— Kungs, vai jūs mīlat mēnessgaismu?

Amerikāņu konceptuālās literatūras zvaigzne Kenets Goldsmits 18. aprīlī savā tviterkontā publicēja aicinājumu iepazīties ar Stīva Rogenbaka (Steve Roggenbuck) „radikālo poētiku”, kas visspilgtāk izpaužas haotiski veidotu vlogu formā. Trīs nedēļas vēlāk Goldsmits The New Yorker publicē Rogenbakam veltītu rakstu Ja Volts Vitmens vlogotu. Drusku maldinošs virsraksts, jo, lai gan Vitmens savulaik, tāpat kā Rogenbaks šodien, dziedāja himnas dzīvei un pasaulei, grūti iztēloties YOLO idejisko tēvu tvītojam: „poop directly on top of a strawberry.”

Rogenbaks savā manifestā AN INTERNET BARD AT LAST!!! (ARS POETICA) apgalvo, ka netic vienai dzejas definīcijai, ko varētu attiecināt uz visiem dzejniekiem. Bet pamato viņš to ļoti banāli – dažādiem dzejniekiem ir dažādi mērķi un sirdis, un dzeja, lai kāds būtu tās saturs un forma, spēj mainīt dzīves. „Dzejnieka darbs ir sūtīt cilvēkiem bildes ar saullēktu,” aizrautīgs ir Rogenbaks. Jūs noteikti padomājāt – ak, cik romantiski, un Rogenbaks pret to neiebilstu, jo uzskata sevi par romantisma tradīcijas turpinātāju, kurš, apskaņodams savus klipiņus ar dvēselisku mūziku, stāv blakus Kītsam un Vitmenam. Toties jaunais autors noteikti sadusmotos, ja viņa dzejas skatījumu mēs vērtētu tikai kā klišeju vētru. Jo bailes būt banālam ierobežo YOLO!

„Kungs, vai jūs mīlat mēnessgaismu? Un ja nē, vai es varu jūs pārliecināt?” Kad Rogenbaks par dzejnieka misiju nodēvē dabas skaistuma mārketingu, viņš it nemaz neironizē, un tas, protams, raisa aizdomas par šī amerikāņa naivumu un vājo izglītību. Taču nav tik vienkārši – Rogenbaks drīzāk ir staigājošs oksimorons, dadaistisks Vitmena aģents, kurš taisa salātus no valodas atkritumiem – gan no zemās, nereti popkultūras marķētās leksikas, gan no „motivējošām” frāzēm. Tā, piemēram, manā pagaidām mīļākajā dzejolī ar tipisko nosaukumu Mēs varam mainīt pasauli Rogenbaks bauro: „Fucking penguin, son of a bitch! We can change the world!” Raksturīgi laikmetīgajai kultūrai, Rogenbaks poētiku redz kā plašu ideju konstelāciju, kas eksistē potenciāli vairākās dimensijās: ne velti literārā montāža, ne velti kaut kur fonā nojaušamais, no modernisma patapinātais uzskats, ka visam ir vieta literatūrā, ne velti performatīvā „rakstība”, alkstot mainīt pasauli, ne velti atziņa „es esmu labākais apskāvējs mūsdienu literatūrā” un aicinājums „uzadi dzejoli un ieliec bildi tumblr”.