— Gaidot laiku
28/07/2016 — Madara Rutkēviča —
Ar ādu Varja lēni uzsūc tuvojošos dienu. Rīts ir zaļganas gaismas sasūcies kā aļģes jūrā. Smacīgs gaiss, ka nesametas uz vētru, nodomā Varja, netīri zaļa jūra ir šorīt, bet tās krastos un viņas skatiena apvārsnī – neviena. Varja ir smaga kā šī vecā, pamatos grūstošā viņas un laika māja.