— Cita zeme

 

Fragments no Gunta Valujeva tulkotā Džeimsa Boldvina romāna Cita zeme (Mansards, 2014) 

 

Viņš stāvēja Taimskvērā ar skatienu pret Septīto avēniju. Jau pāri pusnaktij, un viņš bija nīcis kinoteātrī, balkona pēdējā rindā, kopš diviem pēcpusdienā. Divreiz viņu bija pamodinājuši skaļi ķīviņi itāliešu filmā, vienreiz uzcēlis no miega vietu ierādītājs, un trīs reizes bija uztrūcinājuši sveši pirksti, līdzīgi kāpuriem ieslīdot kājstarpē. Viņš bija tik pārguris, tik zemu kritis, ka gandrīz nepietika enerģijas niknumam; nekas no viņa vairs nepiederēja viņam pašam: tu pievāci labāko — kādēļ gan nepaņem pārējo?, tomēr viņš bija pusmiegā kādam uzrūcis, bija atņirdzis baltos zobus tumšajā sejā un pārlicis kāju pāri otrai. Tad piepeši balkons bija gandrīz tukšs, un itāliešu filma tuvojās kulminācijai; viņš nosteberēja pa bezgala garajām kāpnēm un nonāca uz ielas. Viņš bija izsalcis, mutē jautās pretīga garša. Pārāk vēlu, jau izejot pa ārdurvīm, viņš apķērās, ka gribas nolaist ūdeni. Kabatā ne plika graša. Un viņam nebija kurp iet.

Garām pagāja policists, uzmezdams viņam ciešu skatienu. Rūfuss aizvērsās, saslēja ādas jakas apkakli un, vējam ar baudu knaibot miesu zem vasarīgajām biksēm, sāka iet pa Septīto avēniju uz ziemeļpusi. Viņš bija grasījies doties uz centru un modināt Vivaldo — vienīgo draugu, kas viņam bija palicis šai pilsētā un varbūt visā pasaulē —, tomēr izlēma iet augšup pa avēniju līdz pat ierastajam džeza klubam un ielūkoties tur. Varbūt kāds viņu ieraudzīs un sazīmēs,varbūt kāds nopuišiem sakasīs drusku skanošā, no kā viņam pietiktu maltītei vaivismaz metro biļetei. Bet vienlaikus viņš cerēja, ka neviens viņu tur nepazīs.

Arī Septītā avēnija bija pieklususi, spožais apgaismojums tikpat kā izdzēsts. Šur tur aizgāja kāda sieviete, pa brīžam pretim nāca vīrietis, retāk kāds pāris. Laternu izgaismoti, uz ielu stūriem pie diennakts bodītēm mazos pulciņos tērgāja baltie cilvēki — smaidos mirdzināja zobus, plikšķināja cits citam pa plecu, pasvilpa taksometrus, tad aizdrāzās tajos prom vai nozuda aiz veikaliņu durvīm, vai izgaisa šķērsielu melnajā tumsā. Avīžu kioski kā nelieli melni kubi uz trotuāra saturēja kopā ielu stūrus — policisti, taksometru šoferi un citi, grūtāk klasificējami tipi mīņājās to priekšā, apmainoties abām pusēm vien zināmiem vārdiem ar šallē ievīstījušos pārdevēju aiz letes. Gaismas reklāma aicināja baudīt košļājamo gumiju, kas palīdzēs atgūt mieru un par visu tikai pasmaidīt. Kādas viesnīcas milzīgais neona uzraksts izaicināja uz cīņu bezzvaigžņu debesis. To pašu darīja filmu zvaigznes vai ļaudis, kas šais dienās bija ieraugāmi vai drīz parādīsies uz Brodvejas skatuvēm, kopā ar bezgala smalku nosaukumu limuzīniem, kas tos iestūrēs nemirstībā. Dižās, neapgaismotās ēkas, strupas kā falli vai smailas kā šķēpi, apsargāja pilsētu, kas nekad neiemieg.

Augsto celtņu piekājē steberēja Rūfuss, viens no pakritušajiem — jo šīs pilsētas svars bija iznīcinošs —, viens no tiem, kas tika sašķaidīti dienā, kad kāds no šiem torņiem nogāzās, un gāzās tie ik dienas. Bezgala vientuļš, vai mirdams nost no vientulības, viņš reizē piederēja milzum lielam pulkam. Pie bodīšu letēm kafiju malkoja puiši un meitenes, kurus no viņa stāvokļa šķīra tikpat vāras barjeras kā pašu pirkstos izplēnošo cigarešu dūmi. Viņiem bija gandrīz neizturami to apzināties, viņi nebūtu spējuši pacelt uz Rūfusu acis, taču viņiem bija zināms, kāpēc viņš šonakt atrodas uz ielas, kāpēc caurām naktīm braukā metro vagonos, kāpēc rūc viņa vēders, kāpēc viņam salēkšķējuši mati un iesmirdušas paduses, kāpēc viņa bikses un kurpes ziemā tik plānas un kāpēc viņš neuzdrīkstas kaut kur piestāt un izčurāties. Tagad Rūfuss stāvēja pie džezkluba aizsvīdušajām stikla durvīm, pūlēdamies ielūkoties dziļāk, drīzāk sajuzdams nekā redzēdams iekarsušos melnos puišus uz skatuves paaugstinājuma un nevērīgi murdošo dažādkrāsu publiku bāra zālē. Mūzika bija skaļa un tukša, neviens neko tajā necentās pateikt, un tā tika sviesta cilvēku drūzmā kā lāsts, kura spēkam vairs netic pat tie, kas glabā sevī visdziļāko naidu. Mūziķi zināja, ka neviens neko nedzird, ka bezasiņu cilvēkus nevar piespiest asiņot. Tāpēc viņi spēlēja to, ko ikviens bija dzirdējis iepriekš, viņi katram apliecināja, ka nenotiek nekas briesmīgs, un ļaudīm pie galdiņiem baudu izraisīja pašu centieni pārkliegt šo apdullinošo apliecinājumu, kamēr citi pie bāra letes, piesegdamies ar skaļumu, bez kura gandrīz vai nespētu dzīvot, turpināja meklēt to, ko nu katrs tiecās atrast. Rūfusam gribējās iet iekšā un izmantot tualeti, taču viņš kaunējās no sava izskata. Viņš bija slapstījies, patiešām slēpies jau bezmaz veselu mēnesi. Un tagad viņš gara acīm redzēja sevi laipojam cauri šim pūlim līdz tualetei un tad lēni spraucamies atpakaļ, visiem noraugoties uz viņu ar žēluma, nicības vai izsmiekla pilniem skatieniem. Vai — kāds jau nu noteikti pačukstēs: Paskat, vai tas nav Rūfuss Skots? Cits palūkosies uz viņu stāvās šausmās un tūliņ atkal pievērsīsies savām darīšanām, izdvešot gari stieptu, žēlīgu nopūtu: Tad nu gan… Nē, Rūfuss to nespēja — viņš palēkāja uz vienas kājas, pamīņājās uz otras, un acīs sariesās asaras.

Pa durvīm iznāca smejošs baltādains pāris un garāmejot tik vien kā uzmeta viņam paviršu skatienu. Siltuma vilnis, cilvēku, viskija, alus un cigarešu smārds, kas, durvīm paveroties, ietriecās sejā, teju lika viņam kliegt pēc taisnības, bet tas savukārt piespieda viņa tukšo kuņģi atkal ierūkties.

Šīs sajūtas uzrosīja viņa atmiņā citas dienas un naktis, tās dienas un naktis,kad spožs un visu mīlēts bija bijis iekšpusē, uz skatuves vai ļaužu pūlī, kad bija varējis dabūt jebkuru meiču, ko tika iekārojis, kad bija skraidījis pa viesībām, uzvilcis zāli, kārtīgi ņēmis uz krūts un notriecis laiku ar muzikantiem, kas bija viņa draugi un cienīja viņu. Tad devies mājās, uz savu paša mitekli, aizslēdzis pats savas durvis, novilcis kurpes, varbūt sajaucis pats sev kādu dzeramo, varbūt paklausījies kādas plates, izstiepies gultā, varbūt sazvanījis un paaicinājis kādu meitēnu. Un pēc dušas uzvilcis tīru apakšveļu, tīras zeķes un kreklu, tad devies uz frizētavu Hārlemā, pēc tam apciemojis māti un tēvu, pakacinājis māšeli Idu un tad pie ēšanas: ribiņas vai karbonādi, vai vistu, vai varbūt zaļos salātus, kukurūzas plāceņus, saldos kartupeļus vai cepumus. Mirkli Rūfusam šķita, ka viņš noģībs no izsalkuma — piesteberējis pie nama, viņš atslējās pret sienu. Pieri klāja salti sviedri. Prātā šaudījās domas: tam vienreiz jābeidzas, Rūfus. Šiem sūdiem vienreiz ir jābeidzas. Tad pārgurumā, kad nerūp vairs nekas, un neredzot uz ielas ne cilvēka, un cerot, ka neviens neiznāks pa durvīm, ar vienu roku atbalstoties pret sienu, viņš raidīja urīna strūklu šļakatām pret ledaino trotuāru un noraudzījās, kā paceļas viegls garaiņu mākulītis.

Viņš atcerējās Leonu. Vai varbūt vēss un pazīstams nelabums pakrūtē piepeši lika atskārst, ka viņa atmiņā uzpeld Leona. Rūfuss atkal devās uz priekšu, tagad pavisam lēni, prom no mūzikas, rokām kabatās un nokārtu galvu. Saltumu viņš vairs nejuta.

Jo atcerēties Leonu — tas kādā dīvainā veidā nozīmēja arī atsaukt atmiņā mātes acis, tēva niknuma uzplūdus, māsas daiļumu. Tas nozīmēja atcerēties Hārlemas ielas, puišus dirnam uz lieveņiem, meitenes aiz kāpņu margām un uz lēzenajiem jumtiem, balto policistu, kas viņam bija iemācījis ienīst, bumbas dzenāšanu uz ielām, logos izkārušās sievietes un loterijas numurus, uz kuriem viņi lika ik dienas, cerot uz lielo laimestu, kas viņa tēvam tā arī negadījās. Tas nozīmēja atcerēties mūzikas automātu, lakstošanos un deju vakarus, erekciju, bandu kautiņus un skuķus, ko viņi bija ņēmuši priekšā, pirmo bungu komplektu, ko viņam nopirka tēvs, pirmoreiz sajusto marihuānas garšu, pirmo pulverīša devu. Un, jā, arī tos puišus, kas bija aizgājuši pārāk tālu un kurus nodūra uz pašu lieveņiem, arī no pārdozēšanas mirušo zēnu uz sniegotā jumta. Tas nozīmēja atsaukt atmiņā ritmu: Mellajam, — viņa tēvs bija teicis, — viss mūžs paiet vienā noteiktā ritmā, ar to viņš dzīvo un ar to arī nomirst. Pie velna, pat jājas viņš tādā ritmā, un bērns, ko viņš uztaisa, — tas ar’ tādā ritmā tur iekšā lēkā un pēc deviņiem mēnešiem izveļas ārā, skanot kā tāds nolādēts tamburīns. Viens vienīgs ritms: rokas, kājas, tamburīni, bungas, klavieres, smiekli, lāsti, bārdas nažu asmeņi; vīrietis palēnām uzbudinās — smej, tad ieņurdas, tad murrā kā runcis, sieviete atvilgst un kļūst mikla — vispirms čuksts, tad nopūta, pēc tam spalgs vaids. Šis ritms — vasaras dienās Hārlemā to gandrīz varēja saredzēt pulsējam virs ietvēm un pāri namu jumtiem.

Un viņš bija aizbēdzis — vismaz tā pats bija iedomājies — no Hārlemas ritma, kas patiesībā bija paša sirdspuksti. Uz rekrūšu nometni Dienvidos un no tās — bangojošā jūrā.

Vēl dienēdams kara flotē, no kāda kuģojuma viņš bija atvedis Idai indiešu šalli. To viņš bija sadabūjis kaut kur Anglijā. Tai dienā, kad viņš iedeva šalli māsai un viņa pirmoreiz aplika to ap pleciem, Rūfusā notrīsēja kāda stīga, kas nekad vēl nebija tikusi aizskarta. Nekad iepriekš viņš nebija saskatījis melnās rases cilvēku daiļumu. Bet tobrīd, nolūkojoties Idā, kas stāvēja pie loga Hārlemas virtuvē, un redzot, ka viņa vairs nav tik vien kā jaunākā māšele, bet gan meitene, kas drīz kļūs par sievieti, māsas stāvs viņa acīs sabalsojās ar šalles krāsām, ar saules krāsām, un iemantoja diženumu, kas bija neizskaitļojami senāks par pelēko akmeni tai salā, uz kuras viņi bija piedzimuši. Rūfuss iedomājās, ka šis diženums, iespējams, kādudien atkal ienāks pasaulē, viņiem pazīstamajā pasaulē. Pirms mūžu mūžiem Ida nav bijusi vienkārši vergu pēcnācēja. Saules gaismā vērojot viņas tumsnējo seju, ko šalles krāšņums ietonēja maigām ēnām, kļuva redzams, ka reiz viņa bijusi valdniece. Tad viņš paraudzījās ārā pa logu, uz ventilācijas šahtu, un prātā ienāca prostitūtas Septītajā avēnijā. Prātā ienāca baltie policisti un nauda, ko tie saņēma par melno miesu, nauda, ko no tās izspieda visi un katrs.

Viņš atkal pievērsa skatienu māsai, kas viņam uzsmaidīja un pagrozīja slaidajā pirkstā uzmaukto čūskiņas gredzenu ar rubīna aci, ko viņš tai bija atvedis no cita kuģojuma.

„Tā tik turpini,” viņa sacīja, „un tu mani padarīsi par vislabāk ģērbto meiteni visā kvartālā.”

Viņš nopriecājās, ka Ida nevar viņu redzēt tagad. Viņa būtu sacījusi: „Mans Dievs, Rūfus, tev nav tiesību šitādā paskatā staigāt apkārt. Vai tad nezini, cik ļoti mēs uz tevi paļaujamies?”