ierīkots mākslīgs dīķis, kurā auga ūdensrozes un plunčājās zelta zivtiņas. Pirms aizbraukšanas Šanelas vīrs bija tantei Mejai lūdzis pabarot zivtiņas un nomainīt ūdeni. Gandrīz tūkstoš astoņsimt galonu gada laikā, viņš piebilda, galvā aprēķinādams izdevumus. Tante Meja nebūtu to uzņēmusies, taču viņš bija gatavs piemaksāt divdesmit dolārus par katru dienu.

Dīķa vidū, balansējot uz vienas kājas, stāvēja gārņa statuja ar jautājuma zīmes formā izliektu kaklu. Tante Meja iedomājās par vīru, kurš izgatavojis šo skulptūru. Protams, tā varēja būt arī sieviete, taču tantei Mejai šāda versija nelikās ticama. Viņa bija pārliecināta, ka tikai vīrietis ir spējīgs izgatavot kaut ko tik skaistu un bezjēdzīgu kā šīs gārnis. Kāds vientuļš vīrs, kuru nevienai sievietei neizdosies ievilt savos valgos.

Bērniņš sāka kūņoties. Nemaz nedomā, mammai vispirms jāpaēd zupa, tante Meja viņu čukstus brīdināja, tomēr velti. Gārnis iztrūcies pacēlās gaisā, lēni un eleganti vēzēdams spārnus. Viņa vienīgais ķērciens pārsteidza un pamatīgi sasmīdināja tanti Meju. Tā jau ir, tu kļūsti veca un aizmāršīga – vakar taču dīķī nekādas skulptūras nebija. Tante Meja paņēma Bērniņu un izgāja pagalmā. Zelta zivtiņu bija kļuvis stipri mazāk, tomēr dažām bija izdevies izvairīties no gārņa uzbrukuma. Viņai tomēr būs jāpastāsta Šanelai par šo zaudējumu. Domā, ka tu ciet no pēcdzemdību depresijas? Padomā, kā ir šīm zelta zivtiņām – vienu dienu tu dzīvo savā paradīzes dīķīti, bet jau nākamajā laidies uz debesīm gārnim vēderā.

Tante Meja uzskatīja, ka viņas aprūpē esošajam bērnam un mātei ir jāievēro stingrs ēšanas režīms. Pirmajā nedēļā viņa māti baroja sešas reizes dienā, un starp šīm ēdienreizēm bija arī trīskārtēja uzkošana. Sākot no otrās nedēļas, tās bija četras ēdienreizes dienā un divas uzkošanas reizes. Bērns pa dienu bija jābaro ik pēc divām stundām un naktī ik pēc trim vai četrām stundām. Vecāki paši varēja izlemt, vai gultiņa tiks turēta viņu guļamistabā vai bērnistabā, taču viņa neļāva to likt savā istabā. Nē, tas nebija viņas ērtībai – tante Meja tiem paskaidroja. Vienkārši mazulim nav vajadzīgs satuvināties ar kādu, kurš tur dzīvos tikai mēnesi.

“Bet tik daudz apēst nav iespējams. Katrs cilvēks ir atšķirīgs,” Šanela sacīja nākamajā dienā. Nu viņa vairs tik daudz neraudāja, tikai sēdēja saritinājusies uz dīvāna, pie krūtīm pielikusi sildāmos spilventiņus, jo tantei Mejai šķita, ka viņai ir par maz piena.

Kad es aizbraukšu, varēsi būt, cik vien atšķirīga vēlies, nodomāja tante Meja, mazgājot Bērniņu. Tavs dēls varēs augt kā viens šķībi greizs kabacis, un mani tas neuztrauks. Bet pagaidām vēl ne māte, ne mazulis nedrīkstēja būt citādi. Pirmā mēneša aukli cilvēki ņem darbā, lai viss notiktu pareizi, nevis atšķirīgi, tante Meja sacīja Šanelai.

“Bet vai tu pati sekoji šiem norādījumiem, kad tev bija bērni? Varu derēt, ka ne.”

“Tev taisnība, es to nedarīju, jo man nav bērnu.”

“Neviena paša?”

“Jūs nebijāt norādījuši, ka vēlaties auklīti, kurai ir savi bērni.”

“Bet kāpēc… tu izvēlējies šādu darbu?”

Patiešām – kāpēc? “Reizēm darbs izvēlas tevi,” sacīja tante Meja. Ha, kurš būtu domājis, ka viņa spēj būt tik dziļdomīga?

“Tev droši vien ļoti patīk bērni?”

Ai, nē, nemaz – ne tavs, ne cits, neviens no viņiem. “Domā, ka mūrniekam patīk viņa ķieģeļi?” tante Meja jautāja. “Vai trauku mašīnu remontētājam – viņa mašīnas?” Torīt kāds vīrietis bija ienācis savest kārtībā Šanelas trauku mazgājamo mašīnu. Divdesmit minūtes pabakstījās un piestādīja simts dolāru rēķinu – tik, cik tante Meja saņēma par veselu darba dienu.

“Tante, tā nav nekāda prātīgā atbilde?”

“Prātīgas atbildes neietilpst manos darba pienākumos. Ja es prastu prātīgi atbildēt, tad būtu kļuvusi par juristu tāpat kā tavs vīrs, ne?”

Šanela neskanīgi iesmējās. Neraugoties uz pašdiagnosticēto depresiju, šķita, ka viņai patīk sarunāties ar tanti Meju vairāk nekā lielākajai daļai māšu, kuras parasti ar viņu runāja tikai par saviem mazuļiem un zīdīšanu, it nemaz neinteresējoties par viņu pašu.

Tante Meja nolika Bērniņu blakus mātei uz dīvāna. Šanela negribīgi pastūmās malā. “Nu tā, paskatīsimies, kas mums šodien ar to pienu,” sacīja tante Meja, berzēdama plaukstas, līdz tās sasila, un noņēma sildošos ieliktņus. Šanela iekliedzās no sāpēm.

“Es tev neesmu pat pieskārusies.”

Ja vien tu redzētu savas acis, tante Meja gribēja viņai teikt. Pat labākais santehniķis netiktu galā ar tādiem plūdiem.

“Es vairs negribu šito barot,” Šanela teica.

Šitais? “Viņš ir tavs dēls.”

“Viņam ir arī tēvs. Kāpēc viņš man nepalīdz?”

“Vīrieši neražo pienu.”

Šanela caur asarām iesmējās. “Tas gan. Viņi ražo tikai naudu.”

“Priecājies, ka esi atradusi tādu, kam ir nauda. Atceries, ne visiem tā ir.”

Šanela rūpīgi izslaucīja acis ar pidžamas piedurkni. “Tante, tu esi precējusies?”

“Reiz biju,” tante Meja atbildēja.

“Un kas notika? Izšķīrāties?”

“Viņš nomira,” tante Meja atbildēja. Ikvienu laulības dienu viņa bija vēlējusies, lai vīrs pazustu no viņas dzīves, tomēr ne tik galējā veidā. Vēl tagad, daudzus gadus vēlāk, viņa jutās vainīga par vīra nāvi, it kā viņa pati būtu viņam tajā naktī uzbrukusi, nevis pusaudžu bars. Kāpēc tu viņiem vienkārši neatdevi naudu? Tante Meja vēl reizēm bārās uz viņu, kad apnika sarunāties ar sevi. Trīsdesmit pieci dolāri par dzīvi, kurai pēc trim mēnešiem būtu bijuši piecdesmit divi gadi.

“Viņš bija daudz vecāks par tevi?”

“Jā, mazliet, bet ne ļoti vecs.”

“Mans vīrs ir divdesmit astoņus gadus vecāks par mani,” sacīja Šanela. “Varu derēt, ka tu pat nenojauti.”

“Nenojautu vis.”

“Jo es izskatos veca vai arī viņš izskatās jauns?”

“Jūs izskatāties ļoti saderīgi.”

“Bet viņš taču nomirs agrāk par mani? Sievietes dzīvo ilgāk nekā vīrieši, turklāt viņš jau ir labu gabalu priekšā.”

Tātad arī tu gaidi, kad tiksi brīvībā. Bet es varu tev pastāstīt – ir jau slikti, kad tu gaidi, bet tas nenotiek. Taču, kad tas notiek… tad tu saproti, ka dzīve ir viena vienīga vilšanās: pasaule jau tāpat nav diez ko saulaina, bet bezjēdzīgas vēlmes bezjēdzīga piepildīšanās to padara tikai vēl drūmāku. “Nerunā muļķības,” sacīja tante Meja.

“Es tikai saku, kā ir. No kā nomira tavs vīrs? Sirdslēkme?”

“Var teikt arī tā,” tante Meja atbildēja un, pirms Šanela paguva uzdot vēl kādu jautājumu, satvēra vienu no viņas streikojošajām krūtīm. Šanelai aizrāvās elpa, un viņa sāka kliegt. Taču tante Meja neatkāpās, līdz nebija veikusi kārtīgu krūts masāžu. Kad viņa pasniedzās pēc otras krūts, Šanela kliedza vēl skaļāk, tomēr palika savā vietā, iespējams, baidoties uzgulties Bērniņam.

Pēc tam tante Meja atnesa viņai siltu dvieli. “Ej prom,” Šanela sacīja. “Es vairs negribu tevi te redzēt.”

“Bet kurš par tevi parūpēsies?”

“Man nevajag, lai par mani rūpētos.” Šanela piecēlās un aizvēra halātu.

“Un kā ar Bērniņu?”

“Viņam nav paveicies.”

Šanela devās uz kāpņu pusi, stalti izslējusi muguru. Tante Meja pacēla Bērniņu. Viņa svars bija tikpat niecīgs kā emocijas – skumjas, dusmas vai raizes –, ko viņai vajadzētu just Bērniņa vietā. Tā vietā viņa ar interesi uzlūkoja jauno sievieti. Tad tā tas notiek, viņa pie sevis noteica, kad māte atstāj savu bērnu bāreņos.

***

Tā nu todien sešas dienas vecais Bērniņš tika atrauts no mātes krūts. No šī brīža tante Meja būs vienīgā, kas sniegs viņam ēdienu, aprūpi un – lai kā arī viņai negribējās to atzīt – mīlestību. Šanela visu dienu savā guļamistabā skatījās Ķīnas televīzijas seriālus. Reizi pa reizei viņa nokāpa lejā pēc ūdens un runāja ar tanti Meju tā, it kā vecā sieviete un bērns būtu nabaga radinieki, kas diemžēl bija apmetušies viņas mājā, bet kurus, par laimi, viņai nebija pienākuma izklaidēt.

Vakarā vēlreiz atbrauca trauku mašīnas remontmeistars. Viņš atgādināja tantei Mejai, ka viņa vārds ir Pols. It kā es būtu tik veca, ka būtu paspējusi vienas dienas laikā to aizmirst, tante Meja nodomāja. Viņa Polam bija izstāstījusi par zaglīgo gārni, un viņš bija solījis vēlāk iegriezties, lai šo problēmu atrisinātu.

“Tu droši zini, ka tas viņu nenogalinās?” viņa vaicāja, skatoties, kā Pols nostiepj vairākus vadus pāri dīķim.

“Pamēģini pati,” Pols atteica un pagrieza akumulatora slēdzi.

Tante Meja uzlika plaukstu krusteniskajiem vadiem “Es neko nejūtu.”

“Labi, ka tā. Ja tu kaut ko justu, tad varētu mani iesūdzēt par dzīvības apdraudēšanu.”

“Bet kā tas darbojas?”

“Nu, cerēsim, ka gārnis ir mazliet jutīgāks par tevi,” sacīja Pols. “Zvani man, ja tomēr nedarbojas. Es otrreiz samaksu neprasīšu.”

Tante Meja neko neteica un ar lielām aizdomām noskatījās uz viņa veikumu, tomēr tas meistaram netraucēja apbrīnot pašam savu izgudrojumu. Ja cilvēks domā ar galvu, viņš teica, nekas nav par grūtu. Pols salika atpakaļ instrumentus, bet prom vēl nesteidzās. Varēja redzēt, ka viņam nav iemesla steigties mājās. Viņš pastāstīja tantei Mejai, ka ir uzaudzis Vjetnamā un ieradies Amerikā pirms trīsdesmit septiņiem gadiem. Viņš bija atraitnis, bērni jau pieauguši, bet mazbērnu vēl nebija un nebija arī cerības, ka drīzumā tie varētu parādīsies. Viņam bija divas jaunākas māsas, kuras dzīvoja Ņujorkā un mazbērnu ziņā abas jau bija viņu apsteigušas.

Viens un tas pats sensenais stāsts: viņi visi no kaut kurienes bija atbraukuši un dzīves gaitā apauguši ar citiem cilvēkiem. Tantes Mejas acu priekšā skaidri iezīmējās visa turpmākā Pola dzīve: viņš strādās, līdz vairs nebūs derīgs darbam, tad bērni viņu ieliks pansionātā un apciemos brīvdienās un dzimšanas dienās. Viņa, kurai nebija nekādu saistību, savā ziņā izjuta pārākumu. Kad Pols devās prom, viņa pamāja tam ar Bērniņa mazo dūrīti. “Saki atā-atā vectēvam Polam.”

Tante Meja pagriezās, lai dotos prom, un paskatījās uz māju. Šanela viņus vēroja, izliekusies pa otrā stāva guļamistabas logu. “Viņš to gārni taisās nobeigt ar elektrību?”

“Viņš teica, ka putns saņems tikai nelielu triecienu – kā mācību.”

“Zini, kas man visvairāk riebjas cilvēkos? Kad viņi saka: “Tā tev būs laba mācība.” Kāda jēga no šīm mācībām, ja dzīve nekad nedod iespēju pārlikt eksāmenus?”

Bija oktobris, no līča puses plūda vēss vakara gaiss. Tantei Mejai nebija atbildes uz šo jautājumu, tāpēc viņa tikai pabrīdināja Šanelu, lai nesaaukstējas.

“Kuru tas interesē?”

“Gan jau tavus vecākus.”

Šanela izdvesa noraidošu skaņu.

“Vai vīram.”

“Ha! Kā tad! Viņš man tikko atsūtīja e-pastu, ka paliks tur vēl desmit dienas,” Šanela atbildēja. “Tu zini, ko viņš pašlaik dara? Guļ ar kādu citu vai varbūt pat vairākām.”

Tante Meja neatbildēja. Viņa nekad aiz muguras neaprunāja savu darba devēju. Kad viņa ienāca mājā, Šanela bija jau viesistabā. “Tev jāzina, ka viņš nav tāds, par kādu tu viņu uzskati.”

“Es par viņu vispār nedomāju,” tante Meja atbildēja.

“Tu neesi par viņu teikusi nevienu sliktu vārdu,” Šanela sacīja.

Un labu arī ne.

“Viņam jau bija sieva un divi bērni.”

Tu tiešām domā, ka kāds būtu ar mieru visu mūžu dzīvot viens, gaidot, kad satiks tevi?

Tante Meja ieslidināja kabatā lapiņu ar Pola numuru.

“Viņš tev iedeva savu numuru?” Šanela prasīja. “Viņš tev sit kanti?”

“Pols? Viņš jau ir ar vienu kāju kapā.”

“Vīrieši dzenas pakaļ pēc sievietēm līdz pēdējam elpas vilcienam,” Šanela teica. “Neiekrīti, tante! Vīriešiem nedrīkst uzticēties.”

Tante Meja nopūtās. “Ja Bērniņa tētis tik drīz neatgriezīsies, kurš tad dosies iepirkties?”

Mājas saimnieks bija pārcēlis atgriešanās laiku, bet Šanela par Bērniņu nelikās ne zinis. Pretēji saviem principiem, tante Meja pārnesa Bērniņa gultu uz savu istabu un, atkal pretēji saviem principiem, uzņēmās arī iepirkumu veikšanu.

“Kā tev liekas – cilvēki padomās, ka mēs esam mazuļa vecvecāki?” Pols vaicāja, noparkojis auto starp diviem pilsētas džipiem.

Vai tiešām viņš piekrita aizvest viņu uz veikalu cita iemesla dēļ, nevis tāpēc, ka tante Meja solīja par to samaksāt?

“Neviens,” viņa teica, sniedzot Polam iepirkumu sarakstu, “neko nepadomās. Mēs ar Bērniņu pagaidīsim tepat mašīnā.”

“Jūs nenāksiet iekšā?”

“Tu tiešām domā, ka es jaundzimušu mazuli nesīšu iekšā veikalā, kur ir pilns ar saldētavām?”

“Tad jau vajadzēja atstāt viņu mājās.”

Ar ko es viņu tur atstātu? Tante Meja baidījās, ka tādā gadījumā atgriežoties varētu tur viņu vairs arī nesastapt. Tomēr viņa nevēlējās Polam par to stāstīt. Viņa paskaidroja, ka Bērniņa mātei esot pēcdzemdību depresija, tāpēc viņa nevarot par mazo parūpēties.

“Tad jau tu varēji man vienkārši iedot sarakstu,” Pols teica.

“Un ja tu būtu aizlaidies ar visu naudu, neko nenopircis?” viņa nodomāja, kaut arī tas nebija īsti godīgi pret Polu. Bija taču arī vīrieši, kuriem viņa varēja uzticēties, pat viņas aizgājējs vīrs.

Atpakaļceļā Pols pavaicāja, vai gārnis ir rādījies vēlreiz. Tante Meja atbildēja, ka neesot viņu manījusi. Vai vispār viņai būs iespēja redzēt, kā gārnis tiek pārmācīts? Bija atlikušas vien divdesmit divas dienas. Divdesmit dienas, un tad jau nākamā ģimene viņu aizraus pie sevis – ar gārni vai bez tā. Tante Meja paskatījās uz Bērniņu, kurš gulēja automašīnas aizmugurējā sēdeklī. “Un kas notiks ar tevi?” viņa vaicāja.

“Ar mani?” Pols atjautāja.

“Ne jau tevi. Es runāju par Bērniņu.”

“Kas tur ko uztraukties? Viņam dzīvē klāsies labāk nekā man. Un noteikti labāk nekā tev.”

“Ko tu zini par manu dzīvi, lai varētu tā teikt,” atbildēja tante Meja.

“Es spēju iztēloties. Tev vajadzētu sev kādu atrast. Tā nav nekāda labā dzīve – visu laiku ceļā no vienas mājas uz otru, bez savas vietas.”

“Bet kāda vaina? Man nav jāmaksā īre, nav jāpērk sev ēdiens.”

“Kāda jēga pelnīt naudu, ja to netērē?” Pols jautāja. “Es vismaz krāju mazbērniem.”

“Nav tava darīšana, kā es tērēju savu naudu,” atbildēja tante Meja. “Lūdzu, skaties uz ceļu.”

Pols apklusa un turpināja braukt, viņa mašīna uz šosejas bija vislēnākā. Var jau būt, ka viņš neko sliktu nedomāja, – pasaulē bija daudz tādu vīriešu, kas neko sliktu nedomāja, un viņa bija no sievietēm, kas tiem sagādāja ciešanas. Ja Pols vēlējas dzirdēt stāstus, viņa varēja kādu pārīti izstāstīt, aiztaupot jebkādas cerības iegūt viņas mīlestību. Tikai ar kuru sākt? Varbūt pastāstīt par vīrieti, kuru viņa bija apprecējusi bez nodoma mīlēt, un kā tas iedzina viņu kapā? Vai par tēvu, kurš viņas dzīvē tā arī neparādījās, jo māte to bija uzstādījusi kā ultimātu, lai viņa vispār tiktu laista pasaulē? Varbūt vajadzētu vispirms izstāstīt par vecomāti, kura vienā jaukā dienā vienkārši izgaisa, atstājusi meitu šūpulī, un atkal uzradās tikai pēc divdesmit pieciem gadiem, kad viņas vīrs jau gulēja uz nāves gultas. To varētu saprast, ja viņa būtu mukusi no kāda nelieša, taču tantes Mejas vectēvs bija labsirdīgs cilvēks. Viņš uzaudzināja savu meitu viens, nezaudēdams cerību, ka sieva, kas bija aizmukusi bez pušplēsta vārda, kādu dienu atkal atgriezīsies.

Tantes Mejas vecāmāte jau arī necik tālu nebija aizmukusi, viņa dzīvoja tajā pašā ciemā, tikai ar citu vīrieti. Pa dienu viņa slēpās mājas bēniņos, bet naktī iznāca laukā ieelpot svaigu gaisu. Neviens tā arī nesaprata, kāpēc viņa nesagaidīja vīra nāvi, pirms iznākt no slēpņa. Taču viņa paskaidroja, ka sievas pienākums esot kārtīgi atvadīties no sava vīra. Tantes Mejas māte, kas nesen bija apprecējusies un veiksmīgi uzsākusi šuvējas biznesu, šķita bez iebildumiem pieņēmusi viena vecāka aiziešanu un otra atgriešanos. Taču nākamajā gadā, kad pati bija stāvoklī ar savu pirmo un vienīgo bērnu, viņa aiztrieca savu vīru, piedraudot, ka citādi izdzers DDT pudeli.

Šīs abas neizdibināmās sievietes uzaudzināja tanti Meju. No viņām ciema iedzīvotāji vairījās, bet meiteni pieņēma kā savējo. Par tēvu un vectēvu kaimiņi viņai izstāstīja aiz slēgtām durvīm, un tante Meja redzēja, ar kādu baiļpilnu nosodījumu tie uzlūkoja viņas priekšteces – bālo vecomāti, kas pēc tumsā pavadītajiem gadiem tā arī nepierada pie dienas gaismas, tāpēc turpināja mosties naktīs, lai pagatavotu ēst un adītu drēbes meitai un mazmeitai, un māti, kas tik tikko spēja ieēst un pamazām nomērdēja sevi badā, bet kurai nekad neapnika skatīties, cik dūšīgi ēd viņas meita.

Kamēr abas sievietes vēl bija dzīvas, tantei Mejai nebija ienācis prātā aiziet no mājām. Pirmā nomira māte, pēc tam vecmāmiņa. Dīvainā uzvedība dzīves laikā ļāva viņām patverties no apkārtējo pārmetumiem, taču pēc nāves viņas šo aizsegu paņēma sev līdzi un tantei Mejai vairs nebija, kur patverties. Kāds cilvēks, kura attāls brālēns dzīvoja Ņujorkā, sarunāja viņai laulību, ko viņa bez vilcināšanās pieņēma – svešā valstī par viņas māti un vecomāti neviens neko nebūs dzirdējis. Savam vīram tante Meja tā arī neizstāstīja par abām radiniecēm, bet viņu tas arī nebūtu interesējis – viss, ko šis labsirdīgais muļķis vēlējās, bija čakla sieviete stabilai kopdzīvei. Tante Meja paskatījās uz Polu. Iespējams, viņš bija tāds pats kā viņas vīrs, tēvs, vectēvs un varbūt arī tas vīrietis, ar kuru viņas vecāmāte gadiem ilgi bija dzīvojusi kopā, bet pie kura pēc vectēva nāves vairs neatgriezās – viņi visi dzīvē bija pelnījuši vienkāršu laimi, kuru nesarežģītu sievietes.

“Varbūt tu būsi brīva rīt pēcpusdienā?” Pols jautāja, noparkojis mašīnu pie Šanelas mājas.

“Tu jau zini, ka es strādāju visu dienu.”

“Bet tu paņem Bērniņu līdzi, tāpat kā šodien.”

“Un kur mēs brauksim?”

Pols izstāstīja, ka parkā pie East-West Plaza tirdzniecības centra katru svētdienas pēcpusdienu kāds vīrs spēlē šahu. Pols gribēja noiet viņam garām kopā ar tanti Meju un Bērniņu.

Tante Meja iesmējās. “Kāpēc? Domā, tev izdosies novērst viņa uzmanību un viņš zaudēs spēli?”

“Es gribu, lai viņš padomā, ka man dzīvē ir veicies labāk nekā viņam.”

Kādā veidā gan? Jo tev ir viltus draudzene ar aizlienētu mazbērnu ratiņos? “Kas viņš tāds ir?”

“Nekas svarīgs. Neesmu ar viņu runājis divdesmit septiņus gadus.”

Viņš neprata pat melot. “Un tev šķiet, ka viņš uzķersies?”

“Es viņu labi pazīstu.”

Tante Meja aizdomājās, vai pazīt kādu – vienalga, tas būtu ienaidnieks vai draugs – nozīmēja neizlaist šo cilvēku no acīm. Sanāk, ja tevi kāds pazīst, tas ir gandrīz kā būt ieslodzītam otra cilvēka domās. Šajā ziņā viņas mātei un vecaimātei bija paveicies: neviens neuzdrošinātos apgalvot, ka ir viņas pazinis. Pat ne tante Meja. Kad viņa bija jaunāka, viņa neredzēja tam jēgu, jo apkārtējie bija teikuši, ka šīs sievietes saprast nav iespējams. Bet pēc nāves viņas abas bija kļuvušas abstraktas, tantei Mejai neizzināmas. Līdzīgā veidā tantei Mejai bija arī tā laime nevēlēties iepazīt citus cilvēkus: ne savu vīru, nedz arī kolēģus, ar ko viņa kopā strādāja dažādos ķīniešu restorānos visu to gadu, kamēr no Ņujorkas pārcēlās uz Sanfrancisko, nedz aprūpētos mazuļus un bērnu mātes, kas nekad nekļuva par neko vairāk kā blociņā pierakstītiem vārdiem. “Es domāju, tev jāļauj viņam dzīvot savu dzīvi,” tante Meja teica Polam. “Neviens nodarījums nav divdesmit septiņu gadu vērts.”

Pols nopūtās. “Ja es tev izstāstītu, tu mani saprastu.”

“Lūdzu, nē,” tante Meja atbildēja. “Neko man nestāsti.”

Šanela no otrā stāva kāpnēm vēroja, kā Pols kārto ledusskapī produktus, kamēr tante Meja silda pudelīti ar piena maisījumu. Kad viņš bija prom, Šanela uzsauca no kāpnēm: “Kā gāja randiņā?” Tante Meja ar Bērniņu bija iekārtojusies šūpuļkrēslā un apmierināti vēroja, kā viņš ēd, – šis skats kompensēja viņa mātes kaitinošos izgājienus.

Šanela nokāpa lejā un apsēdās uz dīvāna. “Es redzēju, kā jūs piebraucat. Jūs pēc tam vēl diezgan ilgi palikāt mašīnā,” viņa teica. “Grūti noticēt, ka viens vecs vīrs spēj būt tik romantisks.”

Tante Meja gribēja piecelties un doties ar Bērniņu uz savu istabu, taču šī nebija viņas māja. Viņa arī zināja – ja Šanelai ir noskaņojums runāties, istabas durvis viņu neatturēs. Tante Meja neatbildēja, bet Šanela turpināja – pirms kāda laika esot zvanījis vīrs un viņa izstāstījusi, ka dēls devies līdzi pārim, kurš uzsācis mūža pievakares romānu.

Ej prom: tagad, šajā pašā brīdī, tante Meja domās sev teica, bet viņas ķermenis bija iegājis šūpuļkrēsla ritmā – uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ.

“Tu dusmojies, tante?”

“Un ko teica tavs vīrs?”

“Viņš, protams, bija ļoti neapmierināts, bet es teicu, ka tā viņam vajag, ja pats neprotas nākt mājās.”

“Kādēļ tu neej prom? Kas tevi attur?” Tante Meja domās vaicāja. “Vai tu vēlies sev iestāstīt, ka paliec Bērniņa dēļ?”

“Tev taču vajadzētu priecāties, ka viņu tas uztrauc,” Šanela teica. “Manis dēļ vai vismaz Bērniņa dēļ.”

Es priecājos, ka tu drīz izgaisīsi no manas dzīves uz visiem laikiem, gluži tāpat kā visi citi.

“Kāpēc tu neatbildi, tante? Piedod, ka es esmu tik uzmācīga, bet man šeit nav neviena drauga, un tu biji jauka pret mani. Vai tu turpināsi rūpēties par mani un Bērniņu?”

“Tu man par to maksā,” tante Meja atbildēja. “Protams, ka es turpināšu rūpēties par jums.”

“Vai tu varētu palikt ilgāk nekā šo vienu mēnesi?” Šanela jautāja. “Es maksātu dubultā.”

“Es strādāju tikai kā pirmā mēneša aukle.”

“Bet ko mēs bez tevis iesāksim, tante?”

Netici šīs jaunās sievietes saldajai balstiņai, tante Meja sev piekodināja: tu neesi neaizstājama – gan viņa, gan bērniņš, gan jebkurš cits var iztikt bez tevis. Tomēr uz brīdi tantei Meja iztēlojās, kā būtu redzēt Bērniņu augam – dažus mēnešus, gadu vai divus. “Kad Bērniņa tētis būs mājās?”

“Kad nu viņam ienāks prātā.”

Tante Meja noslaucīja Bērniņa seju ar dvieļa stūri.

“Es zinu, tu droši vien domā, ka man nevajadzēja viņu precēt. Tu gribi zināt, kā tas sanāca, ka es apprecējos ar tik vecu un bezatbildīgu cilvēku?”

“Godīgi sakot, negribu gan.”

Bet, neskatoties uz iebildumiem, viņi visi tantei Mejai izstāstīja savus stāstus. Vīrietis, kurš katru svētdienas pēcpusdienu spēlēja šahu, bija dzīvojis vienā ciemā ar Pola sievu, un viņa reiz bija devusi Polam mājienu, ka viņš, iespējams, būtu bijis daudz labāks vīrs. Var gadīties, ka viņa tā bija sacījusi tikai vienu reizi, lai iedzeltu Polam, bet varbūt bija gadiem bāzusi acīs sava bijušā pielūdzēja pārākumu. To Pols neizstāstīja, un tante Meja arī nejautāja. Tā vietā viņš salīdzināja savu karjeru ar viņējo: Pols laika gaitā bija kļuvis par sava aroda profesionāli, bet tas otrs tā arī visu mūžu palicis pie vienkāršajiem darbiem.

Ienaidnieks varēja būt tikpat tuvs kā draugs – un naids bija satuvinājis šos abus vīriešus uz visiem laikiem. Laimīgs ir tas, kurš ikvienu cilvēku spēj pārvērst par svešinieku, tante Meja nodomāja, taču neatklāja šo viedo gudrību Polam. Viņš tikai gribēja, lai tante Meja noklausās viņa stāstu, un viņa to arī darīja.

Šanela bija labāka stāstītāja – viņa atklāja vairāk sīku detaļu, kuru dēļ tantei Mejai reizēm nācās pat sarkt. Viņa bija pārgulējusi ar vecāku vīrieti, lai atriebtos tēvam, kurš savukārt bija dzinies pakaļ kādai jaunai sievietei, Šanelas kursabiedrenei. Arī stāvoklī viņa esot palikusi, lai ieriebtu tēvam un šim cilvēkam, kurš, gluži kā viņas tēvs, krāpa savu sievu. “Viņš sākumā nemaz nezināja, kas es esmu. Es sagudroju stāstu, lai viņam šķistu, ka esmu viena no tām, ar ko var pārgulēt un pēc tam samaksāt,” Šanela stāstīja. “Bet tad viņš uzzināja, ka viņam nekas cits neatliek kā precēties ar mani. Jo citādi mans tēvs ar saviem sakariem iznīcinātu viņa biznesu.”

Vai viņa bija padomājusi arī par savu māti, kā tas varētu likt justies viņai, tante Meja vaicāja. Kāpēc gan? Sieviete, kura nespēj noturēt vīrieša sirdi, nevar būt nekāds paraugs meitai.

Tante Meja šo loģiku nespēja saprast: Šanela bija samaitāta, Pols – ietiepīgs. Un tādā pasaulē tu esi piedzimis, viņa teica Bērniņam. Bija jau pāri pusnaktij, un istabā bija nodzēsta gaisma, tikai virs mazuļa gultiņas peldošie naktslampiņas okeāna zvēri iekrāsoja Bērniņa seju te zilā, te oranžā krāsā. Savulaik māte noteikti bija sveču gaismā sēdējusi arī pie viņas gultiņas – vai varbūt vecāmāte bija pienākusi klāt pa tumsu. Kādu viņas bija iztēlojušās Mejas nākotni? Viņa bija uzaugusi divās pasaulēs – tajā, kurā dzīvoja viņas māte un vecāmāte, un tajā, kurā dzīvoja visi citi. Katra no šīm pasaulēm viņu bija centusies pasargāt no tās otras – ja viena no tām aizietu bojā, tad viņai pret savu gribu nāktos pārcelties uz dzīvi otrā.

Tante Meja bija cēlusies no to sieviešu kārtas, kuras nespēja izprast sevi. Tā viņas sabojāja dzīvi saviem vīriem un arī bērnus atstāja bāreņos. Labi, ka vismaz tantei Mejai bija pieticis prāta neapbērnoties, kaut reizēm, tādās bezmiega naktīs kā šī, viņa iedomājās, kā būtu aizzagties prom kopā ar bērniņu, kuru viņa varētu mīlēt. Pasaule taču ir tik plaša – tajā noteikti jābūt vietai, kur sieviete var audzināt bērnu tā, kā grib viņa pati.

Simt trīsdesmit viens bērns un viņu vecāki, uzticēdamies, tomēr nezaudējot modrību, bija pasargājuši tanti Meju pašu no sevis. Bet kurš viņu sargās šoreiz? Ne jau šis mazulis, kurš bija tikpat bezspēcīgs kā visi citi un kurš viņai pašai bija jāsargā. Tikai no kā gan? No viņa vecākiem, kuru sirdīs Bērniņam nebija vietas, vai no tantes Mejas, kura bija sākusi iztēloties Bērniņa dzīvi pēc viņai atvēlētā mēneša?

Tā ir, kad pārāk ilgi paliek nomodā un ļauj visādām domām maisīties pa galvu. Drīz tu kļūsi par tādu pašu apnicīgu vecūksni kā Pols vai tādu pašu vientuļu sievieti kā Šanela, kas gatava sarunāties ar pirmo, kurš viņā klausās. Tu jau vari visu ko stāstīt un iztēloties par savu māti un vecomāti, un visām pārējām sievietēm, kas dzīvojušas pirms viņām, tikai viena problēma – tu viņas nepazini. Ja iepazīt kādu nozīmē ielaist viņu sevī uz visiem laikiem,  tad ar nepazīšanu ir tieši tāpat – nāve neatbrīvo no mirušajiem, viņi tikai ieaug mūsos vēl dziļāk.

Ja viņa tagad paņemtu Bērniņu un dotos laukā pa durvīm, neviens viņai nevarētu stāties ceļā. Viņa kļūtu tāda pati kā vecāmāte, kurai miegs beigās vairs nebija vajadzīgs. Vai tāda kā māte – ēstu, cik maz vien iespējams, jo uzturs bija vajadzīgs tikai Bērniņam. Viņa arī varēja bēgt no šīs pasaules, kurā viņa jau tāpat bija pārāk ilgi uzkavējusies. Šāda vēlme viņai piezagās ik pa laikam, bet tā vairs nešķita tik biedējoša kā sākumā. Viņa kļuva vecāka un aizmāršīgāka, tomēr arvien skaidrāk apzinājās, cik patiesībā bīstami ir būt pašai sev. Atšķirībā no mātes un vecāsmātes, viņa bija sevi pierunājusi dzīvot vienkārša cilvēka dzīvi. Viņa pārcēlās no vienas vietas uz citu, nevienu nesāpinādama, neatstādama aiz sevis neatbildētus jautājumus; viņa nebija atstājusi nekādas pēdas šajā pasaulē.

No angļu valodas tulkojusi Santa Remere

 

‘A Sheltered Woman’ by Yiyun Li. Copyright © Yiyun Li, 2014, used by permission of The Wylie Agency (UK) Limited.