— Fascinējoša detaļa

Sākumā – nepieciešamās formalitātes. Laikmetīgās literatūras un filosofijas žurnāla Punctum mērķis ir radīt telpu, kurā sadzīvo interese par mūsdienīgu literatūru un galvenokārt kontinentālo filosofiju, kā arī citām praksēm, kas var rosināt oriģinālu skatījumu uz dzeju, prozu un kritiku. Punctum jūt radniecību ar vairs neeksistējošajiem žurnāliem Grāmata, Luna un Kentaurs XXI, kuri darīja vērtīgu darbu – publicēja mazāk zināmu latviešu un cittautu literatūru un, ja tā var izteikties, investēja nākotnē, iepazīstinot lasītāju ar pasaules tendencēm dzejā, prozā un teorijā. Šī ieguldījuma augļi pašlaik labi redzami jauno literātu, kritiķu un filosofu darbos. Kāpēc gan neturpināt lielisko tradīciju jaunā žurnālā, saliekot savus akcentus? – viens otram jautāja trīs domubiedri: Justīne Janpaule, Igors Gubenko un šo rindu autors.

Žurnāla nosaukumā izmantotais latīņu vārds „punctum”, bez šaubām, saistās ar Rolāna Barta darbu Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju (1980), kur tas izmantots, lai apzīmētu elementu, kas izšaujas no kadra un ar savu nepakļaušanos „studium” fascinē vērotāju. Fascinējoša detaļa – tieši šo nozīmi mēs, žurnāla veidotāji, paņemam no Barta jēdziena kā ceļazīmi sava ceļa sākumā. Detaļa kā pretstats veselumam, literatūras un filosofijas panorāmai, vienlaikus detaļa kā būtiskais. Izvēle par labu „punctum” liecina arī par attieksmi pret 20. gs. kultūru – mēs to redzam ne tikai kā teritoriju, ko nepieciešams kartēt, bet arī kā instrumentu kopumu jaunu māksliniecisku, teorētisku un kritisku konstrukciju veidošanai. Iespējams, šeit var minēt arī neizbēgamību – vai gan laikmetīgai literatūrai nav radoši jāstrādā ar modernisma atstāto mantojumu? Apstiprinoši uz šo jautājumu savos tekstos atbild poļu dzejnieks Romans Honets.

Vārdkopa „laikmetīga literatūra” nedaudz mulsina ar savu nekonkrētību, tomēr šķiet, ka vērtīgāk būtu censties izdibināt tās kvalitāti, nevis piedāvāt kādu kalendārā atzīmējamu „no – līdz” versiju vai aprobežoties ar uzskatu, ka laikmetīgs ir viss, ko šobrīd publicē labākās pašmāju izdevniecības. Tātad atkal – izcelt interesanto detaļu. Man tuva ir Gertrūdes Stainas doma, ka katras attīstības mērķis ir nevis nākotne, bet gan tagadne. Tas ir, katra paaudze atpaliek pati no sevis, jo ir pārņemta ar agrākām emocijām, izteiksmēm un idejām. Un interesanta detaļa visdrīzāk būs tā, kurā cauri pagātnes uzslāņojumam saskatāma tagadnes seja. To tad arī centīsimies atsegt mūsu žurnālā, publicējot un analizējot literatūru, kas sarunājas ar šodienu. Reizēm šāda literatūra nevis viegli ieguls „patīk – nepatīk” straumē, bet gan akcentēs sevi kā kaut ko svešu, pretrunīgu un varbūt to būs grūti klasificēt. Taču grūtības sola punctum!

Barts vienuviet trāpīgi raksta, ka „dot punctum piemērus savā veidā nozīmē atklāt sevi”. Ja atņemam nost kultūras diktēto nepieciešamību – tādu nudien var saskatīt – veidot žurnālu laikmetīgajai literatūrai un filosofijai, tad tas, kas paliek, ir personisks mēģinājums strukturēt mūs interesējošos procesus. Mēs neuzskatām, ka no šī nemiera būtu jākaunas. Varbūt tas pat ir patiesākais, ko iespējams pateikt, atklājot žurnālu.