Saruna par radīšanas brīnumu

 

Gundegas Repšes devums latviešu literatūrai un kultūrai ir tik liels, ka šobrīd, kad mūsu saruna jau ir notikusi, transkribēta un beigās nu ir atlicis tikvien kā pievērsties šo ievadvārdu rakstīšanai, es joprojām izjūtu nelielu mulsumu par mūsu satikšanos. Romāns Ugunszīme (1990), stāstu krājums Septiņi stāsti par mīlu (1992), sarunu un interviju apkopojums Gadsimta beigu skatiens (1999), romāns Īkstīte (2000), romānu cikls Smagais metāls (2002–2011), grāmatas par Kurtu Fridrihsonu un Ojāru Vācieti, neskaitāmas esejas un publikācijas… Es domāju, ka Repšes teksti pēc nu jau 30 radošā darba gadiem ir ieņēmuši stabilu vietu ne vien grāmatu plauktos, bet arī lasītāju apziņās. Tas gan nenozīmē to, ka nav jautājumu. Ar autori tiekos Rīgā 2016. gada maija sākumā un sarunas centrā izvirzu romānu Bogene – Repšes jaunāko darbu, kas šogad izdots vēsturisko romānu sērijā Latvija. Mēs, XX gadsimts un kurā notikumi risinās vienā no drūmākajiem posmiem Latvijas un latviešu tautas vēsturē – 1940. gadā.

Arturs Skutelis

 

Vienā no pētnieciskā cikla Latvijas gadu gredzeni literatūrā diskusijām Osvalds Zebris ieminējās, ka romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts ir līdz šim visas Eiropas mērogā vēl neīstenots projekts un ka šāda konceptuāla pievēršanās vienas tautas un valsts vēsturei gadsimta nogrieznī ir notikums, kas piesaista ārzemju izdevēju un tulkotāju uzmanību.1 Vai jūs kā šīs romānu sērijas iniciatore apzinājāties tās mērogu?

Dabiski, ka neapzinājos. Bija ideja, bet es nedomāju par tās lietderību un tālāko izmantošanu, un visu, ko uz tās var uzvārīt. Man vienmēr šķitis, ka tas ir zem rakstnieka goda – pašam par to cīkstēties ar elkonīšiem: tulkošana, izdošana u. tml. Tas ir jādara pilnīgi cita tipa cilvēkiem. Bet, ja menedžētāji un tulkotāji atrod šo sēriju par gana oriģinālu, tad – uz priekšu, lai tas notiek! Nekādu pretenziju man nav. Pašiem rakstniekiem ir jānodarbojas ar rakstīšanu, un uz āru stumšana un popularizēšana ir citu cilvēku darbs. Tas tāds mans subjektīvs un stipri vientuļš viedoklis.

 

Tas man atgādina atziņu no kādas jūsu esejas. Nezinu, vai spēšu citēt precīzi, bet jūs bijāt rakstījusi par to, ka mūsdienu mākslinieks pārāk daudz laika velta PR un pašreklāmai un pārāk maz – savam darbam. Šķiet, tā attiecība, ko toreiz minējāt, bija 99 pret 1. Bet vai nav tā, ka mūsdienās pat izcils autors bez reklāmas var palikt vienkārši nepamanīts un nevienam nevajadzīgs, jo informācijas, mākslas un labas literatūras ir ļoti daudz?

Droši vien. Tur ir tās lielākās skumjas. Domāju, ka rakstniekam ir nepieciešams kāds palīgs, agrākos laikos tāds bija kaut vai manuskriptu pārrakstītājs, sekretārs. Man šķiet, ka tas mazliet pazemo rakstnieku: 1% sūra darba un tad 99%, lai to visu izpūstu.

 

Šķiet, jūs atceraties to eseju, ko biju domājis.

Neatceros eseju, atceros proporciju, jo redzu to diendienā. Jā, apzinos, ka laikmets, protams, liek dzīvot šādā proporcijā: 1% pastrādāt un tad 99% iet uz āru. Latvijā ir milzums, ko darīt, ja grib orientēties uz tiem 99%, lai gan bez pašas valsts palīdzības mēs nekur tai pasaulē netiksim. Literārais aģents, balstoties tikai uz tām tirāžām, kādas Latvijā ir iespējamas, ar mūsu autoriem nestrādās. Tad tur atkal būs jāmeklē valsts subsīdijas.

 

Varbūt tā ir viena no problēmām – latviešu autoriem trūkst literāro aģentu, kas visu savu laiku veltītu darbu popularizēšanai un izplatīšanai?

Protams. Bet tas ir sarežģīti, mums ir tik maz lasītāju… Nu kurš rakstnieks var atļauties sev algot literāro aģentu? (Smejas.) Būtu jau saldi! Ja vēl tas būtu pietiekami gudrs un literatūru mīlošs cilvēks. Cik man zināms, šobrīd mums ir trīs tādi, kas ir arī Eiropā kaut ko studējuši. Bet tur atkal sākas „dīķa nelaime”: iedomājies, ka ir trīs aģenti uz cik? 200 latviešu rakstniekiem? Man šķiet, ka es tad gribētu, lai aģents strādā tikai ar mani, lai viņš ir tieši mans aģents, lai viņš mīl tikai mani. (Smejas.) Un tad tiem trīs rakstniekiem sakāps galvā, tikmēr citi autori plēsīsies un greizsirdīgi viens uz otru lūrēs. Bet var jau būt, ka es te visu pārspīlēju, un tas viss noregulēsies dabiskā veidā.

 

Jaunākajās intervijās lasīju, ka romānā Bogene apskatītais laiks jums ir, tā teikt, palicis pāri – pārējie sērijas autori jau bija visu izvēlējušies, un jums pašai bija jāņem 1940. gads. Sakiet, ja jums būtu pilnīga izvēles brīvība, tad kuram Latvijas vēstures posmam jūs pievērstos?  

Zini, uz šo es vairs nevaru atbildēt, jo tas ir kā atsacīties no bērna. Tas ir noticis un liekas, ka citādāk nemaz nevarēja būt. Es domāju, ka zemapziņā es gribēju tieši šo posmu. Esmu ar to tik daudz dzīvojusi, arī ģimenē visi tie stāsti… Nejaušības nav nejaušas. Jā, kad tajā steigā dalīju romānu sērijas vēsturiskos laikus, zvanīju un visu menedžēju, tad tā tas arī beigās bija, ka 1940. palicis pāri pašai. Bet zemapziņa, man liekas, lika man to uzrakstīt.

 

Jūsu izvēle Bogeni veidot tik saskaldīti fragmentāru ir saistīta ar to, ka šodien par šo laiku, pēc jūsu domām, tieši šādi ir iespējams runāt vislabāk – apskatot to smalkākos nogriežņos?

Nepiekrītu, ka romāns ir saskaldīts, es to tā neizjutu. Nerakstīju ar gatavu konstrukciju, ko piepildīt ar saturu. Es drīzāk… teiksim tā, mana izjūta un plūdums pats noteica savu ritmu – un tas ir tas saskaldītais. Bet tam ir dzelžaina loģika: no iepriekšējā izriet nākamais. Un es pamanīju, ka tas ļoti atgādina apziņas dabu, kad tu iesāc ar kaut ko vienu, tad aizej pie nākamā, tad ienāk jauna darbojošās persona, un tu ver viņas dzīvi… tas kaut kādā mērā imitē vai atbalso iekšējo ritmu. Bet tas nebija veidots ar gatavu konstrukciju.

 

Nesen literāro tekstu vietnē Ubi Sunt tika publicēta Arņa Koroševska recenzija par Bogeni2. Man iekrita prātā viņa vērojums par to, ka daudzvārdīgās romāna ainas it kā disonē ar straujo romāna ritmu, ka tās parāda klusumu pirms vētras. Sakiet, vai jūs apzināti veidojāt šādus kāpinājumus un atslābumus?

Ļoti grūti stāstīt par romāna ritmu post factum. Tad man vajadzētu analizēt to brīdi, kad darbs tika rakstīts. Cik tur ir smadzeņu, pieredzes, rutīnas, gaumes knīpstangu un cik ir tīri radošās iedvesmas. Viss darbojas kopā. Te varbūt jāpaskaidro, kā es vispār ieceru darbu: es to vienmēr ieraugu kā vienu veselu kopumu, tas jau ir gatavs, un es to tikai īstenoju. Nevis sāku ar kādu punktu un no tā akli dodos tālāk kaut kādos rakstos uz kaut ko neparedzamu, nē. Es ieraugu romānu kā veselu pasauli, kuru tad ar savām iemaņām vienkārši mēģinu realizēt. Kā es to panāku? (Brīdi klusē.) Tas laikam saucas – tavs paša rokraksts. Un mēs laikam nevaram pateikt, cik ļoti tas ir tehnisks un cik ļoti – vienkārši tavs. Rakstot Bogeni, es beigās ļoti daudz ņēmu nost no tā darba, manuskripts bija krietni lielāks. Es ieraudzīju to, ka ir lietas, kas iet pāri romāna pasaules orbītai, un tās ir vienkārši jāgriež nost. Un tad bija ritma savaldīšana, jā. Nekas nemainījās no tā, ka es vienkārši nogriezu nost pāris stāstiņu. Daži lasītāji ir teikuši: „O! Es tā gribēju vēl lasīt par to un par to…” Bet tas tika darīts apzināti – man bija dusmas par to, ka pasaulē jau kādus divdesmit gadus valda „stāsta terors”: „mans personiskais stāsts”, „dokumentālais stāsts”, „filma balstīta uz patiesiem notikumiem” u. tml. Es vienmēr esmu ticējusi, ka mākslai – un mēs taču literatūru, es ceru, uzskatām par mākslu, nevis tikai par izklaidējošu lasāmvielu – ir pašai savs strīds un sava cīņa starp to, ko es vēlos teikt, un mākslas darba jēgu vai bezjēgu, un to, kā es tagad katrā jaunā darbā saprotu mākslu, tās serdi un īstenību. Un šī cīkstiņa rezultātā rodas tas ritms, tā es to saprotu. Ritms ir organisks, tas nav jāizdomā tad, kad tu esi iedzīvojies pasaulē, ko radi.

 

Man šķiet, ka Bogene ir romāns bez varoņa. Vai jūs tam piekristu?

Ko mēs vispār saucam par varoni? Tādu, kas izglābj pasauli, ja? Šķita mākslīgi, ja es tādu ieviestu. Un arī ar jēdzienu „varonis” es īsti vēl neesmu tikusi galā – kas tas īsti tāds ir literatūrā? Tas tā kā drusku nāk no sociālistiskā reālisma.

 

Es biju domājis varoni ne tikai literatūras teorijas aspektā. Varonis kā cilvēks, kas ir gatavs, piemēram, mirt kādas idejas vārdā, ne tikai censties izdzīvot.

Ā, tad gan es jums nepiekrītu! Es teiktu, ka varones ir gan māte, gan meita. Varones, kas nesalauž sevi, kas paliek un pastāv. Kāpēc es tikai tagad par to iedomājos? Tātad man tas nebija svarīgi rakstot. Man bija ļoti svarīgi, ka viņas ir divas, ka ir cilvēks un viņa ēna, un beigās izrādās, ka tā ēna ir, iespējams, īstenāka par cilvēku. Bet kāpēc jūs teiktu, ka nav galvenā varoņa? Tāpēc, ka, teiksim, sistēma netiek sagrauta caur vienu cilvēku? Citādāk jau nevarēja būt. To es saucu par mūsu kolektīvo kaunu – to, ka tobrīd visi palika savās vietās, to, ka mēs, stipri būdami, negribot tikām nolikti rīcībnespējīgā upura lomā, visus šeit ielaizdami bez neviena šāviena. Un kaut kādā mērā tas atspoguļojas manā izvēlē, ka šīs dāmas varētu būt varones… Nu tomēr nevajag lietot to varones jēdzienu, nevajag, es saprotu, ka literatūras teorijā tāds ir nepieciešams, bet no vārda semantikas viedokļa tas nenes vajadzīgo jēgu.

 

Uz romāna vāka ir Ievas Iltneres glezna Seja. Vai tā bija jūsu vai redaktoru izvēle?

Tā bija mana izvēle ar Ievas Iltneres laipnu atļauju. Ir ezoterisks stāstiņš par šo ilustrāciju, to var arī nepublicēt, ja nevajag, kritikas un skepses portālā, bet interesants tas ir bez gala. Es internetā skatījos Iltneres bildes, jo ilgi nebiju sekojusi, ko viņa jaunu ir sastrādājusi, un pēkšņi uzdūros šai sejai, kļuvu pilnībā elektrizēta, jo es jau ar to biju satikusies citur. Tas citur bija Altaja kalnos, pie Beluhas kalna, nu, kur cilvēki brauc meklēt šambalas u. tml. lietas. Mani tur bija piemeklējusi… (Smejas.) Grūti pateikt tā, lai ciniķiem to izskaidrotu. Teiksim – vīzija. Tā ilga trīs dienas: kā es biju gājusi uz to vietu, tā vīzija tur bija – gigantiska, milzīga, un personai tajā vīzijā seja bija viens pret vienu šai, kas ir uz romāna vāka. Man bija pilnīgi skaidrs, ka Iltnere nekad dzīvē turp nebija devusies, un tad es meklēju, zvanīju, prasīju: „Kas tas par ģīmi?” Tā, izrādās, ir viņas 2009. gada mazītiņa glezna, kas tagad atrodas privātā kolekcijā, neatceros, Maskavā vai Pēterburgā un kurai pēdas vairs vispār nav sadzenamas, un arī kolekcionārs ir pazudis. Mani šīs sakarības dziļi fascinēja. Kad es braucu tur, uz Altaju, manī jau vārījās Bogenes magma. Tad tā seja atnāca. Bet Iltnere man tā arī nav atzinusies, vai gleznā viņai tie ir gaismas atspīdumi stiklā. Negribēju tādu atbildi dzirdēt, jo es, protams, ieraudzīju, ka tie ir galaktiku atspīdumi šīs sievietes sejā, un tas sasaucas ar manu ekspozīciju romānā… Bet nu tā jau ir rakstnieka virtuve, tas jau ir mazliet par intīmu.

 

Ja jums būtu iespējams pajautāt kaut ko uz Sibīriju aizvestajiem un neizdzīvojušajiem, ko jūs jautātu?

Es prasītu to, kas viņiem vienmēr – tiem, ar kuriem esmu par to runājusi, – sāp visvairāk. Es rakātos izjūtās. Ko tu domāji? Ko juti? Uz ko tu cerēji, kad biji tajā vagonā? Pie kā tu varēji pieturēties? Prasītu, kāpēc viņi nebēga, kāpēc nepretojās? Man tas nedod mieru, tas nav pārmetums, bet es gribētu pa īstam, ar šūnām izjust, kā tas ir, kad tu nepretojies. Jo man liekas, ka cilvēks un pretošanās – starp tām ir vienlīdzības zīme. Tu esi cilvēks tik ilgi, kamēr ar tevi nevar izrīkoties neviens un nekādos apstākļos. Skatoties vēsturē, mēs visu laiku paši sevi rakņājam un mēģinām saprast, kas mēs tādi esam. Un romāns ir tikai mans pieņēmums un atbilde, kādu es šodien varu sniegt, par to, kas toreiz notika. Esmu iztaujājusi neskaitāmi daudzus cilvēkus, taču par izjūtām izvairās runāt, jo tās sāp. Visi stāsta sīki un smalki: ko viņi ēda, kāds izskatījās vagons u. tml. Bet no sajūtām bēg, un tas ir saprotami.

 

Viens no jautājumiem, kas mani pēdējā laikā nodarbina, ir par literatūras un literatūras kritikas attiecībām. Bet varbūt varam sākt vispārīgāk – vai jums ir bijušas kādas atsauksmes par Bogeni no izsūtījumos izdzīvojušajiem?

Ir neērti par to runāt, jāizsakās ir lasītājiem, ne man. Tās atsauksmes ir ļoti labas. Viņi ļoti gaidīja šo darbu un cītīgi lasīja. Tie ir arī mani ceļabiedri, ar kuriem es, strādājot pie teksta, kopā braucu uz Sibīriju pa tām nometnēm un izsūtījumu vietām, skaidrs, ka viņi zināja, ka es brūvēju romānu par 1940. gadu. Tie jau nav cilvēki no tagadnes literārām aprindām, viņi jau nerunā tukšu. Viņi liekulībā jēgu neredz. Viņiem tas patiešām ir svarīgi, un es neesmu apkaunojusi ne viņu piemiņu, ne sevi, uzrakstot kaut kādu jūtu sīrupu.

 

Vai jums ir gadījies lasīt tādu kritiku par Bogeni, kurai jūs absolūti nepiekrītat?

Esmu kaut kā pāraugusi to stadiju, kad spēju sakairināties no kaut kādām debilām kritikām, ar kādām mani apveltīja senāk, kad pāris jaunu censoņu rakstīja Dienā, laikam pirms kādiem desmit gadiem. Tolaik viņi izrēķinājās ar sev nepatīkamu cilvēku, nevis ar literāro darbu. Tad gan es biju zvērā. Bet kur tie zēni ir tagad? Viss ir pagājis, tagad es kritikas lasu tā: „Ā, re, kāds man ir lasītājs, viņš to redz šādi un domā šādi.” Kritiķis vai kāds, kas sevi par tādu nodēvē, man nebūs tas, kas pateiks, vai darbs ir kaut kā vērts vai nav. Šajā jautājumā esmu palikusi ļoti izvēlīga un elitāra – ir tikai divi trīs cilvēki, kuru viedoklis man ir svarīgs no vērtējošā aspekta. Un uz literatūras kritiku es emocijas netērēju. Drusku smieklīga nupat likās Ievas Melgalves recenzija par Ingas Gailes Stikliem žurnālā Punctum3. Savādi, ka lasīšanā tik pieredzējusi autore kā Melgalve iedomājas, ka galvenais varonis „izpelnās” būt par galveno varoni. Teiksim, tas, ka psihiatriskajā slimnīcā nonākusī Ingas Gailes Magdalēna ir lielāka varone nekā tāda garīgi stipra sieviete kā Bogenes Lote. Tas man likās smieklīgi – nu kas tad tās par sacensībām?! Ko tad tas nozīmē?! Vai mēs vairāk nedarām neko radošu un tikai izkalkulējam? Ar to tad mēs pierādītu literatūras bezpalīdzību 21. gadsimtā. Domāju, ka radīšanas brīnums ar pienu, asinīm un dubļiem vienkopus joprojām „ieliek” jebkurai teorijai. Tā būtu ļoti dīvaina tendence, ja tagad… lai gan tā saucamais mazais cilvēks jau arī literatūras vēsturē ik pa laikam periodiski atgriežas. Nu šoreiz tad viņš, pēc Melgalves domām, nāk kā psihiski nelīdzsvarots. Bet Ingas Gailes gabals jau ir pilnīgi par kaut ko citu. Nu, tas tāds ekspromts par to kritiku. Bet es tā mierīgi pret to tagad, es tā mierīgi. Jo ne mani apklusināt izdosies, ne visiem mīļai tapt.

 

Jūs sakāt – apklusināt. Bet vai tam nav jābūt dialogam?

Jā, bet kur tad mums ir tie labie kritiķi, ar kuriem to veidot? Ne jau ar kaut kādām reklāmas meitenēm no izdevniecībām, kas cep vienkārši aprakstošus gabaliņus par to, kas ir romānā, stāsta, ka „man patika, es raudāju” u. tml. Nu kas man no tā? Maz labu piemēru. Žurnālā Punctum tagad veidojas kaut kas nopietns, jā, parādās vērā ņemami autori. Esmu vienmēr sekojusi, piemēram, Ilzes Jansones kritikām – tas, kā viņa lasa grāmatas, man liekas brīnišķīgi. Kādā veidā viņa tuvojas literāram tekstam! Tur ir asa redze, iedziļināšanās, zināšanas un minēto dāvanu rezultāts – saprašana, interpretācija, tulkošana… Jā, tulkošana, katru darbu lasot arī dzimtajā valodā, mēs taču tulkojam, jo tā ir otra cilvēka būtība. Es tulkoju to otru cilvēku… Bet ir gan viens niķis kritikā, kas mani vēl spēj aizsvilināt – es nevaru panest tās matrimoniālās intonācijas, kādās cits atļaujas ar mani runāt: mātišķi uzsist uz pleca, stāstīt, kas man ir vai nav izdevies, u. tml. Kas tas vispār ir?! Kurš var uzdrīkstēties autoram būt par māti vai tēvu?! Šāda pašpārliecināta attieksme ir mazas valsts iznīkuļotās literatūrkritikas blakus produkts.

 

Mazliet naivs jautājums: sakiet, cik nozīmīga, pēc jūsu domām, šobrīd ir literatūra?

Kā kuram. (Smejas.) Man viņa ir pats nozīmīgākais… vai otrs nozīmīgākais dzīvē. Bet jūs droši vien jautājat vispārīgi, ja?

 

Jā.

Kur tad viņa dēsies? Pat ja ir atslābums un cilvēki viņu patērē kā čipsus… Tā bezizeja un strupceļš šobrīd ir tik liels, ka viņai nebūs citur, kur dēties, viņa atgriezīsies. Literatūras vieta nav aizstājama ne ar ko citu, arī ar imitāciju ne. Viņai ir sava vieta. Būs pilnīgi citi slavas un popularitātes gūšanas paņēmieni, literatūra tiks citādāk izplatīta, jā. Te mēs mazliet atgriežamies pie mūsu sarunas sākuma – ka literārie darbi ir daļa no milzīgas industrijas… Bet pati literatūras drēbe ir mūžīga. Cilvēks grib izpaust sevi, saprast sevi un kas tas viss ir. Kā to citādāk darīt? Klosteros jau visi nesaskries. Un dzīvību glābt reanimācijā arī visiem nav dots. Es ceru, ka literatūras lasīšana prasa piepūli, un tāpēc vēlos paturēt to berzi, kas ir manos darbos. Es negribu, lai manam lasītājam ir vienkārši, es viņu pārāk cienu.

 

  1. Diskusijas videoieraksts ir pieejams Latvijas Universitātes YouTube kanālā: http://ej.uz/lggl-diskusija.  (back)
  2. Koroševskis, Arnis. Tātad es kāpšu augstāk arī par atmiņu… Gundega Repše “Bogene” // Pieejams: http://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/40263/ (sk. 17.05.2016.)   (back)
  3. Melgalve, Ieva. Pareizības griezīgās lauskas // Pieejams: http://www.punctummagazine.lv/2016/05/09/pareizibas-griezigas-lauskas/ (sk. 17.05.2016.)   (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri