— Kad lietas top par notikumiem

 

Saulainā oktobra rītā radošā apvienība Traģisko pētījumu centrs viesmīlīgi uzņēma mani Galerijā 427, Stabu ielā 70, lai parunātu par izstādi-izrādi Lietas, kas šī gada 10. septembrī piedzīvoja pirmizrādi Dirty Deal Teatro. Traģisko pētījumu centra pirmo iestudējumu, kas tapis pēc Fransisa Ponža dzejprozas motīviem, veidojuši režisore Daiga Kažociņa, dramaturgs Ainārs Kamoliņš un mākslinieks Kaspars Groševs, piedaloties aktieriem Klāvam Mellim un Uldim Sniķeram. Man bija svarīgi noskaidrot, kā vienā laiktelpā izstāde sadzīvo ar izrādi, ar ko radošās komandas ieskatītās lietas atšķiras no tām, ko sastopu savā ikdienā, kā arī uz kuriem Latvijas laikmetīgās mākslas jomas pārstāvjiem tēmēts smalkais sarkasms, kas rūpīgi iešifrēts Lietu tekstā.

Daļēji improvizētā sarunā, kas ilga nedaudz vairāk par stundu, bez režisores, dramaturga, mākslinieka un žurnāla redaktora piedalījās arī galerijā izstādīti mākslas darbi, trīs melnās kafijas un viena zaļās tējas tase, kā arī neliela kartona kārbiņa ar baltu cukuru „bridžs”.

Igors Gubenko

 

 

Godīgi jāatzīst, ka Lietas pārsteidza mani nesagatavotu. Tās nelīdzinās nekam, ko līdz šim esmu redzējis uz Latvijas teātra skatuves. Ar ko šī izrāde-izstāde, jūsuprāt, visvairāk izceļas uz pārējo skatuves darbu fona?

Daiga Kažociņa: Laikam ar to, ka teātra valodā tiek aktualizēts filozofisks teksts. Tādējādi galvenais akcents tiek likts uz domas gaitu, nevis uz notikumu sarežģījumu. Tradicionālā dramaturģiskā līkne šeit mērķtiecīgi tiek nojaukta, lai arī nosacīti tā saglabājas caur teksta un sarunas emocionālo spriedzi, kas apliecina, ka arī filozofisks teksts var būt emocionāls. Saruna ir vienīgais, kas notiek izstādes-izrādes telpā, sākot ar bāra iekārtošanu, beidzot ar skatītāju vīna dzeršanu…

Kaspars Groševs: Izstāde-izrāde ir atvērta, un katrs var no tās paņemt kaut ko pilnīgi citu. Šajā ziņā man bija ļoti interesanti piedalīties, jo tas paredzēja lietu jeb mākslas darbu mainīgo eksistenci laikā. Darbi attīstās un mainās, laupot māksliniekam kontroli pār notiekošo. Parasti izstādēs mēs redzam lietas, kas jau ir notikušas – mākslinieks te ir bijis, izdarījis visu, kas darāms, un aizgājis. Lietās šie klasiskās izstādes ierobežojumi tiek noņemti.

D. K.: Mērķis ir neierobežot skatītājus telpā, par spīti tam, ka viņi paši labprāt sevi ierobežo, paklausīgi ieņemot nekustīgu pozīciju.

Ainārs Kamoliņš: Šajā ziņā vislabākais skatītājs bija televīzijas operators, kurš filmēja mēģinājumu. Vienā brīdī mēģinājuma laikā viņš sāka staigāt apkārt un uzdot jautājumus aktieriem, domājot, ka mēģinājums vēl nav sācies. Tad man bija sajūta, ka izrādes mērķis ir sasniegts.

K. G.: Tas, ka katrs „zina savu vietu”, ir liela problēma arī mākslas izstādēs: visi jau zina, ka nedrīkst aiztikt mākslas darbus utt.

 

Filozofs Andrejs Balodis savā recenzijā nošķir to, kas Lietās ir „piederīgs notikumam”, no tā, kas nav (kā piemēru viņš min vīna glāzes). Vai uzskatāt šādu dalījumu par pamatotu?

D. K.: Visas norises izrādes telpā ir piederīgas notikumam.

A. K.: Jāpiebilst, ka Andreja Baloža recenzija bija laba.

D. K.: Andreja Baloža recenzija bija vienkārši izcila.

 

Foto: Inga Plūme

 

Ko jūs varat teikt par izstādes-izrādes recepciju teātra aprindās?

D. K.: Daži teātra jomas profesionāļi, kas apmeklēja ģenerālmēģinājumu, pārmeta man, ka Lietās tiek nojaukti daži teātra likumi, bet respektēti citi. No tā viņi secināja, ka es neesmu tikusi galā ar izrādi un ka tajā „teātris traucē teātrim”. Likumi, protams, tika pārkāpti apzināti, ar nolūku veidot nekonvencionālu un neparedzamu radošu procesu. Reizē tā nebija graušana graušanas dēļ: protams, ka es izmantoju tos likumus, kas man bija noderīgi un nāca par labu notikumam.

K. G.: Ja tu vērsies pret visu un nojauc visu, tas arī ir jauns noteikums. Tas kļūst par ļoti paredzamu lauciņu. Avangards ir jau sen nostabilizējies žanrs. Manuprāt, šis ir tas brīdis vēsturē, kad jāmēģina apvienot vis kaut ko un saprast, kas notiek pēc avangarda.

 

Tātad Lietas nav stāsts par konvenciju laušanu teātrī, laikmetīgajā mākslā un filozofijā?

A. K.: Tieši tā, mēs vienkārši darām to, ko mēs gribam, bez „atsauces uz”.

D. K.: Turklāt ieklausīšanās daudzdimensionālā tekstā drīzāk uzskatāma par atgriešanos tīri senā vēsturē, kad glīti aktieri, spraiga sižeta līnija, peripetijas un eksaltētas izpausmes nav uzmanības centrā.

A. K.: Kad vairs nav svarīgs viss tas, ko mūsdienās teātris pārņēmis no televīzijas. Šī izrāde nav par mums – cilvēkiem, par mūsu emocijām, bet par lietu citādību.

 

Ņemot vērā, ka jūsu teātris daudz ko pārņēmis no filozofijas, gribu aicināt Aināru izteikties par izstādes-izrādes filozofisko dimensiju. LTV sižetā tu raksturo Lietas kā paraugu tam, kā filozofijai vajadzētu darboties ārpus savām tradicionālām akadēmiskām institūcijām: meklēt jaunus stilus un medijus, nevis mehāniski atražot akadēmisko diskursu. Kāpēc šāda nepatika pret akadēmiskajām institūcijām?

A. K.: Uzreiz ir jāsaka, ka tas nav nekāds anti-institucionālisms. Institūcijas ir vajadzīgas, bet jautājums ir: vai tieši tā, kā lietas notiek institūcijā, tām jānotiek arī ārpus tās? Dažādu vēsturisku apstākļu dēļ filozofijas izteiksmes stils pēdējo divu gadsimtu laikā diemžēl ir kļuvis ārkārtīgi vienveidīgs. Cenšoties apliecināt savu zinātniskumu, filozofija un citas humanitārās nozares, kā apgalvo zinātnes vēsturniece Lorēna Dastona, ir pārņēmušas standartizētu žargonu nolūkā nodrošināt tā dēvēto objektīvo komunikāciju. Savukārt pirms 19. gadsimta šī standartizētā forma vēl nepastāvēja un filozofijas izpausmes bija visdažādākās. Iesaistoties šajā projektā, es vēlējos izvairīties no akadēmiskās formas projicēšanas uz ārpusi un atgriezties pie šī dažādības stāvokļa.

 

Ņemot vērā Lietu tematisko fokusu, jāatzīst, ka akadēmiskais diskurss nebūtu daudz ko līdzējis. Kas ir šīs lietas, ko skatītājiem ir iespēja iepazīt jūsu izstādē-izrādē?

A. K.: Tās ir it kā sadzīviskas lietas, kuras var atrast un ieraudzīt ikdienā. Tas nozīmē, ka uzmanības centrā nav lietu kategorizēšana vai arī abstrakta refleksija par tām. Drīzāk runa ir par veidu, kā lietas var sevi „parādīt”. Ja domā ārpus abstraktām kategorijām, tad lietu apraksts drīzāk kļūst metaforisks. Šajā ziņā, protams, tā ir tieši tāda veida runāšana, no kuras akadēmija cenšas izvairīties.

 

Izstāde-izrāde atstāja iespaidu, ka atšķirība starp dzīvām un nedzīvām lietām jums nav sevišķi relevanta.

A. K.: Tā ir. Sevišķi tāpēc, ka lietas Ponža garā var izprast ļoti plaši un bieži vien citādi, nekā mēs par tām domājam sadzīvē. Piemēram, lietas var būt arī notikumi vai arī pat dažādu lietu konstelācijas. Lieta Ponžam nav tikai fenomenoloģiskā garā izprasts priekšmets, kurām mēs piešķiram jēgu. Un Ponžs nedomā par lietām kā tikai par nedzīviem, nesaprātīgiem noteiktas kategorijas eksemplāriem. Vai arī, piemēram, ja runājam par nāvi, ko attiecinām uz dzīvām būtnēm, tad Ponžam „nomirt” var arī nedzīvas lietas; šāda nāve viņam drīzāk būtu izprotama kā jēgas entropija. Tāpēc arī izrādē, manuprāt, viena no centrālajām kategorijām ir lietu pārkārtošana, kas ir saprotams kā viens no mēģinājumiem pretoties jēgas zudumam.

 

Tradicionālā izpratnē lietas vienmēr paliek savā vietā – tur, kur mēs tās esam atstājuši…

A. K.: Tas skan pārlieku aristoteliski. Kā teicu, lietas var būt arī notikumi, un notikums nav kaut kas, ko var atstāt savā vietā. Kā tu vari atstāt savā vietā saules atspulgu (Ponža piemērs, starp citu)? Ponžam lieta var būt arī gliemezis, kas tagad lien, atstājot savu sliedi, pēc kura būs lietus.

D. K.: Izrādē-izstādē lietas notiek: ja tur ir apelsīns, tad tas notiek. Arī aktieri notiek.

 

Foto: Inga Plūme

 

Cik liela loma šajā lietu notikšanā pieder nejaušībai?

K. G.: Izstāde tiek iekārtota nenormāli daudzos dažādos veidos. Mums nav kontroles pār to, kā lietas beigu beigās izvietojas.

D. K.: Beigu beigās katra šī izrāde ir mēģinājums, tas nav noslēgts, pabeigts absolūts.

 

Kā Lietām pēc jūsu ieceres būtu jāiedarbojas uz skatītājiem?

D. K.: Mēs piedāvājam skatītājiem iespēju distancēties no sevis, tādējādi rosinot viņus reflektēt par savu nozīmīgumu visā, kurā mēs piedalāmies, un mazāk koncentrēties uz sevi.

K. G.: Es uzskatu, ka katrs skatītājs var radīt savu versiju. Man tas vienmēr ir pats svarīgākais, ka tas darbs ir iespējams miljons versijās.

 

Vai skatītājos, kuri atnāk ar savu ierastu skatījumu uz lietām, ir kaut kas jāsalauž, lai tie spētu saskatīt lietu ekspresiju, lietas to citādībā un savatnībā?

A. K.: Mūsu mērķis nebija par kaut ko pārliecināt. Efekts, ko es gribētu radīt, ir absolūta garlaicība – šis ļoti brīnišķīgais, par maz novērtētais noskaņojums.

 

Ļoti drosmīgi. Lietas satur daudz referenču uz Latvijas kultūrtelpu. Dažas no tām ir ironiskas, pat sarkastiskas. Aktieru pirmie vārdi „Ko par šo teiktu kritiķi…” piesaka ironiju par lokālo laikmetīgās mākslas scēnu, kas caurvij visu turpmāko tekstu.

K. G.: Šie pirmie vārdi ir atsauce uz sabiedrības dāmas Ilzes Jurkānes rakstīto par latviešu mākslinieku grupas izstādi Lily’s Pool Ņujorkā, kurā es piedalījos. Savā recenzijā viņa uzskaita vairākus „trūkumus”, kuri īstenībā bija mākslinieku apzinātas izvēles rezultāts (piemēram, anotāciju neesamība). Sākot izrādi ar pārdomām par kritiķu reakciju, izstādē-izrādē tiek ielikts pareģojums: kritika jau tiek pastāstīta pirms kritikas. Šī kritika ir ļoti paredzama: tiek gaidīts šovs, tiek gaidīts wow!, burvīgais notikums, uz kura fona var nofotografēt selfiju, bet šis notikums nesniedz wow! un mēģina iet dziļumā.

 

Visai konvencionālā kārtā noslēgumā gribu jautāt par Traģisko pētījumu centra nākotnes plāniem.

K. G.: Lietas, iespējams, pieņems citu formu, pārtopot par izstādi bez izrādes.

 

Paldies par šo sarunu un lai iecerētais izdodas!