— Satikšanās iespēja

Šī žurnāla nolūks, kā es to redzu, ir veidot telpu, kurā kļūtu iespējama laikmetīgās literatūras un filosofijas satikšanās mūsdienu Latvijā. Šo iespēju daudzos aspektos var atzīt par nevarbūtīgu: vairāki tradīcijas filosofi uzskatītu šādu satikšanos par filosofijas pagrimuma zīmi. Platons, kurš savulaik izraidīja dzejniekus no filosofu pārvaldītās valsts, un Kants, kurš bija pārliecināts, ka romānu lasīšana filosofam var nākt tikai par sliktu, visdrīzāk nekļūtu par punctum pastāvīgiem lasītājiem. Un ne tikai viņi vien: katra filosofiska koncepcija, kura pamatojas aksiomā, ka filosofija ir zinātne, jau sākotnēji noliek šķērsli filosofijas un literatūras jēgpilnai saskarsmei, nemaz nerunājot par vienotas virtuālās telpas draudzīgu dalīšanu.

Tiesa, 21. gadsimta sākumā mēs jau labu laiku esam bijuši liecinieki literatūras un filosofijas savstarpējās tuvināšanās norisei. Filosofijas zinātniskuma ideāls sāka pamazām zaudēt savu līdz šim neapstrīdamu autoritāti jau 19. gadsimta vidū. Sērens Kirkegors un Frīdrihs Nīče, kuriem tuvākajās nedēļās veltīsim publikācijas, ar savu jaunradi spilgti apliecinājuši, ka filosofiska refleksija var norisināties arī literāras performances veidā. Akcentējot dažado rakstības stilu, autora identitāšu, un (auto)biogrāfisku motīvu filosofisku relevanci, viņi reizē centās atklāt filosofijas pamatkategoriju literāru izcelsmi. (Nīče: “…kas ir patiesība? Kustīgs metaforu, metonīmiju, antropomorfismu jūklis, [..] kuras cilvēki pēc ilgas lietošanas ir pieņēmuši par kanoniskām un saistošām…”.)

Šo domātāju iniciēto pavērsienu filosofijas un literatūras attiecību sarežģītajā vēsturē gan nevajadzētu absolutizēt, atzīstot filosofijas zinātniskumu par pagātnes faktu – apgalvot ko tādu nozīmētu ne tikai ignorēt zinātniski orientētas filosofijas vērtīgos sasniegumus, bet arī aizmirst, ka mūsdienu filosofijas institucionālo veidolu joprojām nosaka zinātnes universitāte. Reizē šis pavērsiens, kas ticis ievērojami padziļināts tādos mūsdienu filosofijas strāvojumos kā fenomenoloģija, eksistences filosofija, kritiskā teorija, hermeneitika, psihoanalīze, strukturālisma un poststrukturālisma filosofija, dekonstrukcija, dzimtes studijas u.c., ļauj sagaidīt, ka savu tuvumu literārai fikcijai atzīstošā teorētiskā diskursa pretenzija uz filosofijas statusu tiks vispusīgi atzīta par leģitīmu.

Par žurnāla nosaukumu izvēlētais vārds punctum, kā to savā dienasgrāmatā atklāj žurnāla idejas autors un galvenais virzītājspēks Artis Ostups, aizgūts no literatūras teorētiķa un filosofa Rolāna Barta grāmatas Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju (1980). Šajā pretrunīgajā tīksmes un ievainojuma punktā, ko Barts ar apburošu iejūtību apraksta kā fotogrāfiskā attēla pieredzējuma kvintesenci, es saskatu literatūras un filosofijas daudzsološas un neprognozējamas satikšanās iespēju, kuru arī atzīstu par mūsu kopīgo centienu galveno orientieri.