— Košļājot asfaltu

 

Par Dena Dimiņa tulkoto Vladislava Todorova romānu Dzifts (Mansards, 2013)

Bulgāru rakstnieka Vladislava Todorova nupat arī latviski klajā nākušajam romānam Dzifts dots apakšvirsraksts melnais detektīvs. Sākumā tas šķiet visnotaļ pretenciozs pieteikums, kaut gan patiesībā šī rinda ir ne tik daudz žanra apzīmējums, cik tieši tas, kas sākotnēji šķiet, proti, apakšvirsraksts. Svešādais priekšmets „dzifts”, kuru romāna gaitā nemitīgi patērē tā galvenais varonis Levs, izrādās nedaudz arhaiska sava veida košļene – piķa gabals, un tieši šāda – tumša, ķepīga, vienlaikus nelielu riebumu, bet arī atkarību raisoša – ir visa romāna kopējā estētiskā noskaņa, kurā noir filmu stilistikā ieturētā gaisotnē tiek izspēlētas no amerikāņu trilleriem patapinātas sižetiskās struktūras un kurā Levs jeb Kode izdzīvo aptuveni divpadsmit stundas – sākot no atbrīvošanas no ieslodzījuma līdz savai nāvei. Detektīvs kā žanra apzīmējums Dziftam turklāt nemaz tā īsti nepiestāv, jo kārtīga detektīva elementu šeit nav – vainīgā meklēšana patiesībā nenotiek, apslēptais dārgums neatrodas. No otras puses, „melnais detektīvs” ir pats Levs savā trakajā nakts skrējienā starp cietumu, poliklīniku, bāru un kapsētu, centienos izbēgt vajātājiem un atrast melno dimantu, kas bijis pirms divdesmit gadiem pastrādāta nozieguma motivators.

Autors rakstot ir filigrāni darbojies ar obligāto klasiskā trillera žanra elementu bumbiņām, itin kā metot tās gaisā un pierakstot secību, kādā tās nejauši sakrīt zemē – netrūkst ne pakaļdzīšanās, ne erotikas, ne nāves un spīdzināšanas draudu, lietā tiek likta inde, dūres un ieroči. Bet vienlaikus lasītāju neatstāj sajūta, ka autors uz visu nolūkojas pastarpināti, atsvešināti kā caur teksta sākumā vairākkārt piesauktajām restēm vai noputējušu, apķēpātu loga stiklu, īsti nepieslēdzoties dramatiskajam sižeta zīmējumam emociju līmenī. Visi elementi it kā ir vietā, zobratiņi griežas, mehānisms darbojas, bet trilleris vārda ierastajā nozīmē neveidojas – tā elementi ir tik atkailināti, strukturālais skelets tik skaidri saredzams, ka lasītāja emocionālās piesaistes vietā rodas drīzāk tehniska pataloganatoma vai inženiera interese par to, „kā tas viss darbojas”. Līdz ar to trillera vietā ir stājusies īsteni postmoderna trillera dekonstrukcija: kā rentgena kadrā, kurā atsegtas ēkas iekšējās dzelzsbetona konstrukcijas, žanrs izzūd un vietā stājas pētījums par to, no kā tas sastāv.

Arī romāna tēli tiek uzlūkoti it kā caur greizo spoguli – nedabiski pastiepti vai saspiesti, klauniski izķēmoti, tāpat kā darbības vide – šaubīgs bārs, baiss moku kambaris, kapraču „kantoris” –, drūmais, atsvešinātais simbolisms ir kāpināts tādā pakāpē, ka kļūst jau grotesks, un pats Kode starp šīm vietām un tēliem līkumo tikpat nesakarīgā un neprognozējamā līknē kā viņa entomoloģiskais vārdabrālis. Katra epizode sākas it kā tradicionālā trillera garā – varonis bēg, atkaujas, izlaužas, atraujas, sastop zudušo mīļoto, pārdzīvo nodevību, risina eksistenciālus iekšējos monologus. Bet arī šīs struktūras vēstījumā izlokās, izstiepjas, izirst, autoram pašrocīgi izārdot to, ko no tām sagaidām, un kļūstot pašām par savu parodiju – tādu pat bezjēdzīgu zigzagošanu starp klišejiskām vidēm kā Kodes bēgšana, kas jau iesākumā ir nolemta iznīcībai.

Romāna teksts kopumā atgādina pavecas, raustīgi čirkstošas melnbaltas kinolentes stopkadru, ko izgaismo nesaudzīgas dienasgaismas spuldzes uzplaiksnījumi; visu caurvij melnais – gan kā krāsa, sākot ar tumsu un beidzot ar nejauši uzieta nakts bāra leti un Leva iemīļotās matiem, gan kā naratīva noskaņa, jo teksts ir piebārstīts ar to, ko dažādi romāna varoņi dēvē par „kleinajiem stāstiem” – tie (varoņi un arī stāsti to izpildījumā) ik pa brīdim aptur drudžaino sižetisko darbību, lai lasītājs būtu spiests noklausīties kārtējo melno anekdoti, pastāstu iz dzīves vai vienkārši urbāno leģendu, kuru vēsta cits par citu groteskāki tēli, sākot ar cietumsargu un beidzot ar kapraci.

Dzifts ir nesaraujami saistīts arī ar postsociālisma Bulgāriju – vidi, kas latviešu lasītāja skatījumā piešķir tekstam reizē svešādumu un atpazīstamību. Vienlaikus atrodoties sistēmas ietvarā un kritizējot to, rakstnieks panāk, ka lasītājs nokļūst konfliktā pats ar sevi, vēloties un nespējot pieņemt atainoto kā reāli notiekošu. Viens no trillera un detektīvromāna žanru veiksmes faktoriem ir autora spēja panākt lasītāja identificēšanos ar varoni, kas Dzifta gadījumā ir teju neiespējami. Robežojoties ar parodiju, bet šo robežu nekad tā īsti nepārkāpjot, teksts eksistē vismaz trijos līmeņos – tieši pateiktajā, nojaušamajā un lasītāja iekšējā strīdā ar tekstu, taču visas šīs līknes beidzas strupceļā, nulles punktā, bezizejā. Detektīvromānam tradicionāli būtu jānoslēdzas ar vainīgā atrašanu / noslēpuma atrisinājumu, bet Dzifta kulminācija ir ačgārna: slepkava ir zināms jau no iesākuma, dimanta vietā atrodas pelnu urna, nav neviena, kas nebūtu nodevējs, un pēdējās divpadsmit stundas varoņa dzīvē ir izrādījušās vien pēdējais bezjēdzīgais ieskrējiens pūliņos pašam saviem spēkiem izlēkt no bezdibeņa. Visi pavedieni beidzas ar pārrāvumu, un pēdējā frāze „Kode, kas nejauši dzīvoja un tikpat nejauši arī nomira” šķiet apstiprinām teksta strupceļu. Neskatoties uz to visu, romāns, kā to pauž arī uz vāka iespiestais atzinums, ir „pārsteidzoši lasāms gabals”, jo sižets plūst strauji un grodi, ir vienlaikus lakonisks un piesātināts: tas it kā rauj lasītāju uz priekšu, tiesa gan, tikai tādēļ, lai tas (proti, lasītājs) atkal un atkal ar pilnu ātrumu ietriektos ķieģeļu sienā.

Teju viss tekstā atbalsta jau apakšvirsrakstā pieteikto „melno” semantisko lauku. Romāns ir pieblīvēts ar erudītam lasītājam tīkamu postmodernu alūziju miksli un kultūrvēsturisku detaļu bagātību, kuras rezultātā veidojas savdabīgs konglomerāts: jau minētās kailās trillera struktūras, kuras aizpilda autora rotaļas par un ap tēmu, neskopojoties ar pavulgārām detaļām un sulīgu „ielas” leksiku. Un galveno lasītāja interesi beigu beigās raisa nevis dimanta meklējumi un Kodes sakāpināti pārpasaulīgās žēlabas, bet gan tas, vai un kā autors izturēs šo estētiku līdz romāna pēdējai lappusei, nepārkāpdams nedz žanra, nedz labas gaumes robežas. Rezultāts ir tumšs, košļājams un nekad īsti nenorijams gremoklis – nu, aptuveni tāds kā jau pieminētais asfalta gabals dzifts.