kritika

— Sievietes izglābs pasauli

ILZE JANSONE

22/05/2014

 

Par Ingas Žoludes romānu Santa Biblia (Dienas Grāmata, 2013)

Ingas Žoludes ceturtās grāmatas (un trešā romāna) Santa Biblia pieteikums ir spēcīgs – katrā no stacijām, kurai cauri dodas trīs „misijisti” – Nīma, Levs un Tūrs kopā ar savu dzīvo mugursomu, lasītājs sastop iespaidīgus, spilgtus un atmiņā labi paliekošus tēlus. Tāpat arī staciju nosaukumi ir jēgietilpīgi, lai arī atsevišķās stacijās šķiet pārāk tieši skaidroti lasītājam. Droši var teikt, ka romāna sākums ir daudzsološs un varoņu uzdevums – ne vairāk, ne mazāk kā izglābt pasauli – nav no vieglajiem, tāpēc lasītājs jūtas ieintriģēts un alkst uzzināt, kā tad viņi tiks ar to galā.

DG_RozaKvarcaBraliba_vaks3

Pēc sižeta uzbūves Santa Biblia atsauc atmiņā road trip movie, jo lielāko daļu sižeta varoņi soļo cauri divpadsmit stacijām kā Dantes deviņiem elles lokiem. Katrai stacijai piešķirts īpašs nosaukums, kas to raksturo, nosakot gan turieniešu portretus, gan pārdzīvojumus un notikumus, kas ietekmē varoņu turpmāko ceļu. Pirmā stacija Soledad („Vientulība”) iepazīstina ar galvenajiem varoņiem un viņu uzdevumu, savukārt otrā, kur varoņus sagaida maitu lijas, asiņu plūdi un pa zemi izmētātas cilvēka ķermeņa daļas, ir Circumcision („Apgraizīšana”), kur apgraizītas tiek sievietes. Šis rituāls, ko vēl aizvien veic atsevišķās Ziemeļaustrumāfrikas un Ziemeļāfrikas daļās un kuru neparedz islāma priekšraksti (tiesa, Muhammeds to arī neesot aizliedzis, kā parasti skaidro sieviešu apgraizīšanas aizstāvji), jau krietnu laiku piesaistījis dažādu pasaules cilvēktiesību organizāciju uzmanību.1 Vēlāk aprakstīta arī šī rituāla izrāde, tāpat varoņi iegrimst sarunā par vīriešu un sieviešu apgraizīšanu un tās atšķirībām, tādējādi lasītājam kļūst skaidrs, ka turpmāk liela nozīme visa romāna gaitā būs sievietei un viņas attiecībām ar reliģiju (ja par pēdējo kādam vēl bijušas šaubas pēc nosaukuma izlasīšanas). Lasītājs netiek pievilts – nākamā stacija saucas Virgin („Jaunava”), un tur sastopam gan meitenes, kas tiek audzinātas par jaunavām, gan mācītāju, kurš cenšas izdzīt no Tūra sātanu, izmantojot šaustīšanas metodi.2 Tāpat pa ceļam varoņi pamanās iemaldīties kādā krogā – lasītājam tā arī īsti nekļūst skaidrs, kāpēc, varbūt tālab, lai autore varētu ziņot, ka tur drīkst uzturēties tikai vīrieši, taču uzturas arī sievietes, kas „ģērbjas kā vīrieši un pīpē un dzer, jo viņas ir tādas… ne-sievietes [..] Viņas ir zvērinātas jaunavas, kuras atteikušās no visa, no savas sievietības, lai varētu dzīvot vienlīdzīgi ar vīriešiem, ar norunu, ka pašas teju kļūst par tādiem”.3 Ceturtā stacija Fuego („Uguns”) ieved varoņus viduslaiku gaisotnē, kur inkvizitori dedzina raganas un sievietes tiek sadedzinātas kopā ar mirušajiem vīriem – acīm redzama atsauce uz sati rituālu hinduismā. Šo rituālu papildina arī ilustrācija no 20. gadsimta vēstures tumšākajām lappusēm (holokausta) – proti, kaudzēs sakrautās drēbes un mājsaimniecības priekšmeti, kas piederējuši mirušajiem un ko tagad var paņemt un turpmāk lietot dzīvie. Tamlīdzīgas atsauces, kas sasaista vēsturi vienā lielā veselumā, liekot to skatīt kā kontekstu, raksturīgas visam tekstam (nenoliedzami, viena no pozitīvākajām šī romāna iezīmēm). Nākamā stacija Vierge Noire („Melnā madonna”) tulkojama kā atsauce uz kristīgajā mākslā pazīstamu apzīmējumu, kad ikonās madonna attēlota ar tumšu ādas krāsu. Šo apzīmējumu parasti izmanto divos gadījumos – pirmkārt, runājot par afrikāņu kristīgo mākslu, kur šāds attēlojums norāda uz to, ka kristietība pārvar jebkādus ar cilvēka ādas krāsu saistītus aizspriedumus, un, otrkārt, tā ir specifiska 12. – 15. gs. Eiropas ikonogrāfijas iezīme, kas attēloja Mariju ar tumšāku ādas krāsu, saistot viņu ar auglīgu zemi, kurā iedēstīta dievišķā sēkla, kas pasaulei nesusi Pestītāju.4 Melnas sieviešu figūras parādās arī romāna tekstā, vēlāk pārvēršoties par Melnajām Madonnām, kas misijistu interpretācijā tiek skaidrotas kā sievietes mācītājas vai „tuvu tam”. Šajā stacijā misijisti piedalās dievkalpojumā, kura laikā Nīma piedzīvo transformāciju, kas tiešā veidā saistīta ar sievietes kā auglīgas zemes tēlu un lielā mērā nosaka visu turpmāko romāna gaitu.

Šeit svarīgi pāriet pie, manuprāt, romāna centrālajiem vēstījumiem, pārējās stacijas tikai īsi uzskaitot: tālāk ceļinieki dodas uz Hedonia („Prieka stāvoklis”), Novia („Līgava, saderinātā”), Madre („Māte”), Tango, Sabine („Sabīne” – ticamākais, atsauce uz sabīņu sievietēm), Purgatorio („Šķīstītava”) un visbeidzot Centrale. Viss vēstījums faktiski balstās trīs galvenajās idejās: viena no tām ir Misija, otra – Nīmas personība un viņas mīlestība pret Geraldu, kuru lasītājs iepazīst tikai no Nīmas atmiņām, savukārt trešā – sieviete un reliģiozitāte. Misijas mērķis romāna gaitā ir visai neskaidrs, lai arī definēts kā „pasaules glābšana”. Savā ziņā tā līdzinās armijai vai slepenajam dienestam, kur notiek izsekošana, pārāk daudz zinošo cilvēku (Geralda) novākšana pie malas un turēšana gūstā, tāpat misijistiem ir čipi, kuru izņemšana, izrādās, ir noziegums pret misiju (jāpiebilst, ka trim galvenajiem varoņiem čipu nav, Nīmai to izņēmis Geralds). Pasauli izglābt var, Misiju iznīcinot, un tieši tāds arī ir varoņu mērķis. Romāna gaitā par Misiju nekas daudz pastāstīts netiek, un tā paliek kā tāda attālināta ideja, kā visvarenības vai tehnoloģiju simbols, kas tikpat labi var ietvert arī „dabiskuma” un „industrializācijas” pretstatījumu – misijisti ceļo, izdzīvo savus likteņus un ir pakļauti visiem dabas likumiem, kurpretī Misija cenšas kontrolēt pasauli ar tehnoloģiju, čipu un milzīgas rūpnīcas palīdzību. Šāds labā/sliktā pretstatījums arīdzan vedina domāt par feminisma idejām un patriarhiju kā industriālā un tehnoloģijas pārstāvi, savukārt matriarhiju – kā visas dabiskās kārtības un cilvēcīgā pārstāvi. No šīs perspektīvas raugoties, var pieņemt, ka Misija Žoludes romānā simbolizē (jebkuru) organizēto, hierarhisko (tātad patriarhiju pārstāvošo) reliģiju, jo, lai arī apgalvo, ka glābs pasauli, Misija ir izveidojusi apstākļus, kas apspiež cilvēkus, it īpaši sievietes, visdažādākajos veidos. Jāpiebilst, ka autores piedāvātā „atbrīvošanās” stratēģija, kas parādās tikai romāna beigās, šādu uzstādījumu nekādā veidā neatrisina, taču par atrisinājumu nedaudz vēlāk.

Žoludes trumpis ir precīza un izkopta, taču dabiska un nekonstruēta valoda, kas ļauj nesaviebjoties lasīt arī visai naturālistiskas ainas. Romāna sirreālā laiktelpa un Nīmas mīlestība pret Geraldu veiksmīgi attīstīta arī psiholoģiski. Mazāk izdevusies šķiet sižeta līnija par bijušo prostitūtu Santu un viņas īpašajām attiecībām ar Santa Biblia. Santas tēla duālisms vedina vilkt paralēles ar Baltijas literatūrā jau deviņdesmitajos gados apspēlēto Marijas Magdalēnas tēlu.5 Par spīti visām šīm interesantajām un latviešu literatūrā salīdzinoši reti sastopamajām atsaucēm uz reliģiju, biezajam simbolu slānim, kam cauri varētu rakties kā teologi, tā filozofi, literatūrzinātnieki un kultūras vēstures pētnieki, raitajam sižetam, precīzajiem, aforistiskajiem teikumiem, kas lasītājam atvieglo identificēšanos ar tekstu un pamatīgajam darbam, kuru romāna autore acīm redzami ieguldījusi, lai pēc iespējas precīzāk attēlotu sievietes un reliģiju dialogu, galu galā Santa Biblia tomēr sagādā vilšanos tieši pārāk vienkāršotā un banālā atrisinājuma dēļ.6 Vienīgais interesantais, kas sakāms par noslēgumu, – tas ir veiksmīgs māksliniecisks triks, kas, lai gan sagādā ar informāciju un tēliem apgādātajam, tāpēc jau feministiski noskaņotajam lasītājam vilšanos, tomēr vienlaikus arī iznīcina visu iepriekš uzrakstīto, liekot izbrīnītam un neizpratnes pilnam atgriezties izejas punktā, proti, vēstījuma sākumā, lai, kopā ar misijistiem soļojot cauri stacijām, atkal mēģinātu atbildēt uz jautājumu par sievietes sūtību, tās saistību ar reliģiozitāti un, galu galā, pasaules glābšanu.

  1. Skat., piem., Benson O., Stangroom J. Does God Hate Women? London: Continuum, 2009  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Jāpiebilst, ka teologa acij visai interesants liekas fakts, ka tekstā uz šo vīru autore atsaucas kā uz „mācītāju”, lai arī viņa raksturojums – eksorcisma veikšanas mēģinājums, apstāklis, ka viņš ir „galvenais” tuvīnajā klosterī, – vedina domāt, ka te tomēr ir darīšana ar priesteri (tātad, ticamākais, katoļu, nevis protestantu tradīcijas pārstāvi). Taču tā, protams, ir sīka neprecizitāte, zem kuras diez vai slēpjas dziļāks saturs. Vienīgais pieņēmums – varbūt ieliekot mācītāju (protestantiskās kristietības amats) katoļu tradīcijā, autore vēlējusies norādīt uz kristietību vispārīgi, neakcentējot nevienu no tradīcijām, bet sapludinot tās kopā.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Žolude I. Santa Biblia. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 45. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Duricy M. P. „Black Madonnas”, pieejams tiešsaistē: http://campus.udayton.edu/mary/meditations/blackmdn.html, skatīts 02.05.2014.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Var atcerēties kaut vai Jurgas Ivanauskaites tolaik skandalozo romānu Ragana un lietus (tulkojis Talrids Rullis).  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Jāpiebilst, ka neveiksmīgi noslēgumi raksturīgi vairākiem 2013. gadā tapušiem latviešu literatūras darbiem. Iespējams, to varētu saistīt ar apstākli, ka autoram kādu apstākļu dēļ ir noteikts termiņš darba pabeigšanai, tāpēc noslēgums tiek sasteigts vai aprauts. Par šādu novērojumu, protams, var arī strīdēties.  (atpakaļ uz rakstu)