punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Divi pasaules

Ieva Kolmane

27/05/2014

 

Par Semjona Haņina bilingvālo dzejas krājumu Вплавь/Peldus (Orbīta, 2013)

Dažkārt nevar saprast, kā lai godprātīgs lasītājs tiek vaļā no skolas obligātās literatūras bagāžas un visa, kas lasīts, – un vai vajag. Bet, domās kavējoties pie Semjona Haņina bilingvas krājuma Вплавь/Peldus, Plūdoņa alegorija Divi pasaules ir klāt kā Hamleta tēva rēgs un neatstājas. Gluži pravietiski abvalodīgās izdevuma grāmatiņas, ar poligrāfistu pagādātu magnētu salipinātas kopā kā nešķirams tandēms, pēc grāmatplauktā aizvadītiem mēnešiem atlipušas vaļā kā nepārprotami divas un atsevišķas, gatavas būt šķirtas caur šādu tādu citu izdevumu, kas iespiedies plauktā pa vidu pēcāk.

hanin

2013. gadā tekstgrupa Orbīta, kas ir valdzinoša un mīļa jau sen („neatvairāmais iebrukums” caur „ražošanas atskaiti 1999–2004” literatūras mēnešrakstā Karogs 4/2004, Latvijas Literatūras gada balva 2005, pastāvīgā radoši multimediālā klātbūtne Dzejas dienās, mūsmāju atdzejotāju skubināšana un vēl, un vēl…), neparasti sasparojusies – varbūt arī tāpēc, ka viens izdevējdarbības projekts kalpojis par pātadziņu. Katrā ziņā raža intensificējusies – tiklab esam dabūjuši gan Žorža Uaļļika Redzu dzirdu klusēju, gan Artūra Puntes poētiskos veltījumus, gan Jeļenas Glazovas Transfērus – dzejas krājumu, kas nominēts Laligabai 2013 kā viena no spožākajām debijām.

Kāpēc mēs vispār kaut ko mīlam – par to var spriest, kamēr apnīk. Šajā gadījumā, iespējams, būtiska loma ir tam, ka daudzi no mums mīt heterogēnā valodas telpā – it viegli vari pārslēgties; jūti, ka vienā valodā tu spēj ienirt dziļāk nekā citā – pārģērbties un justies brīvi un labi atkal citās drānās. Tam ir sakars ar tulkošanas zemūdens akmeņiem – tulkojums kļūst lieks, kolīdz tu esi avotvalodas eksperts. Bet nevari taču pārzināt visas pasaules valodas, līdz ar to, ja gribi uzrunāt plašāku auditoriju, arī no tulkotājiem netiksi vaļā.

Vēl viena doma, kas uzplijas, ir tāda, ka bez dzejas, atšķirībā no prozas – stāsta, naratīva –, ko vajag katram, lai tu pats sev vari izstāstīt, kas notiek un kas tu tāds esi, ­– iztikt vari daudz vieglāk. Nu labi, vajag svētkos un apsveikuma īsziņās, bet citādi izskatās, ka no mūsu viedokļa dzeja ir valodas blakusprodukts, firmas pagādāta dāvaniņa, tomēr dziļākā nozīmē – būtiska pašai valodai. Proti, dzejas sajūdze ar konkrētu valodu ir kas tāds, ko nedrīkst ignorēt, jo saikne te ir visai groda un intīma. Dzeja ik valodu vingrina un izstaipa visā tās potencialitātē – fonētiskajos, semantiskajos, metaforiskajos, frazeoloģiskajos, konceptuālajos un, es teiktu, arī muzikālajos stāvos –, un tieši tur jau sakņojas godprātīgās publikas instinktīvā interese par to, ko dara mūsu dzejnieki, – jo viņi ņemas ar to, kas kopīgs un lietojams visiem.

Taču specifiskas ir dzejas un tulkojuma attiecības. Paradoksāli, bet ne viens vien prozas tulkotājs kurnējis, ka atdzejotājs nez kāpēc drīkst iztikt bez oriģinālvalodas zināšanām – pietiek ar vārdnīcām un parindeņiem, labākajā gadījumā ar trenētu dzirdi, lai jūti, kā oriģināls izklausās. Tikmēr, no otras puses, atdzeja kvalificējas kā augstākais un smalkākais tulkojums, kas skar ne vien valodas, bet arī tās diktētas domas un mūsu apdzīvotās pasaules telpas dziļākos slāņus. Atcerēsimies Valtera Benjamina Tulkotāja uzdevumu: „Tulkojot no kādas ļoti attālas valodas, viņam vajadzētu izlauzties līdz pašiem galējiem valodas elementiem, kur apvienojas vārds, tēls un intonācija; viņam vajadzētu ar svešas valodas palīdzību paplašināt un padziļināt savējo.”1 Benjamina gadījumā strādā atsauce uz „šķīsto” Bābeles valodu, kas glabā visās mēlēs iedomāto, proti, atdzejotājam kā atspolei jāšaudās no vienas valodas uz pirmvalodu, tad uz mērķvalodu un atkal atpakaļ. Kas, protams, nenozīmē, ka šajā jomā nespēj strādāt dabiska intuīcija un talants. Jautājums, vai vienmēr tā notiek?

Tagad – kā šajā gadījumā latviski rakstīt par divvalodīgu krājumu? Haņina dzeja ir eleganta, smalka un valodu tiešām gan tausta, gan staipa visos līmeņos. Grūti formulēt, kas tas ir, bet atdzeries, kā piepeši gadījies viesos saietā, kur visus nemaz nepazīsti, bet viss smaržo, lieliski un dažbrīd brīnumsvaigi garšo, un aizķer ikkatra nejauša saruna, kaut sarunbiedru nemaz nepazīsti. Turklāt sarunas ir ciešas, tiešas un dziļas – nelaiž vaļā, velkas līdzi kā stīgras stiegras un obligātā literatūra, kas piepeši un neizskaidrojami top mīļa.

Latviskojums atpaliek. Gandrīz šķiet, ka atdzejotāji daudzviet nav vīžojuši aizšauties līdz pirmvalodai – vienkārši pārcēluši vārdus daudzmaz pēc nozīmes, savirknējuši tādos kā plakanos, ik rindas izmēra diktētos parindeņos (tālab jau sajūk arī garāka teikuma sintakse!), novārtā atstādami gan oriģināla mūziku, gan semantiskās dzīles un sajūdzes. Pirmā pazīme, kas liecina – kaut kas nav lāgā: izlasot latviskojumu, tu par katru cenu gribi uzmeklēt oriģinālo tekstu, jo nespēj noticēt ne savām acīm, ne ausīm. Tur uzrodas „lielgabali ar izteiktiem vaigu kauliem” (11. lpp.), „un šķērši, lai pakluptu/ ir dzirdē iebāzti kas pilna vates” (14. lpp.), „vienkāršots/ variants derēs lai uzsauktu ar/ neharmonisku sēra sumpurņu izpildījumā/ oratoriju pa nogāzēm izklīdušajiem/ trušiem (22. lpp.), „bieziem diegiem aizšūts krekls” (59. lpp.); „un paskatīsies ar acīm vien dziļā nopietnībā/ kā protēzēm mīcot un bremzēm saloņā baisā” (65. lpp.). Un, citstarp, vai epitāfija „vai es nomiru, lai tu/ uz akmens lasītu:/ „pagaidām, draugi, nemaz/ man dzīvot negribas?” (52. lpp.) nebūtu skaistāka, ja te atbalsotos oriģināla mūzika:

(я умер, чтобы ты
могла прочесть на камне:
„жить, милые друзья,
не хочется пока мне”?)?

Par tulkojumiem un atdzeju runāt nav viegli – vispirms, vienmēr var pretim cirst galdā argumentu, sak, ja esi tik gudrs, dari pats! Otrām kārtām, te pat neviļus gribas meklēt rokā baltus cimdus, jo vismaz es dzīvoju ciešā pārliecībā, ka tulkojums, kur nu vēl atdzeja, pelna visdziļāko bijību – taisnību sakot, nekas cits bez nemitīgas tulkošanas, lai tu, cilvēks, tiktu pie kādas nebūt sapratnes, mums nemaz nav dots. Bet ko iesākt, ja bilingva Haņina dzejas krājuma veidolā tev acu priekšā uzbur divi pasaules divi valodās? Uldis Bērziņš iemīļojis teicienu par to, ko kirilica padomju gados nodarījusi azerbaidžāņu rakstībai – klasiskajā dzejas rokrakstā lakstīgala atzīstas mīlā rožu krūmam. Bet krievu burtos mužiks čāpo un vēl pa priekšu dzen tačku ar kāpostiem! Un arī Plūdons stāv un stāv acu priekšā: kad Divi pasaulēs saule sarkstot kāpu klēpī slīd, tur gan staltas villas spīd, gan rēgojas mālu būdas, iz kurām tīklus jūrā dzīt lien stīvi, drūmi, salīkuši stāvi… Trakākais, ka Orbīta piesaukusi palīgā gandrīz visus, tā sakot, latviskās atdzejas labākos spēkus. Ko nu – visiem mācīties krievu valodu, lai Haņins neizskatās pēc jukuša pantotāja?

  1. Benjamins V. Tulkotāja uzdevums, Iluminācijas. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005, 71. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu