punctum

Literatūra un kultūra

Paši pirmie mirkļi

Romans Honets

14/05/2014

 

honets_autors

www.biuroliterackie.pl

Romans Honets dzimis 1974. gadā. Dzejnieks, divmēnešu izdevuma Studium redaktors, viens no visjaunākās poļu dzejas antoloģijas (1990 – 2000) veidotājiem. Dzīvo Vroclavā. Pasniedz t.s. radošo rakstīšanu Vroclavas literārajā studijā. Piecu dzejas krājumu autors. Nav pats pamanītākais dzejnieks uz t.s. poļu dzejas skatuves, taču noteikti ir viens no poētiski intensīvākajiem un noslēpumainākajiem autoriem, kādus Polijā sanācis dzirdēt un lasīt man, atdzejotājai. Īpaši atceros kādu lasījumu pārpildītā Varšavas kafejnīcā, kur pēc klaigājošiem, asprātīgiem Marčina Švietļicka dzejoļiem klausītāju priekšā iznāca bāls noguruša izskata vīrietis, un līdz ar pirmajiem klusā balsī lasītajiem dzejoļiem telpā iestājās klausīšanās klusums, kas raksturīgs lasījumiem, kuros līdz ar autora balsi ienāk vēl kāds – pasaule, rēgs vai būtne, ko, reiz sastapuši, pēc tam nejauši, gandrīz nejauši turpinām atminēt un iepazīt. Honeta izteiksmē blīvie un šī gadsimta izsvaidītībai neraksturīgi uzlādētie dzejas teksti tulkoti angļu, čehu, vācu, krievu, slovēņu, ukraiņu un itāļu valodā. Latviski viņa dzejoļi līdz šim publicēti žurnālos Vārds (2012, nr. 2(1)) un Luna (2001, nr. 6).

Atdzejotāja

 

nemuzikalitāte

un vēlāk redzu to nakti – mazo
meitenīti sapinušos tauvās,
tā bāž mutē meža zemenīti,
sulīgo viduci no sapņa
par to, cik padevīgi ir mūsu
mirušie,

un izšķīst

 

[visgrūtākie ir paši pirmie mirkļi]

visgrūtākie ir paši pirmie mirkļi
pirmie mirkļi, ko precīzi nošķir klusums
un drīzas tikšanās apsolījums. klāt neesamība
vēl izskaidro nozagtās grāmatas,
dieva fotogrāfijas sēpijā (kur viņš tikko iznācis
no ūdens), ūdens, kas traucas pa čuguna caurulēm
kā bērns, kam šķīstās sienas atņem dzirdi,
skapji, kas sētsvidū vēdinās. mūs uztur
celofānā ietīti cūku kuņģi,
pagājušu vārdu un vērtslietu atbalsis

viss ir plūstošs.
pie lūpām celts

 

lūgšana par vasaru

lai svētīti ūdens putni, pīles,
kas nirstat vasaras atvaros
vanģeļa ezerā, knābjus atvāzušas
kā tveices greznotus zižļus

augusta pils pirms septiņiem
gadiem, dzelteni sakramenta dvieļi,
atvesti no tālas pilsētas
kā lipīga kaite, kā cirtu cirpšanas epidēmija,

to pašu, ko pēcāk glabā atmiņas pieblīvētas
aploksnes. saspaidīti vasaras augļi,
samaidzīti saujās, un tie šausmīgie ieroči
aprakti zemē zem ērkšķu klājiem,

jo tur aug ērkšķi. vēlos vakaros
skriešus turp metos
ar uguni abās saujās, ar uguns
praulu rīklē. ar netīru lāpstu

izroku tevi no zemes, pagājusī vasara,
un sviežu upes melnajā straumē

 

nobeigtā cilvēka dziesma

veca sieva pie kvēpiem noklātas sienas,
šķībs nams. svēto atveidi klusē,
liekot vāzītē apgrieztos kātus,
gremdējot stiebrus. arvien vairāk debesu –
tās klusi pieriet ar bezkrāsu krāsām,
sapņus skaidrojot, izsīkušas un bezspēcīgas. viņa –
cita lieta: nokavējusies senlaiku māsa,
atspiedusies pinkainā vēja stērbelē,
trīsuļo caurcaurēm neļķu pušķos,
kas viņai pasniegti

un nekustas vairs tās lūpas,
spožās pasaules baznīcās, kā arī piekalnēs
šīs siltās, pavērtās lūpas vairs nesacīs –
veco siev, kam skatiens kā tautu staigāšana,
nāc, paņemšu tevi līdzi uz bērnu valstību,
uz notālām vietām, kur stostās dievs

tevi modinās mīlestība,
kuras man trūcis

 

kundze

rakstu par tavām krunciņām. domājams, ka tas bija
pirms gada, kustējās piena zobi
un pirkstu kratīja ķirurgs-stomatologs.
kopš tā laika nomiris daudz pāvestu (laiku var mērīt

arī pāvestos.) tagad tev visos traukos sabērtas
krunciņas, delna caurspīdīga kā glāzei
stikls. varbūt pēc stundām tu dodies pie ķirurga,
ļauna veča, ko uzrakstīt varētu jākobs grimms

 

drīz geto liesmos mums plaukstās

durvis uz sētu, avīžu strēmeles
apmetuma plaisās, no margām
plēksnēm vien lobās pelēkā krāsa.
vai tu no eņģeļiem atgriezies? – maiga sievietes stigma
aiz rūts, bakelītburti: telefons –

telegrāfs, varbūt mēs mežos klīduši esam
līdz pat šim brīdim, bet dzirksteļu jūra, bet ieplakas
aklas un ceļi, – tas viss tikai noredzēts, viss tikai sapnī.
drīz geto liesmos mums plaukstās,

jau atkal. lepni atskatās steidzīgas
dāmas, lepni pagriežas atpakaļ
kristumticības galva roma, pat zeme
ar caurumu nomelnējušā kaulā, vītenis

stiepjas no šķembām, drupas –
mūsu piedzimšanas vieta pēc brīža

 

auksti

atomu kleitas pietuvinājumā
šalcošas, cilvēkveidīgas,
salikdamās lūpu griezumā,
sliedes lēni atdalītas miglā: iet zudībā,
paliek uz vietas. tā man jau šķita – nakts
pārvēršas svelmes asmenī,
atkal pie durvīm klauvē, un ceļš,
ceriņzari slejas virs galvām.
tā man jau šķita: es paturu viņu acīs,
tādu pašu kā toreiz, atspulgā.
kā ir tur, acīs? – es vaicāju.
auksti – viņa atbildēja. acis un ledus,
zināms, nāk no tās pašas teiksmas,
kas pierakstīta bailēs no valodas un liesmām.

No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode

Dalies ar šo rakstu