— Kopīgo labumu meklējot

Pirms nedēļas Rīgā viesojās Bernes Universitātes filosofijas profesors Gerhards Zēls (Gerhard Seel), nolasot Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē vieslekciju par aktuālu jautājumu „Kas ir Eiropas kopīgais labums?”. Lekcijā Zēls piedāvāja šī ekonomikas un politikas diskursā tik aktīvi izmantotā jēdziena sistemātisku filosofisku analīzi. Nosakot kopīgā labuma divus kritērijus – vispārīgu preferenci un neierobežotu izmantojamību –, viņš piemēroja tos dažādām objektu kategorijām, lai redzētu, kādi objekti principā var pretendēt uz Eiropas kopīgā labuma statusu.

Sava aplūkojuma rezultātā Zēls secināja, ka ne materiāli objekti, ne personas, ne lietu stāvokļi vai notikumi, ne abstrakti objekti (piemēram, literāri darbi), nedz arī tiesības nevar tikt atzītas par tīriem kopīgiem labumiem, jo tie visi noteiktā ziņā ir izslēdzoši un to izmantojums līdz ar to ir ierobežots. Piemēram, literārs darbs ir labums tikai tam, kas zina valodu, kurā tas sarakstīts, un pārvalda kultūras kodus, bez kuriem darbu nav iespējams pilnvērtīgi uztvert.

Neskatoties uz to, Zēls nevēlējās atstāt savas lekcijas pamatjautājumu bez skaidras un nepārprotamas atbildes un lekcijas noslēgumā tomēr nosauca vārdā Eiropas kopīgo labumu. Pēc Zēla domām, šis kopīgais labums ir Eiropas politiskās un tiesiskās institūcijas, kuras nodrošina indivīdu tiesības uz noteiktiem lietu stāvokļiem, proti, uz dzīvi miera apstākļos un uz vienlīdzīgām ekonomiskām iespējām. Svarīgi, ka miers un labklājība Zēla argumentā figurē tieši juridiski garantēto tiesību (legally warranted entitlements) objektu, nevis faktiski sasniegtu lietu stāvokļu statusā. Atzīstot par kopīgo labumu nevis tiesības vai lietu stāvokļus, bet gan institūcijas, kuras nodrošina tiesības uz lietu stāvokļiem, Zēls panāk šādi izprastā kopīgā labuma atbilstību diviem iepriekšminētajiem kritērijiem.

Nedēļu pēc Zēla lekcijas viņu varētu konfrontēt ar jautājumu, vai Latvijas iedzīvotāju zemā aktivitāte sestdien notikušajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās nedod pamatu aizdomām, ka vairāk nekā divas trešdaļas Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju neatzīst Eiropas institūcijas par kopīgo labumu? Tomēr Zēls izietu no situācijas ar gluži kantisku nesatricināmību, apgalvojot, ka kopīgais labums ir kopīgs nevis tāpēc, ka visi pēc tā tik tiešām tiecas, bet gan tāpēc, ka tā īstenošana ir ikkatra morālais pienākums. Par kopīgā labuma nosacījumu tādējādi tiek atzīts kopīgais pienākums, ko Zēls tieši salīdzina ar Kanta kategorisko imperatīvu. Ar to kantiskās analoģijas gan netiek izsmeltas: atsaucoties uz Kanta politikas filosofijas mazajā lieldarbā Mūžīgu mieru pausto ideju par brīvo republiku federāciju kā mūžīgā miera nepieciešamo nosacījumu,¹ Zēls savam Eiropas kopīgā labuma redzējumam piešķir eirofederālisma vaibstus.

Atbalsts Eiropas Savienības federalizācijai Zēla Rīgas lekcijā netika apliecināts tik tieši kā viņa 2013. gada rakstā Kas ir kopīgais labums un kāpēc mums pēc tā jātiecas?. Šajā tekstā šveiciešu filosofs ne tikai pauž atbalstu Eiropas Savienības tapšanai par federālu valsti, bet arī asi vēršas pret ES dalībvalstu pretenzijām uz suverenitāti, apgalvojot, ka “suverenitātes jēdziens ir jaunlaiku nacionālistisko domātāju izgudrojums, un tam jātiek izņemtam no spēles līdz ar nacionālismu”.² Par nožēlu, šī tēze rakstā netiek sīkāk argumentēta, un Zēla kopīgā labuma vīzija līdz ar to negūst pietiekami spēcīgu normatīvu pamatojumu. Rakstā netiek eksplicēts arī suverenitātes jēdziens, ko izmanto autors. No konteksta var saprast, ka Zēls runā par nācijvalsts suverenitāti, bet nav skaidrs, kas tieši ļauj viņam sagaidīt, ka pārnacionāls valstiskais veidojums, uz kuru viņš liek savas cerības, tiks pārvaldīts nesuverēnā veidā? Un vai publiskās intereses noteikšana, ko Zēls ar nevainojamu filosofisku eleganci paveicis savā rakstā un lekcijā, nav atzīstama tieši par suverēna prerogatīvu?³ Citiem vārdiem, Zēls būtu varējis padarīt savu aplūkojumu pilnīgāku, ja viņš būtu gana izvērsti iztirzājis ne tikai pašu kopīgo labumu, bet arī nozīmīgāko kavēkli šī labuma īstenošanai, ko viņš saskata Eiropas aktuālajā politiskajā situācijā.

Filosofu uzdotie jautājumi mēdz būt vērtīgāki par viņu pašu sniegtajām atbildēm uz šiem jautājumiem. Kamēr Zēla secinājumi par Eiropas kopīgo labumu, manuprāt, būtu jāuztver ar kritisku piesardzību, viņa centieni noskaidrot šāda labuma teorētiskos nosacījumus būtu jāatzīst par ļoti vērtīgu filosofiskās refleksijas modu, kurā filosofija vēl arvien spēj pildīt vienu no savām līdz šim nozīmīgām funkcijām, proti, kritizēt pozitīvo zinātņu nepārbaudītus iepriekšpieņēmumus. Tas, ka kopīgais labums nav tikai filosofiska, bet arī politiska un ekonomiska kategorija, neliedz filosofam tiesības jautāt par to, kas šis labums varētu būt. Tomēr viņam vai viņai būtu jāatturas no lemšanas par to, kas šis labums ir, jo šāds lēmums vairs nevar tikt pieņemts vienīgi ar filosofijas līdzekļiem.

1. Kants I. Mūžīgu mieru, Kas ir apgaismība? Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, [b. g.], 108.–111. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Seel G. What is the Common Good and Why Should We Pursue It? A Philosophical Foreword to a Current European Debate, Puntscher Riekmann S. et al. (eds.) Is There a European Common Good? Baden-Baden: Nomos, 2013, p. 42.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Sal.: Schmitt K. Political Theology. Four Chapters on the Concept of Sovereignty. Chicago/London: The University of Chicago Press, 2005, p. 6. Karls Šmits, kuram suverēns ir tas, kurš lemj par izņēmumstāvokli (par šo jēdzienu lasiet Arta Ostupa esejā Par vēstures tēlu), norāda, ka lemt par izņēmumstāvokli cita starpā nozīmē arī „konflikta situācijā izlemt, kas veido publisko interesi”.  (atpakaļ uz rakstu)