Latviešu dzeja pēc postmodernisma: jauna apropriācijas ētika?

 

Teksts sākotnēji nolasīts LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkotajā konferencē Jaunākā literatūra (20.04.2017).

 

1. Latvijas laiks

Katram mēģinājumam domāt par mākslas (plašā nozīmē) aktuālo situāciju, manuprāt, būtu jāsākas ar filozofisku un kritisku skatījumu uz kultūras formu temporalizāciju, kuras struktūra var būtiski atšķirties starp vienu ideoloģisko, ģeogrāfisko vai nacionālo sakārtu un citu, uzsverot, ka tās nav savstarpēji reducējamas. Īpašs izaicinājums šajā ziņā izrādījies bēdīgi slavenais „Rietumu” un „Austrumu” pretnostatījums, kura ēnā nereti paliek nacionālo kultūru īpatnības, tādējādi radot augsni represīviem vērtējumiem pēc neuzmanīgi pielāgotiem „standartiem”. Ieviest filozofisku pastarpinājumu šī raksta kontekstā nozīmē izvaicāt veidus, kā mēs definējam latviešu jaunākās dzejas attiecības ar tādām Rietumu kultūras radītām un noteiktam kanonam piesaistītām formām kā „modernisms”, „avangards” un „postmodernisms” (kopš postmodernitātes diskursa aizsākumiem 1960. gados tās nav iespējams izprast atsevišķi), vēl vairāk – minētās intelektuālās kustības ir vēsturiskās totalizācijas kategorijas, katra ar saviem problemātiskajiem pieņēmumiem par laika ritējumu. Šis epistemoloģiskais aspekts noved pie nepieciešamības kritiski uzlūkot vērtības, kas rodas līdz ar katru jaunu vēstures interpretāciju, it īpaši, ja ir runa par šo vērtību apropriāciju mākslā un to pavadošajos komentāros (recenzijās, diskusijās, zinātniskās apcerēs), kas dažādu politisku apstākļu dēļ neizbēgami atšķiras no jaunapgūto elementu oriģinālās vides.

20. gs. vidū Rietumu filozofiskā doma, tiešāk vai netiešāk atsaucoties uz neseno humāno katastrofu, atzīst modernitātes – šī apgaismības projekta – pretrunīgo vēsturi: kas sākās ar Imanuela Kanta pasludināto iziešanu „no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ”1, tas lika zaudēt valodu nacisma pastrādāto zvērību priekšā. Modernitātes sapnis par racionalitātes kundzību kļūst par cinisku joku, un šī metamorfoze ietekmē arī ierasti entuziastisko attieksmi pret modernismu – vēsturisko konstelāciju, kurā modernitāte apzinās sevi kā kultūras fenomenu, kas savā utopismā atdarina tehnoloģijas progresu. Teodora V. Adorno apgalvojums, ka „rakstīt dzeju pēc Aušvices ir barbarisms”2, aicina pārdomāt modernās dzejas turpmāko likteni, neizsakāmo notikumu padarot par eksistenciālu un epistemoloģisku robežu, par tumšu un vien netieši tveramu referentu. Klasisks piemērs dzejniekam, kurš spējis atrast ētiski un estētiski adekvātu veidu, kā turpināt rakstīt dzeju šajā situācijā, ir Pauls Cēlans: viņa darbi radikāli problematizē reprezentācijas iespējamību un, kā tēlaini norādījis Džordžio Agambens, līdzinās drīzāk mirušo balsīm, kas murmina starp trokšņiem.3 Savā ziņā varētu teikt, ka Cēlana lirika uzrāda vēlīnā modernisma robežas. Postmodernisma devums – cilvēka krīzes pārvēršana krīzes filozofijā.4 Postmodernisms nāk ar apokaliptisku leksiku, ar letālām diagnozēm,5 un šis pesimisms iezīmē distancēšanos no modernisma, kurš tiek demistificēts ar citāta, parodijas un stilu pluralitātes līdzekļiem, tiesa, savā arsenālā paturot modernisma galvenos formālos atklājumus un kā vienīgo novitāti pieļaujot sakārtojumu. Uzsvars uz sakārtojumu postmodernismu padara sastingušu.

Šīm drūmajām noskaņām pēckara Latvijā visiem zināmu iemeslu dēļ neatrodas vieta – vismaz ne oficiālās kultūras līmenī, kuras gaisotni nosaka izplūdušais un ģeogrāfiski definētais sociālistiskā reālisma stils ar piesaisti vēsturiskam optimismam un dialektiskam, materialitātē balstītam pasaules uzskatam.6 Postmodernisms tikmēr – vēlreiz jāakcentē, ka tas ir Rietumu izgudrojums, – pieļauj mākslas palikšanu metafiziski spekulatīvā līmenī. Latviešu dzejnieki (ne visi) patvērumu no smacīgā sociālistiskā reālisma meklē nevis „mākslas nāves” idejā, kas veido Rietumu „vēsturiski ontoloģisko zvaigznāju”7, bet atgriežas pie modernisma idejas par mākslas autonomiju. Ketija Čukrova ir rezumējusi tādas Rietumu mākslai būtiskas kategorijas kā „ideālais” likteni padomju ideoloģijā – tā ir nevis transcendentāla abstrakcija, bet gan tikai daļa no ikdienas dzīves, komunikācijas un ražošanas spēkiem.8) Lieki piebilst, šī ir Rietumu teorijai sveša doma, īpaši poststrukturālismam un dekonstrukcijai. Pavisam cita ir arī attieksme pret valodu – vienā pusē dzelzs priekškaram tā tiek traktēta kā visaptveroša, cilvēka domāšanai fundamentāla struktūra (t.s. lingvistiskais pagrieziens), kamēr otrā – kā empīrisks saziņas līdzeklis. Šīs epistemoloģiskās plaisas veido divas dažādas temporalitātes; daļu latviešu dzejas pēc Padomju Savienības bojāejas var uzlūkot kā centienus tās aizpildīt ar jaunu saturu, atverot spēles lauku arī postmodernisma vēsmām.

 

2. Postmodernisma aktualitāte

Jānis Taurens grāmatā Konceptuālisms Latvijā (2014) cita starpā iedziļinās arī padomju gadu filozofiskajā klimatā – viņa secinājumu par konceptuālismam nepieciešamo teoriju neesamību9 var attiecināt arī uz postmodernisma ideju aktualitāti, precīzāk sakot, uz grūtībām iemantot aktualitāti. Šis apstāklis gan nav kaitējis atsevišķu literāru paraugu esamībai. Guntis Berelis kā savdabīgu piemēru min Marģera Zariņa romānu Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata (1973), kas rotaļājas ar dažām postmodernisma tendencēm: „kultūras pašrefleksiju, teksta sevis apzināšanos, robežu noārdīšanu un žanru – „augstās” literatūras un „zemās” pavārgrāmatas – saplūšanu, bahtinisko karnevalizāciju, marginālismu u.c.”10 Diemžēl bez īpašas ievērības literatūras pētniecībā palicis Jura Boiko un Hardija Lediņa 1970. gadu nogalē sarakstītais, taču tikai 2005. gadā pilnā apjomā publicētais absurdais romāns vārsmās ZUN, kura eksperimentālā forma apstiprina radniecību ar Rietumu un krievu avangardu, tiesa, it kā postmoderni piebilstot – šeit atmesta futūrisma un dadaisma substance – politiskais naivums un apokaliptiskā pasaules izjūta –, taču saglabāta ticība kolāžas, skaņas dzejas un neparastas tipogrāfijas spējām izjaukt medija integritāti, kā arī avangarda poētikas aizrautībai ar internacionālismu.11 Atskatoties uz Rietumu literatūru, var noprast, ka postmodernisma tendences vairāk tikušas saistītas ar prozu,12 dzejai pievēršoties mazāk (piemēram, amerikāņu 1960. un 1970. gadu dzejā, salīdzinot ar „postmodernismu”, svarīgāki ir citi totalizējoši apzīmējumi – „Ņujorkas skola”, „bītu dzeja”, „valodas dzeja” – vēlāk gan šos grupējumus vieglu roku ieskaita „postmodernismā”13).

Situācija ar tulkojumiem, kas nepieciešami postmoderno nosacījumu labākai izprašanai un iespējamajai apropriācijai, uzlabojas līdz ar valsts neatkarības atjaunošanu. 1991. gadā žurnāla Grāmata publicēta Žana Fransa Liotāra apcere Postmodernisma skaidrojums bērniem (1988),14 kam līdzās nodrukāta arī Māras Rubenes eseja par attiecīgo tēmu;15 tāpat izdevuma 12. numurā atrodams mazāk svarīgais Jirgena Hābermāsa darbs Modernisms – līdz galam nerealizēts projekts16, ko viņš saraksta 1980. gadā un kas netieši polemizē ar Liotāra aizstāvēto zināšanu paraloģiju (tās analogs mākslas sfērā – stilu pluralitāte), kurai Hābermāss, negribēdams atteikties no apgaismības ideāliem, pretstata konsensa teoriju17 un tādējādi paliek vecmodīgs domātājs (abi filozofi gan ir vienisprātis, ka postmodernisms ir modernisma daļa). 1992. gadā dienasgaismu ierauga arī Rolāna Barta Autora nāves (1967) tulkojums, kas autora personības medību akcentu pārbīda par labu rakstības brīvībai.18 Liotāra slavenā tēze, ka postmodernajā stāvoklī „lielie stāstījumi zaudējuši ticamību”19, savā veidā atbalsojas arī attieksmes maiņā pret modernismu: viens no lielajiem stāstiem, kas, sākot ar 1960. gadiem, sāk zaudēt savu pašsaprotamību, ir māksla kā nebeidzams progress. Uz šī fona ironija un parodija ir pēdējās, kas sola paglābt no „vienkāršas veco tekstu stilizācijas”20. Tās gan nav latviešu 1990. gadu dzejas raizes – reti kuram ir interese demistificēt modernisma sasniegumus, jo lokālais konteksts vēsturisko apstākļu dēļ drīzāk mudina modernismu uzlūkot kā nerealizētu projektu. Vienkārši izsakoties, sociālistiskais reālisms neļāva no modernisma nogurt.

Kārlis Vērdiņš pirms desmit gadiem publicētajā rakstā Postmodernā laikmeta latviešu dzeja secina, ka „latviešu dzejā nav notikušas īpašas diskusijas par postmodernismu un citiem teorētiskiem jautājumiem.”21 To vietā eksistē nereflektēta sekošana modernisma ideāliem, postmodernismam tikmēr ir vāja ietekme. Šajā ziņā zīmīga ir Edvīna Raupa un Eduarda Aivara 1990. gadu vidū tapusī dzeja. Raupa ekspresīvie, metafizisku nojausmu pilnie teksti iemieso modernās lirikas invariantu, kā to definējis poļu literatūrzinātnieks Edvards Možejko: atteikšanās no mimēzes estētikas, koncentrēšanās uz literatūras formālajiem atribūtiem, izteikts subjektīvisms ārpasaules uztverē un gremdēšanās cilvēka psihes neapzinātajos un mistiskajos slāņos.22 Nevar nepamanīt, ka šie četri principi kopā veido padomju „nodevu” dzejas antitēzi. Savukārt Eduarda Aivara dzejoļi, kas visai postmodernā manierē eksperimentē ar teksta veseluma un vēstījuma nojēgumiem, satur tikpat būtisku romantisko ievirzi.23 21. gs. pirmajos gados aizrautība ar „virsmas estētiku” parādās Ērikas Bērziņas jutekliskajos un patērētāju kultūras iespaidotajos dzejoļos. Citējot Intu Čaklo: „Bērziņai [..] ārpusēju atskaites punktu nav, līdz ar to viņas dzejas pasaule šaurāka, plakanāka…”24 Pilnīgākam priekšstatam par 1990. un 2000. gadu sākuma intelektuālo klimatu lieti noder atskats uz kritisko diskursu, kurā novērojams postmodernisma radīts apmulsums. Vairākus zīmīgus gadījumus iepriekš minētajā rakstā jau uzrādījis Vērdiņš, pievienošu vien Bereļa amizanto piemēru – 2001. gadā viņš izdod veselu grāmatu par latviešu prozas attiecībām ar postmodernismu, taču neslēpj, ka postmodernisma teorijas viņam liekas pārāk sarežģītas.25 (Vai tas bija postmoderns žests?) Iespējams, ka latviešu dzejā ir nokavēts tas brīdis, kad postmodernisma teorija varēja atrasties ciešā mijiedarbībā ar praksi, un šodien uz 1990. gadiem varam atskatīties kā uz neizmantotu iespēju laiku. Tomēr tā ir tikai viena perspektīva, kuru klusi pavada postkoloniālisma rēgs.

 

3. Banalitāte un metamodernisms

Šodien aktuālais jautājums par laikmetīgumu, šķiet, tiecas pārvarēt ideoloģisko kategoriju „Rietumi” un „Austrumi” uzliktās robežas un savienot pasauli tādā kā supertemporalitātē – atbildes uz jautājumu: „Kas ir laikmetīgais?” – jautājumu, kas atgādina Kanta vārdus: „Kas ir apgaismība?” – tiek uzdots visdažādākajās zemeslodes vietās un visdažādākajos kontekstos. Šīs supertemporalitātes noturību veicina laikmetīgās mākslas visuresamība. Jāpiekrīt Borisam Groisam – „nekad agrāk cilvēce nav tik ļoti interesējusies par savu laikmetīgumu”26. Kultūras interpretācijā šī interese izpaužas noteiktā leksikā, pie kuras pieder arī postmodernisma norieta pasludināšana un tai sekojošie mēģinājumi iezīmēt (pieticība kā vērtība) jaunās estētikas vaibstus. Vairāki mēģinājumi – vai tās būtu, teiksim, Nikolā Burjo, Jana Vervurta, Toma Makkārtija vai piesauktā Groisa esejas27 – tā vai citādi ilustrē izmaiņas attieksmē pret tradīciju. Fragments no Toma Ķenča raksta Mūsdienas. Pēc postmodernisma (2014) palīdz īsi raksturot šīs pārvērtības: „Modernisms darbojās kā jaunu stilu radīšana, vecos noliedzot. Postmodernisms ir visu vēsturisko stilu ne-vēsturiska saviskošana. Savukārt mūsdienas – vēsturisko stilu, izpausmju, artefaktu pieņemšana, respektējot to vēsturiskumu.”28) Mūsdienu māksla (plašā nozīmē) tātad ir iezīmīga ar jaunu apropriācijas ētiku, kas tiek definēta ne tikai attiecībā pret modernismu, to daļēji atbrīvojot no postmodernās ironijas, bet arī pret postmodernismu kā pēdējo tradīciju.

Kā šis pavērsiens izpaužas jaunākajā latviešu dzejā? Tā atrodas temporalitātē, kuru raksturo kāds īpašs paradokss – no vienas puses, šodienas mākslu šķērso dažādas laika asis (modernā, postmodernā, romantismu reanimējošā u. c.), katra no tām nāk ar saviem rēgiem, aicinot mūs par tiem parūpēties, taču, no otras puses, līdzās šai modernismam svešajai interesei par pagātnes idejām29) paveras iespējas apzinātai kultūras amnēzijai – nereflektētam (ne-ironiskam) banalitātes lietojumam. Ja Vervurtam ir taisnība, ka laiks atkal ir sakustējies,30 tad pagātni var ne vien pētīt kā tagadnes daļu, bet to var arī papūlēties aizmirst pēc analoģijas ar modernismu, tikai šoreiz ignorances mērķis nav jaunais. Dziļdomības un aizkustinājuma nolūkos izmantota banalitāte ir pretrunā ne tikai modernisma pielūgtajai oriģinalitātei (taisnība būs tiem, kas šo ideālu uztvers kritiski), bet arī Liotāra izpratnei par postmoderno mākslas darbu kā hermeneitikai nepaklausīgu objektu, kā akcentu uz „neattēlojamo pašā atveidojumā”.31 Daži piemēri: „Dzīve ir kliba. / Viņai vajadzīgs kruķis. / Vienīgais, kurš to var piešķirt, ir Dievs.” (Toms Treibergs)32; „Es biju tik jutīga / Gribēju lai tu man pieskaries” (Madara Gruntmane)33; „arī tu kā visi citi / pārvērtīsies puteklītī” (Māris Salējs).34 Vai šādi rakstīt pēc 20. gs. literatūras eksperimentiem nav sava veida barbarisms? Acīmredzot ir nepieciešams teorētisks modelis, kas ļautu reizē izprast banālā leģitimizāciju – kaut vai kā blakusparādību uzbūves ziņā sarežģītākiem tekstiem – un iezīmēt kontūras mūsdienīgai un iejūtīgai apropriācijas ētikai.

Par vienu no populārākajam versijām, kā uzlūkot laikmetīgo kultūru, – uz tās pamata tapušas izstādes, performances, simpoziji un virkne publikāciju – kļuvusi metamodernisma teorija, ko 2010. gadā ar rakstu Piezīmes par metamodernismu piesaka jaunie holandiešu filozofi Timoteuss Vermūlens un Robins Van den Akers: „Metamodernisms turpina kustēties uz priekšu pašas kustības dēļ, tas cenšas, lai gan ir nolemts neveiksmei; tas mūžīgi meklē patiesību, ko nekad necer atrast. [..] Tas svārstās starp modernu entuziasmu un postmodernu ironiju, starp cerību un melanholiju, starp naivumu un zināšanām, empātiju un apātiju, vienību un pluralitāti, totalitāti un fragmentāciju, tīrību un nenoteiktību.”35 Metamodernisms, tāpat kā postmodernisms, ir nevis skaidri definējams stils, bet drīzāk intuitīvs mēģinājums vienā shēmā aptvert dažādas tendences.36 Šo tendenču vidū izceļas arī autentiska, atklāta vēstījuma nostiprināšanās kritiķu atzītās literatūras līmenī: prozā to lieliski pierāda psiholoģiskā reālisma neapsīkstošie panākumi, kamēr dzejā – teksta „es” pārspīlēta saistīšana ar autora biogrāfisko „es”. Noteiktā perspektīvā, ko veidotu piesliešanās Barta un Liotāra uzskatiem, šīs parādības var uzlūkot kā attiecīgi „pareizo formu” goda atgūšanu un „autora nāves” noliegumu. Skepsi pret postmoderno distanci, kā atzīmē Igors Gubenko, var saistīt ar metamodernisma vērību pret ģeopolitiskajiem un klimata draudiem37) pieņemot, ka par dažām problēmām labāk runāt skaidru valodu; ja tām vēl pievieno cilvēktiesības, tad laikmetīgo svārstīšanos starp naivumu un zināšanām, empātiju un apātiju var saskatīt Ingas Gailes dzejā.

Domāt metamodernisma ideju lokā nozīmē apstiprināt modernisma un postmodernisma trauslo klātbūtni: no vienas puses, tie joprojām ir starp mums, taču, no otras puses, nedz vienam, nedz otram nav dižu cerību būt pārākam par otru; neapšaubāma aktualitāte piemīt vienīgi stāvoklim starp modernismu un postmodernismu, respektējot to vēsturiskumu. Postmodernisma citēšanas stratēģijai uzticīgs palicis Ronalds Briedis, kurš parodē Āzijas kultūras simbolus (Zāles pret nemirstību (2016)). Spilgta debija ar krājumu Zilonis okēans 2015. gadā padevusies Elīnai Bākulei-Veirai, kas aktualizējusi avangardiskos eksperimentus ar dzejas (bez)jēgu un skanējumu. Eināram Pelšam licies dabiski turpināt konceptuālisma un grafiskās dzejas tradīciju, valodu izprotot kā jebkurai, pat visnecilākajai zīmei atvērtu teritoriju. Konceptuālismam radniecīgi teksti atrodami arī Annas Auziņas jaunākajā krājumā Annas pūra govs (2017); šajā virzienā dodas arī Kārlis Vērdiņš pēc Pieaugušajiem (2015), kas apvienoja neuzbāzīgu manierismu ar ikdienas dzīves grūtsirdību. Modernisma ideju par neizsakāmo kā teksta ekspresivitātei būtisku spēku joprojām iemieso Edvīna Raupa pēdējās divas grāmatas, tiesa, jau apcerīgākās toņkārtās. Pētera Draguna krājumā Tumšā stundā (2012) iekļauti teksti, kas izrādās spilgti ekspresionisma poētikas paraugi. Savukārt Arvja Vigula publikācijas pēc grāmatas 5:00 (2012) liecina par zviedru vēlīnā modernista Tomasa Transtremera spēcīgu ietekmi; salīdzinājumam divi fragmenti, kas metaforizē miesas un gara opozīciju:

„Bet vakarā guļu kā kuģis
izslēgtām gaismām, ne pārāk tālu
no īstenības, kamēr apkalpe
pa pilsētas parkiem spieto.”38

„Sarāvies čokurā,
tu grimsti miegā dziļi kā pamatakmens zemē,
kamēr tavas domas
klaiņo pa tukšajiem mājas stāviem tur, augšā.”39

Katram no šiem dzejniekiem (un vēl daudziem citiem, kuru dialogs ar literatūras vēsturi šķiet mazāk uzskatāms) ir sava temporalitāte, kurā top viņu teksti. Dažas no tām pārklājas, kamēr citas saskaras vai nu gaužām reti, vai nemaz, un viņus var vienot vienīgi kāda supertemporalitāte, ko viņi – un tas ir mūsdienām tipiski – piepilda nevis ar harmonisku skatījumu uz dzejas laikmetīgumu, bet gan ar savstarpēji nereducējamām versijām, kas šai superstruktūrai piešķir (filozofiskā nozīmē) negatīvu kvalitāti – neizlēmību.40 Turklāt svarīgi pamanīt – šīs versijas respektē iepriekšējo stilu vēsturiskumu. Ciktāl ir runa par attieksmi pret modernās dzejas tradīciju, tad pēdējo dažu gadu latviešu dzeja organiski turpina 1990. gadu dzejas iejūtīgo apropriācijas ētiku, kas 21. gs. sākumā beidzot iemanto arī savu teorētisko artikulāciju. Tā kā šis nav vieglākais brīdis, kad iztēloties dzejas (vai jebkura mākslas veida) nākotni, tad glābiņš no atkārtojumiem visdrīzāk meklējams tieši pagātnē.

  1. Kants I. Atbilde uz jautājumu: Kas ir apgaismība? Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 15. lpp.  (back)
  2. Adorno T. W. Cultural Criticism and Society. Prisms. Transl. by S. Weber, Sh. Weber. Cambridge (Massachusetts): The MIT Press, 1997, p. 34.  (back)
  3. Agamben G. Remnants of Auschwitz: The Witness and the Archive. Transl. by D. Heller-Roazen. New York: Zone Books, 2002, p. 37.  (back)
  4. Sal.: Račevskis K. Postmodernisms un apgaismības meklējumi. Ievads. Ivbulis V. (sast.) Uz kurieni, literatūras teorija? Rīga: Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte, 1995, 284. lpp.  (back)
  5. Sk., piem.: Freiberga E. Estētika: mūsdienu estētikas skices. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000, 98.–99. lpp.  (back)
  6. Plašāk sk.: Undusks J. Boļševisms un kultūra. Tulk. M. Grīberga. Rīga: Neputns, 2016, 66.–97. lpp.  (back)
  7. Vatimo Dž. Mākslas nāve vai noriets. Tulk. A. Šmite. Kentaurs XXI, 2002, nr. 28, 75. lpp.  (back)
  8. Chukrov K. Epistemological Gaps between the Former Soviet East and the „Democratic” West. e-flux. 2013, 1. janv. Pieejams tiešsaistē: http://www.e-flux.com/journal/41/60226/epistemological-gaps-between-the-former-soviet-east-and-the-democratic-west/ (Skatīts 17.04.2017.  (back)
  9. Taurens J. Konceptuālisms Latvijā. Domāšanas priekšnosacījumi. Rīga: Neputns, 2014, 182. lpp.  (back)
  10. Berelis G. Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 231. lpp.  (back)
  11. Sk., piem.: Boiko J., Lediņš H. ZUN. Rīga: Jumava, 2005, 93. lpp.  (back)
  12. Sk., piem.: Lewis B. Postmodernism and Literature. Sim S. (ed.) The Routledge Companion to Postmodernism. London and New York: Routledge, 2001, pp. 121.–133.  (back)
  13. Sk., piem.: Hoover P. (ed.) Postmodern American Poetry: A Norton Anthology. New York: W. W. Norton & Company, 1994.  (back)
  14. Liotārs Ž. F. Postmodernisma skaidrojums bērniem. Tulk. N. Pukjans. Grāmata, 1991, nr. 12, 10.–19. lpp.  (back)
  15. Rubene M. Postmodernisms. Grāmata, 1991, nr. 12, 3.–7. lpp.  (back)
  16. Hābermāss J. Modernisms – līdz galam nerealizēts projekts. Tulk. A. Kļaviņa. Grāmata, 1991, nr. 12, 20.–28. lpp.  (back)
  17. Plašāk sk.: Rorty R. Habermas and Lyotard on postmodernity. Essays on Heidegger and others: Philosophical Papers, vol. 2. Cambridge University Press, 1995, pp. 164.–176.  (back)
  18. Plašāk sk.: Barts R. Autora nāve. Tulk. A. Skrabāne. Grāmata, 1992, nr. 5/6, 19.–22. lpp.  (back)
  19. Liotārs Ž. F. Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām. Tulk. I. Lapinska. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2008, 80. lpp.  (back)
  20. Jameson F. Transformations of the Image in Postmodernity. The Cultural Turn: Selected Writings on the Postmodern. 1983–1998. London and New York: Verso, 1998, p. 99.  (back)
  21. Vērdiņš K. Postmodernā laikmeta latviešu dzeja. Kolektīvā monogrāfija Versija par… Latviešu literatūra. 2000–2006. Rīga: Valters un Rapa, 2007. 64. lpp.  (back)
  22. Możejko E. Tracing the Modernist Paradigm: Terminologies of Modernism. Eysteinsson A., Liska V. (eds.) Modernism. Amsterdam and Philadelphia: John Benjamins Publishing Company, 2007, p. 12.  (back)
  23. Plašāk sk.: Vecgrāvis V. Romantiskais postmodernists Eduards Aivars jeb kā tas sader kopā. Aivars E. Jauns medus. Rīga: Nordik, 2006, 217.–230. lpp.  (back)
  24. Čaklā I. Acis bez kauliņiem, tātad – dārgākas. Kas dzīvo vārdos: raksti par literatūru. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013, 123. lpp.  (back)
  25. Berelis G. Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs: postmodernisms un latviešu literatūra. Rīga: Atēna, 2011. 12.–14. lpp.  (back)
  26. Groys B. Modernity and Contemporaneity: Mechanical vs. Digital Reproduction. In the Flow. London and New York: Verso, 2016, p. 137.  (back)
  27. Bourriaud N. The problematic of time in contemporary art. Maarav. Pieejams tiešsaistē: http://www.maarav.org.il/english/2013/10/the-problematic-of-time-in-contemporary-art-nicolas-bourriaud/ (Skatīts 17.04.2017.); Vervurts J. Par apropriāciju: kāpēc tēlu piesavināšanās mūsdienās šķiet citāda. Tulk. V. Kasims. Punctum. Pieejams tiešsaistē: http://www.punctummagazine.lv/2014/06/27/par-apropiaciju-kapec-telu-piesavinasanas-musdienas-skiet-citada/ (Skatīts 17.04.2017.); The International Necronautical Society. Declaration on the Notion of „The Future”. Believer. Pieejams tiešsaistē: http://www.believermag.com/issues/201011/?read=article_necronautical (Skatīts 17.04.2017.); Groys B. Comrades of Time. e-flux journal. What Is Contemporary Art? Berlin and New York: Sternberg Press, 2010, p. 23.–39.  (back)
  28. Ķencis T. Mūsdienas. Pēc postmodernisma. Satori, 2014, 3. apr. http://www.satori.lv/raksts/7075/Musdienas_Pec_postmodernisma (Skatīts 17.04.2017.  (back)
  29. Gertrūde Staina savulaik sūkstījās, ka katra paaudze instinktīvi dzīvo vairākas paaudzes sev iepakaļ, itin kā apburta ar iepriekšējiem stiliem un idejām, un savu laiku apzinās tikai vēlāk, reflektējot par to. Šī piezīme, manuprāt, precīzi izsaka modernisma attieksmi pret tradīciju. (Barry R. M. The Avant-Garde and the Question of Literature. Armand L. (ed.) Avant-Post: The Avant-Garde under „Post-” Conditions. Prague: Litteraria Pragnesia, 2006, p. 37.  (back)
  30. Vervurts J. Op. cit.  (back)
  31. Liotārs Ž. F. Postmodernisma skaidrojums bērniem. 17. lpp.  (back)
  32. Treibergs T. Drudzis. Rīga: Mansards, 2015, 47. lpp.  (back)
  33. Gruntmane M. Narkozes. Rīga: Neputns, 2015, 58. lpp.  (back)
  34. Salējs M. Kā pirms pērkona. Rīga: Pētergailis, 2016, 179. lpp.  (back)
  35. Vermeulen T., van der Akker R. Notes on metamodernism. Journal of Aesthetics & Culture, Vol. 2, 2010, pp. 5–6.  (back)
  36. Sal.: Jameson F. The Cultural Logic of Late Capitalism. Cahoone L. (ed.) From Modernism to Postmodernism: An Anthology. Blackwell Publishers, 1996, p. 559.  (back)
  37. Gubenko I. Metamodernisma neiespējamās iespējas. Arterritory. Pieejams tiešsaistē: http://www.arterritory.com/lv/teksti/raksti/6435-metamodernisma_neiespejamas_iespejas (Skatīts 18.04.2017.  (back)
  38. Transtremers T. Dzeja. Atdz. J. Kronbergs, G. Godiņš. Rīga: Mansards, 2011, 96. lpp.  (back)
  39. Viguls A. Skaidrs skats. Latvju Teksti, 2014, Nr. 6 [22], 11. lpp.  (back)
  40. Sal.: Groys B. Comrades of Time, p. 26.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri