— Vai Preiļu konceptuālisms ir metode?

 

Par Eināra Pelša dzejoļu krājumu Digi Dīgi (Valters Dakša, 2020)

 

“Esi dzejnieks – taisi no nekā.”
Ojārs Vācietis

 

Preiļu konceptuālisms kā vairāku dzejnieku kopīgais akts dienasgaismu ieraudzīja 2016. gada naktī no 12. uz 13. jūniju plkst. 3.00. Tā manā telefonā ir datēta fotogrāfija ar Alfabēta dzimteni, kad tās noslēpumus daļai vēl nomodā palikušo atklāja Andis Surgunts. Tā paša gada pavasarī tika izdota Eināra Pelša pirmā īsteni konceptuālās dzejas grāmata Mīļākais tētis pasaulē (nekļūdīsies arī tas, kurš pirmsākumus ieraudzīs jau grāmatas IN VISI BLE (2012) vākos). Tomēr nedaudz agrāk interesi par konceptuālo rakstību jau bija izrādījusi Anna Auziņa un Kārlis Vērdiņš. Auziņas poēma Identitāte, Ļeva Rubinšteina iedvesmota, tika izcelta starp labākajām žurnāla Latvju Teksti rīkotajā poēmu konkursā 2014. gadā un vēlāk līdzās spridzinošajai Apziņai tika iekļauta krājumā Annas pūra govs (2017), bet Vērdiņš ap to pašu laiku bija Jāņa Akuratera muzejā publiski lasījis atsevišķus tekstus, kas tagad veido grāmatas Gatavā dzeja (2020) birokrātisko ievadu. Saturiski un formāli progresīvi augošais latviešu konceptuālās dzejas precedentu skaits, iznākot Pelša Digi Dīgi, nu liek jautāt: vai Preiļu konceptuālisms ir metode vai tikai īslaicīga parādība mūsdienu latviešu dzejas zvaigznājā?

Vēsturiski raugoties, viss 20. gadsimts ar tā kliedzošajiem “ismiem” ir ilgs un neapmierinošs jaunu rakstības metožu meklēšanas laiks. Kaut, pārlapojot nupat iznākušo antoloģiju Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām, kur kā noslēdzošais iekļauts arī Preiļu konceptuālisma manifests, top skaidrs, ka nenogurdināmo prātu galvenais jautājums ir bijis nevis ko rakstīt, bet kā. Jāpiekrīt tiem, kas cilvēkā saskata dabīgi nemainīgus lielumus, bet jāpiekrīt tikai tiktāl, cik runājam par apsvērumiem, ko rakstīt. Turpretim galveno un mākslinieciski jaudīgāko jautājumu uzdod tie, kas vaicā, kā rakstīt, meklēdami tos priekšnosacījumus, kas pašreizējo, domājams, modernitātes skarto cilvēku spēj jo precīzāk atklāt kapitālisma predisponētajos apstākļos. Paliekošākās metodes ir bijušas tās, kuras ne tikai spējušas radīt izcilus literārus (vai cita medija) darbus, bet arī izrādījušās intelektuāli rosinošākās un veidojušās kopsakarā ar sava laika norisēm. Par to Pelša gadījumā, šķiet, visprecīzāk izteicies Kārlis Vērdiņš, rakstīdams par grāmatu Rembo 2016: “Pelša “pārcentība” [konceptuālās metodes augstākais tikums – R. Ķ.] izpaužas, atsakoties no dzejas kā radīšanas par labu dzejai kā ražošanai, maniakālā pārcentībā aizpildot daudzas grāmatas lappuses ar (gandrīz) identisku saturu, hibrīdajā Rimbaud/Rambo tēlā apvienojot gan “augstā” modernisma pretenzijas uz ģeniāla autora realizētu visas iepriekšējās literatūras noliegumu, gan masu kultūras ražojošo, atkārtojošo iedabu, kas jebkuru lietu tiecas tiražēt, cik vien ilgi iespējams.” Un ražošana nevar notikt bez plašas iesaistīto pušu sadarbības.

Kā redzams, Preiļu konceptuālisms ir pašreferenciāls. Tas sastāv no riekšavas avantūristisku dzejnieku, kuru neradošumu neietekmē citu kolēģu apskaušana. Tā ir vispusēji savtīga sadarbība. Ja vēl pievienojam citu pasaules reģionu sasniegumus, Preiļu konceptuālisms ir literatūras un plašākā nozīmē arī teksta mikroskopisks modelis: ar dažādām poētikām apveltīti autori nepagurstoši atsaucas uz citiem autoriem, kas savulaik ir atsaukušies uz tiem, kas atsaucas tagad, līdzi paķerdami tekstus un autorus, un citādi iepakotu informāciju, no jauna pievienojot objektus un subjektus, ar kuriem turpināt šo ķēdi. Un atkal visi tie, kas lamā Preiļu konceptuālistus par māžošanos, saukdami tos par dadaistiem, visdrīzāk ir nabaga Fausti ar šauru hermeneitisko apvārsni.

Visdrīzāk tieši tuvredzība liek Preiļu konceptuālistu, īpaši Pelša, darbību saistīt ar dadaismu, ar nemākslu un citiem salātiem, ko dada ir jaucis. Bet – un to nevar uzsvērt par daudz – Preiļu konceptuālisms nekādā gadījumā nav tuvināms, vienādojams, radojams ar dadaismu! Kur dadaisms grib jardus, tur Preiļu konceptuālisms – metrus. Kur dadaisms ir rituāls, eksplozīvs, gaistošs, Preiļu konceptuālisms ir rafinēts, apdomīgs un pastāvīgs: ja dadaismā neviens mākslas darbs nevar ilgt vairāk par sešām stundām, Preiļu konceptuālisms ir vairāku mūžu darbs, ko Pelšs vēlas iespēt daļā no viena.

Digi Dīgi ir Pelša metroloģijas 1. sējums. Plānots izdot tik daudz un tik biezas grāmatas, lai to muguriņu kopapjoms būtu 1 metrs. Un tas, kā ierasts, prasa daudz interneta un peinta. Lai arī Digi Dīgi ir izvairīgs savās ceļveža funkcijās pa krājumu, tas vienalga ir noapaļots darbs. Tas lielākoties sastāv no cikliem un seriāliem darbiem ar sapludinātām salaiduma vietām, kuras noteikti īpaši augstu vērtētu Ļevs Tolstojs. Tikpat kā mītisku raksturu Digi Dīgi piešķir ierasti galvenā grāmatas harmonizējošā elementa – lappušu numerācijas – trūkums. Un mēmais satura rādītājs. Tomēr grāmata, lai arī robusta, ir viscaur laipna pret lasītāju. Tai ir metode, kas satur kontrastējošos tekstus kopā. Bet par to vairāk, kad iznāks metroloģijas 2. sējums.