— Melni suņi ar baltiem uzpurņiem

Nilu Saksu daudzi pazīst kā spožu publicistu, viņa tekstus dažādos izdevumus lasa un izbauda, arī nepiekrītot rakstītajam vai norobežojot sevi no autora morālās stājas. Ar ko mani pārsteigs Nils Sakss, nodomāju, piekrītot recenzijai par viņa jaunāko grāmatu Poēma par 12 ziloņiem. Mūsdienās vispār pārsteigt ar kaut ko ir grūti. Saksa gadījumā pārsteigums ir vēl grūtāks, jo visa iepriekšējā viņa daiļrade, gan publicistika, gan stāstu krājums Nopietnie nolūki pārkāpj Latvijas tikumīgās sabiedrības normas, un skandāls ir kaut kas pašsaprotams, ko no viņa sagaida.

Pirmajā piegājienā Poēmai par 12 ziloņiem izdodas piesaistīt manu uzmanību un raisīt interesi. Grāmatas priekšējais vāks veidots sieviešu žurnālu estētikā, to rotā piemīlīgs jauneklis ar pilnīgām lūpām un vaigiem kā rožu ziedlapiņas maigiem. Aizmugurējais vāks atdarina tipisku bestselleru, ar lieliem, sarkaniem burtiem izceļot vārdu NOZIEGUMS un aicinot lasītāju pirkt, lai uzzinātu vairāk. Mākslinieks Dagnis Skurbe. Soft packaging kontrastē ar hardcore iekšiņas risinājumu. Līdzās poēmas tekstam ik pa dažām lapām iestrādātas melnbaltas fotogrāfijas, kur melnie kvadrātiņi pār visu attēloto personāžu acīm atgādina intīmpakalpojumu portālu vizuālo kodu, savukārt puskailo jauniešu, alkohola, ballīšu un estetizēta militārisma klātbūtne, kas attāli saspēlējas ar poēmas sižetu, rada iespaidu par anarhiju un dumpošanos, šīm pusaudžu dzīves nemainīgajām hipostāzēm.

Tekstā sastopam citu Saksu, ne to no ņirdzīgās publicistikas. Lai gan arī te šķiet, ka teksts plūst viegli, rodas iespaids, ka tas ir rakstījies ātri un nepiespiesti. Saksu zinām kā prozaiķi, taču šis literārais darbs patiesi ir poēma, žanrs, kas piemērots vēstīšanai par nevainīgu un likteņa priekšā nevarīgu varoņu ciešanām un citiem traģiskiem notikumiem kā, piemēram, dzīves jēga. Grāmatas teksts sastāv gan no dzejiskām pasāžām, gan dzejprozas, šajā gadījumā poēmprozas, kur vārdu kārtība ir apvērsta, liekot darbības vārdus tur, kur vispirms būtu jābūt teikuma priekšmetam, mainot īpašības vārdus vietām ar lietvārdiem, uz ko tie attiecas; tas patiesi piešķir tekstam balādiski vēstošu stilistiku – tā kā kaut kas no pagātnes, kaut kas senatnīgs, kaut kas naivi īsts, kā laikos, kad vēsture vēl notika pirmoreiz un visam bija kaut kāda jēga, un reizē kaut kas nedabisks, samākslots, augstā stilā, kas atsvešina no ikdienišķās realitātes un ieved kādā nosacītā pasaulē. Šī stilizācija autoram padevusies pārliecinoši. Teksta vieglais un nepiespiestais plūdums vietumis jūtams arī no otras puses – rūpīgs redaktors būtu varējis šur tur izravēt neiederīgus svešķermeņus atsevišķu stilistiski svešu vārdu, frāžu līmenī, kas traucē teksta viendabīgumam.

Par ko ir 12 ziloņu poēma? 71. lappusē sastopam vienu pašu teikumu visā lapā, un tas saka: „jautājums ir šāds – Kāda jēga?” Šī ir poēmas centrālā tēma. Tas ir mulsinoši – vai gan varētu būt piedienīgi 2014. gadā literārā darbā atklāti jautāt par dzīves jēgu? Jau Šekspīra laikā kāds to ir šādi pajautājis, un vēl pirms tam Aristofana laikā, šāds jautājums ir literatūrvēsturiski neoriģināls. Lai arī tēma – kas ar mani notiek, uz ko es varu cerēt – ir vairuma cilvēku ikdienas jautājumu lokā, priekšplānā vai kā refrēns motīvs, kas bezdarbības brīžos uzpeld no dibenplāna, par to literatūrā tā nerunā. Saksa grāmatā šī tēma vijas un caurvijas dažādos reģistros. Minētais citāts, protams, nav autora alter ego kliedziens un credo. To izsaka policijas darbinieks Timofejevs, iztaujājot mazgadīgos likumpārkāpējus. Tomēr tas nemaina to, ka šī grāmata ir par dzīves jēgas meklējumiem. To arī nozīmē nosaukums – ziloņi ir galvenā varoņa pieņemts simbols senākai, gudrākai, labākai pasaulei. Pasaulei, kurā vēl bija kāda jēga. Ziloņu atbrīvošana tad ir jēgas atbrīvošana. Vai arī atbrīvošanās no jēgas. Figurāls ir arī grāmatā sastopamais žurku slānis. Ziloņi ir gaistoša, poētiska figūra, kas aiznes senatnes zelta laikmeta fantāzijā, bet žurkas pilda htonisko citpasaules durvju sargu funkciju, vienā gadījumā – uz pusaudžu undergraunda īstenību, otrā – uz pieaugušo dzīves tumšajām kaislībām. Grāmatas gaitā tiek nogalināti divi skolotāji vārdā Žurka, un galvenais varonis sastop žurku ķēniņu Skarabeju. Žurku ķēniņš tam saka: „seko man lejup – es tev parādīšu dzīvi, kāda tā ir īstenībā” (24). Lejup ir vieta, kur, prom no vidusšķiras civilizācijas, romāna varoņi meklē atbildi – pie dzērājiem, pie ziloņiem zoodārzā, pie žurkām pazemē, pie policistiem iecirknī. Darba centrālā daļa ir dzejiskā formā rakstītā Poēma par pērli, kas alegoriskā veidā ataino galvenā varoņa un visas cilvēces likteni – bezrūpīgo, glāsmaino bērnības pasauli, kur lieli un vareni pieaugušie rūpējas, lai mazajam nekā netrūktu, kam seko došanās pasaulē, lai kļūtu par kaut ko, veidotu pašam savu likteni, savu dzīvi, un tam sekojošā ļaušanās kaislībām un vilšanās, par to, ka laime nav sasniedzama un mērķi, reiz sasniegti, zaudē savu vērtību.

Grāmata beidzas ar tādu kā nodevību. Šajā brīdī es sāku domāt – ko autors ar to visu grib pateikt? Varbūt tas ir labi, ka grāmata uzdod jautājumus. Bet varbūt tas nav labi. Ja Poēmu par 12 ziloņiem uztver kā pusaudžu romānu par jēgas trūkumu un tās meklēšanu, tad grāmata nesniedz atjautīgas atbildes, pusaudzisko ciešanu mods šeit ir eksaltēts, tomēr nemērķtiecīgs, drīzāk ilustratīvs, nekā eksistenciālu līdzpārdzīvojumu raisošs. Ja tas viss domāts kā joks, kā ironija, tad atkal jājautā – par ko? Par pusaudžiem, par dzīvi vispār, par meklējumu dažādību un to veltīgumu? Līdzās aizraujošām un spriegām epizodēm, izteiksmīgai valodai un asprātīgam poemātiskā stila izmantojumam, teksts atstāj nepabeigtības sajūtu. Šķiet, ka šādai tēmai, šai iecerei būtu derējis garāks izvērsums, lai idejiskais materiāls iegūtu tam pienācīgu estētiski strukturālo formu. Romānam tā kā par īsu (104 lpp.). Ja līdz galam noticam autora uzstādījumam, ka tā ir poēma, tad vēstījums ir pārāk sadrumstalots, ir daudz sižeta līniju, kas paliek kā atsevišķi teksta slāņi – pusaudžu banda, divas mini poēmas par skolotājiem žurkām, žurku ķēniņš un apakšzemes pasaule, poēma par pērli, stāsts par zoodārza strādnieku bērniem un citi.

Taču ja nemēra ar Dantes un Markesa latiņu, tad šī ir jauka, ne-meinstrīma latviešu literatūra ar viegli lasāmu, izklaidējošu sižetu un skatāmbildītēm. Poēma par 12 ziloņiem izdota izdevniecībā Severīns, kuras logotipā ir divi melni suņi ar baltiem uzpurņiem, nopērkama grāmatnīcās.