Turpinājums bez nosaukuma

 

Eseju tapusi rakstu sērijā Neieslēgtā gaisma? Māksla un teorija Latvijā.

 

Tad nu es arī „turpināšu, šeit un tagad, par to”1.

Sākot kādu darbu, es nekad nezinu, kurp tas aizvedīs. Rakstot šo teikumu, es nezinu, kas notiks tālāk, kur es nokļūšu un, vēl mazāk, kas to lasīs un kā. Savas grāmatas Papīra izstāde (Paper Exhibition) noslēdzošajā tekstā2 lietuviešu kurators Raimunds Malašausks piedāvā izlasīt savas pārdomas par tekstu, vienlaikus atrodoties lasītāja prātā. Viņš mēģina pierakstīt lasītāja domas, nojaušot, ka lasītājs pats diez vai tās pierakstīs, un norādot, ka lielākoties kultūras patērētāji negribīgi piedalās atvērto struktūru pabeigšanā jeb līdzradīšanā. Grāmatā katras lapaspuses aizmugure apzināti atstāta brīva tās „lietotājam” – kā skolēniem paredzētās darba burtnīcās tur iezīmēti īpaši izvēlētu lasītāju, kuratora draugu un paziņu pārdomas par lasīto, bet pārējā vieta atvēlēta jebkuram citam. „Tukša lapa, kur uzgleznot sievieti pēc savām vēlmēm.”3 Varētu gan šķist, ka „skaidrojoša teksta” iztrūkums ir nieks laikmetā, kurā vairs nepastāv radītāja-patērētāja nodalījums4 – to aizstājis „rad-tērētājs” (prosumer), kas vienlaicīgi patērē un rada, zibenīgi atbildot uz kairinājumu ar uzbrukumu, monumentalizējot to (ja drīkst atcerēties Deridā un Ponža saspēli5). Lai arī skatītāji joprojām mīņājas pie mākslas darbu aprakstiem, cerot tajos izlasīt „lietotāja instrukciju”, baidoties pārprast vai nesaprast, vēl briesmīgāk, ja šāda piesardzība pārņem mākslinieku, iesprostojot bailēs no nepareizām darbībām, par spīti tam, ka mums ir pieejami pilnīgi visi rīki, kādi vien jebkad ir radīti.

„Īstenībā nav nozīmes, vai skatītājs, aplūkojot mākslu, saprot mākslinieka koncepciju. Ja reiz darbs ir pabeigts, tad māksliniekam vairs nav nekādas teikšanas par to, kā skatītājs uztvers darbu. Dažādi cilvēki vienu un to pašu lietu sapratīs atšķirīgi.”6 Ar šiem 1967. gadā rakstītājiem paragrāfiem un teikumiem patiesībā varētu arī noslēgt šo rakstu, tomēr Sola Levita tekstu var uztvert arī kā karkasu, kā kubu ar tukšu vidu, kurā iegāzt savu saturu. Mēs varam kļūt par „autora laikabiedriem”7. Kāpēc ne? Pat ja brīžiem mākslu gribas salīdzināt ar komēdiju, ko skotu komiķis Frenkijs Boils reiz aprakstīja aptuveni kā „sēdēšanu, cepumu ēšanu, kafijas dzeršanu, mēģinot izdomāt pārsteidzošus veidus, kā nobeigt teikumu”.

„Es aizgāju uz restorānu, kur pasniedz „brokastis jebkurā laikā”. Tad nu es pasūtīju tostermaizi no renesanses,” uz skatuves saka amerikāņu komiķis Stīvens Raits (Steven Wright), izspūris un šķietami izmisis. „Iedomājieties, cik sarežģīti ir būt kuģa kapteinim un jāņtārpiņam vienlaikus. Ko darīt, kad ieraugi bāku?” jautā britu komiķis Miltons Džounss (Milton Jones), tikpat izspūris, tikpat drūms. Depresija un humors iet roku rokā, bet kā ir ar humoru un mākslu? Pat ja tās ir vienrindītes, joka veiksme slēpjas mūsu spējā iztēloties, kā arī zināšanās.

Es paļaujos uz veiksmi. Reiz kaut kur uzrakstīju: „Lai kur es dotos, vienmēr tur nokļūstu par vēlu” vai kaut kā tā. Un tas man acumirklī atgādina Kazimira Maļeviča gleznu Māsas, kas, lai arī datēta ar 1910. gadu, patiesībā uzgleznota gandrīz 20 gadus vēlāk, māksliniekam cenšoties narcistiski aizpildīt robus savā radošajā biogrāfijā8. Iespējams, arī Maļevičs paļāvās uz veiksmi, cerot, ka viņa mazais triks netiks atklāts. Galu galā iznākums ir tāds, ka kādas draudzenes tēvs, runājot par to, ar ko nodarbojamies, vienmēr neglābjami piesauc melno kvadrātu.

„Vīna parfīma promenāde atver lēnu pudeli.”9 Domājot par miglāju (nebula), atminējos Viljama S. Borouza griešanas (cut-up) metodi, kas savieno dažādus tekstus jaunā kolāžā, nonākot pie negaidītiem risinājumiem. Tas atgādina tamborēšanu, mezglojot dziju, lai izveidotu musturu. Manas attiecības ar tekstu nereti robežojas ar kolāžu veidošanu, meklējot iederīgus fragmentus mozaīkā. Mēģinot prātā izraisīt asociāciju ķēdīti, viens avots noved pie nākamā – var nejauši atrast saistību starp Sex Pistols un Eduāru Manē10 vai Milli Vanilli un Pikaso. Bet „vectēvs atvilka roku ar cigareti tik tālu, ka tā gandrīz nogūlās uz durvju augšmalas, un ļoti nopietni, pat drūmi teica: „Nu, zini, tevi neviens nelūdz ticēt vai neticēt tam, ko tu redzi. Taču viss, ko tu redzi, un pirmām kārtām tas, par ko tu nezini – ticēt tam vai neticēt, var tev dot iemeslu vērojumam.””11

Tur, kur atrodos šobrīd, sniegs vēl nav atnācis. Sēžu gandrīz klusumā, klausoties Alana Vegas manierīgajās zilbēs, un meklēju nākamo pavedienu. Dažkārt paiet dienas, nedēļas un mēneši, līdz kaut kas aizķer manu uzmanību, bet dažreiz pietiek ar vienu tvītu vai feisbuka ierakstu, lai ierautu virpulī, kas lokās kā mirāža tuksnesī. Laikos, kad teju katra mākslas izstāde paģēr kādu tekstu no iesaistītajām pusēm, vārdu biezoknis ir tikpat necaurredzams kā bilžu džungļi. Šeit noder uzticami avoti vai laipna roka, kas palīdz orientēties biezajā krēslā. Bet arī notvertās informācijas druskas pelēkā dienā var izrādīties nekam nederīgas. Kurators Valentīns Klimašauks piedāvā eksperimentu: „Iedomājieties sevi vienlaicīgi ieejam kādā telpā – piemēram, izstāžu zālē – caur dažādām durvīm: sešām vai, piemēram, divpadsmit, un visiem jums satiekoties iekšā. Divpadsmit jūsu versijas, gandrīz identiskas, vienā telpā. Gandrīz – jo jūs visi ienāktu pa dažādām durvīm, tādējādi niecīgas informācijas daļas jums būtu atšķirīgas. Mani interesē, kāda būtu jūsu saruna.”12 Mana atmiņa ir tik slikta, ka katru dienu pamostos gandrīz kā cits cilvēks, tādēļ nav grūti iedomāties, ka nedēļas nogalē septiņas dažādas manis versijas tiktos un pārrunātu vienu un to pašu lietu no dažādiem skatpunktiem. Atmiņai esot porainai, nekad nezini, kas izrādīsies tava Madlēnas kūka13.

Bet idejas ceļo no vienas dienas uz nākamo, pieņemot jaunas formas un apveidus. „Domāšana ļauj veikt modifikācijas, neveidojot reprezentācijas.”14 Tādēļ dažkārt šķiet, ka es neradu domāšanas atspoguļojumu, bet gan domāju, veidojot formas. Diez vai galarezultāts pastāsta kaut ko par to, ko domāju, zīmējot vai gleznojot, vismaz man tā nešķiet. Dzejnieks un gleznotājs Anrī Mišo (Henri Michaux) nolēma savus dzejoļus turpināt uz audekla, lai varētu pateikt vairāk, nekā tas iespējams dzejā.15 Man šķiet, dzeja un konceptuālā māksla vienmēr (cik nu uz konceptuālo mākslu iespējams attiecināt „vienmēr”) viena otru ir papildinājusi – beļģu dzejnieks un mākslinieks Marsels Brotērs (Marcel Broodthaers) 1964. gadā ģipsī iemērca piecdesmit savas dzejas grāmatas Atmiņas palīgs (Pense-Bête) eksemplārus, tajā brīdī kļūstot par mākslinieku. Amerikāņu māksliniekam Karlam Andrē dzeja palīdzēja nonākt pie jaunām formām un idejām, spiežot uz rakstāmmašīnas taustiņiem kā sākumskolas audzēknim. 1… 1… 2… 2… „Šeit ir piemērs,” vēsta Džosefa Košuta 1987. gadā radītā neona zīme.

Klīst nostāsts, ka Pablo Pikaso pēc Lasko alas apmeklējuma un ledus laikmeta mākslas apskates 1941. gadā paziņojis: „Mēs neko [jaunu] neesam iemācījušies.” Desmit gadus vēlāk Džons Keidžs apmeklēja anehoisko istabu Hārvardā, tobrīd visklusāko iespējamo telpu, un pārsteigts dzirdēja divas skaņas – vienu augstu, otru zemu. Pirmā bija nervu sistēma, otrā asinsrite. Vēlāk viņš rakstīja, ka „skaņa turpinās eksistēt, līdz es nomiršu”16. Rotējot kā plastmasas pudelei vētras izpluinītā ielā, ir iespējams vienlaikus atrasties starp tukšumu un pārsātinājumu. Vienubrīd es nezinu neko un zinu visu. Lasot stulbus jokus, muļķīgas ziņas, prātīgus rakstus, izvērstas grāmatas, es patērēju informāciju, un, šķiet, tā acumirklī pazūd. Tomēr, lai kāda diennakts stunda būtu, kaut kur pasaulē saule tieši šobrīd riet un lec vienlaikus.

  1. Pjatigorskis A. Kādas šķērsielas filozofija. Rīga: Liepnieks & Rītups, 2010, 7. lpp.  (back)
  2. Malašauskas R. Paper Exhibition. Berlin: Sternberg Press, 2012, p. 223.  (back)
  3. Lüthi L. On Blank Pages. Datums nezināms. http://blunt.cc/641448/notebooks/3/on-blank-pages  (back)
  4. Cramer F. Post-Digital Writing. 12.12.2012. http://www.electronicbookreview.com/thread/electropoetics/postal  (back)
  5. Balodis A. Ar pelēka oļa acīm. 7.10.2015. http://www.punctummagazine.lv/2015/10/07/ar-peleka-ola-acim/  (back)
  6. Levits S. Paragrāfi par konceptuālo mākslu. Teikumi par konceptuālo mākslu. Rīga: kim? Laikmetīgās mākslas centrs, 2010, 7. lpp.  (back)
  7. Onckule Z. Nebaidies mirkli pasapņot / gan jau zvaigznes vietā stās / kā dziesmai skanīga nots / tā cilvēkam vārds ir dots. Studija nr. 77, 2011.  (back)
  8. Bailleux P. SISTERS? http://www.servinglibrary.org/journal/7/sisters  (back)
  9. Burroughs W. The Cut Up Method. The Moderns: An Anthology of New Writing in America. New York: Corinth Books, 1963. http://www.writing.upenn.edu/~afilreis/88v/burroughs-cutup.html  (back)
  10. Groševs K. Revolūcijas minūtē. Studija nr. 87, 2012.  (back)
  11. Pjatigorskis A. Kādas šķērsielas filozofija. Rīga: Liepnieks & Rītups, 2010, 111.lpp.  (back)
  12. Klimašauskas V. B and/or an Exhibition Guide In Search of Its Exhibition. Oslo: Torpedo Press, 2014, p. 75  (back)
  13. Taurens J. Nekārtīgā māksla. I/O. Bez ienaidniekiem. Rīga: Biennāle-2005, 2012, 38. lpp.  (back)
  14. Didžiapetris G. Nose of a Figure. Federal #1, 2011. http://the-federal.com/index.php?/editions/issue-1/  (back)
  15. Paz O. Joyrneys Into the Abyss. 10.08.2002. https://www.theguardian.com/books/2002/aug/10/featuresreviews.guardianreview18  (back)
  16. Lunberry C. Suspicious Silence: Walking Out on John Cage. Current Musicology #94, 2012. http://clarklunberry.weebly.com/uploads/4/2/3/4/42346943/cm_94_lunberry.pdf  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri