— Ar pelēka oļa acīm

Par Dirty Deal Teatro izrādi-izstādi Lietas

Transcendentālā homofobija dekonstruktīvā sapņojumā

Šī izrāde-izstāde nenoliedzami ir savāds notikums Latvijas teātra scēnā. Izrādes veidotāji LTV sižetā¹ pauž, ka izrāde-izstāde ir apliecinājums, ka filozofiskas idejas var iedzīvināt teātra izrādēs. Šī doma latviešu skatītajam nav nekas jauns no mūsdienām līdz pat Raiņa lugu pirmajiem iestudējumiem. Neparasta ir ideja izmantot teātri kā no akadēmiskām institūcijām atšķirīgu mediju filozofisku tekstu un ideju preparēšanai. Ieņemot institucionālistu pozīciju, varētu jautāt, vai filozofisks teātris tiešām ir pati filozofija. Filozofijas pamatā ir saruna, diskusija, argumentācija, kritika utt. Vai tas ir iespējams teātrī? It kā jā, bet vai tā nebūs teātra kritika?

Kritiķis, starp citu, ir pirmā figūra, kas tiek pieminēta izrādes sākuma ainā. Kāpēc tā? Varbūt izrādes-izstādes veidotājiem ir vienkārši bail, jo viņi ir iepeldējuši nezināmos ūdeņos un nezina, kādu kritiķi viņi tur sastaps? Varbūt viņiem ir bail no skatītājiem, kuri neko nezina par Frānsisu Ponžu (it kā kulta dzejnieks Francijā, ievērojamākais paaudzē pēc Pola Valerī) un vēl mazāk par viņa tekstu interpretācijām? Bet ja nu ierodas filozofijas studenti?

Transcendentālais homofobisms, dekonstruktīvs sapņojums – šīs ir dažas frāzes, kas man, iespējams, citu asociāciju dēļ iespiedušās atmiņā no kādas izrādes mizanscēnas. Vai tas bija joks, ironija, parodija vai drīzāk baiļu patvērums? Bet varbūt bail ir man pašam, jo neesmu teātra eksperts, neko daudz nezinu par Ponžu un nesaprotu filozofiju teātrī? Iespējams, tās ir bailes no citādā? Ja nu es pats izrādos mimoza…

Citādais

Šīs pārdomas būs par citādību, un tās ierosinājusi radošās apvienības Traģisko pētījumu centrs iestudētā izrāde-izstāde Lietas.² Tomēr atšķirībā no uzsaukumiem, rakstiem un analīzēm, kas pēdējā laikā uzrunājuši Latvijas publiku, aicinot to pārvērtēt attieksmi pret citādo un svešo, šī izrāde-izstāde ietiecas teritorijā, kurā citādais un svešais iegūst radikālas citādības aprises un kur šo diskusiju priekšmets, šķiet, ir novests līdz galējai robežai. Izrādes pamatā ir Ponža dzejprozas izlase Lietu pusē (Le Parti pris des choses, 1942), kurā autors raksta par dažāda tipa objektiem – dzīvām būtnēm un nedzīvām lietām, klimatiskiem apstākļiem (lietus, gadalaiki….) un ģeoloģiskām parādībām (jūras krasts, ieži), artefaktiem (cigarete, svece, maize…), viendabīgām (uguns, ūdens) un neviendabīgām vielām (sūnas, gaļa) utt. Izvēlētās lietas, aspekti un to raksturojums³ pretojas lasītāja vēlmei pēc skaidras kategorizācijas un ieved to niansētas daudzveidības un detalizētas atšķirības pasaulē. Pamanāms, ka Ponžs, būdams francūzis, izvēlējies visai daudz tādas lietas, kurām piemīt kulināras konotācijas: gliemežus, austeres, garneles, krabjus utt., tāpēc īpašu pārbaudījumu iecietībai pret citādo vajadzētu pārdzīvot tiem skatītājiem, kuri ikdienā un svētku galdā iecienījuši jūras produktu/velšu⁴ un citu eksotisku mošķu sortimentu. Būt par pārtiku ir tikai viens no neskaitāmajiem šo lietu aspektiem. Ikviens gardēdis, lasot, skatoties un izbaudot Ponžu, vienā brīdī var piedzīvot notikumu, kas par spīti tā prozaiskajam raksturam nes īsteni filozofisku problemātiku – savējā un citādā, ēdāja un ēdamā saplūšanu, pieņemšanu, integrāciju, asimilāciju…

Kas tas ir?

Izrāde-izstāde Lietas, kā liecina lakoniskais nosaukums, ir vizuālo mākslu un teātri sintezējošs projekts. Jautājums „kas ir lieta?” līdzīgi jautājumam „kas ir cilvēks?”, ir nodarbinājis arī daudzus filozofiskus prātus. Tāpēc arī izrādē-izstādē būtiska vieta ir atvēlēta augstākai abstrakcijas pakāpei.⁵ Telpā atrodas dažādas lietas, tostarp arī cilvēki (divi aktieri, radošā grupa, skatītāji). Dažas lietas ir piederīgas notikumam, citas – ne (piemēram piepildītās vīna glāzes pirmizrādē). Izrādei-izstādei nepiederīgos cilvēkus identificēt ir sarežģītāk, jo atšķirībā no lietām piederīgajiem cilvēkiem (pirmkārt jau personāžiem) nemaz nav vārdu, nosaukumu.

Lietas un cilvēks

Dialogi atgādina divu draugu intelektuālas sarunas. Izrādē-izstādē tām ir mazliet fragmentārs, nedabisks, kondensēts raksturs. Bet tas ir saprotami, jo izrādes laiks nav reālais, biogrāfiskais, pašu lietu laiks.

Dramatiskais teksts nenoliedzami aicina domāt. ‘Pazīsti pats sevi’, ‘neko pāri mēram’,⁶ kādā ainā saka viens no personāžiem, tā norādot uz sarunas filozofiski būtisko aspektu. Taču ir vēl kāda maksima, kam šī notikuma kontekstā ir svarīga nozīme un uz kuru savā esejā par Ponžu Cilvēks un lietas norāda Žans-Pols Sartrs: „atpakaļ pie pašām lietām”.⁷ Sartra un Ponža dialogs nav tikai tematiska satikšanās franču 20. gadsimta literatūras vēsturē – kā atceramies, Sartra romānā Nelabums tiek aprakstīta liriskā varoņa Rokantēna sastapšanās ar ārējās pasaules lietām, kuru kailā un bezjēdzīgā eksistence uzrāda viņa paša pastāvēšanas absurdu. Ponža lietām tomēr piemīt cits ontoloģiskais statuss. Tāpēc Sartrs, kaut arī ir komplimentārs attiecībā uz Ponža teksta filozofisko saturu un literārajām kvalitātēm, vienlaikus ir kritisks tā pozīcijas vērtējumā. Sartrs uzskata, ka Ponža doma ir materiālistiski orientēta un tikai gadījumā, „ja tā atteiktos no kaitinošas zinātnes iejaukšanas, tā varētu kļūt par dabas fenomenoloģijas pamatu”.⁸ Interesanti, ka Ponža materiālismu Sartrs saista ar ne-humānismu, „lietu pastāvēšanu to ne-cilvēciskā vientulībā (solitude inhumaine)”, kas tādējādi izšķīdina cilvēku kā ar apziņu apveltītu būtni naturālistiskā haosā. Kā mēs varam iedomāties kaut ko tādu kā „ne-cilvēciska pasaule”? Visdrīzāk šis mulsinošais jautājums un grūti notveramā pieredze ir pamatīgi nodarbinājusi izrādes veidotājus.

Foto: Inga Plūme

Lietu pusē

Nebūtu pareizi apgalvot, ka izstāde-izrāde ieved skatītāju lietu pasaulē. Drīzāk, saskaņā ar Ponžu, tā aicina ieņemt citādu, lietu daudzveidības un ne-cilvēciskuma perspektīvu. Lietas kā citādības parādīšanos ir apspēlējis filozofs Žaks Deridā.⁹ Izrādes-izstādes relīzē autori ir izcēluši uzbrukuma metaforu: „Kas attiecas uz lietu, kurai šādi ir uzbrukts uzbrukumā, sašķīšana gabalos nepadara to par atliekām, bet, gluži pretēji, tā monumentalizējas. Uzbrukums: tu vairs nebūsi atstāts viens pats.”¹⁰ Uzbrukuma jēdzienu var mēģināt saprast no ekoloģiskas perspektīvas – kā ētisku imperatīvu saglabāt un aizsargāt to citādo, kuru nav iespējams iesavināt, antropomorfizēt. Taču lietām nav vajadzīgs paternālisms, aizgādniecība. Lieta, kā norāda Deridā, ir tāds citādais, ko nevar „ne aprakstīt, ne izzināt, ne izteikt”.¹¹ Šajā nozīmē lietu puse ir radikāla citādība, kas pauž ētikas neiespējamību. Teātra izrāde ir uzbrūkošs žanrs, kas tiecas izgaismot, izrādīt, akcentēt lietas. Ja izrāde-izstāde būtu tikai izstāde, tad varbūt lietas varētu mājot to nenošķiramajā klusējošajā vientulībā, noslēpjoties no vērojošās acs vardarbības.

Vārdi un nosaukumi

Liels izaicinājums izrādes-izstādes veidotājiem neapšaubāmi ir bijis integrēt Ponža izteiksmi dramatiskā tekstā un režijā, vienlaikus saglabājot autora specifisko attieksmi pret lietām un nepadarot šo notikumu par vienkāršu ilustrāciju filozofiskam tekstam. Ponža valoda, kā norādījis Sartrs, nav deskriptīva, tā neraksturo lietu kvalitātes, bet sniedz to esamību.¹² Izrāde-izstāde respektē Ponža stilu – dialogi ir veidoti kā nenoteiktas formas raksturojumi, kas svārstās starp definīciju un aprakstu.¹³ Ponžs vairās no nosaukšanas, nominācijas, ko Deridā dēvētu pat par uzbrukumu. Ja dramatiskais teksts tiktu prezentēts vienīgi kā verbāls vēstījums, skatītājs nokļūtu pasaulē, kur valoda uzkundzējas lietām. Taču izstādes telpa ļauj lietām saglabāt citādību, tā kā mākslas pasaulē nosaukums, apraksts un objekts saglabā asimetriskas attiecības. Bez šaubām, lietām ir vārdi, un skatītājs tās atpazīst, taču izrādē-izstādē lietas parādās to aspektos, piemēram, apelsīns kā sūklis vai gaļas gabals kā rūpnīca. Atšķirībā no klasiskām definīcijām vai īpašību aprakstiem šīs poētiskās metaforas neiekļauj lietas vispārīgās objektu kategorijās, bet padara tās īpašas, vienreizējas, neatkārtojamas, singulāras… kā mākslas darbus.

Radio

Ponžs Lietu pusē pastāvīgi nodarbojas ar lietu struktūras izpēti (struktūra jāsaprot kā lietu aspektu miriādes, izpēte – kā poētisks darbs). Izrādē-izstādē šis pētījums ir pasniegts auditorijai visai detalizētā formā, taču būtu jāpievērš uzmanība, ka pati izrāde kļūst par lietu.¹⁴

Kāda ir izrādes-izstādes struktūra? Protams, šādā eksperimentālā teātrī nav īsti jēgas runāt par klasiskām dramaturģijas shēmām un režijas principiem, kaut arī tie neizbēgami parādās. Viena no lietām, kas ir uz skatuves, bet nav atrodama Ponža Lietu pusē, ir radioaparāts. Tas ir noregulēts pārraidīt balto troksni jeb skaņu, kas dzirdama starp raidītāja kanāliem. Baltais troksnis ir tehnisks raksturojums noteiktā spektrā pārraidītam nejaušam signālam. Taču tas raksturojams ne kā vienkārši haotisks, bet gan determinēts, regulārs haoss.¹⁵ Ideja par troksni kā filozofisku konceptu pieder franču domātājam Mišelam Seram, kura ietekme Lietās ir labi pamanāma. Sers apraksta troksni kā ontoloģisku ietvaru visam notiekošajam, kā haosa jūru, no kuras dzimst visu daudzveidību iespējamība.¹⁶ Baltā trokšņa klātbūtne izrādē-izstādē sasaucas ar Ponža uzburto lietu pusi – lietas mijiedarbojas, tām ir attiecības, tās rodas, mainās un iznīkst, taču šajā lietu „ne-cilvēciskajā vientulībā” nav saskatāma nekāda kārtība vai organizācija, tikai regularitātes, kas daudzveidīgi variējas. Baltais troksnis ir pasaule jeb, precīzāk, vide, kurā Ponža lietas var eksistēt. Arī izrāde-izstāde var tikt uztverta kā šī trokšņa alegorija – lietas ir nejaušas, un attiecības ir patvaļīgas, taču viss šis haoss galu galā ir determinēts, jo, izskatās, ka tā ir iespējami labākā pasaule.    

Mīkstmieša¹⁷ piezīmes

Ponža pašrefleksija par sava darba Lietu pusē tapšanas procesu, rakstīšanas un izteiksmes nozīmi lietu tvērumā ir ieguvusi būtisku loma viņa interpretu lasījumos. Sartrs īpaši akcentē Ponža interesi par valodu kā specifisku cilvēka izpausmes veidu, tikai šajā nozīmē nodēvējot viņu par humānistu. Deridā savukārt Ponža rakstības specifikā – lietu kā singularitāšu tvērumā – saskata potenciālu savam filozofiskajam projektam par rakstību un atšķirību. Izrādes-izstādes veidotāji, protams, iestudējuši latviešu valodā dramatizētu tekstu, tāpēc daudz būtiskas nianses, kuras iespējams uztvert tikai franču valodā, skatītājam ir nepieejamas. Taču šis objektīvais trūkums tiek kompensēts, prezentējot Ponža pārdomas par rakstīšanu, literāro darbību saistībā ar ekspresijas (izpausmes) tematiku.

Literatūra ir viens no cilvēka darbības aspektiem, viņa ekspresija, līdzīgi kā, piemēram, gliemeža darbības ekspresija ir aiz sevis atstātā sudrabotā sliede. Valodas izpausmes – literatūra un aktieru runa – ir tik veiksmīgi integrētas izrādes-izstādes uzburtajā lietu ekspresiju kopainā, ka skatītājam nerodas ilūzijas par šīs cilvēciskās izpausmes pārākumu vai izredzētību citu ekspresiju vidū. Ponža universā lietas pastāv to daudzveidībā, taču tām piemīt savstarpēja radniecība vienā vai otrā aspektā. Lietas var salīdzināt un izskaidrot vienu caur otru tā, ka atsevišķu cilvēcisko darbību jēgu mēs varam tvert caur lietu ekspresijām. Šajā aspektā izrādes-izstādes veidotājiem, šķiet, ir izdevies lietas un to attiecības iekļaut laiktelpiskā notikumā, izmantojot pašu lietu ekspresijas, nevis uzspiežot tām cilvēcisko izpausmju zīmogu.

Foto: Inga Plūme

Oļa stāsts

Olis ir īpaša lieta Ponža darbā. Tas iekļauj sevī izcelsmes vēsturi, pauž liecības par lielajiem plūdiem, zemes rašanos un visuma sākotni. Taču vienlaikus olis ir tik līdzīgs cilvēkam, jo tas ir atsevišķs un tam piemīt individualitāte, kas to atšķir no citiem oļiem. Bet visbaisākā līdzība ir tā, ka oļa eksistence ir tā beigu lieciniece, kas vēsta par nenovēršamu un neatgriezenisku akmens sadalīšanos smilšu putekļos.

Nāves tēma izrādē-izstādē kalpo par tādu kā kulminācijas punktu un bez šaubām raisa neskaitāmus metafiziskus jautājumus. Kāpēc mēs dzīvojam? Vai tikai cilvēks var nomirt? Vai mūsu nāve būs kaut kas līdzīgs oļa dezintegrācijai? Bet varbūt nāve – tās nemaz nav beigas? Uz šiem jautājumiem diemžēl recenzents nav kompetents sniegt viennozīmīgu atbildi, tāpēc skatītajam pašam ir iespēja izvēlēties pieņemamāko. Izrāde-izstāde šajā nozīmē sniedz vairāk nekā vienu iespēju, atkarībā no tā, kādu ontoloģiju (lietu esamības kārtību) pieņem.¹⁸ Tāpēc domājot par šīs izrādes žanru, vispiemērotākais apzīmējums šķiet ontoloģiskais teātris.

1. Izstādē-izrādē Lietas režisore, mākslinieks un filozofs pēta lietu apziņu, lsm.lv, 08.09.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Izrādi veidojusi radošā komanda: režija – Daiga Kažociņa, dramatizācija – Ainārs Kamoliņš, mākslinieks – Kaspars Groševs, lomās – Klāvs Mellis un Uldis Sniķeris.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ponža teksts sastāv no īsiem vērojumiem, kuros raksturota lieta kādā noteiktā tās aspektā. Franču valodā ir atbilstošs vārds – fasete (facette), kas veiksmīgi raksturo šādu literāras izteiksmes formu.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Kā tos labāk dēvēt, katrs var izvēlēties saskaņā ar viņam pieņemamiem ētiskiem principiem.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Par to, ka šis ir filozofisks teātris, kas, visticamāk, pieprasa arī attiecīgi sagatavotu skatītāju, liecina pasākuma preses relīzes. Tas gan nenozīmē, ka no izrādes nevar gūt estētisku baudu, pat nezinot, kas ir Ponžs, Deridā vai Spinoza.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Tiek uzskatīts, ka šīs divas maksimas ir bijušas rakstītas uz Apolona tempļa Delfos. Var pieņemt, ka šie divi izteikumi noteiktā nozīmē pārstāv sengrieķu filozofijas ētosu gan attiecībā uz izziņu, gan pareizas un labas dzīves vadīšanu. Interesanti, ka arī Ponžs izmanto šīs maksimas lietu raksturojumos.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Sartre J.-P. L’Homme et les choses, Situations I. Paris: Gallimard, 1947, p. 242. Šī Edmunda Huserla paustā maksima (kam pievienojas arī Sartrs) savukārt norāda uz fenomenoloģiskās filozofijas ētosu, kas aicina atbrīvoties no visiem iepriekšējiem aizspriedumiem un zināšanām par lietām un izzināt lietas tā, kā tās parādās, ir dotas apziņai.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Turpat, p. 270. Ar zinātnes iejaukšanu tiek domātas Ponža veiktās dabaszinātniskās atkāpes lietu aspektu raksturojumā, kuras mēs varam ieraudzīt arī izrādē-izstādē.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Derrida J. Signéponge/Signsponge. New York: Columbia University Press, 1984.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Turpat, pp. 4-5.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Turpat, p. 14.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Sartre J.-P. L’Homme et les choses, pp. 242–243  (atpakaļ uz rakstu)
13. Ponge F. The Voice of Things. New York/St. Louis/San Francisco: McGraw-Hill Book Company, 1972, pp. 82–83.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Lietas izpratne Ponža gadījumā neaprobežojas vienīgi ar fiziskiem objektiem, bet ietver arī procesus (veģetācija), notikumus (vakariņas Lemunjēra restorānā) utt.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Recenzijā atļaušos nepakavēties pie determinētā haosa teorijām un to piemērotību dažādu fenomenu skaidrojumiem.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Serres M. Noise, SubStance, No. 40, 1983, pp. 57–58; Serres M. Genesis. Ann Arbor: The University of Michigan Press, 1995.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Franču tekstā atrodam vārdu mollusque, ko latviešu valodā, cik atceros no bioloģijas stundām, bija pieņemts atveidot kā „mīkstmiesis”. Sartrs Ponžam veltītajā esejā raksta par molusk-cilvēku (mollusque homme) (Sartre J.-P. L’ Homme et les choses, p. 228.) Par moluskcilvēku vienīgajā man zināmajā tekstā par Ponžu latviešu valodā ir rakstījis arī Rinalds Zembahs, kur viņš lieto vārdkopu „moluskcilvēka piezīmes”. (Diemžēl recenzijas rakstīšanas laikā man neizdevās atrast šo avotu.)   (atpakaļ uz rakstu)
18. Piemēram, spinozisku, leibniciānisku, ponžisku vai kādu citu.  (atpakaļ uz rakstu)