— Un atkal modernisms

Par Arta Ostupa dzejoļu krājumu Žesti (Neputns, 2016)

Arta Ostupa trešais dzejoļu krājums Žesti ir aplūkojams pirmkārt un galvenokārt modernisma ideju kontekstā. Pat atmetot to, ko neizbēgami jau zinām par Ostupa dzeju, personību un interesēm, uz šādu skatījumu vedina krājumā ieraugāmās atsauces, beigu piezīmes un, vissvarīgākais, pati forma, kas liek domāt par Rembo kādreizējo apvērsumu valodā. Žesti ir izturēti konceptuāls krājums, kurā apkopotās perfekti nostrādātās miniatūras spēj sagādāt baudu un pārdomas dzejas pazinējiem un arī citiem atvērtiem, līdzdalībai gataviem prātiem. Tam ir skaidrs uzstādījums un viendabīgi augstvērtīga realizācija. Tomēr darbojoties tik konkrētā rāmī, pastāv arī riski.

Nevaru pievērsties Žestiem, neatceroties iepriekšējo slimības vēsturi. Artis Ostups publicēties sāka pirms gadiem vienpadsmit, būdams vēl vidusskolnieks. 2010. gadā iznāca viņa pirmais krājums Biedrs Sniegs, kam ar trīs gadu pauzēm sekoja vēl divas, viena par otru plānākas un gaumīgākas grāmatiņas: Fotogrāfija un šķēres (2013) un tagad arī Žesti (2016). Biedrs Sniegs tika novērtēts kā spilgts pieteikums, un kopš tā iznākšanas Ostupu parasti min līdzās Arvim Vigulam, runājot par paaudzes līderiem. Vienlaikus šo grāmatu dēvē par neviendabīgu. Patiesi, starp divām „pieaugušām” nodaļām ir puiciskāku dzejoļu kopa, no kuras slavenākie laikam ir Murgs un Murgs II (kuru varoni nemīl ne Ieva Finstere, ne Skārleta Johansone). Kā savulaik rakstīja Agnese Krivade: „Autora krēsls šūpojas, dedukcijai klasiķu stilā mijoties ar huligānismu, ko [Edvīns] Raups uz grāmatas muguras nosaucis par „jauneklīgu ironiju”.”¹ Krivade arī pārmeta Biedra Sniega autoram neprecizitāti un klišejiskumu – kas gan nozīmē nevis pirmā līmeņa banalitātes, bet gan kultūras klišejas, piemēram, Monmartru un „mirušo balsis”. Savukārt par otro krājumu Fotogrāfija un šķēres Marians Rižijs vēlāk ar nožēlu izsakās, ka tajā esot zaudēts Biedra Sniega svaigums un intonācija esot vienmuļāka.² Toties tagad vairs nevar pārmest neprecizitāti un arī atsauces kļuvušas sarežģītākas. Mani izbrīnīja, ka pēc Fotogrāfija un šķēres iznākšanas tai vairākkārt tika piedēvēta atsvešinātība un depresivitāte. Vēl tagad domāju, ka skumjas tajā atspoguļojas dažādās, tostarp gaišās krāsās, tāpat netrūkst ne svaiguma, ne sirsnības. Arvis Viguls gan uzskata, ka „Ostupa poētiskās spējas pārliecinošāk atklājas tieši depersonalizētajos dzejoļos”³, kas fokusējas uz vidi, subjektam tikmēr paliekot vērotāja pozīcijā. Arī pats Ostups, stāstot gan nu jau par Žestiem, sakās gribējis vēl vairāk „atcilvēciskot” savus tekstus.⁴

Refleksijas par personiskajām izjūtām kā tādām patiešām var kļūt un bieži arī kļūst garlaicīgas ne vien lasītājam, bet ar laiku arī autoram. Daži tā vietā raksta par sociāli svarīgām tēmām vai novērotiem tipāžiem, citi rāda izdomātu pasauli, bet vēl citi eksperimentē ar valodu ārpus nozīmes līmeņa – daļa turklāt pretendēdami tādā veidā atklāt kādas pārdabiskas sakarības. Artis Ostups jau kopš pirmās grāmatas bieži pievēršas priekšmetiskajai pasaulei vai dabai, rādot to mazliet sirreālās ainās. Ja Biedrā Sniegā tās ir bezrūpīgākas un rotaļīgākas, tad abos nākamajos krājumos tiek arvien nopietnāk pētīts, kā savstarpēji mijiedarbojas apkārtnes noskaņa, cilvēka psihe un intelektuālā bagāža. To var nosaukt arī par centieniem saprast patiesību, kas nav gluži autentiska, dokumentāla dzīves patiesība. (Man joprojām ļoti patīk Martina Heidegera Mākslasdarba sākotnē rakstītais par patiesības raisīšanos uz āru caur plaisu esošā apslēptībā, un priecājos, ka Anda Baklāne atsaucas uz Heidegeru recenzijā par Ostupa Žestiem!⁵

Ja Fotogrāfija un šķēres forma vēl tiek variēta, Žestos jau konsekventi apkopoti tikai dzejprozas teksti – 31 kompakts, blīvs dzejolis prozā, kā arī poēma trīs daļās, astoņos paragrāfos. Nosaukums izteikti pārsniedz tituldzejoļa robežas un raksturo visu grāmatu. Ar vārdu „žests” parasti saprotam izteiksmīgu kustību vai netiešu rīcību – mājienu. Ostups akcentē šo netiešumu, tikko nojaušamās zīmes apkārtnē un valodā. Sekojot modernisma tradīcijai, viņš reflektē arī par teksta tapšanu un valodas attiecībām ar realitāti, liekot atgriezties pie vēl krietni pirms modernisma mākslas uzplaukuma uzdotā (ne velti pirms pāris gadiem Ostups aktualizēja Novālisa Monologu)⁶ jautājuma, vai valoda reprezentē realitāti vai rada to pati sevī. Domāju, ka šai sakarā bieži lietotais vārds „atspoguļot” patiesībā ietver abas šīs funkcijas, jo atspulgs var būt ne vien precīzi atbilstošs, atšķirīgs tikai tonī vai deformēts proporcijā, bet arī gabaliņos salauzts un salikts jaunā kompozīcijā. Daļa Žestos lasāmo tekstu atgādina Artura Rembo dzejprozu ne vien vairāku atsauču dēļ, bet arī tajā ziņā, ka vārdi sakārtoti loģiskās un estētiski baudāmās valodas struktūrās, taču šķiet teju neiespējami nolasīt rakstītā „jēgu”, un rodas šaubas, vai tāda vispār ir bijusi. Pieņemts uzskatīt, ka Rembo problematizē nozīmes zudumu, kas neizbēgami rodas, ļaujoties valodas stihijai, turpretī Stefanam Malarmē nozīme vairs nerūp vispār – valodas mūzika viņam par to svarīgāka. Ostups savukārt esejā atsaucas uz Polu de Manu, kurš, skatīdams Malarmē daiļradi, „atmasko mītu par absolūti ne-mimētisku dzeju.”⁷ Arī tad, ja tēli nesniedz skaidru izpratni, kas ar tiem domāts, „tomēr tekstā kaut kas tiek reprezentēts un šis kaut kas, kā uzskata de Mans, varētu citstarp būt Malarmē patība, turklāt neatkarīgi no tā, cik bezpersoniski un ironiski patība tiek atspoguļota”.⁸

Vairākos Arta Ostupa dzejoļos šīs sarežģītās teorētiskās problēmas izgaismotas uztverami un skaisti. Jau Fotogrāfija un šķēres 45. lpp. aizraujošā veidā parādīts, kā valodā iespējams runāt par kaut ko, nedefinējot, kas tas ir, tomēr pretstatot tā stāvokļus un īpašības un rezultātā iegūstot svaigu, skumju (bet ne drūmu) dzejoli, kura raksturojumu objekts, ja tāds jebkad ir bijis, paliek noslēpumā tīts. Citā šī paša krājuma dzejolī Vasara pie aizas (13. lpp.) lasāma aizkustinoša atzīšanās saistībā ar jau minēto depersonalizāciju – [gribētos] „rakstīt: „Bija grūti bez tevis,” tālāk: „Cik labi, ka atbrauci,” bet tā vietā [jāraksta]: „Tu stāvi loga zaļajā četrstūrī; āboli atgādina kristālus.” Proti, dažu tekstu pamatā ir pavisam vienkāršas emocijas, un dzejniekam ir jānopūlas, lai tās izteiktu gaumīgāk.

Žestos par līdzīgu tēmu, tikai rūgtākā ironijā vēsta dzejolis Sonets (12. lpp.): „Taču trūka spēcīgu, dzejisku vārdu: „sirds” jau bija izlietota, turklāt to apņēma „tumsa”; „dzīve” šķita muļķīga, bet „nāve” šausmināja vēl biežāk nekā „Dievs” baptistu lūgšanās. Viņš neviļus ieskatījās spogulī un atrada jaunus vārdus: „atspulgs”, „pilnmēness”.” Skaidrojot dzejoli Komentārs tavam bezmiegam (15. lpp.), tekstu varētu reducēt līdz ziņai „intelektuālis neveiksmīgu attiecību dēļ nevar gulēt”, taču ne jau tāpēc uzrakstīts šis smalkais teksts, kurā katrs vārdu savienojums uzbur daudzslāņainas asociācijas. Balsis starp kliedzieniem (28. lpp.) ir ne vien iespaidīgs teksts, bet arī interesants eksperiments, kur daļa vārdu izlaisti, aizvietojot tos ar apakšsvītru (vai, skaļi lasot, ar pauzi), un lasītājs var eksperimentēt, ievietojot tukšajās vietās vārdus atbilstošos locījumos kā skolas gramatikas vingrinājumā.

Cita veida eksperiments ir poēma Trīs fotogrāfijas (38. lpp.), kas tapusi 2014. gadā žurnāla Latvju teksti poēmu konkursam, kā iedvesmas avotu patiešām izmantojot trīs fotogrāfijas, kas grāmatā publicētas līdzās tekstam. Pirmajā redzam Francu Kafku; otrajā Valteru Benjaminu ar brāli; trešajā – Arti Ostupu ar pērtiķīti; visi (izņemot laikam pērtiķi) – bērnībā. Apcerīgie teksti balansē starp dzejprozu un eseju, un piekrītu Andai Baklānei, ka pirmie divi ir manierīgāki⁹, lai gan zinu, ka Ostupam Benjamins ir apmēram tas pats, kas daudziem citiem – Vinnijs Pūks. Īsi sakot, poēma man patīk mazāk par citiem Žestu dzejoļiem (lai gan varbūt tikai tāpēc, ka es pati gribēju poēmu konkursa galveno balvu).

Poētiskas rotaļas ar valodas vienībām iespējams īstenot atšķirīgos estētiskos modeļos – Marts Pujāts, piemēram, izgudro fantastisku pasauli. Arta Ostupa Žestu noskaņas raksturo galvenokārt tumsa un pagātne. Daudzviet minēti naksnīgi tēli un mākslīgas [ne-dienas] gaismas avoti. Armanda Zelča grāmatas noformējums palīdz uztvert kā uzplaiksnījumus tumsā arī tos tekstus, kuros diennakts laikam un gaismas veidam nav tik būtiska nozīme. Pierodot pie nakts apgaismojuma, lasot katru tekstu atsevišķi, iegūstam niansētas, gleznieciskas miniatūras. Tad arī ieraugām, ka priekšmeti tajās izskatās kā no antikvariāta. Vairākos dzejoļos objektiem saglabājas spēcīgāka saikne ar nozīmi, un attiecīgā estētika nav pašmērķīga, bet palīdz ieraudzīt konkrētu vēsturisku situāciju „nākotnes acīm”. Tā dzejolī Stērstes motīvs ar apakšvirsrakstu „Jelgava, 19. gs. beigas” (30. lpp.) svarīgi, ka eņģeļu mati krīt tieši „pār jaunā gadsimteņa pieri” un arī citas svētku nakts detaļas liek domāt par visu, kas vēl sekos gadsimtu mijai. Līdzīgi arī dzejolī Pēc neatkarības atgūšanas (7. lpp.) Latvijai svarīga laikposma mirkļi atklājas no bērna redzesleņķa, bet nākamajā teikumā jau pieaugušais runātājs uzdod jautājumu „Vai tāli skaņas pārsitieni – no dzelzceļa un šosejas – viesa cerības uz citu, plašāku ainavu?” Savukārt vairākos citos dzejoļos ar pagātni saistāmā vide ir it kā universāla un bezpersoniska, pat ja virsrakstā minēta Hanzas vai Valdemāra iela Rīgā.

Tas, ka senas lietas (pat, ja tās savulaik izgatavotas kā patēriņa preces) bieži šķiet vērtīgākas par nesen tapušām, ir izplatīts un viegli skaidrojams fenomens – vecos priekšmetos mēs sajūtam „vēstures elpu”, domājam par cilvēku mūžiem, ar kuriem tie saistīti. Tomēr Ostupa gadījumā tās nav senlaicīgas reālijas vispār. Marians Rižijs saka – 20. gs. 20.–30. līdz 60. gadi¹⁰; manuprāt, tās saistāmas ar iepriekšējiem diviem gadsimtiem vecajā Eiropā, tuvāk nekonkretizējot vietu un laiku. Interesanti, ka modernisma idejas ne vien ietekmē Ostupa dzejas formu, bet arī to rašanās un īstenošanas laikmeta vispārējā estētika, vizuālie tēli automātiski nosaka viņa izpratni par skaisto. Ja ap 2010. gadu, kad bija nesen parādījušās Vigula Istaba un Ostupa Biedrs Sniegs, šķita, ka naftalīna smarža tajās piederas pie rotaļām ar kultūras atsaucēm, tad tagad, pēc Žestu iznākšanas, šķiet, ka Ostupam (par Vigula tālāko ceļu vēl nevaru saprast) ne vien patīk ideja par galēju estētismu, mākslu mākslas dēļ, bet viņš arī skaidri zina, kādi objekti būtu atspoguļojami dzejā. Rižijs šai sakarā runā par augstā poētiskā stila valodu, kas atšķiras no laikmetīgās ikdienas valodas, par hipertelpas un tehnoloģiskās realitātes ignorēšanu.¹¹ Vai tīrajā dzejas substancē pastāv arī tās iekšējie ģērbšanās un interjera noteikumi?

Ar to es negribu pārmest Ostupam „nelaikmetīgumu” vai uzlūkot viņa rakstīto kā „reiz pateiktā ēnu”.¹² Uzskatu, ka Žesti, tāpat kā Fotogrāfija un šķēres, „lai gan eksplicīti nevēsta par internetu vai viedtālruņiem, ir mūsu laika mākslas darbs”¹³, tāds, kas daudzu atsevišķu faktoru sakritības dēļ iespējams tieši šeit un tagad. Turklāt grāmata tapusi latviešu valodā un kalpo tās dzīvotspējai, pilnvērtībai, attīstībai. Līdz šim Ostups nav atražojis sevi, bet ar katru krājumu arvien tīrāk izkopis to sava talanta aspektu, kuru pats izjūt kā spēcīgāko, Žestos šai ziņā sasniedzot virsotni (lai gan konkrēti manai gaumei viņa dzejā vēl tīkamāka bija vieglā šūpoļu atvērtība vairākos iepriekšējo krājumu dzejoļos).

Tomēr – kā jau bieži pēc spēcīgas grāmatas – rodas jautājums: ko tālāk? Vai modernisma forma, kas tik tuva Ostupam, nenozīmē ierobežojumu kā jebkura tradīcija? Nesen ar studentiem, mācoties par Bodlēru un Rembo, noskaidrojām, ka modernisms vēršas pret veco un iepriekšpieņemto. Tad kāda meitene pajautāja – bet kas notiek, kad pats modernisms kļūst vecs? Vai tas vēršas pret sevi? Man neatlika nekas cits, kā vervelēt par postmodernismu, postpostmodernismu un neomodernismu, kā arī teikt, ka, pašiem atrodoties iekšā kādā tagadnes procesā, īsti nav iespējams to definēt. Šobrīd šķiet, ka valodas un realitātes attiecības, to proporciju mainīgums mākslas darbā un kaut kā jeb patiesības izvilkšana gaismā dzejā allaž būs aktuālas, savukārt iespējamie risinājuma veidi ārēji var izskatīties arī citādi. Taču tas jau vairs neattiecas uz Žestiem.

1. Krivade A. Nebūt trakam, Satori, 25.01.2011.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Rižijs M. Jaunākās tendences latviešu dzejā, Latviešu valodas aģentūra.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Viguls A. Trešā persona, Kultūras Diena, 03.10.2013, 19. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Artis Ostups ar dzejoļu krājumu Žesti, Radio Naba raidījums Bron-Hīts, 28.05.2016.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Baklāne A. Tumsas stūrgalvība, Domuzīme, Nr. 2, 2016, 56. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Novaliss. Monologs, Punctum, 12.06.2014.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Ostups A. Laikmetīgais Novaliss, Punctum, 04.08.2014.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Baklāne A. Tumsas stūrgalvība, 56. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Rižijs M. Jaunākās tendences latviešu dzejā.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Viguls A. Trešā persona, 19. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)