literatūra
— Mana sirdsapziņa ir badīga lapsa
02/09/2022
esmu tev tagad tikko salabota pulksteņa apņēmība
Efe Dujans (Efe Duyan) ir turku dzejnieks un arhitektūras zinātņu doktors – aktīva un plaši pazīstama personība mūsdienu Turcijas un Eiropas dzejas pasaulē.
Kopš 2006. gada izdoti trīs autora dzejoļu krājumi, 2022. gadā klajā laists pirmais romāns Başka (Citi). Dzejas darbi tulkoti angļu, vācu, franču, itāļu, spāņu, ķīniešu, čehu, kurdu, ukraiņu, dāņu, ivritā un citās pasaules valodās.
Kopš 2009. gada aktīvi piedalās starptautiskos dzejas lasījumos, festivālos un dzejas nozares pasākumos, pabūts Londonas un Edinburgas grāmatu tirgos, Berlīnes dzejas festivālā, Mehiko dzejas festivālā un daudzos citos. 2019. gadā Efe Dujans piedalījās Starptautiskajā rakstniecības rezidencē Aiovā, ASV. Lasījis dzejai veltītas lekcijas Atlantas, Bostonas Mesačūsetsas un Džordža Vašingtona universitātēs ASV.
Autora atdzejojumu klāstā ir rumāņu dzejnieka Radu Vanku, vācu autora Matiasa Gērica, amerikāņa Loida Švarca un Madaras Gruntmanes darbi. Bijis vairāku literatūras žurnālu redaktors un dzejas festivālu organizators.
Līdztekus radošajai darbībai, Efes akadēmiskā karjera saistīta ar lektora darbu Turcijas un Eiropas universitātēs.
Šobrīd Efe Dujans dzīvo Rīgā un ieņem Zinātniskā virziena vadītāja amatu Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas RISEBA Arhitektūras un dizaina fakultātē. 2022. gada pavasarī Efe Dujans bija viens no Pirmā starptautiskā dzejas festivāla PAGE BREAK Jelgavā idejas autoriem un rīkotājiem.
Atdzejotāja
Atmiņa
viss labais
kas ar mani noticis
ir kā mārīšzirnekļu mātītes
atļauja
mazuļiem pašiem sevi apēst
kad pienāks
īstais laiks
Vispirms tiek aizmirsti darbības vārdi
vispirms tiek aizmirsti darbības vārdi
atvadoties
katrs izveido
mazu vilni
pēc tam
īpašības vārdi
tos lietojām ļoti uzmanīgi
lai aprakstītu sēras
nepārtulkojamas nevienā valodā
pēc tam
apstākļa vārdi tiek atdoti
ļoti senai izmirušai valodai
pēc tam
absurdie izsaucieni
no mūsu bērnības
kas padarīja mūs neizskaidrojami laimīgus
pēc tam
lietvārdi satumst
piebremzē
un ieplūst ar lietus ūdeni jūrā
tikai bailes paliek no nāves
mēs vairs nerunājam
bet kā pulss turpinām
vārdus saukt atpakaļ
kas ieritinājušies mūsos gaida
bezvārdu spēju
Nākotne
apsēžos laivā tev blakus
mēs cenšamies nerunāt par pagātni
vēja piepūsta bura
varam aiziet visos virzienos
izņemot tur
no kurienes nāk
vējš
Kas ir telpa
ne savienojumi
bet atstarpe
kas savieno divus vārdus
tā ir attālums
kas savieno personu A ar personu B
ne ātrums kādā viņi skrien viens pie otra
tā ir
kad A vienmēr ir godīgs pret B
kas pārdala mūsu dzīvi mazos norijamos kumosos
kad A nav līdzīgs B kas iespējams
notur mūs līdzsvarā
kad A reizēm dusmojas uz B
kas iegriež mūsu mierīgo mājas dzīvi
dialektiskā ritenī
vai jautājums no B personai A
ko strīda laikā A pēkšņi atrod kā sen nozaudētu mantu
izdzīvošanas tehnika no B personai A
ko A kādudien sapratīs
ne savienojumi
bet prombūtne
kas savieno A un B
visbeidzot atstarpe starp mums
kā lielā revolūcija
pārveido ikvienu kas tai pieskaras
Esmu tev
esmu tev tālu
ne pārāk
autobuss plus kuģītis plus tramvajs
esmu tev aizliegts
nepārspīlē
kad vien ieskatos tev acīs
redzu nupat izraktu tuneļa galu
esmu tev bērns
lai tā būtu
jā man tīk aloties kad esmu ar tevi
esmu tev raizes
zinu
reizēm pārspīlēju
esmu tev par nenoturīgu
nekusties
kā vilnis ieplūst otrā vilnī
esmu tev nakts un diena
viltīgā neizlēmības lapsa
esmu tev sērojošs
mēs taču nebūsim satikušies par vēlu
vai tomēr
esmu tev grūtības
vai varēsi sākt visu no jauna
esmu tev nepierakstīta lapa
smarža no svaigi uzasināta zīmuļa
esmu tev tagad
tikko salabota pulksteņa apņēmība
esmu tev pēc tam
tev vienmēr
tev tev
esmu tev “aiziet!”
tu taču nešaubies
vai tomēr
esmu tev
vienkāršs nemitīgi uzdots jautājums
Zvanu centrs
sveicināti
par to dienu kad pirmo reizi satikāt savus klasesbiedrus
lūdzu ievadiet jūsu laimīgo skaitli
par laiku kad nenogurstoši skraidījāt pa pagalmu
spiediet taustiņus kā vien ienāk prātā
par aizsvīdušajiem logiem ceļmalas krogos
ievadiet gadu kad pēdējo reizi ar ģimeni bijāt vasaras brīvdienās
katram ir brīži kad jākaunas
nevienam neatklājiet kādus skaitļus izvēlējāties tam
par brokastīm ar tēju un pogaču universitātes zālienā
nolieciet klausuli un izejiet laukā uz balkona
ja vēlaties pasūdzēties cik nežēlīgi skrien laiks
lūdzu spiediet “nulle” cik spēka
kad pamanīsiet ka vairs skaidri neatceraties vectēva seju
paskatieties spogulī
par putekļu smaržu lietoto grāmatu bodēs
nosauciet trešo burtu strādnieka vārdam kurš neprata lasīt
par apkaimes drēbnieku kuru atrada mirušu lētā apģērbā
lūdzu uzgaidiet
par to neparedzamo mirkli
kad jūs pieskarāties sievietes kaklam savā sapnī
ievadiet to pašu numuru atkal un atkal
pēc “pī”
dienu pēc šķiršanās
ierakstiet 100 reizes savā piezīmju blociņā
es vairs nekad neiemīlēšos
“pīīīīīīīīī……..”
Mana sirdsapziņa ir badīga lapsa
katru vakaru pirms gulētiešanas
es piestā saspiežu ubagu čukstus
saldumam
pievienoju šķipsniņu vēja
strādnieku skatienus pēc pēršanas
nokritušus no namu jumtiem
revolucionāri zīmē plakātus
es ielieku viņu labestību
pannā
pievienoju uz ielas sadurta vīrieša
vēl siltās asinis
samaisu visu atsevišķā bļodā
un apsēžos ārā pie durvīm
jo mana sirdsapziņa ir badīga lapsa
bet tad kad viņa ir paēdusi
tā murrā kā kaķis
noguļas man blakus
mēs ienirstam savos sapņos kopā
Mainīgās formas
jūra kā notraipīts galdauts
tu aizmirsi ka katra jūra ir miris tuksnesis
un apsēdies galda galā
tu domā
vai tuksnesis
tiešām var pārtapt jūras krāsā
kā debesis zem tavām kājām
patiesībā
viss pieņem viens otra krāsu
kā kaktusa ērkšķis
un sakne
mūsu mainīgās jūtas
ir savienotas
es jautāju
vai mēs
patiesi iemīlēsimies
tava krāsa izplešas
iemērcu pirkstus ūdenī
tu vienaldzīgi izģērbies
un sāc peldēt
laika caurspīdīgajās smiltīs
laiks
pārvēršas plašā tikko izkrāsotā istabā
ar dīvāniem un lustrām
negaidot mēs sākam
pārbīdīt mēbeles
it kā mainītu pasauli
bezbailīgi samērcējot ozolkoka grīdas
Radīšana
es zināju ka pat gaisma neizbēgs no melnā cauruma
milzīgā gravitācijas lauka dēļ
kad redzēju tevi gaidām mani lidostā
es noticēju ka dievs ir
un astronomija ir joks ko viņš mums stāsta par likteni
lai iekarotu mūsu simpātijas
kad tevi apskāvu starp riņķojošiem taksometriem
tu pārvērties par melno caurumu veidotu no sirds muskuļaudiem
un ar paātrinātu pulsu atbildēji
uz jautājumiem par
savu matu griezumu
laiku ko pavadīji bez manis un
radīšanu
ieejot dzīvoklī tu jau zināji ka esmu šķērsojis notikumu horizontu
tu pavēlēji lai būtu līdzjūtība un līdzjūtība bija
kad saprati ka līdzjūtība ir laba un tā ir atdalāma no baudas
tu redzēji ka bauda ir laba un pavēlēji lai būtu sviedri
kad saprati ka sviedri ir labi tu pavēlēji
lai upes caurtek mūsu miesām
pirmā skaņa ko izdvesi
bija lielais sprādziens
visuma izplešanās
radīts no jauna
tavā iekšējā tukšumā
Skatos uz tevi
Meitene apveļ bruņurupuci uz muguras un aizbēg
Viņš pirmo reizi ierauga debesis
No turku valodas atdzejojusi Madara Gruntmane