— Par skaistu futbolu

Sliktam rakstniekam iekrīt prātā daudz kas tāds, kur viņš iztērē sevi tāpat kā slikts un nemācīts skrējējs – kustinot locekļus ļengani vai pārlieku aizrautīgi.

Valters Benjamins

Futbolā liela loma ir elegantai precizitātei – skatītāji augstu vērtē momentus, kad spēlētāji vadās pēc nepieciešamības, kas savā formā ir skaista. Reizēm vienīgais ceļš, kā atdot piespēli vai gūt vārtus, ir savā ziņā maģisks, vismaz tā domā cilvēks pie televizora. Tā, it kā ierastajā kārtībā pēkšņi ielauztos kaut kas, kas šo kārtību reizē apgāž un izmanto sava mērķa sasniegšanai. Piemēram, kad futbolists, pateicoties filigrānai bumbas kontrolei, izlaužas no šķietami bezcerīgas aizsargu burzmas, kā šaha zirdziņš izslīd caur adatas aci. Bet ir gadījumi, kad spēlētājs varēja rīkoties vienkārši, bet izvēlējās neparastu ceļu – tas labi redzams čeha Antoņina Panenkas slavenajā pendelē 1976. gada Eiropas čempionāta finālā pret Rietumvāciju. Viegli planējoša bumba vārtu centrā – kurš gan toreiz paredzēja tik riskantu risinājumu?

Asa un precīza piespēle ar papēdi ir skaista, skatītājs uzgavilē, bet viņš pie tās jau ir pieradis, nevarētu teikt, ka tā viņu ļoti pārsteidz, tāpēc viņš turpina gaidīt, kad atgadīsies kaut kas pavisam īpašs. Var piedzīvot tādu kā brīnumu – šīs gaidas raksturo aizrautīgu futbola līdzjutēju un, manuprāt, ir daudz svarīgākas par nacionālo aspektu, kas reizēm tiek galvanizēts līdz absurdam. Un, kā gan citādi, šiem brīnumiem gandrīz vienmēr klāt lipina vārdu „skaists” – ne vienmēr, jo Maradonnas „dieva rokas” vārti ir neglīti. Zīmīgi, ka futbolu salīdzina ar citām skaistām praksēm, tā, piemēram, pazīstamais filosofs Saimons Kričlijs nesen publicētajā esejā šo sporta veidu dēvē par strādnieku šķiras baletu, kurā meistarīgākie spēlētāji kustas graciozi – gluži kā bez piepūles.

Un te es aizdomājos par futbola un literatūras savstarpējo, visnotaļ trauslo saikni. Deilija Blinda tālā piespēle, pēc kuras Robins van Persijs guva vārtus pret Spāniju, man, patlaban salīdzinot, šķiet kā elegants divdabja teiciens, ko varētu būt rakstījis Rembo. Tā izmet nelielu loku, mirkli novirzās no taisnās līnijas, taču ne jau plikas ārišķības dēļ, bet gan tāpēc, lai radītu trajektoriju, kas ir skaista savā precizitātē.